Menu
Pilnā versija

Turcija

Leonards Inkins · 30.10.2020. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Agrāk bija saprotamāk un vieglāk. Ja negribēji aizskart kāda jūtas vai kādu pazemot, atlika nerunāt par to, kas šo kādu var aizskart vai tam būt pazemojošs. Bija zināms, ka, sievietei dzirdot, jāfiltrē lamuvārdi, jāizvēlas frāzes. Bija zināms, ka sieviete šī vārda pilnā nozīmē neuzturēsies kompānijā, kurā runā rupjības, kurā sarunājas tetovēti, neskūti un noplīsuši vīrieši.

Tā bija, bet nu tā vairs nav. Pārmaiņas nenotika vienā dienā. Vienā mirklī kāds, pareizo ūdeni padzēris, izveseļojas, princese pēc skūpsta pieceļas tikai pasakās. Dzīvē esam pakāpenisku kādas tendences procesu varā. Cilvēks deviņus mēnešus gatavojas, trenējas, attīstās un tad dzimst. Dzimis tas vēl kādu laiku aug un pilnveidojas, tad ieslēdzas novecošanas gēna darbība, un cilvēks sāk novecot. Ne visi orgāni un visi locekļi vienādi. Kāds no orgāniem izrādās ātrāk novecojošs, ātrāk nogurdināms, un tas, izsmēlis savus resursus, parauj līdz arī pārējos orgānus un cilvēku kopumā.

Būtu jau labi, ja varētu pateikt – lai tā galva sāp, es taču neesmu tikai galva, lai tas zobs sāp, es taču neesmu tikai zobs. Labi zinām, ka tā nesanāks. Kaut izmaiņas orgānos un locītavās ir grūti pamanāmas, bet tendences var pat izmērīt, veicot kādu apskati vai analīzes, un pēc kāda laika, atkārtoti ielūkojoties, redzam, ka sirds darbība ir kļuvusi vājāka, ka muskuļi ir kļuvuši vājāki, ka iekšējo orgānu resurss ir samazinājies. Tās ir pamanāmas un izmērāmas tendences, kuras atklāj virzienu, kurp ejam. «No zemes Tu esi nācis, par zemi Tev jāpaliek.»

Robežas

Cilvēces tendence nu ir tāda, ka sieviešu klātbūtnē ne tikai lamājamies, bet pašas sievietes bieži ir tā apzīmējušās, ka ir grūti atšķirt, kura ir kura un kurš ir kurš. Aizvien vairāk izzūd robežas starp valstīm, starp dzimumiem, starp mākslas veidiem, starp visu, kas līdz šim bija atšķirīgs. Pasaule kļūst vienmuļa, garlaicīga un garā nabadzīga.

Mūziķi cits citu atdarina, jo sen jau mūzika nav galvenais, bet nu mūzika ir tikai veids, kā pelnīt; māksla jau sen ir kļuvusi par iztikas gūšanas instrumentu. Tik «attīstītā» sabiedrībā ir ne tikai grūti, bet vairumā gadījumu pat neiespējami runāt, dziedāt, ģērbties un pat balsot tā, lai tas kādam nebūtu aizskaroši un pazemojoši. Labi, ka īpaši sargājamie un jūtīgie pret aizskārumiem nespēj izlasīt manus rakstus, jo tie ir par gariem, lai saprastu tajos pausto.

Nesen kāds skolotājs Francijā stāstīja skolēniem un rādīja kādas iepriekš publicētas karikatūras. Tas bija aizskaroši kādam jauneklim, un viņš par to skolotājam nogrieza galvu. Ne tikai nogalināja, bet šīs darbības filmēja un aizsūtīja draugiem.

Reiz veikalā pērkot pienu, jaunai pārdevējai jautāju, kas viņai tā rokas apzīmējis. Teicu, ka mans dēls arī tā prot zīmēt, bet es viņa zīmējumus nezīmētu, kur nu vēl tetovēt sev uz rokām vai citām ķermeņa daļām. Sākumā viņa nesaprata, par ko ir runa un, kad mans vēstījums viņu sasniedza, tad bija ļoti aizskarta. Labi, ka man nenogrieza galvu, jo stāvēju letei otrā pusē un viņai nebija naža.

