ViltvÄrži
Leonards Inkins · 09.11.2020. · Komentāri (0)Aizvien vairÄk pasaulÄ“ ir tÄdu, kuri jÅ«t nepieciešamÄ«bu agresÄ«vi izpausties. Šoreiz ne par to, kÄpÄ“c, kur tÄdi rodas utt. Šoreiz par sekÄm. CentÄ«šos bÅ«t maksimÄli lakonisks. Homo sapiens ne tikai kļūst agresÄ«vs, bet arÄ« nespÄ“j iedziļinÄties, izprast un izdarÄ«t secinÄjumus, ja teksts ir par lapaspusi garÄks. Nesolu, ka iekļaušos A4 formÄtÄ, tomÄ“r šoreiz bez romantiskas daiļrunÄ«bas par viltvÄržiem. Tas, protams, bÅ«s mans un tikai mans vienkÄršots skatÄ«jums uz lietÄm, cilvÄ“kiem un psauli kopumÄ.
Kaut kad ļoti sen kÄdÄ JÄ“kabpils skolÄ mÄcÄ«jÄs kÄds puisÄ«tis uzvÄrdÄ Maļiņins. Viņam skolas gados nÄcÄs daudz ciest no bÄ“rnu agresijas un dažÄdiem pazemojumiem un pÄridarÄ«jumiem. Viņš dzÄ«vÄ“ atrada iespÄ“ju, kÄ kompensÄ“t nepieciešamÄ«bu atriebties. Augums mazs, spÄ“ka arÄ« nav daudz, toties gana daudz viltÄ«bu un riebeklÄ«bu bija izperinÄjis, izdomÄjis un izplÄnojis.
Viņš iekÄrtojÄs strÄdÄt kÄdÄ ieslodzÄ«juma vietÄ par operatÄ«vÄs daļas vadÄ«tÄju. Nu majora varÄ bija vairÄk nekÄ tÅ«kstotis dvÄ“seļu, ar kurÄm viņš spÄ“ja darÄ«t, ko vÄ“lÄ“jÄs, un ne tikai ar ieslodzÄ«tajiem, bet ietekmÄ“t arÄ« apsardzi un administrÄciju. Savu melno darbu viņš prata. VairÄk par viņa metodÄ“m un rezultÄtiem varat izlasÄ«t manÄ grÄmatÄ «Neizmantoto iespÄ“ju laiks». Šeit viņu pieminu tikai, lai bÅ«tu iespÄ“jams atsaukties uz konkrÄ“tu piemÄ“ru iz dzÄ«ves.
Tas ir tikai viens piemÄ“rs tam, ka cilvÄ“kam ir kÄdas vÄ“lmes, kÄdas nepieciešamÄ«bas un traumas, kurÄm kÄ sekas ir šÄ«s – no tÄ izrietošÄs – vajadzÄ«bas. Un cilvÄ“ks meklÄ“, kÄ tÄs Ä«stenot. MeklÄ“ un atrod, kÄ praktizÄ“t ļaunprÄtÄ«bu, mežonÄ«bu un agresiju.
Patiesība
Šai teksta vietÄ izcilais latviešu domÄtÄjs JÄnis MiezÄ«tis teiktu: un tÄ rodas krÄpnieki un viltvÄrži, jo gan iepriekš minÄ“tais personÄžs, gan turpinÄjumÄ minÄ“tie ir krÄpnieki un viltvÄrži. Maļiņins krÄpa visus, izņemot sevi, izliekoties, ka strÄdÄ nenoguris, lai it kÄ mazinÄtu noziedzÄ«bu un stiprinÄtu likumÄ«bu, bet patiesÄ«bÄ, lai spÄ«dzinÄtu, ņirgÄtos un izbaudÄ«tu neierobežotas varas radÄ«tu labsajÅ«tu.
