Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Melnādainā amerikāņa Džordža Floida nāve aizturēšanas laikā 2020. gada 25. maijā, kas arī tika nofilmēta un plaši izplatīta internetā, izraisīja sašutuma un nosodījuma vilni visā Rietumu pasaulē. Sašutums pārauga protestos, bet protesti gandrīz acumirklī – grautiņos. Vēlākie medicīniskie atzinumi par fentanila un metamfetamīna lietošanas lomu Floida nāvē vairs nebija nozīmīgi – “Melno dzīvības ir svarīgas” (“Black Lives Matter”, BLM) kustība bija atradusi savu mocekli, ko tā bija meklējusi jau sen, lai pamatotu savu sazvērestības teoriju par sistemātisku melnādaino cilvēku vajāšanu no balto rasistu policijas.

Tā iepriekš bija mēģinājusi par par šādu mocekli padarīt Draisonu Rīdu (Dreajson Reed), bet fakti par viņa noziedzīgajām epizodēm bija pārāk uzkrītoši, lai tas izdotos. Turklāt policists, kas viņu nošāva, arī bija melnādains. Un, kaut arī Džordžs Floids bija astoņas reizes tiesāts un sēdējis cietumā par laupīšanu, BLM un mediji uzsvēra to, ka viņš bija mainījies cilvēks.

Floida aizturēšana, viņam esot narkotiku reibumā, notika saistībā ar ziņojumu par mēģinājumu izmantot viltotu banknoti. Policijas pielietotā spēka piemērotība situācijai, protams, vienmēr ir jūtīgs temats, bet vasarā neviens vairs nediskutēja – svarīgi bija tas, kā stāsts tika pasniegts. Un tam, kas notika tālāk, vairs nebija nekādas saistības ne ar Džordžu Floidu, ne ar melnādaino dzīvību svarīgumu, ne ar citiem ieganstiem. Tā bija vardarbības un izlaupīšanas orģija no kreiso radikāļu organizāciju puses pret tradicionālo Ameriku, ko viņi uzskata par fašistisku.

Vissmagāk cieta mazie uzņēmēji. Mēģinot aizstāvēt no izlaupīšanas veikalu, Mineapolisā kāda sieviete ratiņkrēslā tika piekauta un apsmidzināta ar ugunsdzēšamo aparātu. Divus mēnešus pēc kādas ēkas nodedzināšanas Mineapolisā krāsmatās tika atrasts ugunsgrēkā bojā gājuša cilvēka līķis. Sekoja vairāku drošībnieku un policistu slepkavības. Viens no tiem – 77 gadus vecs atvaļināts policijas kapteinis Deivids Dorns, kurš mēģināja apturēt laupītājus. Deivids Dorns bija melnādainais. 

22 gadus veca sieviete bez kāda iemesla tika nošauta protestu laikā  – to izdarīja kāds no protestētājiem. 8 gadus veca meitene tika nošauta mašīnā, kas centās apbraukt nelegāli uzbūvētās barikādes. Gan upuris, gan slepkava bija melnādainie. Līdzīgā veidā tika nošauti vairāki cilvēki Sietlas autonomajā “CHAZ” zonā – vairāku pilsētas bloku rajonā, ko uz trijām nedēļām pilnībā bija pārņēmuši kreisie radikāļi. 

Sietlas policijai vienas nedēļas nogales sadursmēs ar kreisajiem radikāļiem bija 60 ievainoto. Uz policistiem tika mestas pudeles, akmeņi, dēļi un sprāgstvielas. Uzsveru – runa ir par vienu nedēļas nogali grautiņos, kas turpinājās mēnešiem ilgi. Vienā gadījumā “protestētāji” mēģināja aizdedzināt policijas iecirkni, vienlaikus izmantojot ātri žūstošu cementu, lai tajā esošie policisti nevarētu aizbēgt113 policisti Portlendā guva acu traumas, “protestētājiem” izmantojot lāzerus.

Šāda veida vardarbības epizodes nebija izņēmumi miermīlogos protestos, bet gan protestu neatņemams papildinājums. Turklāt organizētās vardarbības intensitātei un vienlaikus tās bezjēdzīgumam bija tendence pieaugt. 29. augustā prezidenta Trampa atbalstītājs Ārons Danielsons (Aaron Danielson) tika nošauts uz ielas Portlendā. Slepkava – Antifa aktīvists. Danielsona nāve izraisīja lielu sajūsmu Antifa un BLM aktīvistu vidū. Vēlāk BLM/Antifa uzbruka Trampa atbalstītāju mītiņam ASV galvaspilsētā par to, ka viņi izmantoja savas demokrātiskās tiesības pulcēties.

