Iesaki rakstu:

2016. gadā, pÄ“c referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas SavienÄ«bas un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velÄ“šanās jÄ“dziens “post patiesÄ«ba” tik bieži un enerÄ£iski tika lietots un analizÄ“ts visā Rietumu pasaulÄ“, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 

BÅ«šana ES katru nedēļu izmaksā Lielbritānijai 350 miljonus mārciņu. Labāk novirzÄ«sim tos veselÄ«bas aprÅ«pei, apgalvoja Boriss Džonsons, aÄ£itÄ“jot par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas SavienÄ«bas. Citu Eiropas valstu iedzÄ«votāji izmanto Lielbritāniju veselÄ«bas tÅ«rismam (vairāk nekā briti Eiropu), Turcija ar 76 miljoniem iedzÄ«votāju iestāsies Eiropas SavienÄ«bā un pārpludinās jau tā ar lÄ“tu darbaspÄ“ku un pabalstu meklÄ“tājiem pilno Lielbritāniju. ŠÄdi apgalvojumi bija Leave kampaņas centrā, un tie visi bija meli. 

Izmantojot sociālo tÄ«klu mikrotārgetÄ“šanas stratÄ“Ä£ijas, dažādi ļoti specifiski meli par to, kāpÄ“c jābalso par izstāšanos, tika sagatavoti dažādām specifiskām auditorijām – tā, piemÄ“ram, Bangladešas Ä“dinātāju asociācijas 150 000 biedru ar speciālu kampaņu Save Your Curry Houses tika pārliecināti, ka, izstājoties no ES, viņiem bÅ«s vieglāk piesaistÄ«t darbiniekus no Bangladešas un citām Ä€zijas valstÄ«m, jo nevajadzÄ“s prioritizÄ“t darba meklÄ“tājus no Eiropas, kā arÄ« tiks samazināts slieksnis minimālajai algai šiem potenciālajiem jaunajiem iebraucÄ“jiem no Ä€zijas. 

PretÄ“jā puse savukārt apgalvoja, ka divas trešdaļas darba vietu Lielbritānijā ir atkarÄ«gas no ES, un arÄ« tas bija ne gluži korekti. 

Kad viena puse apvainoja pretÄ“jo melos, tā demonstrÄ“ja, ka melo tie otri, un viņiem arÄ« bija taisnÄ«ba. Saprast, kuram tad var ticÄ“t, vairs nebija iespÄ“jams. Lai to nodrošinātu, tika izmantotas visas pieejamās tehnoloÄ£ijas, tajā skaitā sociālo tÄ«klu roboti. The Guardian aprÄ“Ä·ini liecināja, ka viena trešdaļa no visām Brexit tÄ“mai veltÄ«tajiem tvÄ«tiem bija robotu veidoti, lielākā daļa par labu Leave pusei. 

Viens no dramatiskākajiem melu, puspatiesÄ«bu, sagrozÄ«jumu, pārspÄ«lÄ“jumu, tukšu solÄ«jumu un viltus ziņu plÅ«du efektiem bija tas, ka ikdienas mediju lietotājs vairs nespÄ“j izsekot un saprast, kas ir patiesÄ«ba un kas nav, kam var uzticÄ“ties un kam ne, lÄ«dz ar to emociju loma, kurai jebkuros apstākļos politiskajā izvÄ“lÄ“ ir bijusi noteicoša loma, šajos apstākļos kļuva vÄ“l jo vairāk nozÄ«mÄ«ga. VÄ“lÄ“tājiem bija nevis jāizdara izvÄ“le par to, kāda valsts attÄ«stÄ«bas stratÄ“Ä£ija bÅ«tu labākā, ņemot vÄ“rā visiem zināmos faktus, bet gan jāizdara izvÄ“le par to, kas vispār ir fakti, balstoties uz kuriem ir jāizdara izvÄ“le.

Visu vÄ“l vairāk sarežģīja sociālo tÄ«klu platformu radÄ«tā fragmentācija, kurā atsevišÄ·as grupas redz savus, tikai tām domātus vai tās interesÄ“jošu faktu komplektus un pat nenojauš par faktiem, kas tiek apspriesti citās grupās. Tas radikāli atšÄ·iras no agrākām vÄ“lÄ“šanām, kurās vieni un tie paši sabiedriski nozÄ«mÄ«gi fakti un piedāvājumi tika debatÄ“ti nacionālā lÄ«menÄ«.

Protams, arÄ« agrāk vÄ“lÄ“šanās katra puse atlasÄ«ja sev izdevÄ«gākos faktus, kurus izcelt, un noklusÄ“ja sev neizdevÄ«gos, kurus savukārt izcÄ“la pretÄ“jā puse, taču nekad agrāk politiskajās debatÄ“s nebija strÄ«da par pašu izmantoto faktu patiesumu, bet gan tikai uz to pamata izdarÄ«tajiem secinājumu vai stratÄ“Ä£iju.

Tagad postpatiesÄ«bas un viltus ziņu pasaulÄ“ tā vairs nebija, tagad faktus varÄ“ja arÄ« izgudrot, patiesÄ«bu samaisÄ«t ar izgudrojumiem tādos kokteiļos, kuru sastāvdaļu atšifrÄ“šana bija pa spÄ“kam tikai profesionāļiem, un šis fenomens tiešÄm iezÄ«mÄ“ja sākumu jaunai Ä“rai, ko daudzi sāka dÄ“vÄ“t par postpatiesÄ«bas pasauli. 

Viss, kas notika Lielbritānijā, bija pilnÄ«gs nieks, salÄ«dzinot ar to, kas norisinājās okeāna otrā pusÄ“. 

