Iesaki rakstu:

Kad viņdien es atteicu cilvÄ“kam, kam mājās tecÄ“ja krāns, pārdot spaini, es apraudājos. Jutos kā vagars koncentrācijas nometnÄ“, kas izdala 20 gramus maizes. Jā, es galvenokārt sēžu mājās, pie krogus meitām neeju. Bet drÄ«z man nāksies savu jau tā nelielo štatu samazināt. Tas nozÄ«mÄ“, ka trÄ«s bÄ“rnu vientuļā mamma nepabaros savus bÄ“rnus, viens jaunietis meklÄ“s darbu ārzemÄ“s un viena pirmspensijas sieviete domās par pakāršanos.

Mums LatgalÄ“ jau tā iet grÅ«ti. Esam kā sociālais centrs, kas viens otru zina un atbalsta. Droši vien, slÄ“dzot veikalu, atlikušos produktus sadalÄ«šu saviem darbiniekiem. Bet ko tālāk. Valstij ir mums jāpalÄ«dz. Vai nu atveriet veikalus un ļaujiet strādāt, vai domājiet par atbalsta programmām mums.

Esmu tikai viens no mazajiem tirgotājiem, kas saskaras ar šÄdu situāciju. Taču varbÅ«t vÄ“l viss nav zaudÄ“ts, un, pievÄ“ršot valstsvÄ«ru uzmanÄ«bu, iespÄ“jams vÄ“l ko mainÄ«t uz labu. TāpÄ“c vÄ“ršos pie valdÄ«bas pārstāvjiem ar lÅ«gumu pārskatÄ«t esošos ierobežojumus tirdzniecÄ«bas sektoram un padomāt par sekām, ko tie drÄ«zumā radÄ«s ekonomikai.

Tas, kas šobrÄ«d notiek valstÄ«, ir spÄ«dzināšanas kampaņa pret tirgotājiem, kas cÄ«nās par izdzÄ«vošanu un daļa jau nonākusi uz bankrota robežas. Ierobežojumi tiek uzstādÄ«ti, taču atbalsta mehānismu tirgotājiem nav. Ä€rkārtas situācijai ieilgstot, iestrÄ“gsim vÄ“l dziļākā purvā, un tirdzniecÄ«bas sektors iznÄ«ks bez valsts atbalsta.

Saprotu, ka valdÄ«ba žonglÄ“ ar sabiedrÄ«bas veselÄ«bu un ekonomikas noturÄ“šanu virs Å«dens, kas ir visnotaļ sarežģīts uzdevums. Katram no mums ir pienākums rÅ«pÄ“ties par to, lai mazinātu saslimstÄ«bas izplatÄ«bu, un to nepieciešams darÄ«t, mudinot cilvÄ“kus bÅ«t atbildÄ«giem un domāt par sabiedrÄ«bas veselÄ«bu kopumā, – tikai kolektÄ«vā atbildÄ«ba palÄ«dzÄ“s situāciju atgriezt normālās sliedÄ“s, nevis ekonomikas graušana ar drastiskiem ierobežojumiem.

VarbÅ«t, sēžot Saeimā un Ministru kabinetā, saņemot algu no valsts budžeta, kādam situāciju, ar ko sastopas sabiedrÄ«ba, izprast pilnÄ«bā ir grÅ«ti. Un, ja COVID dēļ tikšanās ar vÄ“lÄ“tājiem, uzklausot viņu sāpes, nav iespÄ“jamas, tad alternatÄ«va ir ielÅ«koties sociālajos tÄ«klos, kur labi var noprast sabiedrÄ«bas noskaņu.

Facebook mÅ«sdienās ir kļuvis par sabiedrÄ«bas spoguli, kur tauta dažādās grupās dalās viedokļos, pieredzÄ“ un problÄ“mās. Īpaši acÄ«s krÄ«t posti, ko sekotāji publisko Facebook grupā Darbs Latvijā. Diemžēl katru dienu ar vien vairāk redzami izmisuma pilni ieraksti par darba meklÄ“jumiem, apsvÄ“rti tiek pat jebkādi piedāvājumi.

Ja ierobežojumi tirgotājiem turpināsies (un es vÄ“lÄ“tos uzsvÄ“rt Ä«paši mazos, reÄ£ionālos tirgotājus) bez atbalsta mehānismiem, tad pavisam drÄ«z sekos katastrofāls bezdarbs un bankrota pieteikumi. Vai valdÄ«ba ir sagatavojusi lÄ«dzekļus jaunu bezdarbnieku pieplÅ«duma atbalstam? Vai varbÅ«t labāk tomÄ“r ir vÄ“rts reaktÄ«vi strādāt pie plāna, kā atbalstÄ«t tirgotājus, kurus skāruši esošie ierobežojumi?

Iebāžot galvu zemÄ“, kā to dara strausi, ignorÄ“jot COVID radÄ«tās ekonomikas blaknes, valdÄ«bas pārstāvji parāda savu mazspÄ“ju bÅ«t lÄ«deriem. Gluži kā maziem bÄ“rniem likt mazgāt rokas un lÄ«dz desmitiem vakarā bÅ«t mājās, pārkvalificÄ“ties tiem, kuri zaudÄ“ darbu, un norādÄ«t, ka izdzÄ«vos stiprākie – tā nav lÄ«derÄ«ba. Tā ir hitleriska savas tautas pazemošana un nedomāšana ilgtermiņā.