Iesaki rakstu:

Vakar un šodien daudz domāju par to, kāda bÅ«s cilvÄ“ciskā ekonomika pÄ“c krÄ«zes, un man paliek bail. Man paliek bail par savstarpÄ“jās cieņas trÅ«kumu un agresÄ«vo komunikāciju, kas sociālajos tÄ«klos un vairākos tiešsaistes forumos pašlaik uzskatāma par normu. MinÄ“šu tikai divas lietas, kas mani vakar izsita no lÄ«dzsvara.

1. Paula Raudsepa Twitter ieraksts par to, ka viņam nav prasÄ«ts sadarbspÄ“jÄ«gais sertifikāts kādā restorānā, tāpÄ“c visi Ä“dināšanas uzņēmumi bÅ«tu jāslÄ“dz, atstājot tikai lÄ«dzņemšanas iespÄ“jas.

Pirmais, kas pārsteidza, bija apgalvojums, ka starp sertifikāta neprasÄ«šanu un saslimstÄ«bas pieaugumu pastāv kāda tieša korelācija. Es neesmu redzÄ“jis nevienu pÄ“tÄ«jumu, kas šo apliecinātu, nemaz nerunājot par to, ka civilizÄ“tā sabiedrÄ«bā cilvÄ“ki uzticas viens otram, tāpÄ“c arÄ« citviet Eiropā reti jums kādā Ä“dināšanas uzņēmumā to pajautās (to var apliecināt visi, kas šovasar ceļojuši vai pašlaik ceļo).

Otra lieta, kas šokÄ“ja visvairāk, ir tas vieglums, ar kādu tiek prasÄ«ts slÄ“gt vairāk nekā 2500 uzņēmumu, tādÄ“jādi ietekmÄ“jot aptuveni 25 000 cilvÄ“ku un viņu Ä£imeņu dzÄ«vi…

Twitter par šo raisÄ«jās diskusija, un Paula Raudsepa ieraksts par to, ka noteikumu neievÄ“rošana ir padomju laiku mantojums, baudÄ«ja lielu popularitāti. “PatÄ«k” bija atzÄ«mÄ“juši daudzi sabiedrÄ«bā cienÄ«jami cilvÄ“ki, viedokļu lÄ«deri?! Tas savukārt manÄ« raisÄ«ja pārdomas par BÄ«beles tÄ“mu, respektÄ«vi, skabargas redzÄ“šanu cita acÄ« un baļķa neredzÄ“šanu savā.

Protams, noteikumi ir jāievÄ“ro, par to nav runa. Par noteikumu neievÄ“rošanu parasti vienmÄ“r ir paredzÄ“ts sods. ArÄ« man gadās pārkāpt ātrumu, braucot pie stÅ«res, vai šÄ·Ä“rsot ielu pie sarkanās gaismas, esmu pārliecināts, ka arÄ« Paulam un citiem “patÄ«k” spiedÄ“jiem zem viņa komentāra tā ikdienā gadās, bet par šo pārkāpumu neviens neprasa ierobežot viņu profesionālo darbÄ«bu un par kārtu vai divām samazināt viņu ienākumus. Tas ir vienkārši neadekvāts un necilvÄ“cÄ«gs sods.

Es esmu dzÄ«vojis lÄ«dzi daudzu Ä“dināšanas uzņēmumu bÄ“du stāstiem visu pandÄ“mijas laiku un zinu, kā cilvÄ“ki ir cÄ«nÄ«jušies, lai saglabātu kaut minimālus ienākumus saviem un savu darbinieku Ä£imenes locekļiem. Mīļie draugi, padomājiet, ka katrs Twitter vai Facebook ieraksts ir kā mazs olis, kas var iekustināt lavÄ«nu, kura visticamāk izpostÄ«s daudzas dzÄ«ves… arÄ« to, kuri šo akmeni metuši pirmie. Jo, mÄ“tājoties ar dubļiem, neviens nevar palikt tÄ«rs!

2. Otra bÄ“dÄ«gā pieredze bija kāds uzņēmÄ“ju forums, kur mani pārsteidza fakts, ka uzņēmÄ“ji brÄ«vi iejutās epidemiologu “ādā” un runāja par stingrāku ierobežojumu nepieciešamÄ«bu, protams, ne savai, bet citām nozarÄ“m… Un arÄ« šajā situācijā es jutu empātijas trÅ«kumu, neiedziļināšanos, kam potenciāli var bÅ«t smagas sekas un kas var skart daudzu cilvÄ“ku likteņus, Latvijas likteni…

Tā nu šajā saulainajā sestdienā esmu bÄ“dÄ«gs un noraizÄ“jies par to, vai ekonomika pÄ“c krÄ«zes bÅ«s cilvÄ“ciska. Es ceru, ka jÅ«s kliedÄ“siet manas bažas ar saviem komentāriem un kādreiz viss bÅ«s atkal labi.

Lai visiem jauka diena, un paturiet prātā, ka katrs jÅ«su vārds un rÄ«cÄ«ba tieši ietekmÄ“ citu cilvÄ“ku dzÄ«vi, pašsajÅ«tu, labklājÄ«bu. ArÄ« es cenšos dzÄ«vot pÄ“c principa – ja kaimiņam ies labi, arÄ« man bÅ«s labi, un, ja nav spÄ“ka to veicināt, tad vienmÄ“r ir iespÄ“ja netraucÄ“t jeb, kā teicis Ä»evs Tolstojs: “Kam nav spÄ“ka degt un gaismu izstarot, tas lai vismaz nestāv citiem gaismai priekšÄ.”