Ar vismaz diviem desmtiem upuru pēc oficiālās statistikas, protesti priekš melnādainajiem izrādījās daudz nāvējošāki par “rasistisko policiju”, nerunājot par ekonomiskajiem zaudējumiem un covid saslimstības pieaugumu drīz pēc masu protestu sākuma. To atzīst arī melnādainā konservatīvā aktīviste Kendesa Ovensa (Candace Owens).

Mediju reakcija

Vardarbība tika pārnesta arī uz Eiropu. Kaut arī Lielbritānijai ar Džordža Floida nāvi vai “sistēmisko rasismu” nav nekāda sakara, 27 policisti tika ievainoti “pamatā miermīlīgos protestos”, kā tos apzīmēja BBC. Grautiņu dēvēšana par “miermīlīgiem” pagājušajā vasarā kļuva par visiem redzamu absurdu – orvelisku klaunu pasauli.

Šo naratīvu pārņēma mediji visā pasaulē – diemžēl arī Latvijā.

Nevar noliegt, ka, skatoties uz protestu kopgarumu un salīdzinot to ar intensīvas vardarbības epizodēm, tie tīri statistiski izskatās “miermīlīgi”, tāpat kā Titānika brauciens pamatā bija izdevies, ja neskaita vienu epizodi. Taču šādi apzīmējumi drīzāk palīdzēja apslēpt notiekošo, nevis to atspoguļoja.

Sandra Veinberga “TVNET” gan pieminēja grautiņus, taču, tos attaisnojot kā “nesadzirdēto protestu”. Tā pati Veinberga vēlāk asi nosodīja Kapitolija “šturmētājus”. Acīmredzot, grautiņi iedalās progresīvajos un tumsonīgajos. Pasakiet to BLM grautiņu upuriem – arī sievietēm, kuras tika piekautas un nogalinātas “nesadzirdēto protestos” (S. Veinberga ir viena no Stambulas konvencijas lielām atbalstītājām).

Re:Baltica Inga Spriņģe tikmēr pārcentībā mācīja sabiedrību lietot pareizos saukļus, nevis darīja savu izmeklējošās žurnālistes darbu, kas pēc loģikas būtu izmeklēt BLM/Antifa lomu Rietumu sabiedrības destabilizācijā.

“Melno dzīvības ir svarīgas” (“Black Lives Matter”, BLM) – radikāla marksistu organizācija

BLM darbības oficiālais pamatojums ir nolasāms tās nosaukumā, kas ir iestāšanās par melno dzīvībām. Slinkāks popkultūras patērētājs (kā daži LSM autori), kas nezina kreisā radikālisma vēsturi, tālāk par to neiedziļinās un neredz nekādas problēmas šajā organizācijā. Taču tie, kas pievērš uzmanību, par kurām dzīvībām tieši viņi iestājas, ievēros, ka visbiežāk tie ir ļoti pretrunīgi indivīdi, lai neteiktu vairāk.

BLM seko ļoti elementāram algoritmam – ja policija nošauj kādu melnādaino, tad tas ir rasisms, bet upuris ir moceklis. Detaļas nav nozīmīgas. Pat, ja tā ir vardarbība pret sievieti, kā Reišarda Brūksa (Rayshard Brooks) un Džeikoba Bleika (Jacob Blake) gadījumā. Detaļas nav nozīmīgas, jo BLM ir ideoloģiska organizācija, kas bieži izmanto melus un puspatiesības, lai paspilgtinātu savu propagandu, kas ir vērsta pret policiju un ASV kā tādām, ar mērķi likvidēt policiju un aizstāt to ar “kopienā balstītu” drošību.

Šādi aicinājumi atņemt valstij vardarbības monopolu un nodot tos revolucionāriem nav nekas jauns – to pašu darīja boļševiki, kad viņu mērķis bija sagraut carisko Krieviju. Protams, pēc varas pārņemšanas valsts represīvā aparāta vara pieauga līdz nepieredzētiem apmēriem. Bet to, ko nozīmē šāda BLM “kopienā balstītā drošība”, varēja redzēt Sietlas CHAZ zonā, kur savstarpējas apšaudes kļuva par ikdienu. Bet tas nav viss – starp BLM uzstādījumiem ir arī Rietumu ģimenes modeļa izjaukšanabet veikalu izlaupīšanas protestu laikā BLM Čikāgas organizatore dēvēja par “reparācijām”.

