Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

2024. gada valsts budžetā sabiedriskajiem medijiem (Latvijas Radio, Latvijas TelevÄ«zija (LTV) un lsm.lv) papildus paredzÄ“ti 5 560 169 eiro. Kopā nākamgad 46,7 miljoni eiro. Neskatoties uz šo pieklājÄ«go pieaugumu, nav šaubu, ka turpināsies stāsti par nepietiekamu sabiedrisko mediju finansÄ“jumu, kas nenodrošinot to “neatkarÄ«bu” un “stiprināšanu”. Par šo “neatkarÄ«bu” un “stiprināšanu” tad arÄ« parunāsim. Un ne tikai par to. VÄ“l jo vairāk tāpÄ“c, ka katrs šos vārdus saprot pa savam.

Latvijā tāpat kā citās postkomunistiskajās valstÄ«s sabiedrÄ«bā ir plaši izplatÄ«ta pārliecÄ«ba, ka žurnālisti ir tādi kā bioroboti, kuri tikai pilda kāda “saimnieka” (naudas devÄ“ja) pavÄ“les vai norādes. LÄ«dz ar to, ja žurnālists pauž no paša pārliecÄ«bas atšÄ·irÄ«gu viedokli, tad viss skaidrs. Viņam ir “dots uzdevums”, kāds viņam “to ir licis” darÄ«t, viņš ir “nopirkts”, “pārdevies” utt. Jebkuri mÄ“Ä£inājumi apstrÄ«dÄ“t šo nesatricināmo pārliecÄ«bu tiek uztverti ar neticÄ«bu. Stāsti manim, Daugaviņa.

KāpÄ“c šÄ« atkāpe? TāpÄ“c, ka arÄ« sabiedrisko mediju “atkarÄ«ba” vai “neatkarÄ«ba” bieži vien tiek uztverta šÄdās kategorijās. ValdÄ«ba papildus iedeva piecarpus miljonus eiro, tad nu tas medijs par šiem miljoniem vÄ“l aizrautÄ«gāk laizÄ«s naudas devÄ“ja roku. Vai cits variants - politiÄ·is piezvanÄ«s un pateiks, kas un kā medijam jāziņo. ŠÄda kroplÄ«ga “izpratne” par mediju vidi tikai traucÄ“ saskatÄ«t problÄ“mas bÅ«tÄ«bu.

Privileģētais stāvoklis neveicina izaugsmi

Sabiedriskie mediji tiek uzturēti gandrīz pilnībā par valsts naudu, bet mēs visi labi zinām, ka nekādas valsts naudas nav. Ir nodokļu maksātāju nauda.

Ja šÄ«s nodokļu maksātāju naudas dalÄ«tāji (politiÄ·i) ir piešÄ·Ä«ruši gandrÄ«z 47 miljonus eiro sabiedriskajiem medijiem, tad no šo naudas devÄ“ju (nodokļu maksātāju) puses ir pilnÄ«gi loÄ£iska prasÄ«ba - gādājiet kvalitatÄ«vu, pieprasÄ«tu produktu.

Ja piesaucam izslavÄ“to sabiedriskā medija nostiprināšanu, tad jāatceras, ka neviens cits medijs Latvijā par šÄdiem budžeta skaitļiem pat sapņot nevar. TrÄ«s gadu budžetā 2025. gadā šim nolÅ«kam papildus paredzÄ“ti 18,6 miljoni eiro, bet 2026. gadā 21,9 miljoni eiro. Kā mÄ“dz teikt psihologi, nesalÄ«dzināsim sevi ar citiem, salÄ«dzināsim sevi pašu ar sevi vakar. Pieaugums ir ievÄ“rojams, un kurnÄ“t, ka sabiedriskie mediji tiekot turÄ“ti bada maizÄ“, nozÄ«mÄ“ ignorÄ“t realitāti.

Latvijā sabiedriskie mediji ir absolÅ«ti privileģētā situācijā, kas, manuprāt, ir tieši viens no šo mediju vājuma cÄ“loņiem. PrivilÄ“Ä£ijas un konkurences trÅ«kums neveicina izaugsmi, toties ļauj ieslÄ«gt pašapmierinātÄ«bā un nepamatotā pārliecÄ«bā par savu izcilÄ«bu.

