Iesaki rakstu:

Rudens sesiju atklājot, valsts prezidents Egils Levits informÄ“ja Saeimu, ka ar Latvijas Republikas Satversmi vairs nepietiek “šodienas kompleksajā, modernajā valstÄ«”.  Saeimas deputātiem par to gan nebÅ«šot “jādomā, jālauza galva, tikai jāatstāj labs mantojums”, jo visu lielo reformÄ“šanas darbu paveikšot pats prezidents, “piedāvājot vajadzÄ«gos instrumentus”.

Atļaušos prezidentam nepaklausÄ«t. “LauzÄ«t galvu” ir katra deputāta pienākums.

Prezidenta skatÄ«jumā mÅ«su nelaimju cÄ“lonis ir nepietiekama pārnozaru sadarbÄ«ba, un risinājums tam – Saeimai dotas tiesÄ«bas iecelt “politiski atbildÄ«gu personu – valsts ministru specifiskām jomām, kas nav nosegtas ar politiku”. Kuras tās ir, viņš neprecizÄ“ja.

Protams, arÄ« tagad spÄ“kā esošie likumi ļauj izveidot Ä«pašu uzdevumu ministru posteņus un Ministru kabineta locekļu koleÄ£iālas institÅ«cijas sadarbÄ«bai. Bet jÅ«s taču atceraties – mums ir tik daudz naudas, ka kabatu spiež. TāpÄ“c arÄ« ministru un ministriju vajag tik daudz, kā vÄ“l nav bijis…

Levita domu atbalstot, varbÅ«t Ministru kabinetā vajadzÄ“tu izveidot jaunu posteni – valsts ministru politiskās atbildÄ«bas jautājumos? Tagad tā atbildÄ«ba izsmÄ“rÄ“ta pa visu laukumu, katram ministram pa saujiņai, Ministru prezidentam riekšaviņa. Bet tā – ikreiz, kad sastopamies ar varas nespÄ“ju tikt galā ar saviem pienākumiem, skaidri zināsim, ko darÄ«t. Politiskās atbildÄ«bas ministru nost, un braucam tālāk. Gan jau kādu grÄ“kāzi sameklÄ“s, noderÄ“s pieredze ar Vakcinācijas biroju – atradās taču cilvÄ“ki, kas piekrita karstas ogles ar plikām rokām grābt, kad pašiem ministriem to darÄ«t negribÄ“jās.

Aktuāli nepieciešams bÅ«tu arÄ« darbÄ«bas imitācijas valsts ministra postenis, kura galvenais pienākums bÅ«tu visu deleģēt. ArÄ« te zināmas iestrādes jau ir. PiemÄ“ram, ar MK pašu radÄ«to kovida izplatÄ«bas luksoforu. Pašlaik trÄ«s krāsas deg vienlaikus, satiksme kā Indijā – brauc visi, un priekšroka tam, kuram skaļāka taure. TāpÄ“c luksofora pārvaldÄ«bu vajag deleģēt – pašvaldÄ«bām vai vÄ“l labāk skolu direktoriem.

… Bet reālajā dzÄ«vÄ“, kuru, iespÄ“jams, no pils logiem grÅ«tāk saskatÄ«t, problÄ“mas ir gluži citas. Lielās slimnÄ«cas sāk atteikt plānveida palÄ«dzÄ«bu, skolas aiziet karantÄ«nā, vakcinācijas tempi nevis palielinās, bet krÄ«tas. Savukārt cenas -  gluži pretÄ“ji. Uz tā fona rÅ«gst cilvÄ“ku neapmierinātÄ«ba, liela nedrošÄ«ba par nākotni.

Lai to mainÄ«tu, es sliecos piekrist valsts prezidentam par to, ka nobriedusi nepieciešamÄ«ba “mainÄ«t 1922.gada izpratni par to, kā darbojas valdÄ«ba”. Tikai atšÄ·irÄ«bā no prezidenta es domāju, ka mums vajag nevis vairāk ministru, bet pilnu un konkrÄ“tu atbildÄ«bu no katra jau esošÄ.