BLM ir sekmīgi izdevies sevi parādīt kā kaut ko jaunu un nebijušu, pat cienījamu, piesaistot milzīgus finanšu līdzekļus (90 miljonus dolāru 2020. gadā), kaut arī šī organizācija nepauž neko citu kā marksismu. BLM izcelsme ir meklējama divās vēsturiskās komunistu organizācijās – “Black Liberation Army” (BLA) un “Weather Underground” (WU).

BLA bija komunistiska “melnā spēka” organizācija, kas bija aktīva ASV 1970. gados, atbildīga par aptuveni 20 policistu slepkavībām. BLA darbības metode un uzstādījumi ir līdzīgi BLM – tā bija decentralizēta organizācija, kuras struktūras darbojās neatkarīgi viena no otras, bet vienlaikus savstarpējā saskaņā. Ideoloģiski tā iestājās pret kapitālismu, rasismu, seksismu, kā novēršanai BLA vēlējās likvidēt pastāvošo ASV iekārtu un izveidot “sociālistiskas attiecības” melnādaino starpā.

BLA līdere Asata Šakura (Asata Shakur) ir BLM iedvesmas avots, un viņas citāti (kas faktiski ir “Komunistiskā manifesta citāti”) tiek izmantoti BLM propagandas materiālos skolāmBLM dibinātāja Alīcija Garza (Alicia Garza) Šakuru sauc par savu iedvesmas avotu. Pēc bēgšanas no cietuma Šakura devās uz Kubu, kur atrada politisko patvērumu. Tas, visticamāk, liecina par jau iepriekš izveidotām saiknēm ar komunistisko režīmu, kā to redzēsim nākamo organizāciju piemēros. Šakura joprojām ir ASV meklētāko teroristu sarakstā.

Tāpat BLM ir organizācija, kas sēroja par Fidela Kastro nāvi, uzrakstot slavinošu rakstu par komunistisko diktatoruVēl viena no BLM dibinātājām Patrise Kalorsa (Patrisse Cullors) atzīst – “Mēs esam trenēti marksisti”. Bet kurš ir tas, kas viņas trenē? Kalorsas gadījumā tas ir Ēriks Manns (Eric Mann) – bijušais “Laika pagrīdes” (“Weather Underground”, WU) organizācijas vadītājs.

WU, līdz ar BLA ir, iespējams, radikālākā kreiso teroristu organizācija ASV vēsturē. Atšķirībā no pacifistiskākām pretkara kustībām, WU izvēlējās realizēt partizānu karu pret ASV valdību jeb “atgriezt karu mājās”, kā viņi to sauca. 1960. un 1970. gados WU organizēja sprādzienus pret ASV valdības ēkām un bankām, kas sakritības pēc nebija letāli. WU līderi, kas šobrīd ir akadēmiķi ASV izglītības jomā, nebija nekādi “puķu bērni” – viņi apjūsmoja aktrises Šāronas Teitas slepkavas un savās sanāksmēs sprieda par “pāraudzināšanas nometņu” izveidošanu pēc varas pārņemšanas, kas pēc viņu aplēsēm prasītu 25 miljonu cilvēku noslepkavošanu.

WU arī radīja jēdzienu “baltā privilēģija”, kas šobrīd ir kļuvis par vispārpieņemtu ideju kreiso aprindās un pamatstraumes popkultūrā. WU apmācīja un tās darbību atbalstīja un koordinēja Kubas drošības dienests (Dirección de Inteligencia). VDK izmantoja Kubu kā starpnieku operācijām Ziemeļamerikā – teroristu nometnes ārzemniekiem Kubā koordinēja VDK pulkvedis Vadims Kotčergins.

Tā ir BLM vēsture. Šodiena ir apgānīti pieminekļi kritušajiem karavīriem un komunisma upuriem Vašingtonā.

Šodiena ir dalība organizācijā “Kustība par melno dzīvībām (“Movement for Black Lives”, M4BL), kas pauž tradicionālus komunistu saukļus: “Kamēr mēs nevarēsim gāzt ASV imperiālismu, kapitālismu un balto pārākumu, mūsu brāļi un māsas pasaulē turpinās dzīvot ķēdēs”. Ar “Demokrātija Amerikai” (“Democracy for America”, DFA) rīcības komiteju M4BL ir atradusi spēcīgu lobiju demokrātu partijā. BLM šodiena ir arī aktīvā sadarbība ar ASV Antifa tīklu. Kā raksta žurnālists Endijs Ngo (Andy Ngo) – šajā simbiozē Antifa ir ieguvusi leģitimitāti, izmantojot ASV sašķeltību rasu jautājumā, kamēr BLM ir ieguvusi triecienniekus, ko izmantot ielās pret saviem oponentiem.[1]

Antifa – kreiso ielas pagarinājums

Ngo raksturo Antifa kā anarhokomunistisku grupējumu vai drīzāk – grupējumu tīklu, kas “antifašisma” vārdā uzbrūk nacionālistiem, konservatīvajiem vai vienkārši nejaušiem cilvēkiem. Vardarbība ir daļa no Antifa ideoloģijas un mitoloģijas.

