Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ja uz liberālo un progresīvo nišu tēmē vismaz četras vērā ņemamas partijas, tad matemātika ar vēlētāju psiholoģiju paliek par daudz interesantāku sportu nekā Rīgas “Dinamo” spēles.

N. Andersons

Jo ikvienam skaidrs, ka “Dinamo” zaudēs, lai pret ko spēlētu: vienīgā zīlēšana ir – zaudēs šoreiz pamatlaikā vai tomēr izvilks līdz papildlaikam, un cik vārtu iekrāto pārsvaru šajā procesā pamanīsies izniekot konkrētajā spēlē muļķīgu noraidījumu dēļ. Kādās kombinācijās kuras partijas ies uz kādām vēlēšanām un cik vēlētājus iegūs — tur jau ir intriga! Pie kam uz spēles likts tāds sīkums kā valsts nākotne.

Atšķirībā no zaļajiem un zemniekiem, atšķirībā no nacionālajiem patriotiem un atšķirībā no Gobzema faniem liberālajam vēlētājam ir vairākas vērā ņemamas partijas, starp kurām izvēlēties. Deviņdesmitajos, kad liberāls bija tikai Latvijas ceļš, izvēles problēma nepastāvēja, bet pēdējos gadus ir Vienotība, ir no tās atšķēlusies kustība PAR, ir arvien lielāku jaudu audzējošā Latvijas Attīstībai, un arī Progresīvie pārdala to pašu elektorātu, kuru agrāk dalīja liberālās partijas.

Kariņš sāk atgādināt pāragri nosirmojušu komjaunieti

Acīmredzamā nespēja tikt galā ar koronavīrusa problēmām, toties braša “naudas apgūšana” arvien neslēptākās formās nozīmē, ka Krišjāņa Kariņa valdību veidojošās partijas nespēj pieaudzēt savu atbalstītāju skaitu.

Pagaidām pēdējā publicētā SKDS aptauja parāda: divas populārākās partijas valstī ir Saskaņa (12,6%) un ZZS (7,3%), tūlīt pat seko Nacionālā apvienība ar 7,1% (partija, kas rūpīgi norobežojas no valdības biežajām nejēdzībām, turpinot īstenot savu individuālo politiku), un tikai ceturtajā vietā ir Jaunā Vienotība ar 6,7% — kaut kas neredzēts kopš Kalvīša politiskās karjeras beigām, kad premjera partijai bija jācīnās ne par uzvaru, bet par 5% barjeras pārvarēšanu.

No pārējām koalīcijas partijām tikai Attīstībai/PAR ir 5% reitings, tālāk JKP apsteiguši gan Progresīvie, gan Krievu savienība, gan gobzemieši. Uz astes min Reģionu apvienība, un aptaujās vēl nemaz nav iekļautas jaundibinātās partijas Latvija pirmajā vietā un Republika.

Ja savukārt atskaita nost visus tos vēlētājus, kas sola nebalsot vai vēl nav izlēmuši (tādi bijuši 43%, kas aptuveni sakrīt ar to procentu, kāds velēšanu dienā parasti tiešām nenobalso), tad 5% barjerai iet pāri visi minētie politiskie spēki, izņemot vienīgi tikko reģistrētos — un matemātika tiešām kļūst interesanta.

Tā kā tikšanu vai netikšanu iekšā var noteikt procentu daļas, tad īpaši jādomā liberāļiem: neapvienosies ar kādiem sev līdzīgajiem — iekšā netiksi. Apvienosies ar nepareizajiem partneriem — arī iekšā netiksi. Apvienosies ar pareizajiem partneriem — apvienība tiks iekšā, bet mīļie partneri tā nomotivēs savus vēlētājus, ka tie nosvītros tavējos saraksta līderus līdz listes apakšai, un iekšā tiks vienīgi mīļo partneru kustībai piederošie. Un tā tālāk.

Nē, kombinatorika nav lamuvārds, tā ir matemātikas nozare

Līdz ar to, rēķinot tikai minētās 4 liberāli progresīvās partijas pēc elementārās formulas n!-1, kurā nav svarīga partiju secība, tikai to kombinācijas, sanāk — (n + m - 1)! / ((n - 1)! * m!) = 35 dažādas kombinācijas.

Kombināciju piemēri: liberālās partijas startē vienas, pa divām, viena ar otru, trīs pret vienu, trīs citas pret vienu utt., divas kopā pret divām atsevišķi utt.

