RaudzÄ«ties uz AugÅ¡Ämcelto ar apustuļu acÄ«m
RÄ«gas un Latvijas arhibÄ«skaps JÄnis Vanags · 04.04.2021. · Komentāri (0)Mk 16:1-7 “Kad sabata diena bija pagÄjusi, Marija MagdalÄ“na un Marija, JÄ“kaba mÄte, un Salome nopirka smaržīgas zÄles, lai ietu un svaidÄ«tu JÄ“zu. Nedēļas pirmajÄ dienÄ rÄ«ta agrumÄ, saulei lecot, tÄs nÄca pie kapa un sarunÄjÄs savÄ starpÄ: “Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?” PacÄ“lušas acis, tÄs redzÄ“ja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels. IenÄkušas kapÄ, tÄs ieraudzÄ«ja baltÄs drÄnÄs tÄ“rptu jaunekli sēžam labajÄ pusÄ“, un tÄs izbijÄs. Bet viņš tÄm sacÄ«ja: “NebÄ«stieties! JÅ«s meklÄ“jat JÄ“zu, NÄcarieti, krustÄ sisto, viņš ir augšÄmcÄ“lies, un viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to viņa mÄcekļiem un PÄ“terim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jÅ«s viņu redzÄ“sit, kÄ viņš jums sacÄ«jis.”
Kristus ir augšÄmcÄ“lies! Ar šo lielo un nozÄ«mÄ«go notikumu es mÅ«s visus sirsnÄ«gi apsveicu!
Dažas dienas pirms tam, ZaļÄs ceturtdienas vakarÄ JÄ“zus ar mÄcekļiem svinÄ“ja Pashas svÄ“tkus. Tad, pateicÄ«bas dziesmu dziedÄjuši, viņi izgÄja uz Eļļas kalnu. MÄ“Ä£iniet stÄdÄ«ties priekšÄ – dažas stundas pirms katastrofas – ko JÄ“zus darÄ«ja? Viņš kopÄ ar mÄcekļiem dziedÄja pateicÄ«bas dziesmas! MÄcekļi priecÄ«gi dziedÄja lÄ«dzi, jo viņi nezinÄja, kas tÅ«lÄ«t notiks. Bet JÄ“zus zinÄja! Viņam Ä«stenÄ«bÄ vajadzÄ“ja bÅ«t nÄves baiļu nomÄktam. TomÄ“r viņš kopÄ ar draugiem dziedÄja par glÄbšanu, kuru Dievs savai tautai bija sagÄdÄjis pirms gadu simtiem.
Lai sastaptu to, kas notiek šodien, nepietiek ar atmiņÄm par seniem notikumiem. JÄ“zus dziedÄja pateicÄ«bas dziesmu, jo zinÄja, ka trešajÄ dienÄ TÄ“vs viņu piecels no kapa varenÄ spÄ“kÄ, kas pÄrspÄ“j katru saprašanu. Tas nemazinÄja priekšÄ stÄvošÄs šausmas, taÄu tieši tÄdēļ bija tik labi zinÄt, ka pÄ“c tam nekad vairs nebÅ«s ne baiļu, ne asins sviedru, ne ciešanu. NÄve bÅ«s aprÄ«ta uzvarÄ. Ellei tiks izrauts dzelonis. Un ne tikai viņam pašam, bet visiem viņa draugiem lÄ«dz pasaules galam. Dažas stundas pirms moku ceļa JÄ“zus dziedÄja pateicÄ«bas dziesmu, jo viņš – zinÄja.
MÄcekļi no svÄ“tku noskaņas tika izrauti spÄ“ji un skarbi. DzÄ«ves Ä«stenÄ«ba apklusinÄja viņu dziesmu un izklÄ«dinÄja tos pa malu malÄm. TaÄu Lieldienu rÄ«tÄ viņu dzÄ«vÄ“ ienÄca AugšÄmceltais. NÄ“, uzreiz viņi nesvinÄ“ja. Vispirms viņi pÄrbijÄs, domÄjot, ka redz spoku. Tikai tad, kad tie viņu pazina, kad pieskÄrÄs viņa brÅ«cÄ“m – jÄ, tad viņus sagrÄba Lieldienu prieks. Tas bija pat vairÄk nekÄ prieks. Tas bija spÄ“ks un drosme. Kad pÄ“c tam viņiem pašiem bija jÄpiedzÄ«vo lÄ«dzÄ«gs gals, tas nespÄ“ja viņus apturÄ“t un izklÄ«dinÄt, jo nu arÄ« viņi zinÄja.