Antifa skatījumā “fašistiska” ir nacionālu valstu eksistence pati par sevi (nerunājot par “ļaunuma iemesojumu” – ASV), tāpēc visas metodes ir attaisnojamas (vienu no Antifa organizācijām tā arī sauc “By Any Means Necessary”). Antifa darbojas pēc gadiem ilgi izstrādātām tehnikām – viņi izmanto pūļa psiholoģiju, lai ierosinātu grautiņus; izseko savus opnentus, nopludinot personas datus un mājas adresi internetā; izmanto izsekošanu opnentu iebiedēšanai; pielieto sociālos tīklus vandaļu mobilizācijai, piemēram, apgānot un nogāžot Džordža Vašingtona statuju Portlendā.

Tieši Antifa bija BLM grautiņu galvenie organizatori un dalībnieki – tie nebija spontāni procesi. Antifa noliedz privātīpašumu, tāpēc īpašuma izpostīšanā neredz nekādus morālus šķēršļus. Tāpat Antifa ir pārdefinējusi vardarbību – viss, ko dara Antifa, viņiem ir “pašaizsardzība”, bet viss, ko dara oponents, ir “vardarbība”, pat ja oponents tikai izsaka viedokli.

Kaut arī mediji un demokrātu politiķi noliedz Antifa eksistenci vai arī mēģina mazināt tās vardarbības nozīmi un apjomus, tā ir organizācija (to atzīst Antifa), kaut arī decentralizēta. Antifa ir savas iekšējās vadlīnijas un apmācība, tajā skaitā vardarbības pielietošanā (piemēram – kā izspiest pretinieka aci…).

Tāpat Antifa ap sevi ir izveidojusi atbalsta organizāciju tīklu, kas to pasargā no nepatikšanām ar likumu, kā arī atbalstītājus medijos – gan ideoloģiskos, gan “pragmatiķus”, kuri izmanto Antifa hakeru nelikumīgi iegūto informāciju “pētnieciskajai žurnālistikai”. Zīmīga ir Antifa argumentācija attiecībā uz vārda brīvību – tā nav absolūta, bet gan ir jāierobežo attiecībā pret “fašistiem”. Kas ir “fašisti” – to ļoti brīvi izlems Antifa.

Mūsdienu Antifa vēsturiskās saknes nepārsteidz un jau atkal parāda “kultūrkaru” revolūciju kā vadītu procesu. ASV Antifa ir apvienota tīklā, ko sauc par “Torch Network”. Tīkla domēns ir reģistrēts uz Maikla Novika (Michael Novick) vārda. Maikls Noviks ir… bijušais Weather Underground biedrs, tādējādi saikne starp aukstā kara laika VDK organizētajiem kreisajiem teroristiem un mūsdienu Antifa, kā arī vēl viena saikne starp Antifa un BLM.

Antifa saknes gan nav ASV, kur tā ir samērā jauna un importēta parādība. Antifa idejas un metodes ir pārņemtas no Eiropas, kur tām ir sena vēsture.

Vadītā revolūcija – Vācijas saikne

Antifa priekšgājēji ir Vācijas komunistiskās partijas paramilitārais spārns “Antifaschistische Aktion”, kas pastāvēja no 1932. līdz 1933. gadam, jeb īsumā – Antifa. Antifa pārmantoja iepriekšējās vācu komunistu paramilitārās organizācijas “Sarkanās frontes cīnītāju apvienība” (“Roter Frontkämpferbund”, RFB) tradīcijas. RFB tika aizliegta 1929. gadā.

RFB simbols bija sažņaugta dūre. Vai kaut ko atgādina? Savukārt Antifa par savu logo izvēlējās divu sarkano karogu simbolu – viens apzīmē komunismu, bet otrs – sociālismu. Šo logo, mazliet pārveidotā formā, izmanto mūsdienu antifa. Mainījusies ir viena karoga krāsa – tas ir melns, apzīmējot anarhisma ideju.

