Iesaki rakstu:

Vai kāds ievÄ“roja, kurā brÄ«dÄ« Ä£imene, kas vienmÄ“r ir bijusi patvÄ“rums dzÄ«ves vÄ“trās, miera osta un stiprā pils, tika pārdefinÄ“ta par vardarbÄ«bas perÄ“kli? Un kurā brÄ«dÄ« tÄ“vs un vÄ«rietis – tas, aiz kā muguras aizvÄ“jš un pasardzÄ«ba, – tika pasludināts par varmāku un patriarhālās tirānijas simbolu?

ReizÄ“m, lai atšÄ·etinātu cÄ“loņseku mezglus, nākas pakāpties soli vai vairākus atpakaļ.

Pirms 20 gadiem organizācijas “Focus on the Family” dibinātājs, psiholoÄ£ijas doktors Džeimss Dobsons kā vienu no spÄ“kiem, kas mÄ“rÄ·tiecÄ«gi darbojies pret Ä£imeni, minÄ“ja radikālo feminismu.

Grāmatā “ZÄ“nu audzināšana” viņš raksta: “Pirmās sieviešu tiesÄ«bu aizstāves pievÄ“rsa uzmanÄ«bu dažiem svarÄ«giem jautājumiem, kas patiešÄm prasÄ«jās risināmi, piemÄ“ram, nevienlÄ«dzÄ«gai darba samaksai un diskriminācijai darba vietā, taču laika gaitā feministes sāka izvirzÄ«t arÄ« nepamatotas apsÅ«dzÄ«bas, tiecoties izārdÄ«t Ä£imenes saites. Kad vÄ“tra sāka pierimt, laulÄ«bas institÅ«cija jau bija satricināta lÄ«dz pašiem pamatiem un vÄ«rišÄ·Ä«ba nospiesta uz ceļiem.”

Kas tā bija par vētru?

Viena no ietekmÄ«gākajām pagājušÄ gadsimta feministÄ“m Simona de Bovuāra aicināja sievietes atbrÄ«voties no “mātišÄ·Ä«bas verdzÄ«bas”.

Starptautiskās geju un lesbiešu cilvÄ“ktiesÄ«bu komisijas valdes locekle JudÄ«te Batlere pasludināja bioloÄ£isko dzimumu par fantāziju, kurai cilvÄ“ki tic tikai tādēļ, ka to iestāsta un uzspiež “heteroseksuālās hegemonijas režīms”.

Bet radikālā feminisma kvintesenci noformulÄ“ja Karla Mantilla manifestā ar zÄ«mÄ«gu nosaukumu “BÄ“rniem tÄ“vs ir vajadzÄ«gs kā zivij divritenis”.

Savukārt LGBT radikālā spārna rupors Maikls Svifts 1987. gadā publicÄ“tajā esejā “Geju revolucionārs” paziņoja, ka “Ä£imene – melu, nodevÄ«bas, liekulÄ«bas un vardarbÄ«bas perÄ“klis – tiks likvidÄ“ta”.

Un, re! Kreisie liberāļi jau labu laiku ideju par ģimeni kā vardarbības perēkli mērķtiecīgi popularizē arī Latvijā.

Šajā sakarā vÄ“l viena neliela atkāpe. Nesen kāda “apspiesto un pazemoto” tiesÄ«bu aizstāve man jautāja: “KāpÄ“c liberālisms jālieto kā lamuvārds, turklāt tam allaž piekarinot kreisumu? Kā neliela sabiedrÄ«bas daļa var apdraudÄ“t vairumu? Dažādu pāru pastāvÄ“šana ir realitāte, no kuras nevarÄ“s izvairÄ«ties, un bÅ«s vien jāgarantÄ“ tiem tādas pašas tiesÄ«bas, kādas ir konvencionālajiem pāriem. Mani un manu Ä£imeni nudien nekādi neapdraud tas niecÄ«gais viendzimuma pāru procents, kāds ir mÅ«su sabiedrÄ«bā.”

AtbildÄ“ju pa punktiem. 1) Liberālisma jÄ“dziena transformāciju Ä«si un kodolÄ«gi ir raksturojis Juris Rudevskis: ja cilvÄ“ks ir par indivÄ«da brÄ«vÄ«bu un brÄ«vā tirgus ekonomiku, viņš ir klasiskais liberālis.