IztÄ“lojieties, kÄ izskatÄs par smagiem noziegumiem notiesÄto pulks, stÄvot ierindÄ, lai dotos uz darbu vai citur, kad pÅ«li pÄršalc Äuksti: Maļiņins nÄk, Maļiņins nÄk... Kur tajÄ brÄ«dÄ« ir pazuduši slepkavas, profesionÄlie zagļi un varmÄkas? Nav, ir tikai nobijušies jÄ“riņi... SlÄ“pjas un glÄbjas, kas var!
Ja uzmanÄ«gi palÅ«kosimies apkÄrt, izbrÄ«nÄ secinÄsim, ka ap mums ir, mÅ«s vada, uzrauga un aprÅ«pÄ“ ļoti daudz viltvÄržu. TÄdus sastapsim pat savÄs Ä£imenÄ“s. Daudziem izrÄdÄ«sies, ka bÅ«s vismaz divas sejas – viena tÄ, kuru demonstrÄ“, un cita, tÄ, kuru slÄ“pj. ŠÄ« maniere piemÄ«t ne tikai tiem, kuriem ir kÄda bÄ“rnÄ«bas trauma, bet arÄ« tiem, kuri, izmantojot citu lÄ“tticÄ«bu, tiem uzkundzÄ“jas. GadÄs pavisam komiskas situÄcijas.
Reiz ilgu laiku sadarbojos ar kÄdu militÄrpersonu. MÅ«su sadarbÄ«ba bija auglÄ«ga, bet dÄ«vaina. DÄ«vaina tÄdÄ ziņÄ, ka viņš tÄ“loja, ka ir patriots, un es tÄ“loju, ka tam ticu. Man bija jÄtÄ“lo, jo no viņa bija atkarÄ«gs, vai manis vadÄ«tiem aizsargiem bÅ«s iespÄ“ja piedalÄ«ties militÄrÄs mÄcÄ«bÄs un citu iemeslu dēļ, bet viņam bija atkal cita vajadzÄ«ba. TÄ mÅ«su kopÄ“jo vajadzÄ«bu rezultÄtÄ tika izdarÄ«ts daudz laba. Komisks bija tas, ka viņš zinÄja, ka zinu, ka viņš tÄ“lo, un es zinÄju, ka viņš zina, ka es zinu.
AtgriezÄ«šos pie raksta sÄkumÄ apgalvotÄ, ka ir daudz cilvÄ“ku, kuriem ir nepieciešamÄ«ba agresÄ«vi rÄ«koties, piedalÄ«ties, darboties darbošanÄs pÄ“c, un viņi, dažÄdu dzÄ«ves nejaušÄ«bu virzÄ«ti, nokļūst dažÄdÄs organizÄcijÄs un iestÄdÄ“s.
Bieži vieni un tie paši cilvÄ“ki, laikam ejot, nokļūst arÄ« pretÄ“jÄ nometnÄ“, un, ak, tavu brÄ«numu, viņiem atradÄ«sies tik daudz argumentu un spÄ“ju pamatot un aizstÄvÄ“t vÄ“l vakar nÄ«sto nostÄju, ka sÄkumÄ nespÄ“siet saprast, kÄpÄ“c viņš tÄ dara un kÄ viņš tÄ var. Viņi var un spÄ“j.
Ja palÅ«kosimies, kÄ cilvÄ“ki nokļūst politiskÄs partijÄs, sabiedriskÄs organizÄcijÄs un arÄ« amatos, tad bieži bÅ«s tÄ, ka viņus turp atveda draugi, ar to es kopÄ skolÄ mÄcÄ«jos, ar to kopÄ dejoju utt. Nevis tÄpÄ“c, ka man ir tÄdi uzskati, nevis tÄpÄ“c, ka es te gribu roku pielikt. Man paveicÄs vai kÄdos gadÄ«jumos nepaveicÄs, vienkÄrši biju nokļuvis tÄdÄ kompÄnijÄ. Labi, ja atrašanÄs kÄdÄ kompÄnijÄ palÄ«dz iekļūt kÄdÄ vÄ“lÄ“tÄ amatÄ vai izpildvarÄ, bet zinÄm, ka kompÄnijas mÄ“dz palÄ«dzÄ“t nokļūt arÄ« ieslodzÄ«jumÄ, kur priekšÄ ir Maļiņins ar savÄm metodÄ“m un vajadzÄ«bÄm.