Atgriežoties pie Vācijas komunistiskās partijas un tās Antifa spārna, jāuzsver, ka šī partija bija pilnībā pakļauta PSRS staļiniskajai līnijai un disciplīnai. Pēc Maskavas pavēlēm Antifa cīnījās pret… sociāldemokrātiem, kuri tika uzskatīti par īstajiem fašistiem. Pēc Hitlera nākšanas pie varas Antifa aizgāja pagrīdē, no tās atgriežoties pēc 2. pasaules kara. Tālāk Antifa attīstījās divos virzienos.

Institucionalizētā Antifa izveidojās komunistu kontrolētajā Austrumvācijā. Vācu komunistiskās partijas mantiniece “Vācijas Sociālistiskās Vienotības partija” (“Sozialistische Einheitspartei Deutschlands“, SED) izveidoja vienu no represīvākajiem sociālistu režīmiem pēckara Eiropā. Tās slepenpolicija „Stasi“ (moto – “Partijas vairogs un zobens”) cieši sadarbojās ar VDK. “Stasi” pamatā izspiegoja un ietekmēja pašu pilsoņus, izmantojot plašu ziņotāju tīklu un psiholoģiskās operācijas “sociālisma ienaidnieku” diskreditēšanai un garīgās veselības sagraušanai. Lai vācieši no šīs “progresīvās” strādnieku paradīzes nebēgtu, komunistu režīms uzbūvēja Berlīnes mūri, jeb oficiāli – “Antifašistu barjeru” (“Antifaschistischer Schutzwall“).

Tikmēr Rietumvācijā Antifa atdzima kā anarho-komunistu šūniņu tīkls, kas iedvesmojās ne tik daudz no Staļina, cik Mao un Rietumu “Jauno kreiso” anti-autoritārajām idejām. Rietumvācijas Antifa sadarbojās ar “Sarkanās armijas frakcijas” (“Rote Armee Fraktion“, RAF) teroristu grupējumu. RAF nodarbojās ar politiskām slepkavībām, nolaupīšanām, spridzināšanām, kā arī bija iesaistīta daudzās apšaudēs, kurās cieta arī pilnīgi nesaistīti cilvēki. Kopumā RAF ir atbildīga par 35 cilvēku slepkavībām. Līdzīgi kā “Weather Underground”, RAF organizēja un atbalstīja specdienesti – Austrumvācijas “Stasi”, kas faktiski bija VDK starpnieki.

Pēc Austrumu komunisma bloka sabrukuma Antifa turpināja izplesties citviet Eiropā, 1993. gadā izveidojot organizāciju Zviedrijā. Antifa darbība Zviedrijā ir ļoti tipiska šīm organizācijām. Piemēram, 2007. gadā Zviedrijas Antifa pakļāva draudiem un vandālismam kādu tiesnesi, kas bija pieņēmis lēmumu par vairāku irākiešu deportāciju no Zviedrijas – aplēja viņa mājas durvis ar krāsu un kā mājienu atstāja pie durvīm cirvi. Savā mājaslapā Antifa arī ievietoja šī tiesneša un viņa kolēģu tālruņu numurus un adreses ar aicinājumu cilvēkiem ar viņiem sazināties un “pajautāt, ko viņi dara”. ASV Antifa ir sākusies tieši no Zviedrijas atzara.

Bet kas notika ar Vācijas komunistisko partiju/SED? Pēc Berlīnes mūra krišanas tā pārdēvējās par “Demokrātiskā sociālisma partiju”, (“Partei des Demokratischen Sozialismus“, PDS), bet 2007.gadā par “Kreisajiem” (“Die Linke”), pārņemot „progresīvās“ idejas par viendzimuma laulībām, imigrāciju, ekoloģiju un feminismu. Taču Vācijas “Kreisie” lepojas ar savām komunistiskajām saknēm. Pat partijas birojs atrodas turpat, kur atradās Vācu komunistu partijas štābs – tās dibinātāja Karla Lībknehta vārdā nosauktajā ēkā.

Savukārt otras komunistu partijas dibinātājas Rozas Luksemburgas vārdā ir nosaukta partijas domnīca – “Rozas Luksemburgas Fonds (“Rosa-Luxemburg-Stiftung“). Pie šī fonda mēs vēl atgriezīsimies nākamajos rakstos.

Zudušas nav arī Vācijas galēji kreiso saiknes ar Maskavu. Kaut arī pamatstraumes mediji koncentrējas gandrīz tikai uz Vācijas labējo saiknēm ar Krieviju, ir grūti atrast vēl prokremliskāku partiju par “Kreisajiem”. Savā programmā viņi pieprasa likvidēt NATO un “aizstāt to ar kolektīvo drošības sistēmu, piedaloties Krievijai, kuras galvenais mērķis ir atbruņošanās”. “Kreisie” 2014. gadā arī paziņoja, ka Ukrainai nevajadzētu saņemt nekādu palīdzību no Vācijas, kamēr “to pārvalda fašisti”. “Kreiso” parlamentārieši arī devās vizītē uz teroristiskajām Doņeckas un Luganskas “tautas republikām”.