Ja viņš atbalsta viendzimuma attiecÄ«bas, viņš ir sociāli liberāls. Ja viņš aktÄ«vi cÄ«nās par to, lai viendzimuma laulÄ«bas tiktu atzÄ«tas konstitucionāli un grib uzspiest LGBT prasÄ«bas visiem sabiedrÄ«bas locekļiem ar likumiem, draudiem un sodiem, tad viņš ir neoliberālis, bÅ«tÄ«bā kreisais jeb neomarksists.

2) To, ka neliela sabiedrÄ«bas daļa var apdraudÄ“t vairumu, apliecina gan Ä»eņina bandÄ«tiskais apvÄ“rsums, gan visi puči un huntas, kur mazākums uzurpÄ“ varu un sarÄ«ko asinspirti šÄ·ietami cÄ“lu mÄ“rÄ·u vārdā.

3) RealitātÄ“ tik tiešÄm ir sastopami dažādi pāri un nepāri. RealitātÄ“ cilvÄ“ki arÄ« zog un slepkavo. Bet vai tādēļ likums ir jāpielāgo realitātei?

4) Viendzimuma pāru attiecÄ«bas neapdraud sabiedrÄ«bu tikmÄ“r, kamÄ“r šÄdas attiecÄ«bas netiek pasludināts par normu un propagandÄ“tas bÄ“rnudārzos un skolās, bÄ“rniem domātās grāmatās, filmās un televÄ«zijas seriālos.

TikmÄ“r kāda Latvijas KultÅ«ras akadÄ“mijas studente jau raksta bakalaura darbu “VardarbÄ«bas kultÅ«ra pret sievietÄ“m Latvijā: socioloÄ£iska diskursa analÄ«ze”.

Darba ietvaros viņa vÄ“loties uzklausÄ«t sievietes, kas cietušas no vardarbÄ«bas, lai atklātu, “kādas attieksmes, vÄ“rtÄ«bas, domas atspoguļo vardarbÄ«bas normalizÄ“šanu un reproducÄ“šanu sabiedrÄ«bā”.

1926. gadā izdotajā Svešvārdu vārdnÄ«cā kultÅ«ra ir definÄ“ta kā “gara izglÄ«tÄ«ba”. ŠÄdi to izprata arÄ« KultÅ«ras akadÄ“mijas dibinātājs profesors PÄ“teris LaÄ·is. Taču pašreizÄ“jai akadÄ“mijas vadÄ«bai nesavienojamo vārdu savienojums “vardarbÄ«bas kultÅ«ra” acÄ«mredzot šÄ·iet gluži saprotams un pieņemams.

OrÄ£ijas un šÄ·iru cīņa

Un nu pakāpsimies vÄ“l dažus soļus atpakaļ. PÄ“c 1917. gada apvÄ“rsuma Krievijā mÄ«lestÄ«ba, laulÄ«ba un Ä£imene tika kvalificÄ“tas kā “buržuāziskās pagātnes paliekas”, bet vÄ«rieša un sievietes attiecÄ«bas reducÄ“tas lÄ«dz dziņu lÄ«menim.

Aleksandra Kolontaja, ārlietu ministre un pirmā sieviete sūtne, pavēstīja darbaļaudīm, ka apmierināt dzimumtieksmi esot gluži tāpat kā remdēt slāpes, izdzerot glāzi ūdens.

Pamatojumu šai tÄ“zei bija noformulÄ“jis izglÄ«tÄ«bas komisārs Anatolijs Lunačarskis rakstā “Par sadzÄ«vi: jaunieši un Å«dens glāzes teorija”.

Īsāk sakot, jaunā vara sāka Ä«stenot “Komunistiskās partijas manifestā” pausto ideju, ka lÄ«dz ar privātÄ«pašuma atcelšanu zÅ«d Ä£imenes jÄ“ga: visi sabiedrÄ«bas locekļi iekļaujas kopÄ«gā darbā, kura augļus sadala centralizÄ“ti, bet bÄ“rnu aprÅ«pe un audzināšana kļūst par sabiedrÄ«bas lietu.

Taču drÄ«z vien skarbā realitāte šai marksistu kabinetos dzimušai teorijai pārvilka krustu.

Īsā laikā valsts tika pārplÅ«dināta ar miljoniem negribÄ“tu un nepieskatÄ«tu brÄ«vās mÄ«las augļu: 1917. gadā mazgadÄ«go bezpajumtnieku skaits bija 30 tÅ«kstošu, bet 1921. gadā – jau 6 miljoni. Turklāt padomju Krievijā sākās nepieredzÄ“ts sifilisa uzliesmojums.

