Iesaki rakstu:

Nekas jauns šajā pasaulÄ“ nav izdomāts. Valstu lÄ«deri mÄ“dz ielikt savas mīļākās atbildÄ«gos posteņos. Ir tāds sens stāsts par to, kā biedrs Ä»eņins Padomju Krievijā par ārlietu valsts komisāri centās iecelt savu mīļāko Inesi Armandu, viņam tas neizdevās, Ä»eņins savu mīļāko nosÅ«tÄ«ja uz Kaukāzu atlabt, bet viņa saÄ·Ä“ra holÄ“ru un nomira. Šis stāsts ir plaši izplatÄ«ts krievu mutvārdu un rakstu hronikās, par to uzņemtas filmas un sarakstÄ«tas grāmatas.

PÄ“teris Apinis

Tālajā 1919. gadā jaunās padomju valsts lÄ«deris Vladimirs Iļjas dÄ“ls Uļjanovs (Ä»eņins) bija nolÄ“mis par Padomju Krievijas ārlietu komisāri iecelt savu ļoti tuvu paziņu Inesi Armandu. Ä€rlietu tautas komisārs tajā brÄ«dÄ« bija Georgijs Vasilija dÄ“ls ÄŒičerins, kas tika uzskatÄ«ts par Ä»eņina lÄ«dzgaitnieka un konkurenta Ä»eva Dāvida dÄ“la Trocka (Leiba Deivida dÄ“la Bronšteina) cilvÄ“ku, pie kam tieši Trockis bija pirmais Padomju Krievijas ārlietu tautas komisārs.

IespÄ“jams, Trockim Ä»eņina iecere nepatika. IespÄ“jams, tieši Trockis piespÄ“lÄ“ja ļaunajiem kapitālistiem ziņu, ka Inese Armanda ir Ä»eņina mīļākā un Ä»eņins viņu vÄ“las celt ārlietu ministra (komisāra) amatā. Ziņa izplatÄ«jās ar uguns ātrumu, parādÄ«jās ļauno kapitālistu avīžu pirmajās rindās ar abu mÄ«lnieku attÄ“liem. Un tad Ä»eņina draugs un lÄ«dzgaitnieks, IzglÄ«tÄ«bas komisārs Anatolijs VasÄ«lija dÄ“ls Lunačarskis visā nopietnÄ«bā paziņoja, ka tie ir kapitālistu izdomājumi un meli – biedram Ä»eņinam nevarot bÅ«t mīļākās, jo viņam jau ir sifiliss. ŠÄ·iet, ka Lunačarskis bija ministrs, stratÄ“Ä£is un publisko attiecÄ«bu speciālists vienā personā.

Tālajā 20 gadsimta sākumā sifilisam nebija tās stigmatiskās un nievājošÄs pieskaņas kā šodien. Ä»audis visā nopietnÄ«bā ticÄ“ja, ka sifilisu var iegÅ«t karojot, dzerot no vienas krÅ«zÄ«tes vai guļot gultā, kur pirms tam gulÄ“jis sifilisa slimnieks. VÄ“l pÄ“c Ä»eņina nāves 1924. gadā un sekcijas, kurā atklājās sifilisa pilnÄ«bā iznÄ«cinātas smadzenes, padomju vara ar šo ziņu pārāk nekautrÄ“jās un tā nonāca pasaules medicÄ«nas žurnālu slejās. TrÄ«sdesmitajos gados, kad sifilisa patoÄ£enÄ“ze bija izpÄ“tÄ«ta, tika liegts pat ar pušplÄ“stu vārdu pieminÄ“t Ä»eņina slimÄ«bu, bet daži latviešu ārsti par šÄ fakta zināšanu uz SibÄ«riju tika izsÅ«tÄ«ti vÄ“l četrdesmitajos un piecdesmitajos gados.

Te nu derÄ“tu pastāstÄ«t par šÄ« stāsta galveno varoni Inesi Armandu. Viņa dzimusi kā Elizabete d'Herbanvilla (Elisabeth-Inès Stéphane d'Herbenville) ParÄ«zÄ“ 1874. gada 26. aprÄ«lÄ«. Viņas tÄ“vs bija franču operdziedātājs, māte – Krievijas pavalstniece, kuras dzÄ«slās tecÄ“ja angļu, franču un ebreju asinis. Vecāki ātri mira, un topošÄ revolucionāre nonāca PÄ“terburgā pie savas mātesmāsas, kas strādāja par guvernanti tekstilindustrijas magnāta un daudzu rÅ«pnÄ«cu Ä«pašnieka Armanda.

19 gadu vecumā mÅ«su varone apprecÄ“ja magnāta dÄ“lu Aleksandru, bet viņas māsa RenÄ“ – magnāta otru dÄ“lu Nikolaju. Toties bÄ“rnu Inese Armanda ieguva no Armandu Ä£imenes jaunākās atvases Vladimira, ar viņu arÄ« apprecÄ“jās, viltoja dokumentus, nodevās revolucionārām idejām un aizbrauca uz Šveici, kur Vladimirs mira no tuberkulozes. Bet Inese Armanda tad jau bija izlasÄ«jusi Vladimira Ä»eņina grāmatu „Kapitālisma rašanās Krievijā” un devās viņu iepazÄ«t un padarÄ«t par pasaules proletariāta lÄ«deri. Viņi iepazinās 1909. gadā, kad Inesei bija 35, bet Ä»eņinam – 39.

