Visi ir vienvÄ“rtÄ«gi, bet gultasvietas visiem nodroÅ¡inÄt nevarÄ“sim
IrÄ“na Kucina, Egila Levita padomnieku biroja vadÄ«tÄja · 15.01.2021. · Komentāri (0)Šodien manas pÄrdomas ir saistÄ«tas ar vislielÄkÄs riska grupas iedzÄ«votÄjiem šÄ«s pandÄ“mijas laikÄ un viņu dzÄ«vÄ«bas vÄ“rtÄ«bu, proti, vecÄka gadagÄjuma cilvÄ“kiem. Vai pašreizÄ“jÄ pandÄ“mijÄ valsts ir tiesÄ«ga deleģēt medicÄ«niskam personÄlam tiesÄ«bas apsvÄ“rt pacientu dzÄ«vÄ«bu šÄ·irošanu, pamatojoties uz vecumu? Vai viena cilvÄ“ka dzÄ«vÄ«ba var bÅ«t vÄ“rtÄ«gÄka par citu? Vai tomÄ“r visi mÄ“s esam vienvÄ“rtÄ«gi neatkarÄ«gi no tÄ, kÄdÄ vecuma posmÄ mÄ“s atrodamies?
CilvÄ“ka cieņa kÄ visu tiesÄ«bu pamats
Satversmes 93. pants noteic, ka ikviena tiesÄ«bas uz dzÄ«vÄ«bu aizsargÄ likums. DzÄ«vÄ«bas vÄ“rtÄ«ba izriet no cilvÄ“ka cieņas filosofiskajÄ izpratnÄ“ (angliski – dignity), kas ir Rietumu pasaules uzskata pamatÄ. To nedrÄ«kst sajaukt ar godu un cieņu civiltiesiskajÄ izpratnÄ“ (angliski – honour).
ArÄ« Eiropas PamattiesÄ«bu harta sÄk ar cilvÄ“ka cieņu (1. pants) un caur tÄs prizmu aplÅ«ko visas pÄrÄ“jÄs pamattiesÄ«bas, it sevišÄ·i tiesÄ«bas uz dzÄ«vÄ«bu, kas tur tiek minÄ“tas uzreiz pÄ“c cilvÄ“ka cieņas postulÄta. LÄ«dzÄ«gi uzstÄdÄ«jumi atrodami arÄ« virknÄ“ citu valstu moderno konstitÅ«ciju.
LatvijÄ cilvÄ“ka cieņa kÄ pamata uzstÄdÄ«jums ir noteikta Satversmes ievadÄ. Satversmes tiesa, cilvÄ“ka cieņu aplÅ«kojot kopsakarÄ ar kÄdu no SatversmÄ“ garantÄ“tajÄm tiesÄ«bÄm, to arvien biežÄk un konsekventÄk nostiprina savos spriedumos.
Tiesības uz dzīvību un cilvēka cieņa
Tas nozÄ«mÄ“, ka cilvÄ“ka tiesÄ«bas uz dzÄ«vÄ«bu ir aplÅ«kojamas kontekstÄ ar cilvÄ“ka cieņu. CilvÄ“ka cieņa nav tÄ«ri juridisks jÄ“dziens. Tas vÄ“sturiski aizved mÅ«s kultÅ«rÄ izaugušajÄ uzskatÄ par cilvÄ“ka bÅ«tÄ«bu un viņa vietu pasaulÄ“. SaskaÅ†Ä ar to cilvÄ“ka cieņa pienÄkas ikvienam cilvÄ“kam tikai tÄdēļ vien – un bez nekÄdiem citiem nosacÄ«jumiem –, ka viņš ir cilvÄ“ks. TÄlÄk jau Satversme to aizsargÄ ar pamattiesÄ«bÄm un likumiem, kas šo aizsardzÄ«bu padara praktisku.
CilvÄ“ka cieņa šÄdÄ izpratnÄ“ ir absolÅ«ta un neierobežojama. TÄ piešÄ·ir cilvÄ“kam subjektivitÄti – viņš nav vienkÄršs dabas (vai citÄds) objekts, bet gan subjekts, kurš pasauli vÄ“rtÄ“ caur savu prizmu, kas katram cilvÄ“kam ir vienreizÄ“ja un unikÄla.
No tÄ izriet, ka tiesÄ«bas uz dzÄ«vÄ«bu, kas balstÄ«tas cilvÄ“ka cieņÄ, visiem cilvÄ“kiem pienÄkas vienÄdÄ mÄ“rÄ, – vÄ“lreiz uzsveru, tikai tÄpÄ“c vien, ka viņš ir cilvÄ“ks. NekÄdi citi apsvÄ“rumi – cilvÄ“ka fiziskais vai garÄ«gais stÄvoklis, viņa veikums, dzÄ«ves gÄjums – neatļauj vÄ“rtÄ“t viņa dzÄ«vÄ«bas cenu, salÄ«dzinÄt to ar citu cilvÄ“ku dzÄ«vÄ«bÄm. ŠajÄ kontekstÄ visi cilvÄ“ki ir vienvÄ“rtÄ«gi. AbsolÅ«ti visi. Šis princips ir Rietumu civilizÄcijas pamatÄ.
