Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Mūsu vēsturē ne reizi vien Ziemassvētki bijis smagu kauju laiks. Gan strēlnieki, gan leģionāri ar asiņu sarkano krāsojuši gada garākās naktis, lai šodien būtu Latvija un latviešu tauta. To der atcerēties arī šajā gada nogalē, kad vairākumam no mums ir jācīnās vien pret savu nepacietību un dusmām.

Šodien par varonību jau tiek saukts tas, ka vienkārši esam uzmanīgi un necenšamies izlikties par pašiem gudrākajiem, kur tādi neesam. Arī tas var būt pietiekami, lai kādam tautietim šajā saulē dāvinātu vēl daudzus gadus. Tomēr saukt to par varonību nav samērīgi ar tiem upuriem, kas par mums visiem kādreiz nesti. Šodienas izaicinājumi prasa tik vien, cik veselo saprātu un spēju sevi saņemt rokās.

Protams, tuvplānā arī aiz naga aizdurta skabarga var šķist pasaules gals. Arī šodien brīžam šķiet, ka ir tikai viena apspriešanas vērta tēma un problēma. Viss pārējais it kā aizslīdējis miglā. Taču tas nepazūd.

Laikā, kad viens otru lamājam sociālajos tīklos, pie austrumu robežas nostiprinās mūžsens ienaidnieks. Pašu mājās pieaug kosmopolītisku, jebkādai imigrācijai atvērtu politisko spēku ietekme. Kāds Satversmes tiesas spriedums tikmēr metis izaicinājumu mūsu tautas kultūras pamatiem.

Jā, jā, kādam šādi vārdi jau ir pietiekami, lai piekārtu neiecietības birku. Tā nav neiecietība. Mums taču ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēku nedrīkst sodīt par to, kas nav no viņa atkarīgs un ar ko viņš ir jau piedzimis. Cilvēks, kurš ciena citus, vienmēr arī pats pelna cieņu un atbalstu. Bet arī mēs paši esam pelnījuši cieņu, un arī mūs nav jāsoda par to, ka neesam mierā atteikties no būtiskas mūsu kultūras sastāvdaļas.

Šis princips attiecas gan uz Satversmes tiesas spriedumu, ģimenes un laulības jēdzienu, gan jau uz pieminēto imigrāciju. Mēs gribam, lai kopdzīves forma, kas nodrošina tautas fizisku turpināšanos, saglabātos kā kaut kas īpaši sargājams un pat svēts. Mēs gribam, lai tie, kam esam atvēruši savas tēvzemes vārtus, pieņemtu tās pamatvērtības un uzvedības normas, kuras mēs savās mājās uzskatām par obligātām, bet, ja šīs normas jau šodien daudzi ignorē, mēs paturam tiesības vārtus neatvērt.

Ziemassvētku kaujās un neskaitāmās citās asiņainās vai diplomātiskās cīņas ir nopirkta iespēja šādas izvēles mums izdarīt. Un par šīm izvēlēm jāatceras arī tad, kad vīrusa satricinājumi vai aiz naga aizdurtā skabarga grib paņemt sev visu uzmanību.

Noteikti ir cilvēki, kuriem šajā laikā varam veltīt vairāk uzmanības. Kādi sen nesatikti draugi, skolotāji, treneri, kolēģi… cilvēki, kuriem bijusi nozīme mūsu dzīvē. Varbūt varam ko vairāk par svētku pantiņu pārsūtīšanu? Varam aizrakstīt, pasakot no sirds un individuāli. Varam pateikt tā, kā no mums negaida, un tiem, kas to negaida. Bet varbūt tieši gaida…

Mēs varam iesildīt kādam sirdi, iedrošināt, likt justies labāk. Jo, lai kā ikdienā viens otru mēdzam nokaitināt, mēs esam un paliekam viens vesels. Tauta, par kuras pastāvēšanu un turpināšanos Ziemassvētkos reiz izturētas smagas kaujas.

Lai miera un gudrības pilns laiks! Lai jaunais, 2021. gads pilns īstenotu apņēmību un laimes!

Novērtē šo rakstu:

0
0