Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

IzdevniecÄ«bas “Dienas grāmata” vÄ“stures romānu sÄ“rijā iznācis Arno Jundzes romāns “Sarkanais dzÄ«vsudrabs”. VÄ“sturiskās grāmatu sÄ“rijas iznākšanu ir finansÄ“jis Valsts KultÅ«rkapitāla fonds un ValÄ“rija Belokoņa (attÄ“lā pirmais no labās) “Baltic International Bank”. Romānu labi pÄ“rk, daudz lasa un apspriež.

Džordžs Orvels savā romānā “1984.” rakstÄ«ja: ”Kas pārvalda pagātni, pārvalda nākotni. Kas pārvalda tagadni, tas pārvalda pagātni.” Nav noslÄ“pums, ka visos laikos ir notikušas manipulācijas ar rakstÄ«to vÄ“sturi, dažādas valstis rÅ«pÄ«gi veido savu oficālo vÄ“stures versiju. Valstu tapšanas, revolÅ«ciju, sociālo pārmaiņu dzÄ«vie liecinieki pamazām atstāj šo pasauli, un viņu vietā nāk jaunā paaudze, kuras zināšanas par nesenajiem vÄ“stures notikumiem veido vecāku atmiņas, skolā gÅ«tās zināšanas un, protams, arÄ« plašsaziņas lÄ«dzekļos, filmās un daiļliteratÅ«rā gÅ«tā informācija.

Lielas masu apziņas manipulāciju iespÄ“jas sniedz it kā vÄ“sturi atainojoša daiļliteratÅ«ra un filmas. Nāk atmiņā padomju pseidovÄ“sturisko romānu autors ValentÄ«ns Pikuļs, kurš masu apziņā iedÄ“stÄ«ja tādas aplamÄ«bas, par kurām sašutuši bija pat padomju vÄ“sturnieki. Jundze pretrunā ar grāmatu sÄ“rijas nosaukumu “vÄ“stures romānu sÄ“rija” grāmatas sākumā deklarÄ“: “Šis ir daiļliteratÅ«ras darbs. Visas situācijas un personāži ir izdomāti; jebkuras situāciju un raksturu sakritÄ«bas ar Ä«stenÄ«bu uzskatāmas par nejaušÄ«bu.” (8.lpp).

Pašlaik Latvijas vÄ“sturnieki saņem pārāk mazu finansÄ“jumu Latvijas vÄ“stures izpÄ“tei, turklāt vÄ“rojama bÅ«tiska asimetrija jaunāko laiku vÄ“stures apzināšanā - LTF 25. jubilejas pasākumiem no valsts budžeta tika piešÄ·irti 550 000 Ls, tika uzņemtas filmas un izdotas grāmatas, bet Pilsoņu Kongresa dibināšanas 25.gadadienas pasākumiem piešÄ·irts netika faktiski nekas.

Valsts KultÅ«rkapitāla fonds nepiešÄ·Ä«ra finansÄ“jumu Pilsoņu Kongresa fonda rÄ«kotajai vÄ“sturnieku konferencei, kura notika 2015. gada 29. maijā Kara muzejā un bija veltÄ«ta PK 25. gadadienai, un kura varÄ“ja kļūt par pagrieziena punktu PK vÄ“stures izpÄ“tÄ“. ArÄ« Latvijas simtgades programmā KultÅ«ras ministrija nav iekļāvusi nevienu Pilsoņu Kongresam veltÄ«tu pasākumu. Bet tagad ar VKKF finansiālu atbalstu ir tapis pseidovÄ“sturisks romāns, kurā sagrozÄ«ti atainota TrešÄs atmodas vÄ“sture, tajā skaitā Pilsoņu Kongresa darbÄ«ba, un noniecināti latvieši.