Pacientu šÄ·irošana un Satversme
Vai, atsaucoties uz ierobežoto slimnÄ«cu kapacitÄti, bet paturot prÄtÄ šo principu, slimnÄ«cÄs bÅ«tu pieļaujama pacientu šÄ·irošana pÄ“c noteiktiem kritÄ“rijiem, it sevišÄ·i pÄ“c vecuma, tÄtad prognozÄ“jamÄ atlikušÄs dzÄ«ves ilguma? Par to pasaules juridiskajÄ, filosofiskajÄ un medicÄ«nas literatÅ«rÄ ir daudz rakstÄ«ts. Bet šeit gribÄ“tu uzsvÄ“rt tieši no Satversmes izrietošo konstitucionÄlo skatpunktu uz šo jautÄjumu.
Pacienti, kuru dzÄ«vÄ«ba ir briesmÄs, kuri ir pakļauti gultas režīmam, atrodas bezpalÄ«dzÄ«bas un izmisuma situÄcijÄ, vairs nevar ietekmÄ“t savas dzÄ«ves apstÄkļus neatkarÄ«gi no citiem, proti, pašnoteiktÄ veidÄ. Viņi atdod savu likteni mediÄ·u rokÄs, paļaujoties uz to, ka mediÄ·u uzdevums ir glÄbt viņu dzÄ«vÄ«bas.
Pie šÄdiem apstÄkļiem valsts, kas pieļautu pacientu šÄ·irošanu, tostarp pÄ“c vecuma, šos cilvÄ“kus uzskatÄ«tu tikai par savas glÄbšanas operÄcijas objektiem, priekšmetiem, kas tiek izmantoti citu aizsardzÄ«bai. ŠÄda attieksme ignorÄ“tu skarto personu statusu kÄ subjektiem, kuriem pienÄkas cilvÄ“ka cieņa un neatsavinÄmas tiesÄ«bas saskaÅ†Ä ar Satversmi.
VienpusÄ“ji rÄ«kojoties ar dzÄ«vÄ«bu, nolemjot nÄvei pacientus, kuriem kÄ upuriem pašiem ir nepieciešama aizsardzÄ«ba, viņiem tiktu atņemta vÄ“rtÄ«ba, kas cilvÄ“kam pienÄkas tikai un vienÄ«gi viņa paša dēļ. TurklÄt tas notiek apstÄkļos, kad nevar absolÅ«ti ticami sagaidÄ«t, ka brÄ«dÄ«, kad tiek pieņemts šÄds lÄ“mums, vienmÄ“r ir pilnÄ«gs faktiskÄs situÄcijas attÄ“ls un ka faktiskos apstÄkļus vienmÄ“r var pareizi novÄ“rtÄ“t, jo Ä«paši pÄ“c iepriekš noteiktiem priekšrakstiem.
TÄtad pacientu, kuru dzÄ«vÄ«ba ir apdraudÄ“ta, šÄ·irošana pÄ“c noteiktiem, viņu dzÄ«vi vÄ“rtÄ“jošiem kritÄ“rijiem nav pieļaujama. Tas nozÄ«mÄ“, ka viņus nedrÄ«kst šÄ·irot ne pÄ“c vecuma, ne pÄ“c citiem kritÄ“rijiem – piemÄ“ram, materiÄlÄ stÄvokļa, pienesuma sabiedrÄ«bai, izglÄ«tÄ«bas, sociÄlÄ stÄvokļa utt. Jo visu šo kritÄ“riju piemÄ“rošana nozÄ«mÄ“tu vienu – ka šo cilvÄ“ku dzÄ«vÄ«bas vÄ“rtÄ«ba tiktu svÄ“rta, mÄ“rÄ«ta un savstarpÄ“ji salÄ«dzinÄta.
ArÄ« analoÄ£ija ar izņēmuma gadÄ«jumiem, kur valsts var noteikt, ka cilvÄ“kam galÄ“jÄ situÄcijÄ ir jÄupurÄ“ sava dzÄ«vÄ«ba sabiedrÄ«bas labÄ (klasiskais gadÄ«jums – karavÄ«rs), šeit nestrÄdÄ. Tie ir Ä«paši gadÄ«jumi, dienesta attiecÄ«bas, kas saistÄ«tas ar paaugstinÄtu risku. Te nav runa par šo cilvÄ“ku dzÄ«vÄ«bas vÄ“rtÄ«bas izvÄ“rtÄ“šanu. MÅ«su kultÅ«ras lokÄ jebkura cilvÄ“ka pienÄkums noteiktos gadÄ«jumos limitÄ“t savu dzÄ«ves ilgumu lÄ«dz šim nav akceptÄ“ts. Lai arÄ« drÅ«mos fantastikas literatÅ«ras darbos tÄdas nÄkotnes vÄ«zijas parÄdÄs, es ceru, ka dzÄ«vÄ“ tas arÄ« nekad netiks akceptÄ“ts.
