Menu
Pilnā versija

Sava valsts

Leonards Inkins · 09.11.2023. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Par karadarbÄ«bu Ukrainā un par šÄ« kara norisÄ“m sagaidāmajiem rezultātiem esmu rakstÄ«jis gana daudz. Protams, esmu palicis nesadzirdÄ“ts ne tikai tāpÄ“c, ka vairums lasÄ«tāju nevÄ“las dzirdÄ“t. Ne arÄ« tāpÄ“c, ka es pārāk klusi vai nesaprotami rakstu, bet gan tāpÄ“c, ka lasÄ«tājs un klausÄ«tājs ir pārliecināts – es labāk zinu, ko tu te vāvuļo?!


LasÄ«tājs, klausÄ«tājs un arÄ« skatÄ«tājs vienā personā vai katrā atsevišÄ·i nevÄ“las dzirdÄ“t sliktas ziņas. Viņš vÄ“las klausÄ«ties tikai labas ziņas, tikai cerÄ«gas, viņš cenšas domāt tikai labas domas, – vismaz daudzi tā apgalvo. Domā gaišas domas un neielaiž sevÄ« negatÄ«vo. Norobežojas no negācijām, ignorÄ“jot acÄ«mredzamo, ka lietus lÄ«st visiem, mÄ“rcÄ“ visus un arÄ« saule apspÄ«d visus, nešÄ·irojot, kādu domu tie pārņemti.

Rezultātā manis rakstÄ«tais, paustais un secinātais, kā arÄ« par mani daudz gudrāku un zinošÄku cilvÄ“ku paustais, secinātais un rakstÄ«tais paliek nesadzirdÄ“ts. Nav tā, ka nedzird, vienkārši cilvÄ“ks ir iemācÄ«jies nesadzirdÄ“t to, ko viņš nevÄ“las. Ä»oti daudzās sarunās ar citiem esmu novÄ“rojis, ka varu ar viņiem runāt pusstundu vai stundu un tad pÄ“c viņu paustajām frāzÄ“m secinu, ko viņi ir dzirdÄ“juši un ko palaiduši garām, ko un kā sapratuši un kādus secinājumus izdarÄ«juši.

Izrādās, dažs labs ir pamanÄ«jies dzirdÄ“t to, ko neesmu teicis. Izrādās, viņš nemaz nav dzirdÄ“jis ko esmu teicis, bet labi atceras to, kā es teicu, kā biju apģērbts, vai biju skuvies. Tādi mÄ“s esam, un pieļauju, arÄ« manÄ« ir daudz no tikko minÄ“tā.

Bet, ja runājam par Ukrainu, Ukrainas karu, nosacÄ«tu Ukrainas karu, jo, manuprāt, šis karš gan cÄ“loņos, gan sekās un ietekmÄ“ ir daudz dziļāks un plašÄks par divu valstu konfliktu, kuru risina ar ieroču palÄ«dzÄ«bu. Šoreiz ne par to, jo tam jau citi rakstÄ«tāji un citi runātāji velta daudz laika. Es par to, ko viņi noklusÄ“ vai lÄ«dz kam nav spÄ“jÄ«gi aizdomāties, vai par ko nevÄ“las un neuzdrošinās domāt.

Kaut padomju savienÄ«ba it kā sabruka, it kā sadalÄ«jās dažādās formāli neatkarÄ«gās valstÄ«s, dažādos reÄ£ionos, un izveidojās jauni reÄ£ioni padomju impÄ“rijas pakļautajās zemÄ“s, tomÄ“r paliek neskaidrs, kāpÄ“c mÄ“s it kā pamodāmies (to dÄ“vÄ“ par atmodu), kāpÄ“c un kā pāri bijušajai padomju zonai pārvÄ“lās neatkarÄ«gu valstu veidošanās vilnis.