Komisārs

Nu ir tik daudz saradies aizsargājamu jūtu, ka jāklusē. Es jau trešo mēnesi nerakstu komentārus nevienā sociālajā tīklā un redzu tam augļus. Labus augļus. Nespēju pateikt vai uzrakstīt ne vārda, lai kāds nejustos aizskarts. Piemēram, kad, runājot latviski, saku «žīds», nevis padomiskais «ebrejs», jo 1940. gada 14. septembra pavēlē okupācijas varas izglītības tautas komisārs pavēlēja: «Visos žīdu skolu nosaukumos vārdu «žīds» turpmāk atvietot ar vārdu «ebrejs». Jocīgi, ka it kā esam atjaunojuši savu valsti, bet aizvien paklausīgi pildām padomju tautas komisāra 1940. gada pavēli!

Pasargi, Dievs, runāt par nēģeriem, tie taču ir afroamerikāņi, par čigāniem, tie taču romi, par zilajiem, tie taču citādāk mīlošie, un citiem. Drīz Donaldam Trampam līdzīgos dēvēsim par eiroamerikāņiem. Un vispār, cik var aizskart Dieva noliedzēju jūtas un dziedāt: «Dievs, svētī...» Un kā var multikulturālā sabiedrība samierināties ar: «Kur latvju dēli dzied, kur latvju meitas...» Tas taču ir aizskaroši, jo ne vārda nav par citādajiem! Ne vārda par tiem, kuri kaut šeit dzimuši, bet neprot latviski, ne vārda par tiem, kuri šurp atbēguši, lai bēgtu tālāk uz Eiropas vidieni!

Ietekme

Mīļo lasītāj, raksta nosaukums ir Turcija, bet es te niekojos ar tendencēm un aizskārumu uzskaiti. Tas šoreiz bija nepieciešams, lai uzmanīgi pietuvotos galvenajam. Raksts būs, kā parasti, pagarš, jo burtu daudzums ir vienīgais līdzeklis, kā aizsargāties no tiem, kurus viegli aizskart un aizvainot.

Nu es atklāju noslēpumu, bet, to nezinot, dakteris Jānis Ozols mani publiski apsaukāja par agresīvu grafomānu. Es nejūtos aizskarts, jo zinu, kā ir patiesībā.

Ne reizi vien no dažādiem informācijas avotiem ir kļuvis zināms, ka Turcija neatzīst Krimas pievienošanu Krievijai. Ukraiņi un jo īpaši Krimas tatāru vadītāji to pasniedz kā Turcijas vadītāja Redžepa Tajjipa Erdogana labvēlīgu attieksmi pret Krimas tatāriem. Būtu jau labi, ja tā būtu, bet es pieļauju, ka ir ne tikai tā.

Turcija neatlaidīgi palielina savu ietekmi pasaulē. Tā aizvien agresīvāk iesaistās dažādos notikumos, pat militāros. Lai piespiestu ar sevi rēķināties, lai piespiestu no Turcijas baidīties, lai Turcijas intereses citām valstīm būtu saistošas un, galvenais, lai Turcijai pakļautās un pārvaldītās teritorijas kļūtu plašākas.

Ir dzirdēts, ka Vladimirs Putins mēģinot atjaunot PSRS. Varbūt, bet Turcija mēģina atjaunot savu Osmaņu impēriju un dara to veiksmīgi.

No visiem konfliktiem, kur ir iesaistīta Turcija, tā ir izgājusi kā uzvarētāja. Šo tendenci nepamana tikai aklais un kurlais. Notikumi ar Krievijas lidmašīnu, notikumi Lībijā, notikumi Sīrijā un tagad karš Kalnu Karabahā jeb, kā saka armēņi, Arcahas Republikā arī ir veids, kā paplašināt teritoriju un Turcijas ietekmi.