Latvija pÄ“catmodas gados ir piedzÄ«vojusi rÅ«pniecÄ«bas likvidÄ“šanu, banku afÄ“ras, iedzÄ«votāju skaita katastrofālu samazināšanu, un pašlaik centrālās valdÄ«bas ārÄ“jais parāds sasniedz 10 miljardus eiro. Latvijas vÄ“stures izpÄ“tei naudas nav. Bet bankas “Baltic International Bank” Ä«pašnieks, bijušais komjaunatnes funkcionārs ValÄ“rijs Belokoņs ir atsaucÄ«gs un finansÄ“jumu “vÄ“stures romānam” piešÄ·ir. Rodas jautājums - vai tas, kurš maksā, nepasÅ«tÄ«s arÄ« mÅ«ziku? Cik objektÄ«vs var bÅ«t futbola tiesnesis, kuram algu maksā pretinieka komanda? Un vai interešu konflikti pastāv tikai politikā un valsts pārvaldÄ“, bet ne vÄ“sturisku romānu rakstniecÄ«bā?

Sāksim ceļojumu pa grāmatas lapaspusÄ“m. PÄ“c Ä«sa vÄ“sturisko apstākļu raksturojuma jau 18.lpp. autors Ä·eras vÄ“rsim pie ragiem un lasÄ«tāju iepazÄ«stina ar VDK aÄ£entu Renāru Zivtiņu ar segvārdu Valis, kuram uzdots organizÄ“t Pilsoņu Kongresu, lai radÄ«tu alternatÄ«vu Latvijas Tautas frontei. Nav ne vārda par Atmodas laika garÄ«gā pacÄ“luma vilni, par pÄ“kšÅ†i radušos iespÄ“ju brÄ«vi paust savus uzskatus. Ne vārda par plaši pieejamo, lÄ«dz šim noklusÄ“to informāciju par okupāciju, nogalinātajiem, izsÅ«tÄ«tajiem.

”MedÄ«t nacionāli noskaņotos domubiedrus Gorbačova perestroikas gaisotnÄ“ izrādās vienkārši. Atliek vien ieminÄ“ties par to pašu nelaimÄ«go dzelzceļa biļeti vienā virzienā lÄ«dz Abrenei, lai tie pulcÄ“tos bariem vien”(21.lpp). Tātad nacionāli noskaņotie ir muļķīgi, lÄ“tticÄ«gi, viegli izprovocÄ“jami, bet, ja tā, tad lasÄ«tājam jānoprot, ka arÄ« nacionālā pašapziņa ir kaut kas novecojis, vecmodÄ«gs un atmetams.

Renārs Zivtiņš jeb aÄ£ents Valis uz mÄ«tiņiem iet ar metāla blašÄ·Ä«ti kabatā un cigarešu paciņu, lai pacienātu sarunu biedrus. (22.lpp). Lai gan viņam ir radi ārzemÄ“s, pietiekoši turÄ«gais Renārs Zivtiņš nez kāpÄ“c brauc ar tramvaju, nevis ar žiguli, un bieži, apmeklÄ“jot stacijas tualeti, blÄ“dÄ«gi izvairās no samaksas.

VarbÅ«t Arno Jundze varÄ“tu uzrakstÄ«t autobiogrāfisku romānu, kurā pastāstÄ«tu, kā pats piedalÄ«jās TrešÄs atmodas notikumos? Vai varbÅ«t viņš tolaik uzdzÄ«voja studentu kopmÄ«tnÄ“s, vai varbÅ«t cÄ«tÄ«gi mācÄ«jās, darbojās komjaunatnÄ“, bet TrešÄs atmodas notikumos neiesaistÄ«jās, lai nesabojātu savu karjeru? Ja autors bÅ«tu kaut cik interesÄ“jies par Atmodas notikumiem, tad viņš zinātu, ka Vides aizsardzÄ«bas klubu un LNNK dibināja mÄ«tiņos Arkādijas parkā, bet Pilsoņu Kongresu dibināja vairāku sabiedriski politisku organizāciju pārstāvji, kurus bija izvirzÄ«jušas to nodaļas visā Latvijā, un sanāksmÄ“s nekādas “cienāšanas ar balzamiņu no blašÄ·Ä«tes un cigaretÄ“m” nenotika. Rakstnieku savienÄ«bas priekšsÄ“dÄ“tājam Arno Jundzem to nezināt ir kauns.

