Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Gadumijas TV uzrunas ir tāds savdabīgs politisks žanrs. Reti kurš cilvēks atceras to saturu (nu, protams, ar dažiem hrestomātiskiem izņēmumiem – par bikšu buktēšanu, zobu tīrīšanu vai par pingvīnu solidaritāti), bet visi uztver noskaņu, kādu valsts vadītāji svētku vakarā ienes ikvienā mājā. Cits dod cerību, cits bārienu, cits referātu par saviem labajiem darbiem, vēl cits ar nenoslēpjamu vienaldzību vienkārši atstrādā savu pienākumu.

Pēc cilvēku izteikumiem var nojaust, ka no prezidenta Levita Vecgada uzrunas visvairāk atmiņā palicis tas, ka tā tika teikta, ērti sēžot zvilnī pie kamīna. No visiem TV redzētajiem valstu vadītājiem tikai Levits bija izvēlējies šādu pozu. Un vēl Anglijas karaliene. Tiesa, viņai ir labs arguments – ievērojama gadu nasta un vēsturiska privilēģija. Bet par Latvijas prezidentu tauta sprieda, ka jutusies pelnījusi, lai nupat dubultu algu saņemošais Levita kungs vismaz pagodinātu nodokļu maksātājus ar piecelšanos kājās…

Vienmēr esmu vairījies kritizēt valsts prezidentu. Neatkarīgi no personālijām, kas šo amatu nes, tas ir Latvijas simbols, līdzīgi kā karogs vai himna. Taču pašlaik dzīvojam tik sarežģītā laikā, ka vajag ne tikai simbolu, bet arī līderi.

 Kā apliecina vērtējumi socioloģiskajās aptaujās, pilsoņu un prezidenta viedokļi nesakrīt daudz būtiskākās lietās par svētku anturāžu. Un tas ir ļoti slikti mūsu demokrātijas sistēmā, kur tieši prezidentam vajadzētu būt līdzsvarotājam, kad valdošā koalīcija sāk piemirst par pienākumiem pret saviem pilsoņiem. Taču Levita personā nevis tauta, bet gan valdošā koalīcija ir ieguvusi sev pilnībā lojālu advokātu.

Kad jaunais omikrona vilnis draud krustoties ar dramatisku cenu lēcienu dzīvei visnepieciešamākajām lietām, valdība atkal vēlas aizslēpties aiz “ārkārtas situācijas” mūra. Un politiskajā piedāvājumā atkal ir dažādi ierobežojumi un pienākumi, bet kur atbalsta un palīdzības pasākumu grozs?

Kā uzzinājām TV raidījumā “Kas notiek Latvijā?”, valdošie uzskata, ka mērķēta palīdzība pašlaik nepieciešama ap 4% mājsaimniecību. 2022.gadā Latvijā ir otrā zemākā minimālā alga Eiropas Savienībā. Šajā jomā mēs par 154 eiro atpaliekam no Igaunijas un par 230 eiro no Lietuvas. Nabadzības riskam Latvijā ir pakļauta gandrīz ceturtā daļa valsts iedzīvotāju. Un šī ir statistika no laika pirms vēl elektrības, siltuma, pārtikas cena uzkāpa debesīs…

Starp citu, jau pieminētajā uzrunā prezidents gluži pareizi pieminēja, ka ikviens šajā grūtajā laikā, kad “dzīves pamatu ir saļodzījusi pandēmija”, ir pelnījis atbalstu. Vai tikai skaista frāze? Vai arī viņš kā līderis ir gatavs ar sev dotajām pilnvarām panākt, lai tā arī notiktu?

Nupat kādā autoritārā valstī prezidents vienas nakts laikā iedarbināja visus iedzīvotāju sociālās aizstāvības mehānismus – dziļu baiļu dēļ. Mūsu demokrātiskajai varai būtu jāpieņem šādus risinājumus nevis no bailēm, bet no izpratnes par grūtībām, kādas pašlaik ir vairumam Latvijas iedzīvotāju.

Novērtē šo rakstu:

0
0