Iesaki rakstu:

1724. gada 22. aprÄ«lÄ«, svÄ“tā Imanuela dienā segliniekam Johanam Georgam Kantam un mājsaimniecei Annai piedzima dÄ“ls, pÄ“c kārtas ceturtais bÄ“rns Ä£imenÄ“. Dažādos informācijas avotos ir minÄ“ts atšÄ·irÄ«gs piedzimušo skaits, no deviņiem lÄ«dz pat divpadsmit bÄ“rniem. KÄ“nigsbergas iedzÄ«votāji bija pārcietuši mÄ“ra epidÄ“miju, taču dažādas slimÄ«bas viņus vajāja vÄ“l joprojām. Ilgu mūžu neparedzÄ“ja arÄ« mazajam Imanuelam, tomÄ“r viņš nodzÄ«voja lÄ«dz gandrÄ«z 80 gadu vecumam. Jau agrā jaunÄ«bā Kants sāka rÅ«pÄ“ties par savu veselÄ«bu, un to viņš darÄ«ja visu atlikušo dzÄ«vi.

16 gadu vecumā Kants iestājās KÄ“nigsbergas universitātÄ“, kurā mācÄ«jās lÄ«dz mātes un tÄ“va nāvei. Ä¢imene palika bez vecākiem, un Imanuelam kā vecākajam dÄ“lam bija jāuzņemas atbildÄ«ba par trim māsām un 11 gadus jaunāko brāli. Māsas sāka strādāt par mājkalpotājām, bet Imanuelam piedāvāja mājskolotāja vietu. Ar savām pieklājÄ«gajām manierÄ“m, dzirkstošo asprātÄ«bu un spÄ“ju mācÄ«t 12 dažādus mācÄ«bu priekšmetus viņš drÄ«z vien kļuva par pieprasÄ«tu privātskolotāju.

Šajā vecumā Kanta mīļākais priekšmets bija Ä£eogrāfija, un to viņš ne tikai mācÄ«ja, bet arÄ« sarakstÄ«ja vairākas apceres fiziskajā Ä£eogrāfijā. Tie bija tik pārliecinoši un krāsaini apkārtÄ“jās vides apraksti, ka spÄ“ja maldināt Kanta pirmos biogrāfus, kuri uzskatÄ«ja viņu par aizrautÄ«gu ceļotāju. Uzzinājuši, ka visu savu mūžu Kants nodzÄ«voja dzimtajā KÄ“nigsbergā, neaizbraucot tālāk par 120 kilometriem no pilsÄ“tas, viņi filozofam sāka piedāvāt ekstrasensa spÄ“jas.

Kad draugi Kantam jautāja, kāpÄ“c viņu neinteresÄ“ citas pilsÄ“tas, viņš atbildÄ“ja, ka ir pārāk ziņkārÄ«gs. Lai iepazÄ«tu un izprastu cilvÄ“kus, ir vajadzÄ«gs laiks, bet ceļošana laiku atņem. PÄ“c šÄ«s atbildes draugi Kantu sāka saukt par 18. gadsimta Sokrātu un pÄ“c bÅ«tÄ«bas nebija kļūdÄ«jušies. Gan Sokrāts, gan Kants Rietumu filozofijā izveidoja divas spÄ“cÄ«gas straumes, no kurām radās daudzi izcili filozofi.

DraudzÄ«gas attiecÄ«bas Kantam bija ļoti svarÄ«gas. Katru dienu pusdienas viņš Ä“da pazÄ«stamu cilvÄ“ku sabiedrÄ«bā, kurā vajadzÄ“ja bÅ«t no trÄ«s lÄ«dz deviņiem cilvÄ“kiem. Divu cilvÄ“ku sarunā agri vai vÄ“lu sākās citu cilvÄ“ku aprunāšana, bet vairāk par deviņu cilvÄ“ku sabiedrÄ«bā neizdevās uzturÄ“t vienotu sarunu tematu. Filozofam patika garšÄ«gi Ä“dieni un nelielos daudzumos baudÄ«t labu vÄ«nu, toties nepatika dzert alu. Laba veselÄ«ba bija atkarÄ«ga no labas vÄ“dera darbÄ«bas un labvÄ“lÄ«gas apkārtÄ“jo attieksmes Ä“šanas laikā, tāpÄ“c pie galda nebija pieļaujami nekādi strÄ«di. Ja kāds no pusdienu dalÄ«bniekiem palika neapmierināts vai aizgāja ātrāk no galda, tad Kants domās analizÄ“ja nepatÄ«kamo atgadÄ«jumu cÄ“loņus, lai tie vÄ“lāk  neatkārtotos. Pārdomu rezultātā Kants nonāca pie divām svarÄ«gām atziņām. CilvÄ“ks par cilvÄ“ku kļūst tikai citu cilvÄ“ku sabiedrÄ«bā, un cilvÄ“ks sevi par cilvÄ“ku var saukt tikai tad, ja arÄ« citos saskata cilvÄ“kus.