Ukraina kopš deviņdesmito gadu sākuma bija formāli neatkarÄ«ga, arÄ« Latvija. ŠobrÄ«d formāli neatkarÄ«gās Ukrainas teritorija ir samazinājusies par piekto daļu, iespÄ“jams, samazināsies vÄ“l. Te varÄ“tu teikt un pat kliegt – vai, vai, vai! Re, kā agresors uzbrÅ«k un atņem neatkarÄ«gai valstij daļu teritorijas, bet tā saucamā civilizÄ“tā pasaule to pieļauj. Demokrātiskie Rietumi, intelekti, zinātnieki un modernās tehnoloÄ£ijas nepalÄ«dzÄ“ja un neizdevās pasargāt teritoriju sagrābšanu.

ArÄ« ukraiņu varonÄ«ba, simti tÅ«kstošu kritušo un daudzie tÅ«kstoši gÅ«stā nokļuvušo to neapturÄ“ja un nespÄ“j novÄ“rst, nespÄ“ja apturÄ“t šos varmākas. Runājot lÄ«dzÄ«bā, barbari nespÄ“ja uzcelt, izveidot un pārvaldÄ«t Romas impÄ“riju, bet tie prata to sagraut un pakļaut. Viņiem nebija tādu tehnoloÄ£iju kā romiešiem, viņiem nebija tik attÄ«stÄ«tas un modernas sabiedrÄ«bas, toties viņiem bija pietiekami daudz zobenu un – galvenais – kāpšÄ¼u. Jā, jā! Tieši kāpšÄ¼i padarÄ«ja barbaru jātniekus par milzÄ«gu spÄ“ku, jo, pirms cirst ar zobenu vai mest šÄ·Ä“pu, jātnieks atspÄ“rās pret kāpšÄ¼iem, izslÄ“jās stāvus zirga mugurā, un tam sekoja nāvÄ“jošs cirtiens vai dÅ«riens. Romiešiem nācās ar kājām apÄ·ert zirga vidukli un vicināt ieroci, bet šoreiz ne par to. TiešÄm, lai novÄ“rtÄ“tu olas kvalitāti, nav jāprot to izdÄ“t. Pietiks ar prasmi nomizot.

Bez prasmes apūdeņot pilsētas viņiem izdevās iekarot un sagraut, kā arī uz Romas drupām uzcelt savas valstis, kas nenoliedzami bija mazāk attīstītas, jo nācās gadsimtiem gaidīt renesansi.

Tikai šobrÄ«d!

Šis nelielais ievads tapa, lai vairāk lasÄ«tāju tomÄ“r spÄ“tu ja ne atzÄ«t par pareizu, tad vismaz saprast manu skatÄ«jumu un piekrist, ka arÄ« šÄdam skatÄ«jumam un viedoklim ir tiesÄ«bas pastāvÄ“t un ka mani nav steigšus ar akmeņiem jānomÄ“tā.

GarlaicÄ«giem ievadiem ir arÄ« cita funkcija, ne tikai ievest kādu kaut kur. Ievads ir arÄ« viens no veidiem, kā tikt vaļā no nejÄ“gām, kuri nespÄ“j saprast, kuri nespÄ“j uztvert, secināt un domāt. Tie, saskaroties ar pirmajām grÅ«tÄ«bām (ievada lasÄ«šanu), dodas uz kādu, viņuprāt, interesantāku vietu vai lasa vieglāk izprotamu tekstu, kur teikumā nav vairāk par pieciem vārdiem un ir iespÄ“jams saprast teikuma jÄ“gu.

Aicinu palÅ«koties uz jau gandrÄ«z divu gadu garumā notiekošo asiņaino karadarbÄ«bu Ukrainā no neierasta skatupunkta, cita leņķa. No tāda punkta un leņķa, kuru ignorÄ“ jeb izvÄ“las nedzirdÄ“t un neredzÄ“t gan runātāji, gan rakstÄ«tāji, gan lasÄ«tāji un klausÄ«tāji, kā arÄ« runājošas galvas ekrānos vÄ“rotāji.

Pieļauju, mans viedoklis ir aplams, bet uzskatu, ka arÄ« šÄdam viedoklim, domu gājienam un secinājumiem ir tiesÄ«bas pastāvÄ“t. Mans viedoklis, skatÄ«jums un secinājums loÄ£iski izriet no ievadā paustā, to papildina un turpina.