Lai kaut nedaudz pievilktu vaļā palaistos dziņu grožus, 1924. gadā tika publicÄ“ti psihiatra Ä€rona Zaklinda “Revolucionārā proletariāta 12 dzimumattiecÄ«bu baušÄ¼i”, kas mudināja pusaudžus “atturÄ“ties no dzimumakta lÄ«dz bioloÄ£iska brieduma sasniegšanai”, neieteica “seksuālas perversijas” un piekodināja, ka “seksualitāte ir jāpakļauj šÄ·iru cīņas interesÄ“m, kalpojot tām itin visā”.

Taču šim kodeksam bija ieteikuma, nevis likuma rakstus, un tas maz ko lÄ«dzÄ“ja.

LÄ«dztekus gadÄ«juma sakariem turpināja zelt prostitÅ«cija, sodomija un izvarošanas, ko tolaik kvalificÄ“ja kā “huligānismu”. Milicija nespÄ“ja kontrolÄ“t situāciju.

Un tad ūdens glāzes teoriju arvien biežāk sāka pakļaut kritikai, līdz 30. gadu sākums iezīmēja seksuālās revolūcijas beigas.

Homoseksuālisms, kas 1922. gadā tika oficiāli dekriminalizÄ“ts, 1934. gadā tika par jaunu kriminalizÄ“ts. 1935. gadā tika kriminalizÄ“ta pornogrāfija. Sākās “skrÅ«vju pievilkšanas” laiks. Un, lai gan krimināllikumā nebija attiecÄ«ga panta, par laulÄ«bas pārkāpumu varÄ“ja nākties samaksāt karjeras, brÄ«vÄ«bas vai pat dzÄ«vÄ«bas cenu.

Tautas komisāri lēma, ka turpmāk seksuālā enerģija darbaļaudīm būs jāsublimē komunisma celtniecībai. Un sociālais eksperiments uzņēma jaunus apgriezienus.

Cerību jūra, asiņu okeāns

“MÄ“s varmācÄ«bas troni grausim, grÅ«s netaisnÄ«ba, trÅ«kums skarbs. MÄ“s jaunu pasauli sev celsim, kur valdÄ«s taisnÄ«ba un darbs.”

Tā revolÅ«cijas rÄ«tausmā dziedāja gaišÄs nākotnes cÄ“lÄ“ji. Taču tālāk par sagraušanu un noārdÄ«šanu viņi netika. Piespiedu kolektivizācija, mākslÄ«gi izraisÄ«ts bads, tā sauktās “tÄ«rÄ«šanas” un citi ellišÄ·Ä«gi “sociālās inženierijas” eksperimenti cerÄ«bu jÅ«ru pārvÄ“rta asiņu okeānā.

Saskaņā ar masu slepkavību demogrāfa Rūdolfa Rummeļa aplēsēm 20. gadsimtā komunisma ideju vārdā Padomju Savienībā tika nobendēti gandrīz 62 miljoni cilvēku, komunistiskajā Ķīnā vairāk nekā 77 miljoni, bet pasaulē kopumā 262 miljoni cilvēku.

Tik daudz upuru nebija prasÄ«jis neviens karš.

PagājušÄ gadsimta 60. gados kļuva skaidrs, ka marksistu utopiskās idejas ir izgāzušÄs gan sociāli, gan ekonomiski.

Un tad Žaks Deridā pasludināja postmodernisma Ä“ru, kas patiesÄ«bā bija tas pats vecais marksisms, tikai jaunā iepakojumā un ar nedaudz piekoriģētiem uzsvariem “sociālā taisnÄ«guma” principos.

Savukārt Frankfurtes skolas pārstāvis Herberts MarkÅ«ze, dÄ“vÄ“ts par “jauno kreiso kustÄ«bas tÄ“vu”, paziņoja, ka Ä«stā revolucionārā šÄ·ira ir nevis proletariāts, bet gan dažādas minoritātes. Un sākās sociālā eksperimenta nākamā attÄ«stÄ«bas fāze.

Kas bija mainījies? Vecie marksisti solīja paradīzi zemes virsū, kolīdz tiks iznīcināts pēdējais buržujs.

Jaunie marksisti mainÄ«ja uzsvarus: nabaga migranti un bagātā Eiropa, apspiestās sievietes un varmākas vÄ«rieši, nelaimÄ«gās transpersonas un neiejutÄ«gie heteroseksuāļi.