Kā gribam, tā maunam

Iesākumā abstrahÄ“simies no šÄ« - par 47 miljoniem sabiedrÄ«bas naudas saražotā produkta satura un kvalitātes jautājuma. PalÅ«kosimies uz sabiedriskajiem medijiem no sistÄ“miskā aspekta. Ja reiz valsts/sabiedrÄ«ba kādai savu vajadzÄ«bu nodrošināšanas struktÅ«rai piešÄ·ir naudu, tad tai pašai sabiedrÄ«bai jābÅ«t arÄ« iespÄ“jai šo struktÅ«ru kontrolÄ“t un ietekmÄ“t.

Šajā brÄ«dÄ« mÄ“s arÄ« sastopamies ar šo Ä«patnÄ“jo “neatkarÄ«bas” izpratni. Jau pats vārds - ietekmÄ“t - tiek uztverts ne vairāk, ne mazāk kā uzbrukums vārda brÄ«vÄ«bai, Satversmes 100. pantam, ar nekavÄ“jošiem draudiem sÅ«dzÄ“ties visai pasaulei par “brÄ«vās žurnālistikas” vajāšanām totalitārisma pārņemtajā Latvijā.

Sabiedriskā medija “neatkarÄ«ba” šajā izpratnÄ“ ir atrašanās pilnÄ«bā ārpus sabiedrÄ«bas kontroles un ietekmes satura ziņā. SabiedrÄ«ba “drÄ«kst” (pÄ“diņās, jo tas ar sakostiem zobiem tiek visžēlÄ«gi atļauts) interesÄ“ties par atsevišÄ·iem iepirkumiem, tehniskām lietām, dažos gadÄ«jumos pat par darbinieku atalgojumu, bet, kas attiecas uz saturu, tad rokas nost. MÄ“s esam absolÅ«ti neatkarÄ«gi un par savu neatkarÄ«bu cÄ«nÄ«simies lÄ«dz pÄ“dÄ“jam elpas vilcienam. Pat neiedomājieties kaut mazo pirkstiņu pret mums pacelt.

Tā lÄ«dz šim ir bijis un, iespÄ“jams, vÄ“l kādu laiciņu bÅ«s. LÄ«dz kāds politiskais spÄ“ks beidzot atļausies šo jautājumu pacelt pašÄ augstākajā politiskajā lÄ«menÄ« un skaļi uzdot dažus jautājumus. Kādā sakarā mums jādod nauda noteiktas politiskās orientācijas ruporam. KāpÄ“c? KāpÄ“c vieniem medijiem sava pozÄ«cija jāpauž, burtiski grabinot finansÄ“jumu pa drupačiņai, bet otriem tiek desmitiem miljonu no kopÄ“jā katla?

KāpÄ“c situācijā, kad parādās ziņas par to, ka bijušais premjers, tagad ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš dažādiem lidojumiem izmantojis privāto lidmašÄ«nu un šiem lidojumiem iztÄ“rÄ“ti vairāk nekā 600 000 eiro, valsts naudas bagātÄ«gi finansÄ“tie mediji par to ilgi klusÄ“ un tikai tad, kad par to jau runā visi, it kā garāmejot arÄ« piemin? Vai tur nav saskatāmas politiskās korupcijas pazÄ«mes?

PārfrazÄ“jot kādu šaubÄ«ga satura žurnāla nosaukumu, gribas teikt: par zināmu politisko spÄ“ku grÄ“kiem un grÄ“ciņiem jums sabiedriskie mediji nestāsta un nestāstÄ«s, kamÄ“r netiks atrisināts jautājums par sabiedriskā medija separāciju no valdošÄs varas. ŠobrÄ«d viņi darbojas kā tajā anekdotÄ“, kur Reigans un Brežņevs strÄ«das, kura pārvaldÄ«tajā valstÄ« lielāka vārda brÄ«vÄ«ba. Reigans saka, ka pie mums Vašingtonā katrs var atnākt pie Baltā nama un kliegt: nost ar Reiganu. Brežņevs atbild: “Pie mums Maskavā arÄ« katrs var atnākt, nostāties pie Kremļa sienas un kliegt: nost ar Reiganu.”