Uzskatu, ka patiesa Ukrainas neatkarÄ«ba un valsts tiek izcÄ«nÄ«ta šobrÄ«d, nevis deviņdesmito sākumā ar kompartiju lÄ«deru parakstÄ«tiem dokumentiem kādā birzÄ«.

Tikai šobrÄ«d veidojas Ukrainas valsts, tikai tagad veidojas un konsolidÄ“jas Ukrainas nācija, un tikai tagad Ukrainas teritorija iegÅ«st savas aprises. Ukraina bÅ«s tur tik liela un tāda, kādu ukraiņi sev izcÄ«nÄ«s, ņemot palÄ«gā Rietumu ieročus, ziedojot savas dzÄ«vÄ«bas uz neatkarÄ«bas altāra, pārciešot grÅ«tÄ«bas, iznÄ«cinot savus nodevÄ“jus, radot savu ideoloÄ£iju. Tikai tagad top Ukrainas valsts. Tikai tagad Ukraina izcÄ«na savu neatkarÄ«bu un pierāda tiesÄ«bas uz eksistenci.

Tādā pašÄ analoÄ£ijā mums jālÅ«kojas uz Latviju. Latvija vÄ“l nav sākusi šo grÅ«to Latvijas tapšanas vai atdzimšanas procesu. Nav sākusi un var arÄ« nesākt! Ja nesāks, tad, kā mÅ«su Latviju 1939.-1940. gadā okupÄ“ja, citiem vārdiem sakot, iznÄ«cināja, iekļaujot padomju impÄ“rijā, tā viņas vairs arÄ« nebÅ«s. BÅ«s tikai veiklu blēžu izveidota melÄ«ga butaforija, kādā šobrÄ«d esam spiesti dzÄ«vot.

Tā ir butaforija, ko šodien saucam par Latvijas Republiku, piedodiet man, ne visai domājošie un saprotošie patrioti pÄ“diņās. Latviešiem nav savas valsts, jo, ja latviešiem bÅ«tu sava valsts, tad no šÄ«s valsts simtiem tÅ«kstošu latviešu izmisumā nebrauktu svešumā. Ja kādam ir Ä£imene, viņš neiet dzÄ«vot pie cita pavarda. Tā notiek tikai tad, kad Ä£imenes nav, vai arÄ«, ja ir Ä£imene, tad dodas prom ar visu Ä£imeni.

Latviešiem nav savas valsts! Nenoliedzams ir tas, ka latvieši ir spÄ“juši izcÄ«nÄ«t sev valsti, bet nespÄ“ja to nosargāt. Visā latviešu un mÅ«su senču pastāvÄ“šanas laikā latviešiem ir bijusi sava valsts tikai divdesmit gadus.

Skaitliski daudz lielākai tautai – kurdiem nav savas valsts un iepriekš nebija. PasaulÄ“ ir daudz skaitliski par mums lielāku tautu, kurām savas valsts nekad nav bijis un, pieļauju, arÄ« nebÅ«s. Nav tāpÄ“c, ka nespÄ“j to panākt un izcÄ«nÄ«t, un šÄ« paša iemesla dēļ viņiem valsts arÄ« nebÅ«s.

Šis karš nav «viennozÄ«mÄ«gs»

Aicinu palÅ«koties uz Krievijas agresiju pret Ukrainu nedaudz no neierastāka leņķa. Pirms šÄ« iebrukuma es (un ne tikai es) biju pārliecināts, ka Krievija neuzbruks Ukrainai. SapulcÄ“ts bija pārāk maz karaspÄ“ka, pārāk maz militārās tehnikas, lai tas izdotos. Ar pārsimttÅ«kstošiem tā laika Krievijas karavÄ«ru nebija iespÄ“jams pakļaut Ukrainu.

