Iesaki rakstu:

Ievads iz dzÄ«ves: pirms vairāk nekā 20 gadiem, špacierÄ“jot un diskutÄ“jot ar visai radikāli noskaņotu paziņu, ceļā gadÄ«jās darbabiedre. StādÄ«ju kundzÄ«tei priekšÄ savu pavadoni, piemetinot: “Viņš ir Ä«sts fašists!” LÄ«dzgaitnieks lepni izgrieza krÅ«tis, uztverot manis teikto kā pagodinājumu. Turpretim kolÄ“Ä£e neizpratnÄ“ izpleta acis un spÄ“ra laukā: “Nu kāpÄ“c tu viņu tā apvaino?!” Morāle te vienkārša – attieksme pret ideoloÄ£ijām ir atkarÄ«ga no priekšstatiem par tām, un šiem priekšstatiem bieži nav nekā kopÄ«ga ar realitāti.

Triviāla fašisma definÄ«cija

Kas tad tas par “zvÄ“ru” – fašisms? Ja Ä«si un prasti: korporatÄ«vais patriotisms komplektā ar autoritāru vadÄ«bas stilu. Valsts un sabiedrisko labumu šÄdā sistÄ“mā stāda augstāk par individuālo. ŠÄ·iru cīņu aizstāj darba devÄ“ju un darba ņēmÄ“ju sadarbÄ«ba. Pie ruļļiem ir nevis oligarhi, bet partija, hunta vai vadonis, kas nodrošina ideoloÄ£isko pavadÄ«jumu. Gan titulnācijas, gan minoritāšu nacionālismu apkaro kā kaitÄ«gu valsts vienotÄ«bai. Patriotisms stāv pāri etniskai, reliÄ£iskai un sociālai piederÄ«bai. VÄ“lÄ“šanas autoritārās zemÄ“s lielākoties neatceļ, jo teorÄ“tiski vara balstās uz lÄ«dera autoritāti. PraksÄ“ reālu opozÄ«ciju kā valsti šÄ·eļošu maigāk vai bargāk izskauž.

Fašisms politiskas kustÄ«bas veidolā aizsākās Itālijā ar lÄ«deri Benito MusolÄ«ni priekšgalā. Itāļu vārds fascismo (fašisms) ir atvasinājums no latīņu vārda fascio – saišÄ·is jeb fascija, kas simbolizÄ“ spÄ“ku caur vienotÄ«bu. Fašisms bija ļoti populārs pirms Otrā pasaules kara (2PK). Ja MusolÄ«ni nebÅ«tu pievienojies Hitleram, domāju, ka fašisms pasaulÄ“ vÄ“l šodien bÅ«tu topā.

MÅ«sdienās termins fašisms padarÄ«ts par lamu vārdu un sinonÄ«mu totalitārismam. IdeoloÄ£ija ir starptautiski nopelta, tāpÄ“c neviena valsts neatzÄ«st sevi par fašistisku, pat ja minÄ“tā ideoloÄ£ija valsts pārvaldÄ“ ir redzama ar neapbruņotu aci. NegrābstÄ«šos pa visu grÄ“cÄ«go zemÄ«ti, pievÄ“ršoties vien lielvalstij aiz Zilupes, jo no Ä£eogrāfijas neaizmukt.

Rašisms

Oficiāli Krievijas Federācijā (KF) valstiska ideoloÄ£ija nepastāv. Taču autoritārs korporatÄ«vais patriotisms ir kā uz delnas. Nelabvēļi nereti dÄ“vÄ“ Krievijas politisko kursu par rašismu – krievu kā valstiskā satvara dēļ. Krievu pasaules (lasi – impÄ“rijas) daudzināšana kaimiņzemÄ“ parāda, ka birka nav piekarināta nejauši. PÄ“c PSRS sabrukuma KF voluntāri kļuva par tās mantinieci, lai gan valstÄ« praktiski notika kontrrevolÅ«cija. Neskatoties uz to, ka KremlÄ« pie teikšanas ir savulaik valdošÄs komunistiskās idejas pretinieki, KrievzemÄ“ joprojām godina padomju perioda uzvaras.

Taču, ja noņemam ideoloÄ£iskos okulārus, skatoties caur kuriem, 2PK komunisti un plutokrāti cÄ«nÄ«jās pret nacistiem un fašistiem, tad, izberzÄ“jot acis, redzam, ka krievi un anglosakši sakāva vāciešus, itāļus un japāņus, kas visu saliek pa vietām. Jā, karā piedalÄ«jās stipri vairāk valstu un tautu, taču šai gleznai pietiks ar biezajām otām. GruzÄ«ni var iebilst, ka 1945. gada Jaltas konferencÄ“, kurā uzvarÄ“tāji sadalÄ«ja pasauli, Padomiju pārstāvÄ“ja iznācÄ“js no viņu puses. TāpÄ“c ne velti Krievijā Staļinu atkal ceļ godā un ierindo impÄ“rijas “panteonā”, kurā ir gana daudz nekrievu. Kremlim ir veiksmÄ«gi izdevies ievirzÄ«t pretrunÄ«go, pilsoņu karu šaustÄ«to Krievzemes vÄ“sturi, precÄ«zāk, tās atspoguļojumu vienotā patriotiskā gultnÄ“.