GrÅ«ti ir pateikt, kad tieši viss sākās, taču jau pirms 2016. gada vÄ“lÄ“šanām tapa skaidrs, ka viltus ziņas ir jaudÄ«gs ierocis manipulācijai ar sabiedrisko domu. IespÄ“jams, par postpatiesÄ«bas laikmeta dzimšanas brÄ«di var uzskatÄ«t 2015. gada vasaru, kad Amerikas armija bija ieplānojusi vÄ“rienÄ«gus  manevrus Teksasā ar nosaukumu Jade Helm.

MācÄ«bas bija paredzÄ“tas tajā skaitā netālu no tādām pilsÄ“tām kā Bastropa, kurās iedzÄ«votāju vairākums bija ļoti negatÄ«vi noskaņots pret Obamas administrāciju. SagadÄ«šanās pÄ“c šajā apkārtnÄ“ bija tikko slÄ“gti arÄ« vairāki lieli WalMart veikali. Sociālajos tÄ«klos parādÄ«jās sazvÄ“restÄ«bas teorija par to, ka Obamas administrācija gatavojas ieviest karastāvokli daļā Teksasas, arestÄ“t politiskos oponentus un ievietot tos nometnÄ“s, kas tiks ierÄ«kotas slÄ“gtajos Walmart veikalos.

Baumas un viltus ziņas izplatÄ«jās tādos apmÄ“ros, ka vispirms Bastropas pilsÄ“tas vadÄ«ba uzskatÄ«ja par nepieciešamu reaģēt un sarÄ«koja pilsÄ“tas hallÄ“ iedzÄ«votāju tikšanos ar armijas runas personu, kuram neizdevās pārliecināt ar pilsÄ“tniekiem pārpildÄ«to zāli, ka šÄ«s armijas mācÄ«bas vispār nekādā veidā viņus neskars. Lai nomierinātu teksasiešus, nācās reaģēt pat štata gubernatoram, un šis bija pirmais zināmais gadÄ«jums, kad kaut kas, kas dzima kā visabsurdākā sazvÄ“restÄ«bas teorija, sociālajos tÄ«klos ātri kļuva par nopietnu reakciju pieprasošu politiskās un sociālās dienaskārtÄ«bas jautājumu.

Bijušais CIP un NSA direktors Maiks Heidens uzskata, ka šis bija arÄ« pirmais mÄ“Ä£inājums, kurā Krievijas speciālie dienesti izmantoja sociālo tÄ«klu robotus, dezinformācijas un viltus ziņu tehnoloÄ£ijas, kas uzrunāja galÄ“ji labÄ“ji un populistiski noskaņotās grupas pašÄ ASV, lai ietekmÄ“tu procesus Amerikā.

PÄ“c gada šÄ«m tehnoloÄ£ijām jau bija bÅ«tiska loma vÄ“lÄ“šanu procesā. Hilarijas Klintones kampaņas vadÄ«tāja Džona Podestas epasti tika uzlauzti, to kopumā nevainÄ«gais saturs nebija šÄ·Ä“rslis, lai tiktu radÄ«tas visneticamākās sazvÄ“restÄ«bas teorijas, piemÄ“ram, tā dÄ“vÄ“tā picageita, kas beidzās ar šaušanu populārā Vašingtonas picÄ“rijā Comet ping pong, kuras pagrabā demokrātiskās partijas vadÄ«ba it kā turot un izvarojot nolaupÄ«tus bÄ“rnus: idiots vārdā Edgars Madisons Velšs bija noticÄ“jis šim stāstam lÄ«dz tādai pakāpei, ka paņēma AR-15 automātisko šauteni, koltu un nazi un devās atbrÄ«vot demokrātu partijas pedofilu nolaupÄ«tos bÄ“rnus. Par laimi, viņš sašÄva tikai darbinieku drÄ“bju skapja durvis, taču ātrums, ar kādu no absurdas sociālo tÄ«klu padibenÄ“s dzimušas sazvÄ“restÄ«bas teorijas lietas bija eskalÄ“jušÄs lÄ«dz reālai šaušanai apmeklÄ“tāju pilnā picÄ“rijā, bija šokÄ“jošs.

Teorijas saistÄ«bā ar demokrātiskās partijas darbinieka, jauna puiša Seta Riča noslepkavošanu kļuva par vÄ“l vienu bÅ«tisku politiskā procesa notikumu. Sociālajos tÄ«klos parādÄ«jās apgalvojumi, ka viņš ir tas, kurš nozadzis un nopludinājis demokrātiskās partijas iekšÄ“jo e-pastu saraksti, un tagad partijas vadÄ«ba, konkrÄ“ti Hilarija Klintone, ir tā, kura pasÅ«tÄ«jusi viņa slepkavÄ«bu un vainojama puiša nāvÄ“.

Protams, tie, kuri patiesÄ«bā uzlauza un nozaga šos epastus, bija visnotaļ ieinteresÄ“ti šÄdā teorijā, un viņiem izdevās to attÄ«stÄ«t lÄ«dz pat nacionālo ziņu lÄ«menim, tāpat kā teoriju par to, ka Baraks Obama nav dzimis ASV, viņa dzimšanas apliecÄ«ba ir viltota, neviens skolnieks skolā, kurā it kā mācÄ«jies Baraks Obama, neatceras tur tādu Obamu, pat Obamas vecmāmiņa Kenijā ir apliecinājusi, ka Baraks piedzima Kenijā, viņa pati bija klāt dzemdÄ«bās. 

