Iesaki rakstu:

MÅ«su vÄ“sturÄ“ ne reizi vien ZiemassvÄ“tki bijis smagu kauju laiks. Gan strÄ“lnieki, gan leÄ£ionāri ar asiņu sarkano krāsojuši gada garākās naktis, lai šodien bÅ«tu Latvija un latviešu tauta. To der atcerÄ“ties arÄ« šajā gada nogalÄ“, kad vairākumam no mums ir jācÄ«nās vien pret savu nepacietÄ«bu un dusmām.

Šodien par varonÄ«bu jau tiek saukts tas, ka vienkārši esam uzmanÄ«gi un necenšamies izlikties par pašiem gudrākajiem, kur tādi neesam. ArÄ« tas var bÅ«t pietiekami, lai kādam tautietim šajā saulÄ“ dāvinātu vÄ“l daudzus gadus. TomÄ“r saukt to par varonÄ«bu nav samÄ“rÄ«gi ar tiem upuriem, kas par mums visiem kādreiz nesti. Šodienas izaicinājumi prasa tik vien, cik veselo saprātu un spÄ“ju sevi saņemt rokās.

Protams, tuvplānā arÄ« aiz naga aizdurta skabarga var šÄ·ist pasaules gals. ArÄ« šodien brīžam šÄ·iet, ka ir tikai viena apspriešanas vÄ“rta tÄ“ma un problÄ“ma. Viss pārÄ“jais it kā aizslÄ«dÄ“jis miglā. Taču tas nepazÅ«d.

Laikā, kad viens otru lamājam sociālajos tÄ«klos, pie austrumu robežas nostiprinās mūžsens ienaidnieks. Pašu mājās pieaug kosmopolÄ«tisku, jebkādai imigrācijai atvÄ“rtu politisko spÄ“ku ietekme. Kāds Satversmes tiesas spriedums tikmÄ“r metis izaicinājumu mÅ«su tautas kultÅ«ras pamatiem.

Jā, jā, kādam šÄdi vārdi jau ir pietiekami, lai piekārtu neiecietÄ«bas birku. Tā nav neiecietÄ«ba. Mums taču ir pilnÄ«gi skaidrs, ka cilvÄ“ku nedrÄ«kst sodÄ«t par to, kas nav no viņa atkarÄ«gs un ar ko viņš ir jau piedzimis. CilvÄ“ks, kurš ciena citus, vienmÄ“r arÄ« pats pelna cieņu un atbalstu. Bet arÄ« mÄ“s paši esam pelnÄ«juši cieņu, un arÄ« mÅ«s nav jāsoda par to, ka neesam mierā atteikties no bÅ«tiskas mÅ«su kultÅ«ras sastāvdaļas.

Šis princips attiecas gan uz Satversmes tiesas spriedumu, Ä£imenes un laulÄ«bas jÄ“dzienu, gan jau uz pieminÄ“to imigrāciju. MÄ“s gribam, lai kopdzÄ«ves forma, kas nodrošina tautas fizisku turpināšanos, saglabātos kā kaut kas Ä«paši sargājams un pat svÄ“ts. MÄ“s gribam, lai tie, kam esam atvÄ“ruši savas tÄ“vzemes vārtus, pieņemtu tās pamatvÄ“rtÄ«bas un uzvedÄ«bas normas, kuras mÄ“s savās mājās uzskatām par obligātām, bet, ja šÄ«s normas jau šodien daudzi ignorÄ“, mÄ“s paturam tiesÄ«bas vārtus neatvÄ“rt.

ZiemassvÄ“tku kaujās un neskaitāmās citās asiņainās vai diplomātiskās cīņas ir nopirkta iespÄ“ja šÄdas izvÄ“les mums izdarÄ«t. Un par šÄ«m izvÄ“lÄ“m jāatceras arÄ« tad, kad vÄ«rusa satricinājumi vai aiz naga aizdurtā skabarga grib paņemt sev visu uzmanÄ«bu.

Noteikti ir cilvÄ“ki, kuriem šajā laikā varam veltÄ«t vairāk uzmanÄ«bas. Kādi sen nesatikti draugi, skolotāji, treneri, kolÄ“Ä£i… cilvÄ“ki, kuriem bijusi nozÄ«me mÅ«su dzÄ«vÄ“. VarbÅ«t varam ko vairāk par svÄ“tku pantiņu pārsÅ«tÄ«šanu? Varam aizrakstÄ«t, pasakot no sirds un individuāli. Varam pateikt tā, kā no mums negaida, un tiem, kas to negaida. Bet varbÅ«t tieši gaida…

MÄ“s varam iesildÄ«t kādam sirdi, iedrošināt, likt justies labāk. Jo, lai kā ikdienā viens otru mÄ“dzam nokaitināt, mÄ“s esam un paliekam viens vesels. Tauta, par kuras pastāvÄ“šanu un turpināšanos ZiemassvÄ“tkos reiz izturÄ“tas smagas kaujas.

Lai miera un gudrības pilns laiks! Lai jaunais, 2021. gads pilns īstenotu apņēmību un laimes!