TÄtad, ja valsts pieļautu cilvÄ“ku dzÄ«vÄ«bu šÄ·irošanu, pamatojoties uz vecumu (vai citiem dzÄ«vÄ«bas vÄ“rtÄ«bu nosakošiem kritÄ“rijiem), lai glÄbtu citu cilvÄ“ku dzÄ«vÄ«bas, tad šÄds priekšraksts – vienalga, kÄds bÅ«tu tÄ formÄlais statuss (likums, instrukcija vai arÄ« tikai ieteikumi) – bÅ«tu nesaderÄ«gs ar Satversmi. Tas bÅ«tu nesaderÄ«gi ar tiesÄ«bÄm uz dzÄ«vÄ«bu (Satversmes 93. pants), kas interpretÄ“jamas sazobÄ“ ar cilvÄ“ka cieņas garantiju (Satversmes ievads).
SociÄli politiskais risinÄjums
SvarÄ«gi ir apzinÄties, ka slimnÄ«cu kapacitÄtes problÄ“mas risinÄjums ar pacientu šÄ·irošanu nav Ä“tiskÄ dilemma, kÄ piemÄ“ram tiesÄ«bu studentiem bieži uzdotais kÄzuss – cilvÄ“ks brauc ar divvietÄ«gu laivu, kur ir tikai vÄ“l viena brÄ«va vieta. Viņš tuvumÄ redz divus slÄ«kstošos, bet uzņemt savÄ laivÄ un izglÄbt var tikai vienu. Ja viņš uzņemtu abus, tad laiva nogrimtu un visi trÄ«s – arÄ« viņš pats – ietu bojÄ. Kurš no slÄ«kstošajiem viņam jÄglÄbj? PÄ“c kÄdiem kritÄ“rijiem?
Atbilde no tiesÄ«bu viedokļa ir – vienalga, kuru viņš bÅ«s izglÄbis, viņš bÅ«s rÄ«kojies pareizi. TaÄu valstij jau iepriekš sagatavot priekšrakstu, pÄ“c kÄdiem kritÄ“rijiem viņam bÅ«tu jÄizvÄ“las, nav pieļaujams.
PievÄ“ršoties tieši valstij (ne konkrÄ“ti Ärstu dilemmai), jÄkonstatÄ“, ka slimnÄ«cu kapacitÄtes jautÄjums ir nevis Ä“tikas, bet gan sociÄli politisks jautÄjums. NodrošinÄt visu pacientu, kuriem tas nepieciešams, dzÄ«vÄ«bas glÄbšanu ir valsts uzdevums, tÄdÄ veidÄ pasargÄjot no Ä“tiskas dilemmas mediÄ·us.
SlimnÄ«cu kapacitÄte var bÅ«t gan lielÄka, gan mazÄka, un tÄs nodrošinÄjums ir valsts prioritÄšu un arÄ« laicÄ«gas plÄnošanas jautÄjums. NepieciešamÄ«bas gadÄ«jumÄ valstij pieejamie resursi var tikt Ä«slaicÄ«gi pÄrplÄnoti un pÄrorganizÄ“ti, lai šo uzdevumu izpildÄ«tu. IzvairÄ«ties no šÄ« uzdevuma izpildes, ieviešot vai pieļaujot pacientu šÄ·irošanu pÄ“c viņu it kÄ dzÄ«vÄ«bas vÄ“rtÄ«bas, tostarp kÄ kritÄ“riju ņemot vecumu, tiesiski ir nepieļaujami.
...jo mēs visi esam cilvēki
LÄ«dz ar pandÄ“miju vairÄkÄs valstÄ«s izskanÄ“juši priekšlikumi šÄ·irot pacientus, it sevišÄ·i pÄ“c vecuma. TaÄu konstitucionÄlÄ atbilde ir viennozÄ«mÄ«ga – demokrÄtiskÄ, tiesiskÄ valstÄ« pacientu šÄ·irošana kÄ lÄ«dzeklis slimnÄ«cu kapacitÄtes problÄ“mu risinÄšanai nav pieļaujama. ArÄ« mÅ«su Satversme to nepieļauj.
Kopš skolas gaitÄm esmu meklÄ“jusi iepriekšÄ“jo paaudžu gudrÄ«bu, Ä«paši savos vecÄkos, skolotÄjos, studiju laikÄ – pasniedzÄ“jos. DzÄ«ves gaitÄ mÄ“s pastÄvÄ«gi mainÄmies, un katram dzÄ«ves posmam ir pozitÄ«vi notikumi. Pieredze, kas nÄk ar mums, veido mÅ«su personÄ«gos un sabiedrÄ«bas uzskatus.
MÄ“s visi esam lÄ«dzvÄ“rtÄ«gi sabiedrÄ«bas locekļi, kuri vÄ“las pilnÄ«bÄ piedalÄ«ties visÄ dzÄ«ves telpÄ. Jo mÄ“s visi esam cilvÄ“ki. Tas ir vienÄ«gais kritÄ“rijs. Ar to pietiek. TÄdēļ katra cilvÄ“ka dzÄ«ve ir vienvÄ“rtÄ«ga un glÄbšanas vÄ“rta.