Tālāk jau vÄ“l vienkāršÄk. Pats Donalds Tramps izmantoja savā kampaņā tādu daudzumu nepatiesu apgalvojumu, kādu neviens nebija pieredzÄ“jis pirms tam. Amerikā ir vislielākie nodokļi pasaulÄ“! SlepkavÄ«bu skaits Amerikā ir lielākais 47 gadu laikā. Reālais bezdarbs ir starp 18-20%. Meksikas valdÄ«ba noziedzniekus un izvarotājus speciāli sÅ«ta uz ASV kā nelegālos imigrantus. Nezinājāt? JÅ«s sakāt, ka tā nav patiesÄ«ba, bet vai jÅ«s zinājāt, ka lielāko daļu balto amerikāņu nogalina afroamerikāņi? Nelegālie imigranti ir noziedznieki un izvarotāji. Es uzbÅ«vÄ“šu sienu uz robežas ar Meksiku, un viņi vairs netiks pāri, un ziniet, kas par to samaksās? Meksika! Es uzbÅ«vÄ“šu sienu un par to samaksās Meksika! Es jums apsolu! Mana grāmata The art of the deal ir visu laiku vispārdotākā biznesa grāmata pasaulÄ“. Es maksāju vairāk nodokļu, nekā man likums prasa. Republikāņu partijas vÄ“sturÄ“ es esmu saņēmis visvairāk balsu priekšvÄ“lÄ“šanās. Es uzreiz pÄ“c 11. septembra pats no savas kabatas apmaksāju 250 strādniekus, kas strādāja terorakta seku novÄ“ršanas darbos. JÅ«s zināt, ka saskaņā ar Irānas kodoloatbruņošanās lÄ«gumu, ja IzraÄ“la uzbruktu Irānai, ASV bÅ«tu jākaro Irānas pusÄ“? 

ŠÄdi apgalvojumi Donalda Trampa priekšvÄ“lÄ“šanu kampaņā bira kā no pārpilnÄ«bas raga, un nekas no tā nebija patiesÄ«ba. 

Amerikā nav vislielākie nodokļi pasaulÄ“, Trampa grāmata nav visu laiku lielākais dižpārdoklis starp biznesa grāmatām, lielāko daļu balto nenogalina afroamerikāņi, Meksika speciāli nesÅ«ta noziedzniekus uz Ameriku, un Tramps noteikti nevar bÅ«t tik stulbs, lai nesaprastu, ka Meksika nekad nemaksās ne par kādu sienu, tomÄ“r tam visam nav nekādas nozÄ«mes, jo emocijas, ko Tramps šÄdi izraisÄ«ja, bija patiesas, aizrāva un ļāva viņam pašam izskatÄ«ties enerÄ£iskam un patiesam – patiesi ieinteresÄ“tam, patiesi apņēmÄ«gam, patiesi kareivÄ«gam un patiesam patriotam, neskatoties uz to, ka pat viņa atbalstÄ«tāji bija gatavi atzÄ«t, ka šur un tur, šad tad Trampa teiktais nav faktoloÄ£iski Ä«sti precÄ«zs. (PatiesÄ«bā jau nemaz nebija precÄ«zs, vÄ“l vairāk, – tie vienkārši bija meli.) 

Trampa gadÄ«jumā tā ir apzināta, viņam dabiska stratÄ“Ä£ija, kuras aizsākumus viņš pats ieskicÄ“ jau ilgi pirms pievÄ“ršanās politikai savā 1987. gada grāmatā The art of the deal. 

“CilvÄ“ki ne vienmÄ“r domā par sevi kā par kaut ko lielu, tomÄ“r viņi spÄ“j bÅ«t sajÅ«smināti par tiem, kuri tā dara. Tas ir iemesls, kāpÄ“c mazs pārspÄ«lÄ“jums nekad nekaitÄ“s. CilvÄ“kiem patÄ«k ticÄ“t, ka kaut kas ir lielākais, dižākais un visÄ«pašÄkais – es saucu to par patiesu pārspÄ«lÄ“jumu. Tā ir nevainÄ«ga pārspÄ«lÄ“šana, bet ļoti efektÄ«va pārdošanas metode.”

Pirms vÄ“l pievÄ“rsties politikai, Tramps zvanÄ«ja žurnālistiem, uzdodoties pats par savu preses sekretāru, un stāstÄ«ja melus par Donalda Trampa bagātÄ«bu, veiksmi attiecÄ«bās ar sievietÄ“m, plāniem un panākumiem. PatiesÄ«bā viņam pat nebija preses sekretāra. 

Iesaistoties politikā, šo melošanas un nevainÄ«go pārspÄ«lÄ“jumu stratÄ“Ä£iju Tramps vienkārši paceļ augstākā lÄ«menÄ«. 

“CilvÄ“ki varbÅ«t saka, ka es meloju, bet viņi paši, izrādās, kļūdās,” Tramps saka intervijā Džordžam Stepanopulusam. “Un daudzas lietas, kuras es esmu teicis, patiesÄ«bā visas tās var bÅ«t kontroversiālas kādā brÄ«dÄ«, bet tās nav kontroversiālas beigās, jo cilvÄ“ki sāk teikt – ziniet, Trampam patiesÄ«bā ir taisnÄ«ba.”

Protams, arÄ« šis Trampa apgalvojums ir meli, taču tas nav svarÄ«gi. 

SvarÄ«gi ir tas, ka Tramps kā jebkurš veiksmÄ«gs politiÄ·is spÄ“ja panākt, ka pietiekami liela vÄ“lÄ“tāju daļa identificÄ“jas ar viņu, saskata tieši viņā savu domu un sajÅ«tu nesÄ“ju, saskata patiesu vÄ“lmi, patiesu enerÄ£iju šÄ«s viņu domas un sajÅ«tas realizÄ“t dzÄ«vÄ“. Viņš spÄ“j aizraut, pamodināt sabiedrÄ«bā cerÄ«bu, iztÄ“li un entuziasmu. TiklÄ«dz politiÄ·im izdodas uztaustÄ«t šo identifikācijas dzÄ«slu, svarÄ«gi ir tikai viens – neapstāties. NepazaudÄ“t kopÄ«gā pamata sajÅ«tu, degsmi un enerÄ£iju, kas to uztur. 