TobrÄ«d, pÄ“c Krimas zaudÄ“šanas Ukrainā veidojās nācija. Ukraiņi aizvien vairāk izprata savas valsts nepieciešamÄ«bu, un daudz bija to, kas bija gatavi ar ieročiem to izcÄ«nÄ«t un ziedoties. Tieši tai brÄ«dÄ« nāca «negaidÄ«tais» uzbrukums. Kaut tas nebija iespÄ“jams, kaut tas nebija prāta darbs, bet putins tomÄ“r to sāka.

Var teikt kā daudzi saka – vecis sajuka prātā! NÄ“, patiesÄ«bā viņš negāja iekarot, viņš gāja atbrÄ«vot un apvienoties ar «savÄ“jiem», bet izrādÄ«jās, ka pat tie, kas lielā mÄ“rā arÄ« bija viņa piekritÄ“ji, riebumā novÄ“rsās. Un kur viņiem bija citur iet, ja ne pie ukraiņiem, un tā karš paātrināja ukraiņu nācijas veidošanos.

Putins gāja atbrÄ«vot Ukrainu no ukraiņiem, no ukraiņu patriotiem, jo bija pārliecināts, ka viņu tur sagaidÄ«s ar ziediem, ka nekādas bÅ«tiskas pretestÄ«bas nebÅ«s, ka viņš ies tik tālu uz Rietumiem, cik viņam nepretosies, bet tur, kur sāks pretoties, tur apstāsies. Pagaidām!

Bet tā nenotika! Taču šai medaļai ir arÄ« cita puse. Ukrainas formālās valsts varas puse, kura arÄ« pa savam bija gatava Krievijas invāzijai un uzbrukumam, kura viņus gaidÄ«ja, bet Ukrainas austrumu daļas nosacÄ«tā tauta bija atvÄ“rta iebrukumam. ArÄ« viņiem krievi bija savÄ“jie, viņi skatÄ«jās Krievijas TV, bieži brauca tur strādāt, precÄ“jās un citādi «integrÄ“jās».

Tas bija tas ļoti retais brīdis cilvēces vēsturē un cilvēka dzīvē, kad mazais cinītis gāza lielo vezumu. Mazais cinītis gāza, jo tauta pateica nē! Ne visa tauta, lielakā daļa tautas pateica nē. Daļa tautas tomēr atturējās un klusībā sacīja jā!

Teritorijās, kuras šobrÄ«d ir iekarojusi Krievija un kur tā saimnieko, nav tā, ka vairums iekaroto, pakļauto un apspiesto jÅ«tas ļoti nelaimÄ«gi par notikušo un gaida, lai viņus atbrÄ«vo. NÄ“, tā nav! Vairums neiebilst pret notikušajām izmaiņām, runājot nosacÄ«tā diplomātiskā valodā, bet patiesÄ«bā vairums šo reÄ£ionu iedzÄ«votāju sagaidÄ«ja savÄ“jos. Par to ir daudz liecÄ«bu un pierādÄ«jumu.

Reiz es lÅ«kojos tÄ«meklÄ« kādu video (Ukrainas video drona filmÄ“to) par asiņainajām kaujām Bahmutā, kuru nebija pametuši visi iedzÄ«votāji. Daļa palika un gaidÄ«ja savÄ“jos. SlÄ“pās pagrabos, bet uz vÄ“l brÄ«vās Ukrainas teritoriju nedevās. No augšas filmÄ“tajā materiālā bija redzams, kā grupiņa sieviešu un onkulÄ«šu ar plastmasas maisiņos iesieto karā izdzÄ«vojušo mantÄ«bu devās iebrucÄ“ju virzienā. Tie viņus sagaidÄ«ja, uzņēma un palÄ«dzÄ“ja nokļūt drošÄkā vietā.

Šis karš nav «tik viennozÄ«mÄ«gs», un tas uzdod ļoti bÅ«tiskus jautājumus, uz kuriem politiÄ·i nesniedz atbildi, jo bieži viņi par to nemaz nav domājuši. Bieži tāpÄ“c, ka par politiÄ·iem viņi tikai izliekas, bet patiesÄ«bā nespÄ“j domāt pat divus soļus uz priekšu. Uz šiem jautājumiem tiem ir bail atbildÄ“t un pat pašiem par to bail domāt – ka tik neiekuļas kādās nepatikšanās.