“Kreiso” politiķi arī bija pirmie, kas paziņoja, ka Krima pieder Krievijai, kā arī piedalās Krievijas vēlēšanu rituālā kā “novērotāji”.

“Progresīvisms” kā komunisma mutācija

Visas iepriekš minētās organizācijas raksturo fakts, ka to tēls un publiskā komunikācija vismaz virspusēji neatgādina PSRS komunismu. Tas tā noteikti ir, bet tas ir saistīts ar komunisma pārvērtībām Rietumos pretstatā PSRS komunisma ideoloģiskajai stagnācijai. Esot marginalizētiem un zaudējot strādnieku šķiras atbalstu, Rietumu komunisti bija spiesti pārveidot savas stratēģijas un komunikāciju, lai turpinātu pastāvēt Rietumu labklājības valstī. Viņiem izdevās ne tikai turpināt pastāvēt, bet pat aizsākt īstu komunisma atdzimšanu.

Palūkosimies atkal uz ASV piemēru, jo vismaz šobrīd ASV ir vadošā Rietumu valsts, kuras norises ietekmē arī visas pārējās valstis. 1919. gadā dibinātā ASV komunistu partija (“Communist Party USA”. CPUSA) gadsimta garumā tā arī nespēja gūt tiešu politisko ietekmi, jo ASV sabiedrība bija imūna pret sociālisma un komunisma ideoloģiju. Tomēr tā kalpoja kā PSRS aģentūra ASV tās spiegošanas operācijām un sekundārajām “frontes organizācijām”, kas veidoja sabiedrisko domu, neafišējot savu komunistisko ideoloģiju. Šajā procesā komunisti paļāvās uz liberālajiem “noderīgajiem idiotiem”, kas simpatizēja dažāda veida “progresīvajiem” projektiem.[2]

Dažas no komunistu sekundārajām organizācijām:

Matačinu biedrība (“Matachine society”) – pirmā ASV “geju atbrīvošanās” organizācija ASV, dibināta 1950. gadā. Tās dibinātājs komunists Harijs Hejs (Harry Hay) bija arī aktīvs pedofīlu organizācijas NAMBLA (“North American Man/Boy Love Association) atbalstītājs.

“Nacionālo advokātu ģilde” (“National Lawyers Guild”, NLG) ir juristu organizācija, kas kopš 1937. gada iestājas par “cīņu pret fašismu” un “cilvēktiesībām pār īpašuma tiesībām”. NLG juristi aktīvi aizstāv Antifa un panāk, ka tās dalībnieki izvairās no atbildības par sarīkotajiem grautiņiem.

“Melno radikāļu kongress” (“Black radical congress”) pēc savas programmas atgādina BLM kustību. To atbalsta “Amerikas demokrātisko sociālistu” (“Democratic socialists of America”, DSA – Demokrātu partijas kreisais spārns) goda priekšsēdētājs Kornels Vests (Cornel West).

Arī DSA (Bērnijs Sanderss, Aleksandria Okasio-Kortesa) ciltsraksti norāda uz komunistisku izcelsmi. Tās priekšgājēju organizācija bija “Jaunā amerikāņu kustība” (“New American Movement”, NAM), ko vadīja Losandželosas ASV komunistu partijas līderes Dorotijas Hīlijas (Dorothy Healey) dēls, pašai Hīlijai aktīvi piedaloties organizācijas veidošanā un vēlāk kļūstot par DSA vicepriekšsēdētāju. Savukārt NAM radās no “Studenti par demokrātisku sabiedrību” ( “Students for a democratic society”, SDS). Teroristu grupējums “Weather Underground” radās, atdaloties no SDS. Tāpēc nav pārsteigums, ka DSA atbalsta Antifa un pat uzstādīja savu rekrutēšanas telti CHAZ zonā.

Šo organizāciju panākumi nebūtu iespējami bez marksisma pārinterpretācijas – atteikšanās no šķiru cīņas idejas, to aizstājot ar “apspiedēju” un “upuru” attiecībām, kas var ietvert imigrantus, seksuālās minoritātes, studentus un citas sabiedrības grupas, kuras “apspiež” Rietumu tradicionālā kultūra. Šo “apspiesto” apvienošanu cīņā pret “apspiedējiem” sauc par intersekcionalitāti.