Un Tramps neapstājas – 2018. gadā The Washington Post saskaitÄ«ja, ka ASV prezidents Tramps vidÄ“ji dienā piecpadsmit reizes nāk klajā ar kādu nepatiesu apgalvojumu. 7600 reizes pirmajos divos savas prezidentÅ«ras gados! Tie ir pilnÄ«gi neticami un šokÄ“joši skaitļi. Turklāt Tramps bez mazākās šaubu Ä“nas un vilcināšanās melo lietās, par kurām nevarÄ“tu bÅ«t ne mazāko šaubu, ka patiesÄ«ba obligāti nāks gaismā. PiemÄ“ram, vizÄ«tÄ“ pie ASV karavÄ«riem, kas dislocÄ“ti Irākā, viņš viņiem, acÄ«s skatoties, stāsta, ka, tikai pateicoties viņam, šiem karavÄ«riem pieaugs algas par vairāk nekā 10%. “Citi teica, lai ir divi procenti, citi teica, lai ir trÄ«s, es teicu, nÄ“, pieliksim 10, vairāk nekā 10,” teica Tramps. Patiesais pieaugums bija 2,6 procenti. 

Diezin vai pasaules vÄ“sturÄ“ ir kāda cita persona, kas bÅ«tu pieÄ·erts melos tik bieži kā Donalds Tramps. 

“.. lieli meli ir ticamāki un iedarbojas labāk nekā mazi meli, jo plašu masu prāti ir primitÄ«vi vienkārši, viņi paši stāsta sev sÄ«kus melus sÄ«kās lietās visu laiku, bet viņiem pat prātā neienāk, ka kāds varÄ“tu sagrozÄ«t lietas kolosāla izmÄ“ra nepatiesÄ«bās, jo viņi paši uz ko tādu nebÅ«tu spÄ“jÄ«gi. Pat, ja viņi uzzina faktus, kas pierāda, ka dzirdÄ“tais ir meli, viņi tik un tā atsakās tam ticÄ“t, pieļaujot, ka droši vien ir vÄ“l kāds cits izskaidrojums.“ 

Šis ir citāts no Ä€dolfs Hitlera 1925. gadā izdotās grāmatas Mein Kampf. Vai neizklausās pÄ“c kāda no komentāriem pÄ“c Donalda Trampa vai Leave uzvaras Brexit referendumā? 

Nodaļā par Otrā reiha sabrukuma cÄ“loņiem šÄ« tÄ“ze ir pasniegta autoram raksturÄ«gajā antisemÄ«tiskā mÄ“rcÄ“, un, ņemot vÄ“rā to, kā arÄ« Hitlera pastrādātos noziegumus pret cilvÄ“ci, daudziem šÄ·iet labāk viņu vispār neaiztikt, taču bÅ«sim atklāti – tikai bailes skatÄ«ties tai pašai patiesÄ«bai acÄ«s liedz pamanÄ«t, ka nav nekāda jauna 2016. gadā dzimuša postpatiesÄ«bas fenomena. Donalds Tramps nav unikāls politiÄ·is pasaules vÄ“sturÄ“. Ä€dolfs Hitlers ir sÄ«ki aprakstÄ«jis Donalda Trampa komunikācijas principus vÄ“l pirms Trampa dzimšanas. 

Ä€dolfs Hitlers un Josifs Staļins ir divi asiņainākie divdesmitā gadsimta diktatori, ideāli ļaunuma, necilvÄ“cÄ«bas un netaisnÄ«bas iemiesojumi, taču starp viņiem ir kāda liela atšÄ·irÄ«ba.

Ja Staļins nonāca pie varas, pateicoties viltÄ«bai un smalkām intrigām varas koridoros, tad Hitlers ieguva varu demokrātiskā ceļā, pateicoties tam laikam jauniem, agresÄ«viem politiskā mārketinga instrumentiem. Hitlera vara nebalstÄ«jās tikai un vienÄ«gi uz sabiedrÄ«bā radÄ«tām nāves bailÄ“m, kuru uzturÄ“šanai bija nepieciešami regulāri masu nāves sodi, veselu tautu deportācijas un gigantisku izmÄ“ru nāves nometnes, kā tas bija Staļina gadÄ«jumā, nÄ“, Hitlers lielā mÄ“rā balstÄ«jās propagandā un spÄ“jā turÄ“t gÅ«stā savas nācijas prātus un sirdis.

Kā viņam tas izdevās? Ä€dolfa Hitlera grāmatā Mein Kampf ir divas nodaļas par propagandu. Hitlers pats propagandai piešÄ·Ä«ra tik lielu nozÄ«mi, ka uzskatÄ«ja, ka nevar to uzticÄ“t nevienam citam, tāpÄ“c viņš iecÄ“la pats sevi par partijas propagandas direktoru. Hitlers acÄ«mredzami ir iedziļinājies, apkopojis un analizÄ“jis propagandas pieredzi Eiropā pirms un pÄ“c Pirmā pasaules kara un grāmatā sniedz savu izvÄ“rstu, cinisku instrukciju propagandas darbam. 

