Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Nesen kāds portāla lasītājs savā rakstā izteicās – nez kā justos Gunārs Astra, uzzinot, ka neatkarīgajā (it kā) Latvijas Republikā tās prokuratūra valsts vārdā un par nodokļu maksātāju līdzekļiem ceļ apsūdzību par to, ka izbijis aktīvs PSKP biedrs un padomju tiesnesis, lūk, ir smagi cietis no neslavas celšanas un vajāšanas, jo nosaukts par padomju okupācijas varas kolaborantu. Taču, apritot astoņdesmitajai gadadienai kopš deportāciju dienas, mums jāsaprot – tā ir tikai aisberga redzamā daļa: padomju kolaboranti ir malu malās un, izmantojot noderīgus idiotus un savas padomju laikā apgūtās korumpēšanas spējas, mēģina diktēt noteikumus citiem.

Zivs pūst no galvas, un šo teicienu pilnā apmērā var attiecināt uz Latvijas valsti. Ieskatīsimies rūpīgāk valsts prezidenta Egila Levita izvēlētajos kadros, kas darbojas Valsts prezidenta kancelejā, - un droši vien būs mazāk neskaidrību par to, kādos tieši apstākļos Egilam Levitam kopā ar ģimeni savulaik tik brīnumaini izdevās izbraukt no Padomju Savienības un kurš tieši no ģimenes nolēma sadarboties ar Valsts drošības komiteju.

Cilvēks, kas vada Valsts prezidenta kanceleju, ir Andris Teikmanis. Šis personāžs savulaik bija Rīgas pilsētas Kirova rajona padomju tautas tiesnesis un tieši tāpat kā nu jau Latvijas slavenākais kolaborants Romualds Vonsovičs sprieda tiesu padomju okupācijas varas vārdā. Ar vārdu sakot, tieši tāds pats kolaborants kā tagadējais advokāts un miljonārs, tikai par viņa kompartijas biedra stāžu nav nekādu drošu ziņu.

Tālāk – valsts prezidenta padomniece un Ordeņu kapitula darbiniece Sarmīte Ēlerte. Te viss skaidrs – persona, kas PSKP iestājās 1988. gadā, kad jau bija sākusies Atmoda, un no kompartijas izstājās pat pēc Romualda Vonsoviča. Arhīvi nemelo:

„Ar Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Rīgas pilsētas Kirova rajona biroja 1988. gada 28. aprīļa sēdes lēmumu (protokols Nr. 62) apstiprināts Latvijas PSR Rakstnieku savienības LKP pirmorganizācijas 1988. gada 23. marta lēmums (protokols Nr. 25) par Ēlertes Sarmītes Anša meitas, dz. 1957. gada 8. aprīlī, uzņemšanu PSKP par biedru.

1988. gada 23. maijā Ēlertei Sarmītei Anša meitai izsniegta PSKP biedra karte Nr. 24410083.

Ar LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona biroja 1990. gada 28. jūnija sēdes lēmumu (protokols Nr. 4) apstiprināts Latvijas PSR Rakstnieku savienības LKP pirmorganizācijas 1990. gada 18. aprīļa sēdes lēmums par Ēlertes Sarmītes Anša meitas izstāšanos no PSKP biedriem uz personīgā iesnieguma pamata.”

Vēl viena aktīva ekskomuniste un kolaborante Valsts prezidenta kancelejā ir Ramona Umblija. Un jau atkal – arhīvi nemelo. Atšķirība no R. Vonsoviča un S. Ēlertes tā, ka šī komuniste, kā izskatās, no PSKP pat oficiāli nemaz nav izstājusies:

„Ar Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Rīgas pilsētas Kirova rajona komitejas biroja 1976. gada 15. aprīļa sēdes lēmumu (protokols Nr. 8) apstiprināts Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas LKP pirmorganizācijas 1976. gada 17. februāra lēmums (protokols Nr. 4) par Umblijas Ramonas Artura meitas, dz. 1950. gadā, uzņemšanu PSKP par biedru.

Ziņas par Umblijas Ramonas Artura meitas izstāšanos no Padomju Savienības Komunistiskās partijas LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona 1989.-1991. gada biroja sēžu protokolos un 1989.-1991. gada no PSKP izstājušos biedru kartēs un uzskaites kartītēs nav atrastas.”

Tā ir tikai „zivs galva”, - un kas atklātos, ja papētītu jebkuru citu nozīmīgāku valsts iestādi? Ja pat „sabiedriskajā radio” gandrīz vai katru nedēļu kā „eksperts” tiek aicināts vēl viens izbijis padomju okupācijas varas kolaborants Ojārs Skudra, kurš savulaik ir bijis gan Latvijas kompartijas Centrālkomitejas sektora vadītājs, un inspektors – konsultants, gan LPSR Valsts radio un televīzijas komitejas radio galvenās informācijas redakcijas nodaļas vadītājs, komjaunatnes Centrālkomitejas daļas vadītāja vietnieks un kompartijas Rīgas Proletāriešu rajona komitejas instruktors.

Tagad šis padomju okupācijas varas propagandists skalo smadzenes ne tikai Latvijas radio klausītājiem, bet arī studentiem un savā veidā „gatavina” jauno paaudzi. Ko tad brīnīties par dažādām Selmām un citiem „progresīvajiem jaunmarksistiem” – kādi skolotāji, tādi skolnieki. Un, kamēr visi kolaboranti nebūs nosaukti, nekas nemainīsies.

Novērtē šo rakstu:

0
0