Inese Armanda bija daudz radikālāka revolucionāre nekā viņas mīļākais, taču viņai piemita prasme un pieredze sabiedriskajās attiecÄ«bās, un tieši viņa pelÄ“cÄ«go, augumā paknapo Vladimiru Iļjas dÄ“lu padarÄ«ja par sociālistisko ideju tÄ“vu.

PÄ“terburgā 1917. gada 3. aprÄ«lÄ« ar slÄ“gtu vagonu cauri Vācijai ar vācu Ä£enerālstāba naudu kabatā, atgriezās Ä»eņins kopā ar savu sievu Nadeždu Krupskaju un mīļāko Inesi Armandu vienā vagonā. Pirms izkāpšanas no vagona Inese Armanda atņēma Ä»eņinam ierasto „katliņu”, bet tā vietā uzlika „naÄ£eni”, skanot marseljÄ“zai, viņš kāpa uz bruņutransportiera un teica revolucionāru runu.

Kaut krievu publicistikai var ticÄ“t tikai daļēji, taču vÄ“l krāšÅ†Äk par Ä»eņina braucienu mājup un dzÄ«vi ar divām sievietÄ“m tiek atspoguļota Ä»eņina dzÄ«ve Razļivā, kur viņš mitis kopā ar draugu Zinovjevu un Inesi Armandu, kura, tiesa, laiku pa laikam braukusi uz PÄ“terpili.

PÄ“c boļševiku mÄ“Ä£inājuma sagrābt varu 1917. gada 3.–4. jÅ«lijā Petrogradā Pagaidu valdÄ«ba izdeva rÄ«kojumu arestÄ“t 40 boļševiku partijas darbiniekus. No 1917. gada 5. jÅ«lija lÄ«dz 9. jÅ«lijam V.I. Ä»enins, kurš tika apsÅ«dzÄ“ts par darbu Vācijas specdienestu uzdevumā, slÄ“pās Petrogradā, bet naktÄ« no 9. uz 10. jÅ«liju pārcÄ“lās uz Razļivu un dzÄ«voja tur lÄ«dz 1917. gada 8. augustam kopā ar Grigoriju Jevseja dÄ“lu Zinovjevu (Ä«stajā vārdā vai nu Hiršs Apfelbaums vai Ovsejs-Geršons Radomisļskis) un Inesi Armandu bÅ«dā, kas bija apklāta ar sienu un atgādināja siena kaudzi. Tiesa, Ineses vārds oficālajā vÄ“sturÄ“ no Razļivas notikumiem pazuda jau Leņina dzÄ«ves laikā.

Šajā laikā tieši Inese Armanda izstrādāja savu dzÄ«ves filozofiju, kurā nebija vietas laulÄ«bām, bet gan komunistu draudzÄ«bai visdažādākās tās formās, un šo viņas uzskatu kopumu, kurā vÄ«rietim ar sievieti nav nekādu oficiālu attiecÄ«bu, uz kādu laiku pārņēma revolucionāri un nākamie komisāri.

Inese Armanda tika iesaistÄ«ta ārlietu darbā – viņu Ä»eņins 1918. gadā nosÅ«tÄ«ja uz Franciju pārvest Krievu ekspedÄ«cijas korpusu. Franči viņu tÅ«lÄ«t aizturÄ“ja un ieslodzÄ«ja cietumā, bet Ä»eņins tÅ«lÄ«t apcietināja visus francūžus PÄ“terburgā un piedraudÄ“ja nošaut. Francijas valdÄ«ba saprata nodomu patiesumu un Inesi Armandu atbrÄ«voja.

Inese Armanda bijusi ne tikai jauka no vaiga un piemÄ«lÄ«ga skatā, bet labi zinājusi vairākas valodas un ar lielāko varbÅ«tÄ«bu kalpojusi ne tikai vienam vien specdienestam, savus panākumus gÅ«stot tajā pašÄ veidā, kā guva sifilisu un, iespÄ“jams, nodeva to revolÅ«cijas vadonim.

Ä»eņins radÄ«ja Inesei Armandai speciālu posteni – sieviešu padomes vadÄ«tājas amatu komunistiskās partijas centrālajā komitejā, bet tad – nosÅ«tÄ«ja uz Kaukāzu uzlabot veselÄ«bu. Tas izrādÄ«jās liktenÄ«gs brauciens. PÄ“c oficiālās versijas viņa Beslanā dabÅ«ja holÄ“ru un 1920. gada 24. septembrÄ« mira. SagadÄ«šanās pÄ“c kopā ar viņu mira amerikāņu žurnālists un publicists Džons RÄ«ds (John Silas Reed), kurš bija revolÅ«cijas dzejnieks un cildinātājs. Viņi abi apglabāti Kremļa sienā.

Šajā stāstā ir vairākas skaistas detaļas – liels vadonis var atļauties ne tikai sievu, bet arÄ« mīļāko un sifilisu. Liels vadonis drÄ«kst viņu iecelt amatos, bet, ja nesanāk – vismaz apglabāt ar valsts vadÄ«tāja regālijām.

Šim stāstam nav nekādas paralÄ“les ar kādas valsts prezidentu un viņa centieniem kādu jauku un piemÄ«lÄ«gu juristi iekārtot Satversmes tiesā.