VÄ“sturÄ“ ir daudz piemÄ“ru tam, ka filozofs māca vienus uzskatus, bet Ä«stajā dzÄ«vÄ“ vadās pÄ“c pavisam citiem uzskatiem. Uz Kantu šis apgalvojums neattiecās, viņa uzskati un dzÄ«ve bija cieši savijušies kopā, papildinot viens otru. 18. gadsimta medicÄ«nā valdÄ«ja pārliecÄ«ba, ka katram cilvÄ“kam dzÄ«vÄ“ ir dots noteikts enerÄ£ijas daudzums, kuru izlietojot iestājas nāve. Stingrs režīms, atturÄ“šanās no fiziskām aktivitātÄ“m un izvairÄ«šanās no strÄ«diem palÄ«dzÄ“tu saglabāt šo enerÄ£iju ilgam laikam. Kants kļuva par fanātisku dienas režīma ievÄ“rotāju, ļoti lÄ“nu pastaigu cienÄ«tāju un draudzÄ«gu attiecÄ«bu uzturÄ“tāju ar visiem. Savu mūžu viņš nodzÄ«voja bez ienaidniekiem, un pÄ“dÄ“jā gaitā viņu pavadÄ«ja gandrÄ«z visi KÄ“nigsbergas iedzÄ«votāji.

Savu uzskatu pirmskritiskajā posmā Kants aizrāvās ar fiziku, taču drÄ«z vien to sāka uzskatÄ«t par pārāk seklu zinātni. CilvÄ“ce savā attÄ«stÄ«bas gaitā bija izstrādājusi zinātnisko metodi pateicoties novÄ“rojumiem, loÄ£ikai, eksperimentiem un matemātikai. Fizika bija kļuvusi par pabeigtu sistÄ“mu, kas vairs nebija interesanta. Cita lieta bija dzÄ«vÄ«ba. NiecÄ«gu tārpiņu Kants uzskatÄ«ja par nesalÄ«dzināmi sarežģītāku sistÄ“mu, bet cilvÄ“ku par vienÄ«go patiesi vÄ“rto izpÄ“tes objektu. Mūža otrajā pusÄ“ viņš jau nojauta, ka ir atklājis jaunu uzskatu sistÄ“mu, taču šÄ« nojauta bija jāizsaka vārdos. Kants uz vairāk nekā desmit gadiem pārtrauca publicÄ“ties un šajā laikā strādāja pie sava mūža galvenā darba. Filozofs bija atklājis jaunu, nevienam cilvÄ“kam agrāk neiepazÄ«tu zemi, kuru viņš aprakstÄ«ja lÄ«dzÄ«gi tam, kā to dara Ä£eogrāfi.

LÄ«dz Kantam pastāvÄ“ja divas lielas uzskatu sistÄ“mas. Vienā no tām bija fiziskā autoritāte, kuras uzskatu patiesumu nedrÄ«kstÄ“ja apstrÄ«dÄ“t. Otrajā bija garÄ«gā autoritāte savstarpÄ“ji pretrunÄ«gā izteikumu sistÄ“mā, kuras citātus varÄ“ja pÄ“c vajadzÄ«bas piemÄ“rot attiecÄ«gajam notikumam. Kants uzskatÄ«ja, ka viņš ir atklājis trešo sistÄ“mu, pÄ“c iepazÄ«šanās ar kuru atkritÄ«s vajadzÄ«ba pÄ“c pirmajām divām. Filozofijā to dÄ“vÄ“ par Kopernika apvÄ“rsumu, kad centrā ir nevis objekts, ap kuru riņķo subjekti, bet subjekts, ap kuru riņķo objekti.