Ko līdzīgu mēs jau redzējām pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām: 2017. gada decembrī kustībai PAR pēc tās dibinātāju atšķelšanās no Vienotības reitings bija pusotrs procents. Vēlētāji to uzskatīja drīzāk par politisko mazkustību. Bet Latvijas Attīstībai bija vēl par pusprocentu mazāk! Pēdējā bija kā jaudīgs motors ar milzumu degvielas, bet bez šasijas un riepām. Turpretī amorfā un politsliņķu pilnā PAR bija kā virsbūve, kas bez iestumšanas nekustēja nekur, ja nu vienīgi savā gaitā ripoja no kalna lejā. Apvienojot PAR biedru politiskā establišmenta leģitimitāti vēlētāju acīs ar Latvijas Attīstībai enerģiju un jaudu, izdevās sasniegt iepriekš necerētus panākumus — līdzīgi arī Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās pirms gada, kur liberāļi sev pieķēra klāt arī Progresīvos.

Savulaik Nacionālā apvienība pirmo reizi 2010. gadā iekļuva Saeimā, kad Visu Latvijai! jaunieši sakoda zobus, aiztaisīja acis, ar knaģiem aizspieda nāsis — un apvienojās ar mirstošajām Tēvzemei un Brīvībai/LNNK atliekām. Par Visu Latvijai! enerģisko nacionālismu pieklājīgi cilvēki baidījās balsot, atdodot tikai dažus procentus vēlēšanās, tomēr arī par vecajiem, bezprincipiālajiem deviņdesmito gadu tēvzemiešu darboņiem tauta vairs nebalsoja. Turpretī Nacionālās apvienības izveide nacionāli noskaņoto elektorāta daļu kopumā pārliecināja, ka var gan balsot par tiem jauniešu izlēcējiem, kas februārī kaili protestē pret Abrenes atdošanu un vāc parakstus par Uzvaras biedēkļa pārvietošanu uz Getliņiem, ja ar tādiem kopā startē leģitīmie, mērenie politiskie ilgdzīvotāji Grīnblats un Gerhards. Tātad partijas ir praksē pierādījušas vairākkārt to, ka viņu politikā 2+2=22, ja runa ir par balsu procentiem: 2%+2%=22%.

“Biedri! Mūsu vidū ir tādi biedri, kas, izrādās, nemaz nav nekādi biedri…”

Vienlaikus pēc kopīgo sasniegumu izcīnīšanas Rīgā nekas netraucēja Staķi un Progresīvos sākt čakarēt Latvijas Attīstībai partnerus, kaut gan tieši Latvijas Attīstībai kampaņotāji un partijas organisms nodrošināja apvienībai uzvaru.

Rīgas domes darbs tagad kļuvis par pārbaudījuma akmeni Latvijas Attīstībai un PAR savienībai arī Saeimā: domē PAR līderis Staķis seko Progresīvo vadlīnijām, nevis saviem valsts līmeņa politiskajiem partneriem Latvijas Attīstībai. Tikmēr pēdējie savākuši labākos no reģionālajiem kadriem citās pašvaldībās, ko neizbēgami gatavos startam uz Saeimu.

Tāpēc jautājums ir — vai viņiem kustības PAR līdzdalība vairs ir vispār vajadzīga? Vēlētājiem nebija vajadzīga Viņķele, kuru tauta nosvītroja no pirmās vietas sarakstā uz pēdējo, tagad Pavļuts sācis uzkrāt mīnusu kravu, pagaidām arī Golubeva nerāda vēlētāju prioritāšu enerģisku izpratni. Savukārt pārējie PAR biedri lielākoties ir tādi, ko Ukrainā dēvētu par “mūsdienu ierēdniecības nomenklatūru” (pretstatā “tautas balsu gādātājiem” — kandidātiem, kam katram ir reālas atbalstītāju masas un kas pirms iešanas politikā izdarījuši ko vairāk par bakalaura grāda izmocīšanu politoloģijā un iestāšanos “darbā” Providus par minimālo algu).

Cita iespējamā kombinācija ir savienošanās ar Jauno Vienotību, tomēr pat epizodiskam vērotājam ir redzams, ar ko tas katru reizi beidzas. Kad Jaunais Laiks gāja uz galu, tad no tā atšķēlās Sabiedrība citai politikai un Pilsoniskā savienība, taču “mātespartija” (tagad jau zem Vienotības nosaukuma) atkal aprija savas meitas, sagremoja un izspļāva to politiķus. Kad no dziļā krīzē iegrimušās Jaunās Vienotības atšķēlās kustība PAR, visi domāja — atkal notiek tas pats, un tiešām: Čigāne, Judins un vēl dažas redzamas amatpersonas aizgāja atpakaļ pie Jaunās Vienotības. Tomēr šobrīd (ar to domājot situāciju uz šo nedēļu) laikam PAR biedri sapratuši, ka savienībā ar Latvijas Attīstībai viņi var bez lieka stresa turpināt eksistēt un neko īsti nedarīt, kamēr visu kampaņošanas smagumu atkal iznesīs Latvijas Attīstībai biedri un personāls. Turpretī, aizejot atpakaļ pie Jaunās Vienotības, viņus aprītu, sagremotu un pat vairs neizspļautu.