RadÄ«tÄju pazemot nav iespÄ“jams
Nu aizvien brašÄk sÄk izpausties reliÄ£isko vÄ“rtÄ«bu viltvÄrži. Ja kÄdi citi viltvÄrži, tÄ“lojot Eiropas vÄ“rtÄ«bas un brÄ«vÄ«bu, publicÄ“ vai demonstrÄ“ ar reliÄ£iju saistÄ«tu karikatÅ«ru, tad uzrodas agresÄ«vi reliÄ£ijas aizstÄvji un asiņaini izrÄ«kojas.
KÄpÄ“c es apgalvoju, ka viņi ir viltvÄrži? TÄpÄ“c, ka RadÄ«tÄju pazemot nav iespÄ“jams. ArÄ« svÄ“tvietas nav iespÄ“jams apgÄnÄ«t. ApgÄnÄ«t var tikai izrÄdÄ«šanÄs kulta vietas. LÄ«dzÄ«gi kÄ daudzi uz teÄtri vai operu iet sevi parÄdÄ«t un uz citiem palÅ«koties, tÄ arÄ« svÄ“tvietÄs viņi pulcÄ“jas ar lÄ«dzÄ«gu nolÅ«ku.
Simboliem ir tikai tÄda nozÄ«me, kÄdu mÄ“s tiem piešÄ·iram. Bez mÅ«su lÄ«dzdalÄ«bas tie nedarbojas, neko nesimbolizÄ“ un nekÄ mÅ«s neietekmÄ“. DabÄ ir pilns ar dažÄdiem simboliem, un zem katra koka saknes ir izveidojušas ne vienu vien nacistu kÄškrustu.
Pat senie romieši to zinÄja un apgalvoja, ka dievi nav jÄaizstÄv, - viņi paši spÄ“j sevi aizstÄvÄ“t. Dievs nevienam nav izsniedzis atļauju un pilnvarojis To aizstÄvÄ“t un Viņa vÄrdÄ rÄ«koties. Nevienam cilvÄ“kam Dievs nav izsniedzis tÄda satura dokumentu, un, manuprÄt, visi, kas runÄ Dieva vÄrdÄ, ir viltvÄrži. CilvÄ“ks nespÄ“j aptvert un izprast pilnÄ«bÄ Dieva prÄtu.
Astoņdesmito gadu beigÄs un deviņdesmito sÄkumÄ, kad vadÄ«ju «TemÄ«du», man kÄda aktÄ«va kristiete (kristÄ«go zinÄšanu padziļinÄšanas nodarbÄ«bÄ) teica, ka tam, ko daru, nebÅ«s Dieva svÄ“tÄ«bas. PajautÄju, vai to viņai pateica Dievs, un ieguvu ienaidnieku uz mūžu.
Dievam nav vajadzÄ«gas arÄ« mÅ«su lÅ«gšanas. TÄs ir nepieciešamas mums. Dievam nav iespÄ“jams pielabinÄties, ar Dievu nav iespÄ“jams vienoties vai sarunÄt, jo viņš ir RadÄ«tÄjs un mÄ“s esam Viņa radÄ«jumi. Viņš mums ir devis dvÄ“seli, ieteicis, kÄ mums bÅ«tu labÄk dzÄ«vot, bet izvÄ“li atstÄjis mums. Viņš mÅ«su darbÄ«bÄs neiejaucas, Viņš mums neliedz un neatļauj. Viņš tikai saka, ka cÄ“loņu un seku likums ir Dieva likums. ArÄ« tas, ko dÄ“vÄ“jam par fizikas likumiem, patiesÄ«bÄ ir Dieva iedibinÄtÄs kÄrtÄ«bas likumi.