Kanta uzskati nonāca lÄ«dz PrÅ«sijas Ä·eizaram Vilhelmam II, kurš aizliedza filozofam runāt un rakstÄ«t par reliÄ£iskiem tematiem. Kants ievÄ“roja šo noteikumu lÄ«dz pat Ä·eizara nāvei. Viņa brÄ«vÄ«bas izpratne nebija saistÄ«ta ar cilvÄ“ku savstarpÄ“jām attiecÄ«bām, bet bija saistÄ«ta ar izziņu. Jaunatklātajā zemÄ“ bija tik daudz virzienu, kurp doties, ka pārāk liela brÄ«vÄ«ba apgrÅ«tināja izvÄ“les izdarÄ«šanu. Viens virziens jau sākumā bija bÄ«stams, bet vÄ“lāk kļuva neatļauts, tāpÄ“c filozofs neizrādÄ«ja neapmierinātÄ«bu ar uzlikto ierobežojumu.

Ikvienam autoram, kurš vÄ“las Ä«sumā aprakstÄ«t Kanta uzskatus, jārÄ“Ä·inās ar lasÄ«tāju neizpratni un neticÄ«bu. Apgalvojumi šÄ·iet pārāk izdomāti, tiem uzreiz grÅ«ti noticÄ“t. VÄ“sturÄ“ ir bijuši daudzi domātāji ar neparastiem uzskatiem, un ar ko gan Kants salÄ«dzinājumā ar viņiem izpelnÄ«tos Ä«pašu uzmanÄ«bu? Ir saprotama filozofijas vÄ“sturnieku interese, bet kāpÄ“c lasÄ«tājam bÅ«tu jātÄ“rÄ“ laiks, lai iepazÄ«tos ar kaut kādiem novecojušiem uzskatiem? VirspusÄ“ji un ātri tos aprakstot, tik tiešÄm var rasties šÄdi secinājumi. Lai no tā izvairÄ«tos, šajā rakstā uzmanÄ«ba bÅ«s pievÄ“rsta tikai vienam apgalvojumam – par to, kā ir iespÄ“jama tÄ«rā matemātika vai, izsakoties citiem vārdiem, par laiku un telpu cilvÄ“ka domāšanā.

Uzreiz jāpaskaidro, ka Kants matemātiku nesaistÄ«ja ar lietu Ä«pašÄ«bām. Ja tā bÅ«tu, tad matemātika kļūtu atkarÄ«ga no pieredzes, un nebÅ«tu iespÄ“jama ne EiklÄ«da Ä£eometrija, ne Å…Å«tona mehānika. Tātad laiks un telpa nav lietu, bet gan paša cilvÄ“ka domāšanas Ä«pašÄ«ba. CilvÄ“ks lietas var izzināt tikai laikā un telpā, bet ārpus tās lietu patiesās Ä«pašÄ«bas nav izzināmas. Apgalvojums šÄ·iet maz ticams pat mÅ«sdienās, tāpÄ“c tā apraksts varÄ“tu bÅ«t interesants daudziem lasÄ«tājiem.

PagājušÄ gadsimta sākumā fizikā tika izdarÄ«ti divi lieli atklājumi – relativitātes teorija un kvantu mehānika. Relativitātes teorijā laiks un telpa tika apvienoti vienotā laiktelpā, savukārt kvantu mehānikā laiks un telpa kļuva varbÅ«tÄ«gi. Kvantu mehānikā nepastāvÄ“ja tādi apzÄ«mÄ“jumi kā agrāk un vÄ“lāk vai tuvāk un tālāk, bet lielāka vai mazāka varbÅ«tÄ«ba kaut kad notikt vai kaut kur atrasties. Daļiņu trajektoriju nevarÄ“ja aprÄ“Ä·ināt precÄ«zi, toties varÄ“ja aprÄ“Ä·ināt varbÅ«tÄ“jo iespÄ“ju kaut kad kaut kur atrasties.