Jautājums ir tikai tāds – kad Ukrainas puse uzskatÄ«s, ka šis karš ir beidzies? Kas par to liecinās?

Kā apturēt karu?

Otrā Pasaules kara beigas bija Ä€. Hitlera iznÄ«cināšana un BerlÄ«nes ieņemšana, kā arÄ« atombumbu nomešana uz Japānu. Ja ieņem BerlÄ«ni, tad jāokupÄ“ arÄ« Vācija. Ja ir patiesa vÄ“lme iznÄ«cināt Japānas imperiālismu, tad ir jāpakļauj arÄ« Japāna. Tikai tā ir iespÄ“jams izbeigt karu un mazināt tā atkārtošanās iespÄ“ju.

Kāds bÅ«s tas signāls, ka šis karš bÅ«s beidzies, ka Ukraina ir izturÄ“jusi un izcÄ«nÄ«jusi savu valsti? Kad? Tad, kad ukraiņi ar tankiem bÅ«s piebraukuši pie Belovežas gāršÄ un Maskavas kremlÄ« novilktās robežlÄ«nijas? No padomju sociālistisko republiku robežām neizriet nekādas tiesÄ«bas,– tiesÄ«bas ir jāizcÄ«na.

KāpÄ“c tieši tad karam bÅ«tu jābeidzas? Tikpat labi karš var beigties arÄ« šodien, ja Krievijai beigsies patronas un karavÄ«ri. Krievijai nebeidzas ne karavÄ«ri, ne patronas, ne raÄ·etes, ne nauda. Tieši otrādi, militārā ražošana palielinās, raÄ·etes tiek ražotas aizvien vairāk, un pārdesmit tÅ«kstošu karavÄ«ru mÄ“nesÄ« piesakās dienestam brÄ«vprātÄ«gi, jo par to labi maksā un var apvienot patÄ«kamo ar lietderÄ«go.

Viņi alkst asiņu, alkst nogalināt, izvarot un bombardÄ“t. Un, ja vÄ“l par to labi maksā, tad nav nepieciešama nekāda mobilizācija. Jā, iepriekš bija nepieciešama, jo iecerÄ“tā «atbrÄ«vošana» neizdevās un vajadzÄ“ja glābt un stabilizÄ“t situāciju. Nu viss ir nokārtojies un nekāda uztraukuma, kā arÄ« steigas nav.

KāpÄ“c lai karš beigtos pie Rostovas, bet ne pie Hersonas? Kāds tam pamatojums, ja ir kam šaut un ir ar ko šaut?

Karš beigsies tikai tad, kad karojošÄs puses pārstās šaut cita pa citu. Bet puses pārstāj šaut tikai tad, kad ir beigušÄs patronas vai šÄvÄ“ji. Griba šaut pati no sevis nebeidzas. PÄ“c kāda laika, kad patronas sakrātas, šaušana turpinās.

Karu var apturÄ“t, tikai iznÄ«cinot uzbrucÄ“ju vai to saņemot gÅ«stā. Karošana izbeidzas tad, kad uzbrucÄ“ja bunkurs ir iznÄ«cināts un pats uzbrucÄ“js likvidÄ“ts. Tikai tad! IznÄ«cināt Krievijas agresiju var, tikai iznÄ«cinot kremli ar visu saturu. Cita risinājuma nav.

Kamēr tas tā nebūs noticis, Krievijai dabas bagātību ir neizmērāmi daudz, viņi pumpēs naftu, raks ogles un karos.

Atgriežoties Latvijā, secinu, mums 18. NovembÅ—a Latvijas šobrÄ«d nav un nebija vakar. Tas, kas ir, tā ir butaforija, kur vÄ“lamais tiek pasludināts par esošu. MÄ“s cits citam un viens otram melojam. Vieni izliekas, ka runā patiesÄ«bu, bet otri izliekas, ka tic meliem.