Vērtības
Dievs mÅ«s mÄ«l, bet ar pÄtagu uz Dieva valstÄ«bu nedzen un negana. Viņš pacietÄ«gi gaida, kad caur sÄpÄ“m nÄksim pie prÄta un atgriezÄ«simies TÄ“va namÄ. Tikai, kad cilvÄ“kam sÄp, tas izdara secinÄjumus, diemžēl. Kad? Mums ir pulkstenis un kalendÄrs, bet VisumÄ nedz laika, nedz skaņas nav. Tikai filmÄs VisumÄ sprÄgst un deg. PatiesÄ«bÄ ir citÄdi. Dievam ir savs pulkstenis, un mÅ«su laikrÄdis Viņam nav saistošs.
Ir ne mazums latvisko un arÄ« nelatvisko vÄ“rtÄ«bu aizstÄvju, kas patiesÄ«bÄ ir viltvÄrži, jo nav gatavi šo vÄ“rtÄ«bu vÄrdÄ panest grÅ«tÄ«bas, atteikties no komforta un citÄdi apliecinÄt savu piederÄ«bu, pÄrliecÄ«bu un attieksmi pret svÄ“tvietÄm. Tas viņiem ir tikai viens no veidiem, kÄ atrast kÄdu identitÄti un pašapliecinÄties.
Ir teikts, ka tikai tÄs ir patiesas vÄ“rtÄ«bas, par kurÄm esi gatavs mirt. Ja neesi gatavs reÄli aizsargÄt to, ko sludini, tad esi viltvÄrdis.
JautÄsi, ko darÄ«t? AtzÄ«t, ka tÄ ir, un mainÄ«ties. KristietÄ«ba par Ä£imenes veidošanu mÄca, ka tad, kad viņš un viņa satiekas, katrs no viņiem cenšas citam sevi parÄdÄ«t no tÄ saucamÄs labÄs puses. TÄ, kÄ viņš to uzskata par labu, vai izliekas par tÄdu, kÄdu, viņaprÄt, varÄ“tu vÄ“lÄ“ties otrs vai otra.
KristietÄ«bas pamatlicÄ“ji uzsver, ka jÄspÄ“j saskatÄ«t, kÄds cilvÄ“ks ir patiesÄ«bÄ. Nevis ar nolÅ«ku nosodÄ«t vai mainÄ«t, bet, lai atbildÄ“tu sev uz jautÄjumu: vai es to spÄ“šu paciest. Ja viÅ†Ä ir kaut niecÄ«gs sÄ«kums vai ieradums (skaļi ÄÄpstina u.c.), kuru nespÄ“šu paciest, tad kopdzÄ«ve ir nolemta neveiksmei.
Lai mÅ«su kÄ tautas kopdzÄ«ve kļūtu veiksmÄ«gÄka, ir patiesi jÄatzÄ«st, kÄdi esam, un tas ļaus mainÄ«ties, bet, kamÄ“r cits citam melosim un izliksimies, tikmÄ“r melu kalni vairosies, un melu rezultÄti kļūs aizvien sÄpÄ«gÄki.
Par to, kÄds es patiesÄ«bÄ esmu, uzrakstÄ«ju trijÄs grÄmatÄs. Tas ir mans atskaites punkts, tÄ ir mana pagÄtne, pret kuru atspÄ“ries es virzos uz nÄkotni. TÄ ir manis neatņemama daļa, bet aizvien vairÄk bijusÄ« daļa.
Ja Dievs mums katram atdarÄ«s to, ko esam nodarÄ«juši citiem, tad mums nav nekÄdu cerÄ«bu. Dievs mÅ«s nesoda un neapbalvo. MÄ“s paši sevi sodÄm, un paši sevi apbalvojam. Katrai mÅ«su rÄ«cÄ«bai un domai ir sekas, un šÄ«s sekas arÄ« ir sods un apbalvojums.
Ja Dievs to pieļauj, tad kas es tÄds, lai tiesÄtu.