“Masu spÄ“jas uztvert ir ļoti ierobežotas un spÄ“jas saprast vājas. No otras puses, to spÄ“ja aizmirst ir lieliska. ŠÄdu iemeslu dēļ propagandai ir jābÅ«t reducÄ“tai uz dažām pašÄm bÅ«tiskākajām lietām, kuras jāpasniedz vienkāršu stereotipisku formulu ietÄ“rpā. Šie lozungi ir uzstājÄ«gi jāatkārto tik ilgi, lÄ«dz pats pÄ“dÄ“jais muļķis apjÄ“dz ideju, kas tiek propagandÄ“ta. Ja šo principu aizmirst un ja tiek mÄ“Ä£ināts runāt abstrakti un vispārÄ«gi, tad propaganda kļūst neefektÄ«va: sabiedrÄ«ba nespÄ“j saprast un paturÄ“t prātā to, kas tiek šÄdi piedāvāts. TāpÄ“c, jo plašÄku lauku aptver vÄ“stÄ«jums, jo vairāk ir nepieciešams atrast tādu rÄ«cÄ«bas plānu, kurš ir psiholoÄ£iski visefektÄ«vākais.” 

Lasām tālāk. 

“Propagandas kopÄ“jam intelektuālajam lÄ«menim ir jābÅ«t tādam, kāds ir zemākais vidÄ“jais rādÄ«tājs tajā auditorijā, kuru ir iecerÄ“ts sasniegt. 

Kad ir jautājums par visas nācijas pakļaušanu propagandas ietekmei, kā tas ir kara gadÄ«jumā, tad nav iespÄ“jams pievÄ“rst par daudz uzmanÄ«bas tam, lai izvairÄ«tos no augsta lÄ«meņa vÄ“stÄ«jumiem, kas paredz relatÄ«vi augsta lÄ«meņa inteliÄ£enci sabiedrÄ«bā. Jo pieticÄ«gāka zinātniskajā valodā bÅ«s propaganda, jo vairāk tā bÅ«s mÄ“rÄ·Ä“ta ekskluzÄ«vi sabiedrÄ«bas noskaņojumā, jo izteiktāki bÅ«s tās panākumi. Šis ir vienÄ«gais nosacÄ«jums propagandas vÄ“rtÄ«bai un nevis tas, vai tā šÄ·iet pieņemama nelielai grupiņai intelektuāļu vai mākslas cilvÄ“ku.”

“Propagandas mākslu veido tikai un vienÄ«gi spÄ“jas atrast tādu piemÄ“rotu psiholoÄ£isku formu, kas pamodinās sabiedrÄ«bas iztÄ“li un uzrunās sirdis. 

SabiedrÄ«bas vairākuma raksturs ir tik sievišÄ·Ä«gs, ka tā darbÄ«bu vada tikai sajÅ«tas, nevis tÄ«ra prāta apsvÄ“rumi. ŠÄ«s sajÅ«tas turklāt nav sarežgģītas, bet vienkāršas un melnbaltas, tām raksturÄ«gas galÄ“jÄ«bas – labs vai slikts, mÄ«lu vai ienÄ«stu, pareizi – nepareizi, patiesÄ«ba – nepatiesÄ«ba.”

Šo visu lasot, varÄ“tu šÄ·ist, ka Donalds Tramps ir studÄ“jis Hitlera pamācÄ«bas un precÄ«zi Ä«stenojis tās dzÄ«vÄ“, lai kļūtu par ASV prezidentu, taču patiesÄ«bā viss ir vÄ“l sliktāk. Es nedomāju, ka Donalds Tramps vai viņa kampaņas veidotāji apzināti sekotu Hitlera priekšrakstiem, nÄ“, viņi kārtÄ“jo reizi atklāj to, kas ir fundamentāla patiesÄ«ba un kas atkārtojas vÄ“sturÄ“ atkal un atkal. Tādu vai citādu iemeslu dēļ sabiedrÄ«bas cikliski pakļaujas lÄ«deriem, kas ar sabiedrÄ«bu runā visprimitÄ«vākajā iespÄ“jamajā veidā, apelÄ“jot vienÄ«gi pie visseklākajām un primitÄ«vākajām jÅ«tām un instinktiem, pilnÄ«bā ignorÄ“jot patiesÄ«bu, racionalitāti un jo Ä«paši kultÅ«ru. 

Hitlers neienÄ«st tikai ebrejus, Hitlers ienÄ«st visus, kas atšÄ·irÄ«bā no viņa tiek uzņemti mākslas skolās un beidz tās. Viņš ienÄ«st intelektuāļus vispār, kuri “skatās no augšas uz jebkuru bez vajadzÄ«gajiem papÄ«riem”. IzglÄ«totie, Hitlers liek šo vārdu pÄ“diņās, augstāk vÄ“rtÄ“ jebkuru imbecilu, kurš piesedzas ar akadÄ“miskiem sertifikātiem, nekā spÄ“jÄ«gu jaunu censoni bez šiem dārgajiem dokumentiem (tādu kā viņš – Ä€dolfs Hitlers). 

Tas ir tas pats establišments, kuru zākā Tramps. IzglÄ«totie, kultÅ«ras skartie, intelektuāļi, mākslinieki, zinātnieki, Trampa gadÄ«jumā arÄ« Ä£enerāļi un izlÅ«kdienestu profesionāļi. 

Politikā nereti visneatlaidÄ«gāk un niknāk uz varu raujas tieši šÄdi cilvÄ“ki, kuru dzinulis ir zems pašnovÄ“rtÄ“jums, mazvÄ“rtÄ«bas komplekss, šaubas par savu intelektu, savas viduvÄ“jÄ«bas un nenozÄ«mÄ«guma pārdzÄ«vošana. Viņi sagaida, ka vara mainÄ«s šo nožēlojamo situāciju pateicoties izmaiņām viņu sociālajā stāvoklÄ« vai arÄ« mainot viņus pašus. 