Matemātisko formulu, kas attÄ“lo visas iespÄ“jamās varbÅ«tÄ«bas, sauc par attiecÄ«gās daļiņas superpozÄ«ciju. Matemātika ļāva precÄ«zi aprakstÄ«t sistÄ“mu kopumā, taču ne sistÄ“mas atsevišÄ·Äs daļas. PiemÄ“ram, divu vienādu skaitļu reizinājums vienmÄ“r deva pozitÄ«vu skaitli, bet, kādi bija šie skaitļi – pozitÄ«vi vai negatÄ«vi, palika nezināms. FiziÄ·iem bija jāsamierinās, ka viļņos viļņojas nejaušÄ«bas un viņiem jākļūst par rÄ“Ä·inātājiem, nevis domātājiem. Nevienā citā fizikas nozarÄ“ nav veikts tik daudz eksperimentu, un nevienā citā fizikas nozarÄ“ nav tik liela uzticamÄ«ba matemātikas pareizÄ«bai kā kvantu mehānikā.

Ikvienam atklājumam vajadzÄ“tu bÅ«t ne tikai matemātiski, bet arÄ« vārdiski izskaidrojamam. Pirmais bija mÄ“Ä£inājums kvantu mehāniku izskaidrot ar relativitātes teoriju. Elementārdaļiņa, savā ceļā sastopot škÄ“rsli, to pārvar no abām pusÄ“m vienlaicÄ«gi, veidojot divas savstarpÄ“ji saistÄ«tās daļiņas, kurām abām ir viļņa Ä«pašÄ«bas. Ja vÄ“lamies novÄ“rot vai, tÄ“laināk izsakoties, aptaustÄ«t elementārdaļiņu ar aptuveni divu tÅ«kstošu reižu lielāku taustu (minimālais gaismas viļņa garums salÄ«dzinājumā ar pašas elementārdaļinas izmÄ“riem), pa kuru šÄ·Ä“ršÄ¼a pusi tā pārvietojas, elementārdaļiņa no viļņa atkal kļūst par daļiņu.

EksperimentÄ“jot var pagarināt vienas saistÄ«tās daļiņas ceļu lÄ«dz ekrānam un to novÄ“rot tikai pÄ“c tam, kad otra saistÄ«tā daļiņa ir jau atdÅ«rusies pret ekrānu. Tā kā Ä«sāko ceļu veikusÄ« daļiņa nav novÄ“rota, tai vajadzÄ“tu bÅ«t viļņa Ä«pašÄ«bām, taču liels bija fiziÄ·u pārsteigums, kad daļiņas Ä«pašÄ«bas tagadnÄ“ kļuva atkarÄ«gas no tā, vai otra daļiņa tiks vai netiks novÄ“rota nākotnÄ“.

Relativitātes teorija to skaidroja ar to, ka abas daļiņas pārvietojas ar gaismas ātrumu, tāpēc daļiņu inerciālajā sistēmā tās pret ekrānu atduras vienlaicīgi, neatkarīgi no veiktā attāluma. Cilvēciskajā inerciālajā sistēmā radās iespaids, ka tagadne jau ir noteikta nākotnē, un, to attiecinot uz visu fizisko vidi, tika pieņemts, ka cilvēkam, piemēram, nav brīvās gribas.

Ja gan vienas, gan otras saistītās daļiņas ceļā radās magnētiskais lauks, tad, vienai daļiņai novirzoties uz vienu pusi, otra daļiņa vienmēr novirzījās uz pretējo pusi, turklāt informācijas apmaiņa starp daļiņām notika ātrāk par gaismas ātrumu. Relativitātes teorijā tika pieņemts, ka daļiņām jau sākumā ir kāda fizikā pagaidām nezināma vērtība, kura tiks atklāta nākotnē. Līdzīgi kā tas ir ar cimdiem līdz brīdim, kamēr vienu no tiem neuzvelk rokā.