VÄ“l lielāku negodu Visu Rakstnieku Priekšniekam dara apgalvojums, ka Pilsoņu Kongresu dibināja čeka. Pilsoņu Kongresa dibināšanas ideja Latvijā nāca no Igaunijas, kur, pāris mÄ“nešus apsteidzot latviešus, igauņi pÄ“c vispārÄ“jām demokrātiskām un tiesiskām vÄ“lÄ“šanām nodibināja savas valsts tiesisku pārstāvÄ«bu - Igaunijas Kongresu. Tā mÄ“rÄ·is bija sagatavot apstākļus likumÄ«gām parlamenta vÄ“lÄ“šanām un pÄ“c tā ievÄ“lÄ“šanas nodot tam savas pilnvaras. Igaunijas Kongress pārņēma varu, un šobrÄ«d Igaunija ir droši nostājusies uz attÄ«stÄ«bas ceļa - bez vecajiem komunistiem un komjauniešiem, bez valsts ārÄ“jā parāda, ar labākiem demogrāfiskajiem rādÄ«tājiem, ar mazāku korupciju, ar augstāku ekonomiskās attÄ«stÄ«bas lÄ«meni.

Latvija savā ceļā uz neatkarÄ«bu atšÄ·Ä«rās no Igaunijas ar to, ka Igaunijas Augstākā Padome sadarbojās ar Igaunijas Kongresu, bet Latvijas Augstākā Padome lauza ar Pilsoņu Kongresu noslÄ“gto sadarbÄ«bas lÄ«gumu jau dienu pÄ“c tā parakstÄ«šanas, jo Anatolijs Gorbunovs janvāra barikāžu aizstāvjiem aiz muguras Tallinā parakstÄ«ja lÄ«gumu ar Borisu Jeļcinu, kurā bija paredzÄ“ts, ka Latvijas pilsonÄ«bu varÄ“s iegÅ«t jebkurš PSRS pilsonis, pat tad, ja tobrÄ«d nedzÄ«vo Latvijas teritorijā.

 Ar šur tur iestarpinātām Ä«sām, aprautām frāzÄ“m, neko tuvāk nepaskaidrojot, Jundze nomelno Pilsoņu Kongresu: “... februārÄ« visa tā rÄ«vÄ“šanās par un ap referendumu. Tur pat dumjam bija skaidrs, ka tauta nobalsos par brÄ«vu Latviju. Tā arÄ« notika, bet uzklÄ«da, kā viņi tur...Nu tie, no Pilsoņu komitejām un sāka stāstÄ«t - latviešiem neesot jābalso. Ko tad? SÄ“dÄ“s un gaidÄ«s, lai viss paliek pa vecam? Nez vai arÄ« nav kādi čekisti?”(85.lpp.)

Jau tobrÄ«d bija skaidrs, ka Latvija bÅ«s neatkarÄ«ga, bet jautājums bija par atjaunotās neatkarÄ«bas kvalitāti - vai tiks likvidÄ“tas okupācijas sekas, vai neatkarÄ«gajā valstÄ« vara nepiederÄ“s tiem pašiem vecajiem komunistiem? Plašu tautas lÄ«dzdalÄ«bu referendumā komunistu nomenklatÅ«ra varÄ“tu starptautiskajai sabiedrÄ«bai skaidrot kā atbalstu sev - Augstākajai padomei, tādēļ Pilsoņu Kongresa vadÄ«ba - Latvijas Komiteja aicināja referendumu boikotÄ“t.