ŠobrÄ«d mums ir LPSR teritorija, LPSR pilsoņu kopums, un lielā mÄ“rā esam LPSR tiesÄ«bu, pienākumu, kā arÄ« vÄ“rtÄ«bu un pasaules skatÄ«juma mantinieki. Mums, vismaz formāli, nepatÄ«k padomju svÄ“tki, bet godā turam padomju tradÄ«cijas un padomju dzÄ«vesziņu. No pirmā septembra lÄ«dz sieviešu un vÄ«riešu dienām.

Esam LPSR likumu mantinieki, LPSR gara mantinieki, jo Latvija, kurā nav latviskuma, nav 18. Novembŗa Latvija. Nav likuma, kas paredz latviskumu, nav likuma, kas aizstāv latviskumu, un tie vārie mēģinājumi atkrieviskot ir tikai vāri mēģinājumi.

Tā ir likuma kompetence, kuru nevar nepildÄ«t. Nevis pircÄ“jiem ar pārdevÄ“jiem ir jāatkrievisko Latvija, bet likumam ir jānosaka, ka citādi nemaz nedrÄ«kst bÅ«t. Ja ir citādi, tad šim citādi tÅ«lÄ«t seko reāls sods. Bet šÄda lietu kārtÄ«ba ir iespÄ“jama tikai 18. NovembÅ—a Latvijā. LPSR tiesÄ«bu un pienākumu mantiniecÄ“ tas nav iespÄ“jams.

Latviskums ir iespÄ“jams tikai tad, kad Latvijā dzÄ«vo latviski latvieši. GodÄ«ga Latvija ir iespÄ“jama tikai tad, ja Latvijā dzÄ«vo godÄ«gi latvieši. Ne daži, bet «nospiedošs» vairākums. Var bÅ«t arÄ« citi un citādi, bet tie citi nedrÄ«kst skaitliski ietekmÄ“t kopainu un latviešu tieksmes.

Mūsu gadījumā viņi ietekmē un neļauj Latvijai kļūt latviskai. Noderīgie idioti un citi līdzskrējēji, kā arī daiļdirsēji viņiem palīdz.

Latviešu valsts...

Kad mÅ«s maskavija noliks izvÄ“les priekšÄ un liks izcÄ«nÄ«t pašiem savu valsti, kā tas notiek Ukrainā?

Tajās teritorijās, kas bija novilktas deviņdesmito sākumā un astoņdesmito beigās, ne toreiz, ne šodien nebija patiesas Ukrainas. Tajās teritorijās, kas bija LPSR minÄ“tajos gados, jau sen vairs nebija latviskas Latvijas.

Tas bija lÄ«dzÄ«gi kā Ä€frikā ar kolonizatoriem, kas ar lineālu kartÄ“ vilka valstu robežas un vÄ“l šodien tur karo, jo robežas vilka pāri ciemiem, pāri kādas etniskas grupas apdzÄ«votiem apgabaliem, pāri nacionālām kopienām. Tādu Arcahu jeb Karabahu pasaulÄ“ ir daudz.

Nosacīti brūkot padomju savienībai, robežas arī tika noteiktas ar jocīgu lineālu palīdzību. Kaut tika teikts, ņemiet tik, cik varat paņemt, maz bija to, kas noticēja un ņēma. Bet ja kāds paņēma, tad tam ātri ierādīja viņa vietu. Piemēram, Ičkērijā.

MÄ“s vÄ“l cīņu par savu valsti neesam sākuši, un es nezinu, vai vispār sāksim. Lai man piedod tie, kuri savu patriotismu apliecina tikai galda runās. Lai man piedod tie, kuri pasauli skata caur modernām rozā brillÄ“m. Realitāte ir citādāka. Rozā krāsas daudzumu ir grÅ«ti izmÄ“rÄ«t un procentuāli noteikt, bet realitāti var nosvÄ“rt precÄ«zi lÄ«dz gramam.

Latviešu valsts diemžēl vÄ“l netop.

Novērtē šo rakstu:

0
0