Taču princips palika tas pats – sašÄ·elt un sanaidot, pasludinot vienus par upuriem, citus par vainÄ«gajiem. Un arÄ« mÄ“rÄ·is tas pats – vara. Migrantu, sieviešu vai transpersonu liktenis neomarksistiem rÅ«p tikpat ļoti, cik Ä»eņinam, Staļinam un Mao – strādnieku vai zemnieku liktenis.

Dzimumu ideoloÄ£iskās cīņas sākumu iezÄ«mÄ“ja Keitas Milleres runa “Seksuālā politika” sieviešu “atbrÄ«vošanas sanāksmÄ“” Kornelas universitātÄ“, ASV. Tajā vÄ«rieši un sievietes pirmo reizi tika raksturoti kā “politiski pretinieki”.

1968. gadā feministu protestÄ“tājas demonstratÄ«vi iemeta atkritumu tvertnÄ“s visus “sieviešu apspiestÄ«bas simbolus”, arÄ« krÅ«šturus.

Tiesa, neviena no revolucionārÄ“m nepaskaidroja, kāpÄ“c vÄ«rieši vainojami viņu neapmierinātÄ«bā ar apakšveļu.

Un tad feministu kustÄ«bas vadÄ«tājas, apbruņojušÄs ar galvenajiem marksisma postulātiem, pasludināja: “MÄ“s vÄ“lamies iznÄ«cināt visus trÄ«s šÄ·iru sabiedrÄ«bas pÄ«lārus un kastas – Ä£imeni, privātÄ«pašumu un valsti.”

Tas bija revolūcijas sākums, kas ātri vien no Amerikas pārsviedās arī uz Eiropu.

“Radikālās feministes ataino mÅ«su sabiedrÄ«bu un mÅ«su Ä£imenes kā vardarbÄ«bas teritoriju, kur katrs otrais ir patoloÄ£isks monstrs. Tie, protams, ir meli, taču rodas jautājums: kāpÄ“c tas tiek darÄ«ts? PsiholoÄ£ijā to sauc par ‘gaslightning’, proti, tā ir manipulācijas forma, kas mÄ“rÄ·tiecÄ«gi sÄ“j šaubas un tiecas likt indivÄ«dam vai grupai neticÄ“t savai redzei, atmiņai un veselajam saprātam. PatiesÄ«bā tā ir psiholoÄ£iska vardarbÄ«ba, jo tiecas pakļaut apziņu. MÄ“rÄ·is – valdÄ«t un kontrolÄ“t mÅ«su sabiedrÄ«bu. Spriežot pÄ“c projekcijām, valdÄ«t vardarbÄ«gi,” secina Toronto universitātes profesors, klÄ«niskais psihologs Džordans PÄ«tersons.

Protams, radikālās feministes un LGBTQ+ ir tikai viens instruments cīņā pret dabisko lietu kārtÄ«bu. Marksa idejas ir briedinājušas arÄ« tādas kustÄ«bas kā “Black Lives Matter”, “Antifa” un klimata aktÄ«vistus, ko politologs Andrejs Illarionovs nesen nosauca par “zaļo totalitārismu”.

SvarÄ«gi ir saprast, ka visi šie spÄ“ki tiek izmantoti globālai cilvÄ“ces transformācijai – kā to pirms divsimt gadiem Markss un Engelss noformulÄ“ja “Komunistiskās partijas manifestā”: “Komunisti atbalsta ikvienu revolucionāru kustÄ«bu, kas vÄ“rsta pret pastāvošo sociālo un politisko lietu kārtÄ«bu.”

Loks noslēdzies

Transformācijas process nenotiek vienā dienā. Vispirms ir jāizļoga vērtības un tradīcijas, uz kurām balstās sabiedrība. Reliģija ir nevis jāaizliedz, bet jāliberalizē. Morālās kategorijas ir jāpasludina par sociālu konstruktu.

IzglÄ«tÄ«ba ir drastiski jāreducÄ“, bet audzināšanas darbā galvenais uzsvars jāliek uz bÄ“rnu tiesÄ«bām, nevis uz pienākumiem. Dabiskās saites, kas veidojas kopienās, jāaizstāj ar birokrātiskām organizācijām.

KultÅ«ra jāaizstāj ar izklaidi, bet mediji jāpieskaņo patÄ“rÄ“tāju gaumei. Un lÄ“ni, bet mÄ“rÄ·tiecÄ«gi ir jāsagrauj priekšstats par dzimumu kā bioloÄ£iski determinÄ“tu.