Krimas atgūšana

Krima vēsturisku notikumu rezultātā vēl nesen bija Ukrainas valsts daļa. Pret to Turcijai nebija lielu iebildumu, jo tāda bija vēsturisko notikumu secība un rezultāts. Bet, tikko Krievija anektēja vai okupēja, sauciet kā gribiet, un pievienoja Krievijai Krimas pussalu, tā Turcijai pavērās iespēja atgūt zaudēto teritoriju, tas ir Krimu.

Krima Turcijai ir piederējusi ilgāku laiku nekā Krievijai. Nu tā vairs nav Ukraina, bet tās pievienošanu Krievijai ne tikai Turcija, bet arī citas valstis neatzīst. Te nu tālredzīgie turku politiķi redz perspektīvu. Sak’, mēs neatzīstam Krievijas okupāciju, mēs esam Ukrainas draugi, labprāt aicinām ciemos ukraiņu valsts vadītājus, palīdzam Ukrainai, palīdzam Krimas tatāriem, un gan jau nākotnē Krimas pussala ja ne nonāks Turcijas jurisdikcijā, tad pārtaps par kādu hibrīdsadarbības teritoriju.

Ukraina Krimu atgūt nespēj, – Turcija palīdzēs, lai kopīgi pārvaldītu vai lai atgrieztu (krieviskums! L. I.) dzimteni represētajiem tatāriem, bet tatāri pateicībā labprāt sadarbosies ar Stambulu, un arī Kijeva pret to neiebildīs. Būs investīcijas, darba vietas, vides sakopšana un, galvenais, palīdzība pret Krievijas agresīvajām tieksmēm. Vilks paēdis, un kaza dzīva.

Krimas zaudēšana karā ar Krievijas impēriju Turcijai bija sāpīgs trieciens. Kaut ir pagājuši gadsimti, tomēr turki to nav aizmirsuši un piedevuši. Turki vienmēr izmanto iespēju, ja tāda gadās. Viņi prot pat radīt iespējas. Nu šo vēsturisko notikumu rezultātā Turcija atguva cerību, un šo izdevību tā garām nepalaidīs. Tādam risinājumam piekritīs arī tā saucamā civilizētā pasaule. Jo tai nākas tēlot taisnīgumu, godīgumu, kaut patiesībā gan Francija, gan Vācija un citas valstis būtu ļoti priecīgas, ja tādas Krimas problēmas nebūtu. Un turki viņus no šīs problēmas risinājuma atbrīvos.

Toreiz divus gadus ilga pārrunas ne tikai starp Turciju un Krieviju, bet arī ar Eiropas valstīm, un tika panākta vienošanās, ka Krima turpmāk būs Krievijas sastāvā. Turki bija spiesti piekāpties, bet piekāpties nenozīmē piekrist. Turcija zaudēja to, ko tad dēvēja par pērli sultāna kronī. Šo pērli Turcija pārvaldīja trīs gadsimtus.

Krievija, sagrābjot Krimu, radīja tālejošu iespēju Turcijai, un jau rakstīju, ka turki šo iespēju izmantos. Krievija, okupējot Krimu, pavēra iespēju pārskatīt valstu robežas. To lieliski ilustrē karadarbība Kaukāzā. Tas ir tikai sākums. Runā, ka, ja dzīvo stikla namā, nedrīkst mētāties ar akmeņiem...

Vai atceraties Erdogana teikto, par azerbaidžāņiem, ka esot tikai viena tauta, kura dzīvo divās valstīs. Pie kā noved šādas tendences, jau ir zināms. Līdzīgi paziņojumi ir bijuši arī agrāk no citas valsts vadītāja mutes. Zinām, cik miljonu dzīvību tas prasīja un ar ko tas beidzās.

Suns ar kaulu zobos nerej un nekož, un, kad vēsture neder kā paraugs, lai tā ir kā brīdinājums! Nesaki, ka nebrīdināju!

Novērtē šo rakstu:

0
0