PagājušÄ gadsimta vidÅ« tika izstrādāts matemātiskais modelis šÄ« pieņēmuma pārbaudei, un gadsimta beigās tika veiktas arÄ« nepieciešamo eksperimentu sÄ“rijas. Šie eksperimenti pierādÄ«ja, ka daļiņām nav nezināmu vÄ“rtÄ«bu, un par to veikšanu 2022. gadā tika piešÄ·irta Nobela prÄ“mija fizikā. Pieņēmums, ka daļiņām ir apslÄ“pta vÄ“rtÄ«ba, bija nepareizs, taču tas neietekmÄ“ja pašas relativitates teorijas pareizÄ«bu. JāatzÄ«mÄ“, ka arÄ« pats relativitātes teorijas radÄ«tājs mūža otrajā pusÄ“ nebija pārliecināts par sava skaidrojuma pareizÄ«bu, par ko liecina viņa sacÄ«tais draugiem. Ja sabiedrÄ«ba netic cilvÄ“kam, tad viņš var runāt pareizi, un visi to uzskata par muļķību. Ja sabiedrÄ«ba tic cilvÄ“kam, tad viņš var runāt nepareizi, un visi to uzskata par gudrÄ«bu.

Relativitātes teorija bija tipiska viena cilvÄ“ka domu konstrukcija, savukārt kvantu mehānika bija tipiska daudzu cilvÄ“ku kolektÄ«vi radÄ«ta uzskatu sistÄ“ma. Par godu Kanta simtajai nāves dienai PrÅ«sijas Zinātņu akadÄ“mija izdeva kopoto rakstu sÄ“jumus, no kuriem daudzi kvantu fiziÄ·i smÄ“lās iedvesmu problÄ“mas labākai izpratnei. Otrais kvantu mehānikas vārdiskais skaidrojums ir pazÄ«stams ar nosaukumu „Kopenhāgenas interpretācija” un ir saistÄ«ts ar Kanta uzskatiem. Fundamentālas vÄ“rtÄ«bas klasiskajā fizikā ir laiks un telpa, savukārt fundamentālas vÄ“rtÄ«bas kvantu fizikā ir daļiņas un viļņi.

CilvÄ“ka domāšana uztver laiku un telpu, lÄ«dzÄ«gi kā plaušas uztver gaisu. PasaulÄ“ ir arÄ« Å«dens vide, kurā neviens nevar elpot ar plaušÄm. CilvÄ“ks, nokļūstot zem Å«dens un mÄ“Ä£inot elpot ar plaušÄm piedzÄ«vo lÄ«dzÄ«gu šoku kā klasiskais fiziÄ·is, nokļūstot kvantu fizikā. KamÄ“r vide nav nomainÄ«ta, tas ir, nav izdarÄ«ti mÄ“rÄ«jumi, tikmÄ“r viņš atrodas Å«dens, nevis gaisa vidÄ“. Ja pirms gadsimta „Kopenhāgenas interpretācija” vÄ“l bija jauna un maz izpÄ“tÄ«ta, tad mÅ«sdienās tā ir daudz labāk izskaidrota. Tāpat kā zemÅ«dens vidÄ“ cilvÄ“ks ir iemācÄ«jies uzturÄ“ties, tāpat viņš, pateicoties matemātikai, ir iemācÄ«jies izprast kvantu mehāniku. Lai noskaidrotu, kā cilvÄ“ka domāšanā iespÄ“jama matemātika, atkal jāatgriežas atpakaļ pie Kanta.

Lasot tekstu, cilvÄ“ks burtus „e” un „s” uztver kā vārdu „es”, nevis, piemÄ“ram, kā vārdu „tu”. Tas ir iespÄ“jams tāpÄ“c, ka cilvÄ“ks ir iemācÄ«jies saprast, ka likumu ievÄ“rošana palÄ«dz iegÅ«t zināšanas. Tāpat viņš ir iemācÄ«jies saprast, ka „A” ir vienāds ar „A”, taču abas šÄ«s sapratnes savstarpÄ“ji atšÄ·iras. Ja burti tiek novietoti lÄ«dzās viens otram, tad to sapratne notiek telpā, bet, ja burti tiek novietoti viens virs otra, tad to sapratne notiek laikā. Telpā cilvÄ“ks apgÅ«st apkārtÄ“jo vidi, bet laikā notiek visas cilvÄ“ces attÄ«stÄ«ba no dzÄ«vnieciskā uz cilvÄ“cisko. Vārdiskā sapratne un matemātiskā sapratne nav viens un tas pats, katra no tām iespÄ“jama atsevišÄ·i. Kants abas šÄ«s sapratnes uzskatÄ«ja par lÄ«dzÄ«gām, taču par personÄ«bām sauca cilvÄ“kus ar spilgti izteiktu domāšanu laikā.

