Iesaki rakstu:

IzravÄ“jusi gurÄ·u dobi, Hortenzija Baltā labsajÅ«tā atlaidās šÅ«puļkrÄ“slā zem baltās dzidrās ābeles. KrÄ“sls lÄ“nām šÅ«pojās, un Hortenzija, pārlaidusi laisku skatienu zaļojošajam dārzam, vÄ“rās pÄ“cpusdienas saules pielietajās dzidri zilajās debesÄ«s un nemanot iesnaudās.

Telpā valdÄ«ja pustumsa, aiz stikla durvÄ«m gar sienām dÄ«vainās kastÄ“s, kas atgādināja senos “gazirovkas” aparātus, mirgoja krāsainas lampiņas. Hortenzija tikko bija iegājusi telpā, kur pa labai rokai atradās bāra lete, bet tālāk aiz stikla durvÄ«m mirgoja dÄ«vainie aparāti. Pie bāra letes lielas burzmas nebija, te tika glāzÄ“s ieliets sÄ«vais, ko tukšoja tie, kas sÄ“dÄ“ja pie dÄ«vainajām kastÄ“m. Hortenzija neizpratnÄ“ vÄ“rās visapkārt, jo lÄ«dz šim ne reizi nebija bijusi tādā vietā. Galvā pazibÄ“ja doma, vai tik viņa nav mirusi un nonākusi ellÄ“.

Taču Hortenzijai neatlika laiks ilgāk prātot par savu esamÄ«bu, viņas uzmanÄ«bu saistÄ«ja troksnis telpā aiz stikla durvÄ«m. Lai redzÄ“tu, kas notiek, Hortenzija atvÄ“ra stikla durvis un iegāja telpā. Gar sienām bija vismaz 20 mirguļojošu “gazirovkas” aparātu, pie kuriem sÄ“dÄ“ja pārsvarā vÄ«rieši, raustÄ«ja kloÄ·i un vÄ“rās, kā gar acÄ«m skrien dažādas bildÄ«tes.

No viena no aparātiem slÄ“jās kājās stalts dÄ“lietis un, grīļodamies un rokām plātÄ«damies, gāja uz telpas vidu, skaļi saukdams: “Es varu bÅ«t tas, kas gribu. Es...” un, to sakot, viņš lepni sita pa savu krÅ«težu. “Tikai viens mans vārds, un es bÅ«šu pilsÄ“tas mÄ“rs, bet tikpat labi es varu bÅ«t mÄ“ra vietnieks...” mÄ“lei mežģoties, bļaustÄ«jās jaunais vÄ«rietis.

Hortenzijai radās aizdomas, ka puisis kaut kur redzÄ“ts. Viņa pavirzÄ«jās tuvāk, lai labāk to apskatÄ«tu un atsprāga kā dzelta atpakaļ. Tas taču domes deputāts Aivārs Krābs! Hortenzija nenoticÄ“ja savām acÄ«m, šÄdā zaņķī piedzÄ“ries, ka kājās neturas, vai tiešÄm tas varÄ“ja bÅ«t viņš?! Viņa vÄ“l ciešÄk palÅ«kojās uz lielÄ«bnieku, šaubu nebija. Tas bija Krābs!

Vai tad varbÅ«t arÄ« viņš miris un kopā ar Hortenziju nonācis ellÄ“? Hortenzija piegāja pie kādas jaunas meitenes, kas šÄ·ita pārāk kārtÄ«ga, lai bÅ«tu nonākusi ellÄ“, un pajautāja, kas šÄ« ir par vietu? “Spēļu zāle,” atteica jaunā meitene. “Tad jau laikam te ir tas putns, kas atdzimst no pelniem,” nodomāja Hortenzija, bet viņai nebija laika daudz prātot par vietu, kur atrodas. Viņas uzmanÄ«bu saistÄ«ja jezga spēļu zāles viducÄ«.

Aivārs Krābs kaut ko skaļi sauca un vicinājās ar rokām. Kāds cits viņu centās savaldÄ«t, bet nebija labāks par Krābu. Hortenzijai pārsteigumā atvÄ“rās mute. Tas otrs taču arÄ« bija jaunais JÄ“kabpils domes deputāts Koļa Škevičs. Abi bija lielā kunga dÅ«šÄ.

Lai dzirdÄ“tu runāto, Hortenzija atkal pavirzÄ«jās uz zāles vidu. Krābs joprojām lielÄ«jās ar savu iespÄ“jamo varu, un Koļa centās neatpalikt. “Ha, es varu vÄ“l vairāk! Es jÅ«s visus varu nopirkt! Visus!!! Visi man esat kabatā! Visi! Aunu bars – še piečuks un balso nost! GribÄ“šu uz Saeimu – tikšu, ka nemetas! Visus un visu te var nopirkt, visus!” klaigāja Koļa.

Krābs pārstāja lielÄ«ties un tā savādi samina kājas. “Laikam grib čurāt,” nodomāja Hortenzija. Bet nÄ“, Krābs pat nedomāja iet uz sirsniņmāju, ja vien tāda te bija. Tā vietā viņš sāka, ui... Hortenzijai pat kauns bija skatÄ«ties, “virināt savu mÄ“telÄ«ti” un rādÄ«t savu vÄ«rišÄ·o mantÄ«bu. Hortenzija aizmiedza acis, bet ne tik stipri, lai neredzÄ“tu to, ko Krābs kratÄ«ja un visiem rādÄ«ja, arÄ« viņa takš bija tikai meitieša cilvÄ“ks, kas grib vÄ“l kaut ko no šÄ«s dzÄ«ves redzÄ“t. Kur tas laiks, kopš nelaiÄ·a vÄ«rs zem zemes, kad arÄ« viņa šÄdu mantÄ«bu varÄ“ja redzÄ“t.