LÄ«dzÄ«gi kā Holivudas filmās lasÄ«tājs tikai daiļdarba vidÅ« uzzina, ka patiesÄ«bā romāns ir par gejiem - Renārs Zivtiņš jaunÄ«bā ir pieÄ·erts homoseksuālās attiecÄ«bās, un kopš tā laika viņš ir VDK aÄ£ents Valis (98.lpp.) LasÄ«tājam ir izvÄ“le - nolikt romānu malā, nožēlojot izšÄ·iesto laiku, vai, pārvarot riebumu, lasÄ«t tālāk. Varam iedomāties, kāds skandāls izceltos, ja autors romānā rakstÄ«tu, ka Tautas Fronti dibinājis gejs. Bet tā rakstÄ«t par Pilsoņu Kongresu, izrādās, viņam šÄ·iet pieņemami.

VÄ“l viena pavirši, bet tendenciozi garāmejot aizÄ·erta tÄ“ma - namu denacionalizācija, par kuru 111.lpp nicÄ«gi raksta Jundze - “uzradÄ«sies bijušie saimnieki, viņu mantinieki un mantinieku mantinieki baltās Ä·Ä“ves trešajā augumā”. Var noprast, ka autors uzskata - latvietim pieklājas bÅ«t nabadzÄ«gam, bet pilsÄ“tu namiem jābÅ«t pārpircÄ“ju-svešinieku un banku Ä«pašumā.

Situācija bija sāpÄ«ga gan Ä«rniekiem, gan arÄ« namu Ä«pašniekiem. Jaunuzceltajos namos dzÄ«vokļus saņēma pārsvarā iebraucÄ“ji no PSRS, bet vecajos nacionalizÄ“tajos namos dzÄ«voja galvenokārt pamatiedzÄ«votāji, kuriem pÄ“c denacionalizācijas vajadzÄ“ja meklÄ“t citu dzÄ«vesvietu. Īpašnieki un mantinieki, ja pÄ“c izsÅ«tÄ«šanas uz SibÄ«riju vÄ“l bija izdzÄ«vojuši, savus namus atguva piecdesmit gados stipri nolietotus - ar cauriem jumtiem, sapuvušÄm pārsegumu sijām un drÅ«pošÄm fasādÄ“m, ar padomju laika Ä«rniekiem, kuru lÄ«gumi bija spÄ“kā vÄ“l septiņus gadus pÄ“c denacionalizācijas, ar desmit tÅ«kstošus latu lieliem parādiem par siltumenerÄ£iju un diviem trim brÄ«viem dzÄ«vokļiem visā piecstāvu namā, kurus varÄ“ja izÄ«rÄ“t izdevumu segšanai. Daudzi nami, kurus Ä«pašnieki, nespÄ“dami apsaimniekot, pārdeva, nonāca uzpircÄ“ju rokās, kuri pÄ“c tam jau meta Ä«rniekus laukā pilnÄ«gi patvaļīgi, neskatoties ne uz kādiem padomju laika Ä«res lÄ«gumiem.

ArÄ« 164 lpp. minÄ“tie “sliktie” zemes Ä«pašnieki laukos, autoraprāt, ir visu nelaimju cÄ“lonis, toties romānā nav pausta ne mazākā nožēla par deportācijām, par slÄ“pšanos mežā no okupācijas režīma represijām, par pÄ“ckara gadu kolhozu dzimtbÅ«šanu, latviešu tradicionālā dzÄ«vesveida un sabiedrÄ«bas struktÅ«ras sagraušanu.

Romāna 129. lapaspusÄ“ vÄ“l viena pavirša piezÄ«me - “Pilsoņu komiteja aicina nepakļauties iedzÄ«votāju reÄ£istrācijai, ko veic neleÄ£itÄ«mā Augstākā Padome, bet saņemt pilsoņu apliecÄ«bas”. Pilsoņu komitejas veica Latvijas Republikas pilsoņu reÄ£istrāciju un rÄ«koja Pilsoņu Kongresa vÄ“lÄ“šanas, bet Augstākās padomes atbalstÄ«tāji arÄ« pÄ“c Pilsoņu Kongresa ievÄ“lÄ“šanas, cenšoties pazemināt tā statusu, joprojām to dÄ“vÄ“ja par “pilsoņkomitejām” vai labākajā gadÄ«jumā par Pilsoņu komitejām.