Velkot saulÄ«tÄ“ baltgvardu varoņus, Kremlis lÄ«dztekus ir saglabājis kabatas kompartiju. ŠÄda pieeja ir ļoti izdevÄ«ga starptautiskās attiecÄ«bās, ļaujot gÅ«t gan ārzemju kreiso, gan labÄ“jo (tā nez kāpÄ“c dÄ“vÄ“ nacionālistus) atbalstu. Taču autoritāriem režīmiem ir savs Ahileja papÄ“dis – lÄ«deri nav mūžīgi. Tādēļ vadoņa aiziešanai labākos medÄ«bu laukos ir neprognozÄ“jamas sekas. Bagātnieku negausÄ«bas dēļ kaimiņzeme var pārtapt par “civilizÄ“tajā pasaulÄ“” ierastu plutokrātiju. TomÄ“r rusofobu sapnÄ«ši par kodollielvalsts saskaldÄ«šanos daudzās kņazistÄ“s vai LÄ«bijas likteni diez vai piepildÄ«sies. TāpÄ“c latvjiem jāaprod ar domu, ka austrumos vienmÄ“r bÅ«s milzÄ«gā Krievzeme un bāleliņu streļķiem, esot aiz tās robežām, 1917. gada apvÄ“rsumu atkārtot neizdosies.

Falšie nači

Diemžēl, nomainÄ«juši “tautu cietumu” pret Eiropas “plaukstošo dārzu”, latvieši izmirst. TomÄ“r cerÄ«gi raudzÄ«ties uz Kremli es neieteiktu. MÅ«su acu priekšÄ civilizācijas atiestatÄ«tāji ar krievzemiešu rokām izdeldÄ“ vismazāk nopotÄ“to Eiropas nāciju, kur tikai ~35% iedzÄ«votāju izdevās iesmÄ“rÄ“t “brÄ«numpoti”. KF faniem, kas pārgudri spriedelÄ“ – ukraiņi paši vainÄ«gi, rekomendÄ“ju ieskatÄ«ties spogulÄ«. IeraudzÄ«siet Rinkuci un ar lÅ«pukrāsu uzskricelÄ“tu saukli: “Russia delenda est!” ProtestÄ“siet: nÄ“, nÄ“, tas neesmu es, un es to nerakstÄ«ju! Taču tieši tā latviešus redz aiz Zilupes. RaÄ·etes, bumbas un pat ierindas karakalps nešÄ·iros latvjus “zortÄ“s”. Teiktais nenozÄ«mÄ“, ka letiņiem kolektÄ«vi jānolaižas lÄ«dz pašmāju mežoņu un vandāļu lÄ«menim. Tas, ka latvieši ir civilizÄ“ta tauta, mums jāpierāda nevis krieviem, bet pašiem sev.

Gribu akcentÄ“t, ka, neskatoties uz koalÄ«ciju 2PK un autoritārismu, fašisms un nacionālsociālisms ir antagoniskas ideoloÄ£ijas. TomÄ“r es nesteigtu pašreizÄ“jos augstprātÄ«gos un barbariskos “bauru” nacionālistus saukt par nacistiem, jo ar sociālismu viņiem nav nekāda sakara. TikmÄ“r sociālās reformas, kuras Ä«stenoja Ä€dolfs, tiesa, tikai āriešu darbarÅ«Ä·u dzÄ«ves uzlabošanai, bija tik tektoniskas, ka uzvarÄ“tāji neuzdrošinājās mainÄ«t izveidoto sociālo landšaftu. Turklāt drÄ«z sākās aukstais karš, un plutokrātijas dāvāja rietumeiropiešiem papildu sociālos labumus, lai viņi nesiekalotos, lÅ«rot caur dzelzs priekškaru uz PSRS. Tagad, kad nav ne III Reiha, ne Padomijas, prasto tautu atkal var ekspluatÄ“t uz velna paraušanu. Es nebÅ«t neslavÄ“ju totalitāros režīmus. Atbilstoši likumam es tos nosodu, turklāt darbaļaudÄ«m nedrÄ«kst dot varu nekādā gadÄ«jumā. Ja kādam šÄ·iet, ka sakrustoju pirkstus, krustieties.

Miermīlīgs noslēgums

Par spÄ«ti šobrÄ«d DievzemÄ«tÄ“ piekoptajai sabiedrÄ«bas naidošanas politikai es nedalu cilvÄ“kus pÄ“c piekritÄ«bas vienai vai otrai ideoloÄ£ijai, visbiežāk idealizÄ“tai, bet vÄ“rtÄ“ju katru pÄ“c konkrÄ“tiem darbiem un cilvÄ“ciskuma. Politiskie uzskati var grozÄ«ties, taču, ja ļautiņš ir iekšÄ“ji sapuvis, stulbs vai asinskārs nelietis, tad ar tādu man nav pa ceļam. Vienlaikus es vienmÄ“r pieļauju, ka ikviens cilvÄ“ks var mainÄ«ties un patiešÄm nožēlot grÄ“kus, pieņemties prātā vai saprast, ka alojies.