PÄ“c lÄ«dzÄ«gas shÄ“mas darbojas, piemÄ“ram, sabiedriskā medija žurnālists Ivo Leitāns. Viņš var gadiem skaitÄ«t sviestmaizes uz Lemberga šÄ·Ä«vja viņa preses konferences laikā, Ä·idāt katru “NeatkarÄ«gās” žurnālista tvÄ«tu, bet jÅ«s nesagaidÄ«siet, ka viņš kaut ko nopietnu “raks” zem tiem, kas pie varas un “pareizā” nometnÄ“. Viņš savus žurnālistikas “Wolt” un “Bolt” lÄ«meņa “pÄ“tÄ«jumus” “uzdrošinās” vÄ“rst tikai pret tiem, kas opozÄ«cijā; tikai pret tiem, kas bijuši varas augstumos pirms desmit un vairāk gadiem; tikai pret tiem, kurus “drÄ«kst”. Pret visādiem saskaņiešiem, šleseriešiem un citiem “peramajiem”. Atvainojos, ka tik daudz jālieto pÄ“diņas, bet aprakstÄ«t šÄ«s publikas darbošanos bez pÄ“diņām nevar.

Taču atgriezÄ«simies pie sistÄ“mas izvÄ“rtÄ“juma. Nauda tiek dota, bet nekādas atgriezeniskās saites nav. Kā gribam, tā maunam. Sabiedrisko mediju pārstāvji uz šÄda tipa pārmetumiem atbild: mums ir Latvijā lielākā auditorija, ilgākais skatÄ«šanās laiks un augstākie uzticÄ«bas reitingi. ŠÄ« ir atbilde visiem mÅ«su pÄ“lÄ“jiem un nievātājiem.

VarÄ“tu piekrist, ja vien šajā argumentācijā nebÅ«tu metodoloÄ£iskas kļūdas. Nav jau citu sabiedrisko mediju bez reklāmām, bet piecdesmit miljonu vÄ“rtiem budžetiem. Komercmediji spiesti cÄ«nÄ«ties reklāmu tirgÅ«, Ä·ert “mazprasÄ«go” auditoriju un taupÄ«t uz visu, uz ko vien var ietaupÄ«t. MetodoloÄ£iski korekts šis arguments bÅ«tu, ja mums bÅ«tu, teiksim, divas sabiedriskās televÄ«zijas ar vienādu budžetu un citām vienādām iespÄ“jām. Tad varÄ“tu teikt - jā, sabiedrÄ«ba labāk izvÄ“las skatÄ«ties Ivo Leitāna “pÄ“tÄ«jumus” un klausÄ«ties par jocÄ«gajām jeb viņu izpratnÄ“ “normālajām” Ä£imenÄ“m. Tagad tiek salÄ«dzinātas nesalÄ«dzināmas lietas.

Absolūta neatkarība kā auto bez bremzēm

Pat, ja sabiedriskajā medijā viss būtu ideāli, ja nebūtu kam piesieties, tāpat būtu jābūt svirai, ar ko sabiedrība varētu to ietekmēt, ja kaut kas aiziet ne tā. Bet no tā, ka kaut kas var aiziet ne tā, pasargāts nav neviens. Nav pasaulē cilvēku radītu struktūru, kuras būtu absolūti neatkarīgas no visa.

Nav arÄ« teikts, ka šÄ« neatkarÄ«ba bÅ«tu kaut kas obligāti labs. Ilgus gadus Latvijas neatkarÄ«gākā iestāde bija Latvijas Banka. Tās prezidents skaitÄ«jās augstākais guru jebkurā ar makroekonomiku saistÄ«tā jautājumā. Pat tas, ka šis ekonomikas “guru” pats bija paņēmis milzÄ«gu hipotekāro kredÄ«tu Ä«si pirms nekustamā Ä«pašuma burbuļa plÄ«šanas, ne par mata tiesu nemazināja viņa autoritāti. 2013. gadā viņš Saeimā tika pārvÄ“lÄ“ts gandrÄ«z vienbalsÄ«gi. Tagad “cienÄ«jami” cilvÄ“ki cenšas nepatrāpÄ«ties ar šo banku sistÄ“mas ģēniju kopā kādā nejaušÄ foto kadrā.

Uz tādu pašu neatkarÄ«gas institÅ«cijas statusu pretendÄ“ arÄ« sabiedriskie mediji. Neviens mÅ«s nekontrolÄ“s, neviens mÅ«s neregulÄ“s, un neviens mums pretÄ« nerunās. Ideālā variantā - visi politiÄ·i dancos pÄ“c mÅ«su stabules, kad mÄ“s viņus izsauksim uz “paklāja”.

Pie kā noveda Latvijas Bankas neatkarÄ«ba, var izlasÄ«t Ilmāra RimšÄ“viča kriminālprocesa materiālos. Nesaku, ka pastāv tieša cÄ“loņsakarÄ«ba starp LB neatkarÄ«bu un tās prezidenta nodarÄ«jumiem. Vienkārši šÄ« atrašanās ārpus kontroles, stāvÄ“šana visam pāri šo nodarÄ«jumu iespÄ“jamÄ«bu neapšaubāmi veicināja.