“ÄŒekas maisu” satura noniecinājums lasāms 132. lpp.: “ÄŒekas maisos palikušais ir sÄ«ka vienÄ«ba, makulatÅ«ra.” ArÄ« 443. lpp. rakstÄ«ts: ”... bet vai nu maisi ir kāds nopietns avots - vistÄ«rākā lelle, Ä“sma muļķiem.” Secinājumi jāizdara lasÄ«tājam pašam - maisus publicÄ“t nevajag.

Autors droši soļo cauri Latvijas vÄ“sturei, ik pa brÄ«dim uzgāzdams šmucspaini atsevišÄ·iem faktiem un notikumiem Latvijas un latviešu tautas vÄ“sturÄ“. Citiem vārdiem to varÄ“tu saukt par “mÄ«tu” dekonstrukciju labāko kultÅ«rmarksisma tradÄ«ciju garā. Kad romāna varonis arhivārs Jānis Ozoliņš pÄ“ta savu senču izcelsmi, viņš uzzin, ka dzimta no tÄ“va puses cÄ“lusies no barona fon Šulca un poļu istabmeitas Jagdas (157.lpp). VistÄ«rākā “mÄ«tu” dekonstrukcija lasāma 385. lapaspusÄ“ - noprotams, ka, autoraprāt, 1905. gada revolÅ«cija notikusi tÄ«ri aiz muļķības, ka mÅ«su senči bijuši barbari, ka vispār nepastāv nekādas likumsakarÄ«bas, bet ir tikai nejaušu notikumu virknes.

Romāna pÄ“cvārdā Jundze raksta: “Romāna varonis Arhivārs ... nonāk pie pārsteidzošiem secinājumiem par latviskuma relativitāti. Romāna varoņi lielākoties ir poļu istabenes un vācu barona neiespÄ“jamās mÄ«lestÄ«bas pÄ“cnācÄ“ji, vienas dzimtas pārstāvji, kas, paaudzÄ“m mainoties, bieži vien pat neapzinās savu radniecÄ«bu” (465. lpp). LasÄ«tājam ir jāsaprot, ka viņš nav nekas, viņa latviskā Ä£enÄ“tiskā identitāte vispār neeksistÄ“. Lai Jundze šo savu teoriju varÄ“tu pilnÄ«gi apstiprināt, viņš savā autobiogrāfiskajā romānā varÄ“tu uzrakstÄ«t, no kādiem muižas ļaudÄ«m, ceļojošiem tirgotājiem vai krodziniekiem cÄ“lies viņš pats.

Reiz rakstnieks Zigmunds Skujiņš radiointervijā minÄ“ja, ka virsaitim Tālivaldim bijuši daudzi dÄ“li un Vidzemes saimnieku dzimtas ir lielākoties cÄ“lušÄs no viņiem. Kuram no abiem rakstniekiem ir taisnÄ«ba? Šeit bÅ«tu vajadzÄ«gi visaptveroši latviešu DNS pÄ“tÄ«jumi, kuri varÄ“tu atklāt pārsteidzošas lietas par Vidzemes saimnieku dzimtām, kuršu Ä·oniņiem un citām latviešu dzimtām ar kopÄ«gu izcelsmi, pÄ“tÄ«jumu rezultātus salÄ«dzinot ar bronzas laikmeta senkapos atrastajiem DNS paraugiem. Bet kur ņemt finansÄ“jumu šÄdam nopietnam pÄ“tÄ«jumam, ja tam nepieciešamie valsts lÄ«dzekļi bezjÄ“dzÄ«gi izšÄ·iesti VKKF atbalstÄ«tu pseidovÄ“sturisku “vÄ“stures romānu” tapšanai?