Pieredze rāda, ka Vienotība nespēj pat saviem nopelniem bagātajiem vecbiedriem sagādāt normālu aiziešanu no politiskās skatuves pēc ilgas vezuma vilkšanas — lielākais, uz ko var cerēt, ir vēstnieku posteņi kaut kādās Čučmekstānās, taču kopumā draudzības, kopības un vienota darba doma šīs partijas pārstāvjiem ir sveša. Kā citādi lai izskaidro faktus, ka bijušie ilggadējie ministri un Eiroparlamenta deputāti Šadurskis un Kristovskis tagad ir spiesti strādāt politisko iesācēju līmeņa posteņos — par ierindas deputātiem pašvaldībās?

Partijas iekšējās sarakstēs intriganti cīnās pret svētuļiem par matu skaldīšanas pareizajiem leņķiem, kamēr valde vienā mierā piesedz OIK shēmas. Bet ilggadējajam Preiļu mēram, tagad — Saeimas deputātam Adamovičam kā “pateicību” uzdāvinājuši krimināllietu. Visjaunākā tendence — savu sabiedroto iznīcināšana sākusies, pirms tie vispār paspējuši oficiāli pievienoties Vienotībai. Lai to ilustrētu, pietiek paskatīties uz Artusu Kaimiņu un Ati Zakatistovu: jo izmisīgāk viņi balsta Kariņa valdību, jo vairāk tā paša Kariņa personiskā pārraudzībā strādājošais KNAB apsūdz šos divus deputātus par korupciju. Abiem lietas izskata tiesā. Abi izliekas, ka nesaprot, ka viņus Vienotība izmanto, izvaro un pēc tam vēl gatavojas cietumā ieslodzīt.

“Jūsu Grauzēju partijai jāapvienojas ar mūsu Lamatu partiju! Mēs uzstājam!”

Līdz ar to Vienotība tāpat kā tradicionāli gadu pirms jebkurām citām vēlēšanām izplatījusi aicinājumu “apvienoties” citām partijām. Interesants gan šoreiz ir adresāts: nevis PAR vai Progresīvie, bet gan… Latvijas Attīstībai.

Jaunās Vienotības plāns skaidrs: paņemt kompānijā Latvijas Attīstībai, inkorporēt to sevī un pēc tam palēnām sagremot, tā kā savulaik tas izdarīts ar SCP, PiSa, Latgales partiju, Tukuma sīkpartiju un vēl citām organizācijām, kas zaudējušas savu individualitāti un nākotni, iekļaujoties Vienotībā. Turklāt tagad šo procesu vadīs pašreizējais Jaunās Vienotības priekšsēdētājs Ašeradens, kamēr viņu pašu nav sagremojuši un izvadījuši no partijas organisma — kā to pirms tam izdarīja ar Āboltiņu un Ēlerti, vēl pirms tam — ar Repši, “Štokiju” un daudziem citiem. Čigāne aizgāja pati.

Sagremošanas procesā ir Čakša, Blumbergs, Benhena-Bēkena: šie Saeimas deputāti tikuši ievēlēti no citām partijām, tagad skaitās pievienojušies Jaunajai Vienotībai, bet partijā īsti neņem, kaut arī Čakša, Blumbergs un Benhena-Bēkena balsta Kariņa valdību vēl cietpaurīgāk nekā pati Jaunā Vienotība. Tak jau pirms Saeimas vēlēšanu sarakstu iesniegšanas kāds jenots ar līdzjūtīgām galvas kustībām paziņos: “Piedodiet, draugi, bet jums vieta sarakstā neatrodas, jo mums pašiem ir pārbagātība ar kandidātiem. Nu kā mēs varam atteikt bijušajam Pušmucānu domes opozīcijas deputātam Deribanīkam-Navozam? Vai Tukuma domē pat nekad neievēlētajam Ilvariņam? Viņu dēļ kādreizējai veselības ministrei būs jāpaliek ārpusē!”