Šīs neomarksisma teorijas palīdzēja attīstīt t.s. “Frankfurtes skolas” marksisti, kas ASV ieceļoja no Vācijas 1930. gados un faktiski radīja mūsdienu socioloģiju. Viena no atslēgas figūrām ir Herberts Markūze (Herbert Marcusa), kurš bija mācībspēks gan Kolumbijas, gan vēlāk Hārvardas universitātēs. Markūze apvienoja marksismu ar Freida idejām par “seksuālo apspiestību”, radot ideoloģisko pamatu 1960. gadu anti-autoritārajai kontrrevolūcijai. Herberts Markūze bija arī ASV komunistu partijas līderes aktīvistes Andželas Deivisas (Angela Davis) mentors. Andželas Deivisas braucieni uz Maskavu un slavinājumi “dižajam Ļeņina vārdam” komentārus neprasa.

Cits Markūzes “pienesums” ir “represīvās tolerances” ideja, ko īsumā var raksturot kā toleranci pret visu, kas veicina kreiso “progresīvās” idejas, un neiecietību pret oponentiem. Tas ir tikai viens piemērs, kurā kreisie intelektuāļi ir pilnībā izmainījuši vārdu nozīmi, lai leģitimizētu savu nedemokrātisko darbību. Tieši tāda arī ir “tolerance”, kuru praktizē komunisma mantinieki mūsdienās. Tāpat “Frankfurtes skolas” izstrādāto ideju lokā ir “kritiskā teorija”, kas ir vērsta pret dažādiem sabiedrības aspektiem, tajos meklējot “varas struktūru” un “apspiestības” pazīmes. Apvienojumā ar franču postmodernisma teorijām šīs idejas, kuras ir iedzītas vairāku studentu paaudžu galvās, ir tās, kas šobrīd dominē Rietumu sabiedrības institūcijās un masu kultūrā. “Kritiskā rasu teorija”, kuras mācīšanu valsts institūcijās bijušais prezidents Tramps atcēla, būtībā ir “Weather Underground” ideju par “balto privilēģiju” akadēmiskā versija. Tai ir visai maz sakara ar īstu zinātni, bet vairāk ar propagandu, kas pauž rasistisko uzskatu, ka tikai baltie amerikāņi var būt rasisti un ikviens baltais amerikānis iegūst no “institucionalizētā rasisma”. “Kritiskajā rasu teorijā” apmācītie ir tie, kas pārpludina informatīvo telpu ar vēstījumiem par rasismu pilnīgi visur.

“Antirasisma” kursi ir norma ASV valsts iestādēs un uzņēmumos. Piemēram, Coca-Cola darbiniekiem kādā nodarbībā tika pavēstīts, ka viņiem ir jābūt “mazāk baltiem”. Kursa autore Robina Diandželo (Robin DiAngelo), kas ir sarakstījusi ietekmīgo grāmatu “White Fragility” (“Balto trauslums”). Grāmatas ideja ļoti labi parāda marksistu manipulatīvo ideju dabu – baltajiem amerikāņiem ir vai nu jāatzīst savu iedzimto rasismu, jo jebkāds šī rasisma noliegums ir “balto trauslums”, kas parāda ka viņi patiešām ir rasisti. Citi savā “antirasismā” ir gājuši tālāk – ar ASV komunistu partiju un “Studentiem par demokrātisko sabiedrību” saistītais profesors Noels Ignatjevs popularizēja ideju par “baltās rases likvidāciju”, protams, piebilstot, ka tas “baltā rase” ir “sociāls konstrukts”.

Ir svarīgi pieminēt šo toksisko ideju kokteili un tā plašo izplatību, jo tas veido to garīgo vidi, kurā BLM/Antifa grautiņi, vārda brīvības ierobežošana un atklāts naids pret Rietumu kultūru un eiropiešiem ir kļuvuši par jauno normu. Džordža Vašingtona, Abrahama Linkolna, Vinstona Čērčila statuju apgānīšana ir iespējama tikai vidē, kurā absurdais uzskats, ka ikviens baltais cilvēks ir rasists, ir kļuvis par plaši pieņemamu. Kā ņirgāšanās par amerikāņu patriotu jūtām apgāztā Džordža Vašingtona pieminekļa tika uzrakstīta frāze “balto trauslums” – ja Tev nepatīk, ka Tavu kultūras mantojumu iznīcina, tad pats vainīgs, rasist!

