Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Es gan tev neticu, bet nezinu, kam citam adresēt savu žēlabu. Man ir laimējies, kopš deviņdesmito gadu sākuma dzīvoju Pierīgas apkaimē. Tuvu pie upes un jūrjas. Ir dārzs un siltumnīca, aug tomāti, suns (trešais) un kaķis (otrais). Eju copēt, un bēdu gandrīz nava.

Esmu bijis aktīvs Latvijas neatkarības atbalstītājs vienu gadu ātrāk, nekā tika nodibināta LNNK, un divus gadus senilāks par Latvijas Tautas fronti. Zinātāji atkodīs - esmu VAK vai Helsinki 86 biedrs, nezinātājiem ieteiktu koncentrēties pirmajā virzienā.

Atšķirībā no visiem LR ministriem un vismaz 90% no pašreizējās Saeimas deputātiem, esmu dienējis armijā. Esmu kā Šveiks vienmēr gatavs doties karā, ja dzimtene mani sauks. Tomēr ir neliela tehniska problēma. Mani, kaimiņus, suņus, kaķus un visu pārējo dabu šeit uztrauc regulāri blīkšķi, sprādzieni un šāvieni. Šovakar šāva no kaut kāda (manai ausu akustikas sistēmai) nepazīstama ieroča. Nemitīgi, un plintēšana tika izbeigta mirkli pirms desmitiem.

Par amerikāņu superlidmašīnu (retajiem) lidojumiem virs pakauša vairs nežēlojos, jo mēs te, vietējie, jau sen jokojam - ir sācies Trešais pasaules karš. Otrā pasaules kara Hermaņa Gēringa pikējošie bumvedēji Sturzkampfflugzeug (Štukasi) pikējošā lidojumā, salīdzinot ar pēdējos gados saklausīto, liktos jums kā Raimondpaula dziesma "Zied ievas Siguldā".

Skaidroju paskaidrojošāk. Salīdzinoši netālu no manas mājvietas atrodas Ādažu poligons. Saprotu, ka vienīgais mūsu Baltijas valstu reģionā, ļoti svarīgs un pagalam  slepens objekts. Kurā pārmaiņus dzīvo nevienam nezināmi amerikāņi, kanādieši un citas mūsu planētas galvenās tautas.

Es saprotu milzīgo NATO (ASV) lomu planētas drošības stiprināšanā.  Tas ir absolūti nepieciešams Visumam (nu, lai  nenobūkšķētu mūsu ciltsmāte Zemeslode). Tomēr es un visi pārējie apkārtnes iedzīvotāji un viņu labākie draugi (vau, vau, ņurr, ņurr) vēlamies kaut vai nelielu kompensāciju.

Nē, ne jau  materiālu. Varētu taču pats aiziet pie ministra Pabrika (ir iznācis gods viņu pazīt) un tikt galā (kungam ir karatē melnā josta!) ar vienas sapieru lāpstiņas palīdzību. Taču ne jau Arķis Pabriks kaut ko lemj, un vardarbība nav mūsu (manā) stilā. Un Arturam Kariņam prasīt nav nekādas jēgas - viņš taču dzimis amurikānis, tas puiškāns aizstāves pat ASV iebrukumu Vjetnamā. Aizstāvēs divu iemeslu dēļ, no kuriem otrais - viņš nekad plinti saujā turējis un zaldāta putru ēdis. Esmu saticies, atbildu par saviem vārdiem.

Tā nu sēžu un domāju, kam savu vēlmi rakstīt un noformulēt. Visādas nešpetnas domas pa pauri joņo, jo  neesmu svētais Francisks. Vienīgais, ko spēju izdomāt - uzliec viņam savu sodu. Izdari tā, lai pirms iešanas Briseles, Strasbūras un aizokeānijas galvenajā namā viņam būtu jānokrīt tāpat kā Paņikovskim  uz ceļiem Koreiko priekšā, jāvārtās pa ielu, kožot savās baltajās apakšbikšu saitēs (leģendāra atsauce no filmas "Zelta teļš") un jābļaustās - ģaģa, dai ļimon! Vēlams, ar netīru un smiltīs novārtītu mēli!
Tā kā mans lūgums ir neiespējams  un neizpildāms, man nav cita adresāta, kam šo cedeli palaist.

Piedod, Dievs, ka tevi traucēju, tev, kā vienmēr, ir daudzas svarīgākas būšanas.

P.S. Bogiņ, mana vēlme būtu - Lai tautas nekad nekarotu! Ko darīt ar politikāņiem, kas karus ierosina, ceru - pats sapratīsi. Neesi jau mazais bērns.

Novērtē šo rakstu:

0
0