Nekur, nevienā romāna epizodÄ“ autora paustais vÄ“stures notikumu vÄ“rtÄ“jums nenonāk pat vismazākajā pretrunā ar oficiālo vÄ“stures versiju un mÅ«sdienu Latvijas valsts oficiālajām politiskajām nostādnÄ“m. Baņķieru aprindas ir ieinteresÄ“tas tādas Latvijas valsts pastāvÄ“šanā, kura nodrošina ilglaicÄ«gu neizsÄ«kstošu naudas plÅ«smu un peļņu viņu bankām. Tādēļ tās atbalsta sev vÄ“lamu vÄ“stures romānu tapšanu, kuri stiprinātu jau pastāvošo oficiālo Latvijas jaunākās vÄ“stures skaidrojumu. VÄ“sture un daiļliteratÅ«ra ir kļuvusi par mÅ«sdienu reālpolitikas kalponi.

 Lauku sievas Zelmas sarunas ar govi Madaru rakstnieks izmanto, lai raksturotu laikmeta apstākļus. Zelma par Atmodas laika notikumiem uzzina netieši no komunistu nomenklatÅ«ras kontrolÄ“tās televÄ«zijas ziņām, tāpÄ“c gribot vai negribot pauž oficiālo viedokli, un, viņasprāt, labi vien ir, ka 1993. gada 18.februāra naktÄ« RÄ«gas Latviešu biedrÄ«bu vardarbÄ«gi izmeta no telpām (183.lpp). Šis joprojām ir noklusÄ“ts, neizmeklÄ“ts un neizpÄ“tÄ«ts notikums Latvijas jaunākajā vÄ“sturÄ“.

Autors romāna pÄ“cvārdā raksta, ka vecā lauku sieva Zelma un govs Madara ir atsauce uz laikmeta zÄ«mi Imantu Ziedoni un viņa “PoÄ“mu par pienu”. Man gan drÄ«zāk šÄ·iet, ka govs ir pacietÄ«gā tauta, kurai lauku sieva Zelma - 4. maija varas oficiozs var iestāstÄ«t gandrÄ«z jebko: govs tikai klausās un dara savu darbu - gremo sienu un dod pienu. Rodas jautājums - vai reiz pienāks brÄ«dis, kad govs apgāzÄ«s slauceni, izlies pienu un izskries no kÅ«ts?

Viss romāns ir viena vienÄ«ga dekonstrukcija - Pilsoņu Kongresu dibinājis VDK aÄ£ents, nacionāli noskaņotie - aprobežoti, kāri uz cigaretÄ“m un alkoholu, čekas maisi nav jāpublicÄ“, čekisti tiek attaisnoti, jo “nagus nav maukuši” (358 lpp), “mÄ«tu” graušana, atainojot Ozoliņu dzimtas vÄ“sturi (385.lpp), kopumā - nekā iepriecinoša, cerÄ«bas raisoša. Visu romānu neuzkrÄ«toši caurvij doma - tu jau, latvieti, nekas neesi.

Pazemot, izņirgt, nomelnot ir kreiso liberāļu taktika. Iesākumā neuzkrÄ«toši - noder ceturtdaļa vai puse no iznÄ«cinošÄs devas, vÄ“lāk, ja upuris nepretojas, devu var palielināt.

PašÄ autorā ir jaušams kaut kas neÄ«sts, dubults, aÄ£entvaliski-renārzivtiņisks, bet par to lai spriež lasÄ«tāji. Nevar apgalvot, ka Arno Jundze bÅ«tu slikts rakstnieks - uzņēmÄ“ju un tirgotāju gaitas deviņdesmito gadu sākumā romānā ir atainotas diezgan ticami. Bet te jāpiebilst, ka arÄ« Vilis Lācis savulaik bija tÄ«ri labs un lasÄ«tāju iecienÄ«ts rakstnieks. 

Novērtē šo rakstu:

0
0