Ak, šausmas, Krābs savu “stādāmo puļķi” turÄ“ja rokās kā šÄ¼Å«teni, laikam savas dabiskās vajadzÄ«bas gribÄ“ja nokārtot turpat spēļu zāles vidÅ«. Lai cik liels priekšnieks arÄ« negrasÄ«tos bÅ«t Krābs, spēļu zāles kārtÄ«bnieki nekādi nevarÄ“ja pieļaut, ka zāles vidÅ« nolÄ«st viņa urÄ«ns. Taču savākt Krābu un Koļu nebija viegli. Abi deputāti pretojās apsardzes darbiniekiem, kuriem tikai ar lielām grÅ«tÄ«bām izdevās kaut nedaudz savaldÄ«t abus jandalÄ“tājus.

Tika zvanÄ«ts vÄ“l kādam un saukts savaldÄ«t abus iekarsušos politiÄ·us, laikam jau lielam vÄ«ram, ja cerÄ“ja, ka viņa ierašanās varÄ“tu abus savaldÄ«t. TikmÄ“r Krābs un Koļa centās atbrÄ«voties no apsargiem, tā kā viss gāja ņigu ņegu, Krābam pat nebija laika ielikt savu mantÄ«bu biksÄ“s, un tā turpat, visu acu priekšÄ šÅ«podamās, dzÄ«voja lÄ«dzi notikumiem.

Risinājums nāca ātri, atsprāga zāles durvis vaļā un telpā ienesās plata auguma vÄ«rs ar sirmu bārdu. Hortenzija pat pārkrustÄ«jās, lai spoki nerādās. Bet šaubu nekādu, ieradies bija PATS Leonis Cevičs. Viņu ieraugot, abu jandalÄ“tāju un pasaules iekarotāju dÅ«ša manāmi sašÄ¼uka, un Krāba savā vaļā atstātā vÄ«rišÄ·Ä mantÄ«ba nemanot iešÄ¼uka atpakaļ biksÄ“s. Hortenzija tā arÄ« nemanÄ«ja, vai Krābam izdevās nokļūt lÄ«dz sirsniņmājai vai arÄ« dabiskās vajadzÄ«bas salija biksÄ“s pa ceļam uz izeju. Dažu minÅ«šu laikā visi bija prom.

“NovÄ“rošanas kameras visu nofilmÄ“ja! Vari iedomāties, kas tas par kases gabalu bÅ«tu, ja palaistu jÅ«tubÄ“, bet, ja strādāt un dzÄ«vot gribi, – nevar,” noteica viens no apsargiem otram turpat Hortenzijai aiz muguras. Viņa domāja, kas tā tāda jÅ«tube, kur nevar laist video, ja grib dzÄ«vot un strādāt? Laikam jau kaut kas no Eiropas, jo latviski tas vārds neskanÄ“ja. Spēļu zālÄ“ bija iestājies klusums. Hortenzija aplaida skatienu apkārt telpai – tikai daži cilvÄ“ki pie mirgojošajiem “gazirovkas” aparātiem. Hortenzijai gribÄ“jās apskatÄ«t šos jaunmodÄ«gos gāzÄ“tā Å«dens aparātus tuvāk, un viņa sāka iet to virzienā.

“Hortenzij, ei, Hortenzij, mosties taču vienreiz...” kāds purināja Hortenzijas plecu, un viņa, vÄ“l bÅ«dama miega varā, redzÄ“ja jauno un smuko palaidnÄ«go deputātu Krāba un Koļas sejas, bet, atverot acis, ieraudzÄ«ja kaimiņu Antona krunkaino ģīmi un smaidošo bezzobu muti un nospļāvās “Ptu, ptu, ptu... Ko biedÄ“ cilvÄ“kus un rÄ“gojies gaišÄ dienas laikā,” noburkšÄ·Ä“ja Hortenzija un samulsusi pavÄ“rās visapkārt.

Fu, kāds atvieglojums pārņēma Hortenziju Balto. Tad jau tas bija tikai sapnis, ka deputāts Aivārs Krābs ir mÄ“telÄ«ša virinātājs, bet deputāts Koļa Škevičs dvÄ“seļu pircÄ“js un abi kopā azartspēļu spÄ“lmaņi un glāzÄ«tes cilātāji. “Cik labi, ka tas bija tikai sapnis un mÅ«su JÄ“kabpils domÄ“ nav šÄdu spoku!” Hortenzija vÄ“lreiz atviegloti nopÅ«tās.

“Anton, tev vÄ“l ir pÄ“rnā gada pÄ«lādžu vÄ«ns?” jautāja Hortenzija Baltā. “Protams. Priekš tevis, Hortenzij, vienmÄ“r,” smaidot ar bezzobu muti, nošÄ¼upstÄ“ja Antons. “Iesim iedzert vÄ«nu, un es tev izstāstÄ«šu, ko sapnÄ« redzÄ“ju,” apņēmÄ«gi noteica Hortenzija un, paņēmusi Antonu zem rokas, vedināja viņu prom no dārza.

* Pēc lasītāju ierosinājuma pārpublicēts no www.jvestnesis.lv