Un tas nav tikai personisks mazvÄ“rtÄ«bas komplekss un nespÄ“ja komunicÄ“t ar izglÄ«totiem un zinošiem cilvÄ“kiem, tā ir patiesa sajÅ«ta, kādu izjÅ«t liela daļa sabiedrÄ«bas, kas ir tāla no intelektuālās, kultÅ«ras, mediju elites ekspertu un augstākās ierÄ“dniecÄ«bas pasaules. Noriebušies šie pašapmierinātie gudrÄ«ši, kas vienmÄ“r visu zina labāk. Apnicis viņos klausÄ«ties. Ko viņi ir pānākuši mums – vienkāršajai tautai, vai viņi vispār zina, kas ir darbs, ko nozÄ«mÄ“ reāli kaut ko panākt, izdarÄ«t, uzbÅ«vÄ“t, radÄ«t – nÄ“, viņi māk tikai citus pamācÄ«t, apnikuši, mÄ“s vairs viņos neklausÄ«simies, bet dosim varu kādam, kas dara un kas ir lÄ«dzÄ«gs mums. VÄ“l vairāk – padarÄ«sim šo eliti par ienaidnieku, sadosim viņiem kārtÄ«gi. 

Korelāciju starp zemu pašvÄ“rtÄ“jumu un tiekšanos pÄ“c varas pirmais akcentÄ“ jau AlfrÄ“ds Adlers un kopš tā laika tā politiskajā psiholoÄ£ijā ir daudz pÄ“tÄ«ta (skatÄ«t, piemÄ“ram, Harold D. Laswell).

Nav brÄ«nums, ka tieši šÄdi, zema pašvÄ“rtÄ“juma nomocÄ«ti, viņuprāt, nepamatoti nenovÄ“rtÄ“ti indivÄ«di ļoti bieži lieliski spÄ“j formulÄ“t elišu aizmirsta, nepamanÄ«ta, nereti nicÄ«gi apzÄ«mÄ“tā un pazemotā “parastā” cilvÄ“ka rÅ«gtumu, netaisnÄ«bas un otršÄ·irÄ«bas sajÅ«tu. Tieši šÄdi politiÄ·i spÄ“j vislabāk dot “parastajam” cilvÄ“kam cerÄ«bas uz gandarÄ«jumu vai atriebÄ«bu, jo emocionāli viņiem ir daudz kopÄ«ga, pat neskatoties uz to, ka viens var bÅ«t miljardieris kā Tramps, bet otrs – viņa atbalstÄ«tājs celtnieks vai tālbraucÄ“js šoferis. Patiesa, dziļa identifikācija kļūst iespÄ“jama un patiesas emocijas veļas kā no pārpilnÄ«bas raga.

ŠÄdi politiski lÄ«deri, kurus dzen uz priekšu zems pašnovÄ“rtÄ“jums un spÄ“ja aizraut lielus pūļus, vienmÄ“r ir bijuši un vienmÄ“r bÅ«s, un izrādās, ka viņi var pasÅ«tÄ«t visus intelektuāļus, ekspertus, profesorus, visa veida profesionāļus, Ä£enerāļus, un mākslas ļaudis dažas mājas tālāk vai vispār nogalināt, kā to darÄ«ja Staļins. Intelektuāļi, eksperti, profesionāļi traucÄ“ pat tad, ja klusÄ“. Tikai tie, kas aktÄ«vi pārmetas pretÄ“jā pusÄ“ un enerÄ£iski slavÄ“ anti-intelektuālo lÄ«deri, var cerÄ“t uz žēlastÄ«bu. 

Bet jautājums paliek atklāts, vai sabiedrÄ«ba ir tik stulba, kā Hitlers apraksta un Trampa panākumi demonstrÄ“? Vai ir taisnÄ«ba, ka “sabiedrÄ«bas vairākuma raksturs ir tik sievišÄ·Ä«gs, ka tā darbÄ«bu vada tikai sajÅ«tas, nevis tÄ«ra prāta apsvÄ“rumi. ŠÄ«s sajÅ«tas turklāt nav sarežģītas, bet vienkāršas un melnbaltas, tām raksturÄ«gas galÄ“jÄ«bas – labs vai slikts, mÄ«lu vai ienÄ«stu, pareizi – nepareizi, patiesÄ«ba – nepatiesÄ«ba”.

Vai Hitlera, Trampa un daudzu citu piemÄ“rs māca mums, ka veiksmÄ«gām publiskām komunikācijām vÄ“stÄ«jumu “kopÄ“jam intelektuālajam lÄ«menim ir jābÅ«t tādam, kāds ir zemākais vidÄ“jais rādÄ«tājs tajā auditorijā, kuru ir iecerÄ“ts sasniegt”? 

Turklāt ir svarÄ«gi norādÄ«t, ka tad, kad Ä€dolfs Hitlers savā Mein Kampf apraksta sabiedrÄ«bas intelektuālās spÄ“jas un raksturu, viņš ar to domā paša tautu – vāciešus, kas Hitlera ideoloÄ£ijā bija izredzÄ“tā, āriskā, pasaules valdnieku rase. 

Es esmu pārliecināts, ka nav tā, ka, lai iegÅ«tu varu, uzvarÄ“tu vÄ“lÄ“šanas, vajag tik vien gudrÄ«bas kā visu laiku melot, blefot, pārspÄ«lÄ“t, solÄ«t neizpildāmas lietas un gvelzt blēņas. Politiskā realitāte ir daudz komplicÄ“tāka, un uzvarai ir nepieciešamas pavisam citas Ä«pašÄ«bas un sastāvdaļas, kuras spÄ“lÄ“ tik nozÄ«mÄ«gu lomu, ka reizÄ“m pat patiesÄ«bai un meliem nav nekādas nozÄ«mes. 