Jo tad, ja tiek iznÄ«cināta vÄ«riešu un sieviešu bioloÄ£iskā dzimumu identitāte, nekas vairs nevar apturÄ“t totālu dekonstrukciju. Un, tā kā neviens sociālās dzÄ«ves sektors nav brÄ«vs no bipolārās seksualitātes ietekmes, par jauno marksistu uzbrukuma mÄ“rÄ·i ir kļuvusi laulÄ«ba, Ä£imene, tÄ“va un mātes loma, valoda, audzināšana, izglÄ«tÄ«ba, kultÅ«ra un reliÄ£ija.

TāpÄ“c Džeimss Dobsons brÄ«dina: “Nācijas, kurās vairums vÄ«riešu ir nenobrieduši, amorāli un gļēvi savu iegribu apmierinātāji, nevar pastāvÄ“t un ilgi arÄ« nepastāv.”

Kā galvenos vÄ«riešu degradācijas iemeslus Dobsons min, pirmkārt, Ä£imenes lomas mazināšanos un tÄ“va trÅ«kumu, otrkārt, seksuālo revolÅ«ciju un radikālo feminismu.

TikmÄ“r pieaug to valstu skaits, kurās civilstāvokļa aktos vairs nedrÄ«kst rakstÄ«t vārdus “tÄ“vs”, “māte”, “vÄ«rietis” un “sieviete”, jo tie aizskarot viendzimuma pāru jÅ«tas. Tiek apgānÄ«ti vÄ“stures pieminekļi un kristiešu baznÄ«cas.

Politkorektuma aizsegā tiek apkarota vārda brÄ«vÄ«ba. Dieva noteiktās lietu kārtÄ«bas pieminÄ“šana tiek kvalificÄ“ta kā “naida runa”.

Augstskolu mācÄ«bspÄ“ki tiek atlaisti no darba par marksisma kritiku, savukārt ANO mājaslapas sadaļā “Pasaules pārveidošana” definÄ“tie mÄ“rÄ·i nepārprotami sasaucas ar “Komunistiskās partijas manifestā” paustajām idejām.

Kalifornijā 255 noziedznieki paziņo, ka viņi jÅ«tas kā sievietes un vÄ“las izciest sodu sieviešu cietumā, bet Davosas foruma dibinātājs Klauss Švābs plāno izveidot “jaunu cilvÄ“cÄ«bu”, kurā “cilvÄ“ka fiziskā identitāte saplÅ«dÄ«s ar viņa digitālo un bioloÄ£isko identitāti”, “mainot ne tikai to, ko mÄ“s darām, bet arÄ« to, kas mÄ“s esam”.

Loks noslÄ“dzas. Kas kopÄ«gs visiem totalitārajiem režīmiem? VÄ“lme pakļaut domāšanu, paverdzināt apziņu, pārradÄ«t cilvÄ“ku pÄ“c savas ideoloÄ£iskās lÄ«dzÄ«bas.

Patlaban tas notiek nevis kādā atsevišÄ·Ä valstÄ« vai pasaules daļā, bet visā Rietumu civilizācijā.

Risinās cīņa – redzama un neredzama cīņa, kas liek meklÄ“t un atklāt likumsakarÄ«bas starp ārÄ“jiem un iekšÄ“jiem notikumiem. Jo ārÄ“jo parādÄ«bu cÄ“lonis vienmÄ“r ir iekšÄ“js.

Marksisma stÅ«rakmens ir ateisms, bet mÄ“rÄ·is – komunisms. Slima prāta konstruÄ“ta utopija, ceļā uz ko ir jāiznÄ«cina privātÄ«pašums, nacionāla valsts un Ä£imene. Te tad arÄ« slÄ“pjas atbilde uz jautājumu, kādēļ visu veidu marksisti tik mÄ“rÄ·tiecÄ«gi vÄ“ršas pret Ä£imeni.

Tāpēc, ka ģimene ne tikai rada dzīvību, bet arī glabā, uztur un nodod nākamām paaudzēm tās morāliskās un reliģiskās vērtības, kas nosaka cilvēka stāju un rīcības motīvus. Pat tad, ja pasaule brūk.

Ģimene ir ne vien civilizācijas sākums, bet arī tās pēdējais bastions. Civilizācija sākas ar ģimeni un ar ģimeni arī beidzas.

Pārpublicēts no la.lv