Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Reiz kādas zemes prezidentam ienāca prātā Ä£eniāla doma. Tā kā viņa vara bija lielā mÄ“rā atkarÄ«ga no parlamenta deputātiem un žurnālistiem, viņš viņiem visādi izpatiks. Saliks amatos atslÄ“gas personas, stutÄ“s valdÄ«bu, žurnālistiem piešÄ·irs ordeņus, bet partijām – naudu.

Var jau arÄ« bÅ«t, ka viņa nolÅ«ki bija ideālistiski. “Partijām jābÅ«t neatkarÄ«gām no oligarhiem,” viņš teica. “Ja tās saņems naudu no valsts budžeta, tad tām nebÅ«s vajadzÄ«ba pārdoties.” Cinisms vai naivums – nav jau svarÄ«gi. Politikā tādas kļūdas nepiedod. Jo ielaistu politprostitÅ«cijas kaiti neizārstÄ“s ar papildu naudu. Ne arÄ« cieņu iegÅ«s ar centieniem izpatikt.

ApetÄ«te rodas Ä“dot. Agrākie korupcijas skandāli sāka izskatÄ«ties smieklÄ«gi uz dzeltenliberālo “gaismas spÄ“ku” darbu fona. Nekompetence un bezkaunÄ«ga zagšana kļuva par firmas zÄ«mi – tikai prezidenta atbalsts, taisnošanās ar sarežģītajiem krÄ«zes apstākļiem un nesatricināmais galvaspilsÄ“tas liberāļu elektorāta atbalsts ļāva saglabāt ietekmi.

Caurlaižu skandāli, izgāzti vai sarunāti iepirkumi, superdārgi biroji un reklāmas kampaņas, nevienam nevajadzÄ«gi pÄ“tÄ«jumi – viss tika pieciests. Jo krÄ«ze. Jo valdÄ«bas stabilitāte.

Bet visam ir robežas. Kad nedraudzÄ«ga kaimiņvalsts pār zemes robežām sāka dzÄ«t nelegālo migrantu pūļus, tad dzeltenliberālo darbÄ«ba sāka iegÅ«t nodevÄ«bas aprises. KamÄ“r citas zemes veiksmÄ«gi risināja robežas bÅ«vniecÄ«bas jautājumus, dzeltenliberālie pÄ“kšÅ†i atcerÄ“jās par “labu reputāciju” un “labu pārvaldÄ«bu” – iepirkumam jābÅ«t maksimāli novilcinātam.

Pat tad, kad potenciālie robežas bÅ«vnieki piedāvāja sadalÄ«t projektu daļās, lai robežu nostiprinātu pakāpeniski, dzeltenliberālo ministrija atteicās. Nekompetence, korupcija vai ideoloÄ£iska apmātÄ«ba – nebija vairs bÅ«tiski, jo hibrÄ«dkarā tas bija pielÄ«dzināms robežsargu un karavÄ«ru nodošanai, nerunājot par terorisma un noziedzÄ«bas riskiem, ko nesa nelegālie imigranti.

Zemes prezidenta pacietÄ«ba tuvojās galÄ“jai robežai. To saprata arÄ« dzeltenliberālie. Viņi izlÄ“ma rÄ«koties proaktÄ«vi – reizÄ“m pirtÄ«s pie maizestÄ“viem tapa arÄ« meistarÄ«gi gājieni. Sev draudzÄ«gajiem žurnālistiem viņi padeva informāciju par prezidenta nepieklājÄ«giem mājieniem kādas amatpersonas izvÄ“lÄ“. Ja šo amatpersonu neapstiprināšot, prezidents kritizÄ“šot dzeltenliberālos.

Prezidents bija sprukās – ja amatpersonu apstiprinās, tad to uzskatÄ«s par viņa slikto ietekmi. Ja kritizÄ“s dzeltenliberālos, tad to uzskatÄ«s par viņa sÄ«ko atriebÄ«bu. Tā dzeltenliberālie bija atbrÄ«vojušies no politiskā traucÄ“kļa prezidenta izskatā.

Visi prezidenta dāvātie amati, ordeņi un nauda izrādÄ«jās velti. Tā vietā, lai jau sākotnÄ“ji nostātos tautas pusÄ“, prezidents bija zaudÄ“jis atbalstu kā tautā, tā politiskajā purvā. PolitprostitÅ«cija turpinājās ar jaunu sparu. Naudas apguvei caur projektiem un iepirkumiem pievienojās lielais laimests – “labās gribas žests” desmitiem miljonu eiro apmÄ“rā baņķieru un čekistu organizācijai, kas uzdevās par zemes starpkaru perioda noteiktas etniskās grupas pÄ“ctečiem.

“Labā griba” ārpus jebkādas juridiskās loÄ£ikas, samÄ“rÄ«guma un taisnÄ«guma daudzu miljonu apmÄ“rā padarÄ«ja dzeltenliberālos par visa zemes parlamenta neapstrÄ«damiem lÄ«deriem. Beidzot iestājās saliedÄ“tÄ«ba un sapratne pāri ideoloÄ£iju robežām (tikai nelielais nacionālistu deputātu pulks tā arÄ« nesaprata saliedÄ“tÄ«bas lielo nozÄ«mi). Jo nekas tā nevieno politprostitÅ«tas kā iespÄ“ja pārdot savu valsti.

Pārpublicēts no austsaule.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0