PiemÄ“ram, patiesa, nesamākslota, kaislÄ«ga, dominÄ“jošÄs emocijas formulÄ“šana un vadÄ«šana. SpÄ“ja dot cerÄ«bu, aizraut, pamodināt snaudošos, radÄ«t jaunu enerÄ£iju. Politikā panākumi vienmÄ“r ir emociju enerÄ£ija – tā var bÅ«t pozitÄ«va, ceļoša, saliedÄ“joša, vai, kā bieži redzam, ir iespÄ“jams atbrÄ«vot to enerÄ£iju, kuru lÄ«dz tam ierobežoja sociālās normas, politkorektums, pašcenzÅ«ra, sociāla vienošanās, ka ne tikai drÄ«kst, bet vajag “saukt lietas savos vārdos”, un, kad šÄdi politiÄ·i sāk “saukt lietas savos vārdos”, tie parasti izrādās populisma, naida un neiecietÄ«bas vārdi, kas vienmÄ“r uzrunā lielu daļu sabiedrÄ«bas, un muļķu kuÄ£is ne tikai attaisno savu nosaukumu, bet kļūst par patiesi nepatÄ«kamu un nedrošu vietu. 

Kopš Brexit un Trampa prezidentÅ«ras daudz kas ir mainÄ«jies. Sociālie tÄ«kli šodien ne tikai vÄ“l vairāk ir kļuvuši par muļķības, idiotisma, viltus ziņu un konspirācijas teoriju multiplicÄ“tājiem un izplatÄ«tājiem, pazeminot gudrÄ«bas, izglÄ«tÄ«bas, kritiskas domāšanas prestižu lÄ«dz zemākajam lÄ«menim kopš Gutenberga preses izgudrošanas, bet vienlaikus daudzi to lietotāji ir iemācÄ«jušies bÅ«t Ä«paši uzmanÄ«gi pret faktiem un ziņām, iemācÄ«jušies bÅ«t kritiskāki un pievÄ“rš lielu uzmanÄ«bu faktu pārbaudei, un jaunais vilnis ar mākslÄ«gā intelekta un jaunāko satura veidošanas tehnoloÄ£iju parādÄ«šanās ar dziļajiem viltojumiem nāk brÄ«dÄ«, kad sabiedrÄ«ba vai vismaz tās domātspÄ“jÄ«gākā daļa jau ir daudz labāk sagatavota šiem jaunajiem izaicinājumiem. Vienlaikus daudziem sociālie tÄ«kli sniedz nepieredzÄ“tas iespÄ“jas arÄ« patiesas informācijas, kvalitatÄ«vas analÄ«zes iegÅ«šanai un kvalitatÄ«vu viedokļu apmaiņai, izbÄ“got no nepieciešamÄ«bas paļauties tikai uz pamatstraumes mediju redaktoru godaprātu, profesionālismu, izglÄ«tÄ«bu un intelektu, kā tas bija pirms sociālo tÄ«klu pasaulÄ“.

Domājošam, izglÄ«totam cilvÄ“kam nekad agrāk nav bijuši tik viegli pieejami tik dažādi avoti, viedokļi, argumenti un skatu punkti. No otras puses, visiem pārÄ“jiem nekad nav bijis tik viegli atrast sev lÄ«dzÄ«gos, sajusties atbalstÄ«tiem, saprastiem, novÄ“rtÄ“tiem. Jebkuram neizglÄ«totam muļķim ir parādÄ«jušÄs nekad nebijušas iespÄ“jas izpausties, justies pašpārliecinātam, varenam un neizjust ne vismazākos kompleksus par savu intelektuālo mazspÄ“ju. Katra muļķa viedoklim ir tāda pati vÄ“rtÄ«ba kā jebkuram citam. Vai pat lielāka. Katram beidzot tiešÄm ir viena balss. Matroža viedoklis ir tikpat nozÄ«mÄ«gs, cik kapteiņa. Kapteiņa tikpat, cik pavāra. 

Platons, kā zināms, uzskatÄ«ja, ka tie ir filozofi, kuriem jāvada valsts, jo bÅ«tu taču nesaprātÄ«gi uzticÄ“t kuÄ£a kapteiņa pienākumus sadzÄ“rušos matrožu baram, kurā nav neviena, kas jel ko saprastu no navigācijas un kuÄ£a vadÄ«šanas. Platona muļķu kuÄ£a metafora ir, iespÄ“jams, pat slavenāka par viņa alas metaforu. 16. gadsimtā vācu teologa Sebastiana Branta satÄ«riskais darbs ar nosaukumu “Muļķu kuÄ£is”, turpinot Platona metaforu, izsmej tā laika Eiropas valdošo eliti un kļūst par vienu no pirmajiem dižpārdokļiem pasaulÄ“. 

Lai vai kā, muļķu kuÄ£u metaforas noturÄ«gumā cauri gadsimtiem, šÄ·iet, var saskatÄ«t norādi uz universālu, visos laikmetos saprotamu problÄ“mu. SabiedrÄ«bas vairākums ir neizglÄ«tots un intelektuāli neattÄ«stÄ«ts – muļķi tajā nozÄ«mÄ“, ka viņi nespÄ“j saprast, kas ir viņu pašu interesÄ“s, un rÄ«koties saskaņā ar šÄ«m savām interesÄ“m. Toties viņu ir daudz, un tas dod viņiem spÄ“ku, kam izglÄ«totais mazākums nevar pretoties. Tā ir traÄ£iska situācija.