Kreiso ideju dominance masu kultūrā rada spiedienu uz politiķiem, kas baidās nonākt konfrontācijā ar sabiedriskās domas veidotājiem. Apvienojumā ar kreiso spārna ietekmes pieaugumu politiskajās partijās un BLM/Antifa ietekmes tīklu tas ved Rietumu sabiedrību un ASV uz arvien lielāku sašķeltību, kurai nav iedomājama atrisinājuma – tas nav konflikts starp divām pusēm, kas dažādi interpretē, kā pārvaldīt valsti, bet gan konflikts starp patriotiem un tiem, kas valsti vēlas iznīcināt.

Būtiski pieminēt, ka jauno komunistu attieksme pret kapitālismu un globalizāciju arī ir būtiski mainījusies. Agrākā bezkompromisu kara vietā ir stājusies pragmatiska sadarbība. BLM/Antifa pieņem transnacionālo korporāciju naudu, jo tas sakrīt ar jauno komunisma stratēģiju, kas ir aprakstīta “21. gadsimta komunisma manifestā” (komunista Slavoja Žižeka raksturojums) “Empire” – nevis pretoties globalizācijai, bet to paātrināt un izmantot komunisma ieviešanai visas pasaules mērogā.[3] Kā teica Ļeņins – kapitālisti paši nopirks virvi, kurā komunisti viņus pakārs.

Kreiso ietekme pieaug, kamēr gļēvi politiķi pakļaujas vandaļu prasībām – pašā 2020. gada grautiņu kulminācijā 13 ASV pilsētas samazināja policijas budžetuPortlenda aizliedza izmantot asaru gāzi vandaļu izklīdināšanai, kā arī aizliedza sadarboties ar federālajām drošības iestādēm. Kamēr simtiem ASV policistu tika ievainoti un desmitiem citu gāja bojā dažādās apšaudēs, politiķi un vietējie tiesneši nostājās BLM/Antifa pusē. Rezultātā ļoti maz BLM/Antifa aktīvistu nokļuva cietumā. Piemēram, Trampa atbalstītāja slepkava par smagiem pārkāpumiem tika vairākkārt aizturēts, bet vienmēr tika palaists atpakaļ ielās.

No “atcelšanas kultūras”, kas vajā ikvienu, kurš pirms desmit vai divdesmit gadiem ir pateicis kaut ko, kas neatbilst šodienas jaunajai “normalitātei”, līdz fiziskai vardarbībai un slepkavībām pret patriotiem nav tāls ceļš – tās ir dažādas izpausmes vienai ideju marinādei, kura ir saindējusi Rietumu kultūru. Kas sākās kā anti-autoritārā studentu revolūcija 1960. gados, ir pāraugusi par kultūras revolūciju pret tiem, kas nav pietiekami dedzīgi savā revolucionārajā pārliecībā vai arī pauž kontrrevolucionāras tieksmes. Un, jo vairāk Rietumi ir brīvi no reāla rasisma un seksisma, jo vairāk šie temati tiek aktualizēti un padarīti par politisko ieroci.

Vēsture ne vienmēr atkārtojas, bet tā vienmēr ir ar atskaņām. Protams, ka Krievijas un FSB ietekme šajos procesos kopumā nav tieša, lai gan “Putina pavāra” Prigožina troļļu fermas ir veicinājušas BLM/Antifa protestus. Tomēr kopumā Krievijas iesaiste ir vēsturiska un ir salīdzināma ar uguns pielaišanu ēkai – tālākais notiek pats no sevis. Līdzīgi kā Vācija 1917. gadā organizēja Ļeņina atgriešanos Krievijā, tā Krievija atgriež Ļeņinu Rietumos – burtiski. Kamēr Džordža Vašingtona statuja Portlendā ir nogāzta un nav atlikta vietā, Ļeņina skulptūras Vācijā un Sietlā stāv lepni, un neviens tās neapdraud.

Pirms 30 gadiem Rietumi uzvarēja ekonomisko un politisko karu pret mūsu apspiedējiem PSRS. Vai tiešām mēs zaudēsim informatīvo un kultūras karu pret Kremļa vadīto neomarksisma revolūciju?

[1] Unmasked. Inside Antifa’s Radical Plan to Destroy Democracy. Andy Ngo, Center Street, 2021

[2] ASV liberālās preses naids pret vēlāko prezidentu Ričardu Niksonu aizsākās līdz ar komunistu spiega Aldžera Hisa (Alger Hiss) atmaskošanu. Aldžers Hiss bija ASV delegācijas Jaltā loceklis un ietekmēja PSRS labvēlīgu ietekmes sfēru sadalījumu pēckara Austrumeiropā.

[3] Hardt, Michael, Negri, Antonio. Empire. London, Harvard University Press, 2000., Pp. 206.-207.

Novērtē šo rakstu:

0
0