JāatzÄ«st, ka LB piemÄ“rs varbÅ«t nav tas labākais, ja to salÄ«dzina ar sabiedriskajiem medijiem. Pārāk lielas ir abu šo struktÅ«ru atšÄ·irÄ«bas. LB daudz kas bija atkarÄ«gs tieši no prezidenta. Viss pārÄ“jais aparāts darbojās banku klusumā. Ar medijiem ir otrādi. To veido tajos strādājošie žurnālisti un citi darbinieki. Viņu radošÄ brÄ«vÄ«ba ir mediju kvalitātes neatņemama sastāvdaļa, tāpÄ“c kaut kā viņus iegrožot nav pieļaujams un par to pat nav runa.

Ar vieniem rejošÄ tonÄ«, ar citiem medussaldā balstiņā

Runa ir par kaut ko citu. Par politisko vienpusÄ«bu, kad ar vieniem tiek runāts vienā balss tembrā un intonācijā, bet ar citiem pavisam citā. Vieniem uzkliedz, ar citiem runā tik saldā balstiņā, ka atmiņā uzreiz Baibas Indriksones Olita no Jāņa Streiča leÄ£endārā “LimuzÄ«na”. Pat tāds profesionālis kā Jānis Domburs ar Aināru Šleseru un Armandu Krauzi runā pavisam atšÄ·irÄ«gā tonÄ« nekā ar jebkuru kreisi liberālās NVO pārstāvi. It kā viņam bÅ«tu kāda nepārvarama bijÄ«ba pret šÄ« spārna cilvÄ“kiem.

Taču galvenais jautājums: kā sabiedrÄ«bai atgÅ«t kaut minimālu ietekmi uz saviem, par savu naudu uzturÄ“tajiem medijiem. Labi, manis pÄ“c lai jau tur stāsta par Ä£imenÄ“m, kurās ir vÄ«rs ar divām sievām vai otrādi vai vÄ“l citiem jaunās normalitātes brÄ«numiem. Bet tādā gadÄ«jumā kāpÄ“c tikpat kā nav konservatÄ«vas ievirzes raidÄ«jumu, kuros piedalās cilvÄ“ki ar citu skatÄ«jumu? KāpÄ“c netiek asi kritizÄ“ti pie varas esošie? Nevis “peramie” no Nacionālās apvienÄ«bas, “Apvienotā saraksta” vai ZZS, bet gan “pareizie” no “VienotÄ«bas” un “ProgresÄ«vajiem”.

Var jau teikt, ka mums ir gan mediju ombuds, gan uzraugošÄs institÅ«cijas - NEPLP un SEPLP, bet šÄ«m struktÅ«rām faktiski nav nekādu instrumentu, kā ietekmÄ“t raidÄ«jumu saturu, ja vien tur nav klaju drošÄ«bas apdraudÄ“jumu. Neviena no šÄ«m struktÅ«rām nevar pateikt - vairāk koncentrÄ“jieties uz to politiÄ·u pārkāpumiem un neizdarÄ«bām, kuri pie varas šobrÄ«d, nevis kas bija pie varas sen vai pieder opozÄ«cijas partijām.

Diemžēl to sabiedriskajiem medijiem pateikt neviens nevar un nedrÄ«kst. Tāpat kā to, ka, ja reiz tiek sludināta dažādÄ«ba un citādÄ«ba, tad gribÄ“tos redzÄ“t un dzirdÄ“t patiešÄm plašÄka ideoloÄ£iskā spektra redzÄ“jumu. TeorÄ“tiski to varÄ“tu darÄ«t politiÄ·i, pieprasot no sabiedriskajiem medijiem vispusÄ«gāku informatÄ«vo tvÄ“rienu, bet jāatzÄ«st - politiÄ·u bijÄ«ba pret sabiedriskajiem medijiem ir vÄ“l lielāka nekā Domburam pret “pareizajām” NVO.

JāatzÄ«st, tam ir zināms pamats. Uzreiz bÅ«s kliegšana par politisko iejaukšanos. Par totalitārisma atdzimšanu. Par 100. panta apdraudÄ“jumu. Tā ka pagaidām atliek paļauties uz pašu sabiedriskajos medijos strādājošo godaprātu.

Novērtē šo rakstu:

0
0