Viena no neizbÄ“gamajām intelektuāli attÄ«stÄ«ta, izglÄ«tota un domājoša cilvÄ“ka ciešanām – cÄ«nÄ«ties ar idiotiem, jÄ“gu pārdzÄ“rušajiem matrožiem, kuriem neviens netikums un grÄ“ks nav svešs. CÄ«nÄ«ties bezcerÄ«gā cīņā vai bezspÄ“cÄ«gi noskatÄ«ties, kā viņi pārņem kuÄ£a vadÄ«bu un ar prieku un entuziasmu pakļauj briesmām un nožēlojamai eksistencei gan sevi, gan visus citus. 

Stjuarts Milss darbā „Domas par parlamentāro reformu” raksta, ka nav taču neviena, “kurš jautājumos, kas attiecas uz viņu pašu, negribÄ“tu uzticÄ“t lietas kādam, kura zināšanas un prāta spÄ“jas ir lielākas nevis mazākas”. Paradokss ir tajā, ka, dzÄ«vojot uz muļķu kuÄ£a, mÄ“s darām tieši to. 

Man gan Platona “Muļķu kuÄ£a” metafora nešÄ·iet Ä«paši piemÄ“rota mÅ«sdienām. MÅ«sdienās skaidrāks, šÄ·iet, bÅ«tu salÄ«dzinājums ar lidmašÄ«nu, kurā lÄ“mumus par to, kā vadÄ«t lidmašÄ«nu, balsojot pieņem visi pasažieri, un kapteinis ir tikai viena balss šajā procesā. Lai vai kā, sociālo tÄ«klu laikmets ir tiešÄm padarÄ«jis demokrātiju patiesi demokrātiskāku. Tas, ko Naoms ÄŒomskis reiz sauca par Manufacturing consent, vairs nav iespÄ“jams. Šis laikmets ir beidzies, tagad mums patiešÄm ir demokrātija. 

Dodot cilvÄ“cei vienu no izcilākajiem un spÄ“cÄ«gākajiem instrumentiem tās vÄ“sturÄ“ – internetu, mÄ“s esam iedevuši visspÄ“cÄ«gāko instrumentu arÄ« visam sliktajam mÅ«sos – naidam, meliem, muļķībai, aprobežotÄ«bai, neiecietÄ«bai. 21. gadsimta pirmajās desmitgadÄ“s muļķība – gan tā, kas mÅ«sos pašos, gan kolektÄ«vā, gan individuālā, gan nevainÄ«gā, gan postošÄ - ir ieguvusi savā rÄ«cÄ«bā tādas tehnoloÄ£ijas un iespÄ“jas izpausties, kādas tai nekad vÄ“sturÄ“ nav bijušas pieejamas.

Sociālie tÄ«kli un jaunās komunikācijas tehnoloÄ£ijas iedrošina un izplata naidu, muļķību un melus ātrumos un apjomā, kādu cilvÄ“ce nekad iepriekš nav pazinusi, un rezultātā muļķība ir kļuvusi daudz drošÄka, daudz agresÄ«vāka, tā ir iznÄ«cinājusi gudrÄ«bas autoritāti un kļuvusi par mÅ«sdienu lielāko sociālo, ekonomisko un politisko problÄ“mu. CÄ“loni katrai atsevišÄ·ai problÄ“mai un šÄ·Ä“rsli katram risinājumam. Tik nozÄ«mÄ«gu, ka tā apdraud Rietumu civilizācijas pastāvÄ“šanu.

Muļķībai lÄ«dzās un reizÄ“ ar to neizbÄ“gami uzplaukst un atdzÄ«vojas citas mÅ«su tumšÄkās stihijas – alkatÄ«ba, skaudÄ«ba un naids pret citādo, nežēlÄ«ba un slÄ“ptās bailes. Tas vienmÄ“r tā ir bijis, tomÄ“r pirms interneta laikmetā Rietumu liberālās demokrātijas bija izveidojušas mehānismus, kā ierobežot šo stihiju izplatÄ«bu.

Muļķības, neiecietÄ«bas, naida izplatÄ«bai bija likti grÅ«ti pārvarami šÄ·Ä“ršÄ¼i, tās nevarÄ“ja tikt televÄ«zijā vai radio, avÄ«zÄ“s vai žurnālos, izdevniecÄ«bās, kino industrijā – tās visur uzdÅ«rās uz durvju sargiem, kas neļāva tām nonākt masās un sasniegt miljoniem cilvÄ“ku. Un nekādu citu alternatÄ«vu pamatstraumes medijiem nebija. Muļķībai, naidam, aprobežotÄ«bai nebija instrumentu, kā izplatÄ«ties un vairoties, augt un kļūt par vienu no leÄ£itÄ«miem viedokļiem lÄ«dzās citiem.

Tā tas bija lÄ«dz brÄ«dim, kad mÄ“s izgudrojām internetu un sociālos tÄ«klus. Tā nu ir sanācis, ka mÄ“s esam izveidojuši pavisam jaunu komunikācijas vidi, kas iedrošina muļķību, asus viedokļus, polarizÄ“šanos un nogalina gudrÄ«bas autoritāti, apšauba visu un atņem gudrÄ«bai uzticamÄ«bu. Padara demokrātiskās institÅ«cijas neefektÄ«vas. 

Vai demokrātija to spēs pārdzīvot? Vai mūsu Rietumu demokrātiski liberālā civilizācija to spēs pārdzīvot? Vai mēs piedzīvojam tās sabrukumu, tāpat kā tas ir noticis ar visām lielajām civilizācijām pirms mums? Domāju, ka nepārdzīvos, bet tas jau ir cits stāsts.