Līdz ar to visu citu partiju sastāvos ir vairāki politiķi, kas šo procesu izgājuši personīgi jau pirms daudziem gadiem — sākot no Jaunupa un Pabrika “lielās” politikas līmenī un beidzot ar Valdi Gavaru domes līmenī. Pamanot Vienotības iekšējo procesu dinamiku, nenoliedzami stratēģiski domājošais Pabriks nolēma pāriet uz kādu cerīgāku spēku, bet Jaunupa aicināšana uz apvienības veidošanu no Vienotības puses jau izskatās pēc izmisuma soļa: aicināsim kopīgi startēt to, kuru pašu savulaik nesmuki aizsūtījām prom no savām rindām — kas to varēja iedomāties, ka viņš izveidos sekmīgāku partiju nekā mūsējā!

PAR biedri to nevar neredzēt, tāpēc viņiem ir ļoti nepatīkama dilemma, ar kuru no pretīgajiem partneriem beigās slēgt aprēķina laulību, jo palikšana vienatnē ir vēl sliktāka iespēja. Pagarināt esošo laulības līgumu ar Latvijas Attīstībai — būs garantēta iekļūšana Saeimā un komfortabla iespēja turpināt divpluslabas pīļrunas demonstrēšanu, kamēr visu melno darbu gan kampaņošanā, gan likumdošanas darbā un briestošo problēmu nokopšanā izdarīs briesmīgais, dēmonizētais Jaunups ar saviem mūslaiku “asiņainajiem punduriem”. Noslēgs jaunu laulības kontraktu ar Vienotību — šīs svēt(ulīg)ās savienības ietvaros lēnām, sistemātiski nokops un nokampaņos pašu kustību PAR. Slēgt savienību ar Progresīvajiem — paštaisnās svētulības čempionāts notiks kopīgā saraksta ietvaros.

Ar ko vislabprātāk nodarbojas paši Progresīvie, bija redzams “Putņa sāgā”: šie nevis ar kopīgiem centieniem atbalsta savu biedru un redzamu līderi, bijušo priekšsēdētāju, bet gan kopīgiem spēkiem noēd Putni. Tas notiks ar ikkatru, kurš startēs vienā apvienībā ar Progresīvajiem — kamēr tiem vēl ir kādi 5% no elektorāta vismaz Rīgā, ko piedāvāt apvienību taisīšanā. Pat tad, ja šie procenti var ietekmēt vēlēšanu iznākumu, partneriem nav motivācija ņemt Progresīvos komandā, jo dažu procentu ieguvums var pārvērsties par gadiem ilgu intrigu parādi pēc vēlēšanām. Pie kam lielākā daļa no Progresīvo masas vispār nesaprot, ka viņi noņemas ar sīkām intrigām, un paši tās ņem nopietni.

Bet ko tu darīsi, ja katrs kandidāts ar 1000 plusiem var izšķirt tikšanu iekšā vai netikšanu. 2018. gada vēlēšanās 5% barjeras pārvarēšanai pietika ar 43 000 balsīm. Tas nozīmē, ka vienas partijas sarakstā esošajiem 113 kandidātiem vajag katram salasīt aptuveni 400 balsu, un iekšā ir! Pat bez nekādas reklāmas.

Šādos apstākļos liberālajām partijām, pirms vispār doties balsu zvejā, jāsavāc komandā kaut vai paši smirdīgākie un visneuzticamākie liberāļi, ja vien konkrētais kandidāts nes sev līdzi vismaz 500 balsis. Citādi būs par maz.

Ar vārdu sakot, šis ir labs laiks, lai būtu par liberālu vēlētāju — būs partijas un saraksti ar daudziem kandidātiem, no kā izvēlēties. Turpretī šis ir pretīgs vēstures periods, ja esi starp tādiem liberāļiem, kas grib kandidēt. Tev jau vēlēšanu naktī galvu nokodīs nevis Lembergs, bet gan paša politiskie gultasbiedri.

Iepriekš par tēmu: https://m.pietiek.com/raksti/ka_mums_sevi_saglabat_petera_vinkela_uzruna_par_biedriem_slegtaja_facebook_grupa/

https://m.pietiek.com/raksti/ko_politologi_jums_nestasta_nepamanitais_velesanu_rezultatos_jeb_par!isms_beidzies,_bet!__bus_citi_s/

https://m.pietiek.com/raksti/regionala_partija_ka_politiskais_formats_sevi_izsmel_vietejas_sikpartijas_atrodas_kopeja_lejupslide/

Novērtē šo rakstu:

0
0