Relativitātes teorija apgalvo, ka ir vienota laiktelpa, lÄ«dz ar to matemātiskajam ir jābÅ«t izskaidrojamam arÄ« vārdiski. ŠÄ« pieņēmuma pierādÄ«šanai tika izmantots arguments, ka Kants par telpu uzskatÄ«ja EiklÄ«da Ä£eometriju, bet viņam nebija zināma sfÄ“riskā Ä£eometrija. Relativitātes teorija izmantoja sfÄ“risko Ä£eometriju, lÄ«dz ar to visi Kanta uzskati par laiku un telpu kļuva novecojuši un fizikā neizmantojami.

FiziÄ·u nepatikai pret Kantu ir vÄ“l viens nopietns iemesls. Eksperiments ir jautājuma uzdošana dabai, pÄ“c kuras tiek saņemta atbilde. Ja laiks un telpa ir pašas dabas Ä«pašÄ«bas, tad atbilde tiek saņemta tieši no dabas, bet, ja laiks un telpa ir cilvÄ“ka domāšanas Ä«pašÄ«bas, tad cilvÄ“ks šajā procesā ir starpnieks. Metafizikā ir zināms, ka tā var bÅ«t tikai subjektÄ«va, jo vienmÄ“r atradÄ«sies kāds cilvÄ“ks, kurš nepiekritÄ«s pat acÄ«mredzamajam apgalvojumam. Daba nemelo, toties par cilvÄ“ku šÄdas pārliecÄ«bas nav. FiziÄ·iem ļoti nepatiktu, ja arÄ« dabas pÄ“tniecÄ«ba kļūtu subjektÄ«va, lÄ«dz ar to fizika faktiski kļūtu par metafiziku.

TomÄ“r, iedziļinoties Kanta apgalvojumos, var secināt, ka matemātika ir kopÄ«ga gan dabai, gan cilvÄ“ka domāšanai un melošana rodas no neiespÄ“jamÄ«bas dabas likumus izskaidrot vārdiski. Ja filozofa rakstÄ«to neuztver burtiski, bet tajā ievij pÄ“dÄ“jos trÄ«s gadsimtos iegÅ«tās zināšanas, tad uz viņa uzskatu bāzes Kantu iespÄ“jams izprast kā modernu domātāju. Kants vÄ“lÄ“jās zināšanas par cilvÄ“ku padarÄ«t tikpat ticamas kā ticÄ«bu matemātikai, tāpÄ“c izveidoja uzskatu sistÄ“mu virs fizikas un virs cilvÄ“cÄ«gā, lai no vienotā kopÄ“jā varÄ“tu izprast gan fiziku, gan cilvÄ“cÄ«go. MÅ«sdienās humanitārās zinātnes ir tikpat nozÄ«mÄ«gas kā eksaktās zinātnes, un tas ir liels filozofa nopelns.

Nobeigumā Ä«ss secinājums par Kanta mācÄ«bu. Mācieties matemātiku un trenÄ“jiet domāšanu laikā, lai pats sevi un citus virzÄ«tu no dzÄ«vnieciskā uz cilvÄ“cisko. Varat samierināties ar apkārtni, taču tad tā bÅ«s pielāgošanās apkārtÄ“jai videi, kas nav cilvÄ“ka cienÄ«gi. Tādā gadÄ«jumā vajadzÄ“s mainÄ«t attieksmi pret sevi kā saprātÄ«gu bÅ«tni, kurai dota domāšana laikā. CilvÄ“ks nav dzimis, lai peļķē ieraudzÄ«tu dubļus, bet cilvÄ“ks ir dzimis, lai peļķē saskatÄ«tu zvaigznes. Lai šo diženo Kanta cilvÄ“ku sevÄ« un citos kaut nedaudz spÄ“tu saskatÄ«t ikviens no mums!