ŠajÄ Lieldienu dievkalpojumÄ un Ä«stenÄ«bÄ – katrÄ dievkalpojumÄ mÄ“s sapulcÄ“jamies kÄ mÄcekļi ap JÄ“zu. “MÅ«su Kungs JÄ“zus Kristus tanÄ« naktÄ«, kad viņš tapa nodots…” KatrÄ dievkalpojumÄ atskan šie vÄrdi, kas to pašu notikumu padara tikpat reÄli klÄtesošu. SakramentÄli klÄtesošu. KatrÄ dievkalpojumÄ mÄ“s dziedam pateicÄ«bas dziesmu tÄpat, kÄ kopÄ ar JÄ“zu dziedÄja pirmie mÄcekļi. Un mirkli vÄ“lÄk viņš lauž ar mums maizi tÄpat kÄ ar mÄcekļiem ceÄ¼Ä uz Emmausu. Tas viss notiek tÄdēļ, lai mÄ“s pieskartos viņa brÅ«cÄ“m un viņu pazÄ«tu. Lai mÄ“s zinÄtu. Lai arÄ« mÄ“s droši zinÄtu un lai mÅ«s sagrÄbtu augšÄmcelšanÄs prieks. Nevis kÄ atmiņas par seniem notikumiem, bet kÄ tas, kas ar mums notiek tagad.
Tagadnes apziņa, klÄtbÅ«tnes pieskaršanÄs ir tik svarÄ«ga, jo jau veselu gadu dzÄ«ves Ä«stenÄ«ba mÄ“Ä£ina mÅ«s kÄ Kristus draudzi izklÄ«dinÄt. PadarÄ«t dievkalpojumus par par senu notikumu atmiņÄm un augšÄmcelto Kristu par tÄdu kÄ rÄ“gu. Neļausim tam notikt! Pretosimies tam savÄ sirdÄ« un garÄ! Neļausim atdzist ilgÄm reiz atkal savÄ dievnamÄ un draudzÄ“ satikties ar dzÄ«vo Kristu, lauzt ar viņu maizi un un mÄcekļu pulkÄ dziedÄt pateicÄ«bas dziesmu. Lai vienmÄ“r zinÄtu. ŠobrÄ«d labÄkais veids, kÄ sveikt augšÄmcelšanos, ir turÄ“ties pie Kristus, pie viņa baznÄ«cas un dievkalpošanas.
Marka evaņģēlija vÄ“stÄ«jums sÄkas ar vÄrdiem: “Kad sabata diena bija pagÄjusi.” Sabats bija svÄ“ta diena, kad daudzas ikdienišÄ·as lietas nedrÄ«kstÄ“ja darÄ«t. PÄ“c JÄ“zus nÄves tas viņa tuvajiem varÄ“ja bÅ«t mokoši, jo rosÄ«šanÄs ļauj nedomÄt, neiedziļinÄties. SievietÄ“m bÅ«tu vieglÄk izturÄ“t, ja viņas dotos uz kapu pie JÄ“zus, lai sagatavotu viņa Ä·ermeni dusÄ“šanai. TaÄu viņas to nedrÄ«kstÄ“ja, jo bija sabats. TÄdēļ mÄ“s varam lasÄ«t: “Nedēļas pirmajÄ dienÄ rÄ«ta agrumÄ, saulei lecot, tÄs nÄca pie kapa.” Visu sabata dienu viņas bija domÄjušas, kad reiz beidzot varÄ“s doties pie JÄ“zus. Pie pirmÄs iespÄ“jas viņas devÄs ceÄ¼Ä – aizcietušÄs, noilgojušÄs, jau pirms rÄ«ta gaismas. Kad ir liegts viss, kas parasti piepilda dienu, priekšplÄnÄ iznÄk tas, bez kÄ Ä«stenÄ«bÄ nevar iztikt.
Nu jau veselu gadu mums ir liegts daudz kas no tÄ, kas lÄ«dz šim aizpildÄ«ja dzÄ«vi. Tas nevienam nepatÄ«k, taÄu kurnÄ“šana nepalÄ«dz. VarbÅ«t drÄ«zÄk varam savu stÄvokli atvieglot, mÄ“Ä£inot paraudzÄ«tes uz apstÄkļiem ar citÄdÄm acÄ«m? KÄ bÅ«tu, ja mÄ“s ierobežojumus un aizliegumus uztvertu kÄ sava veida sabata laiku, kurš mums ir dots vai vismaz kuru mÄ“s varam izmantot, lai asÄk un skaidrÄk ieraudzÄ«tu, kas dzÄ«vÄ“ ir pa Ä«stam nozÄ«mÄ«gs? Bez kÄ pa Ä«stam nevaram un noteikti negribam iztikt?
MÄ“s mÄ“dzam iztÄ“loties, kÄ tas bÅ«s, kad atkal varÄ“sim darÄ«t visu, ko darÄ«jÄm agrÄk. VarbÅ«t vÄ“l ilgi tÄ nebÅ«s. VarbÅ«t tÄ vairs nebÅ«s nekad. Bet ja nu no dzÄ«ves pirms pandÄ“mijas varÄ“tu atgÅ«t atpakaļ vienu lietu – ko es izvÄ“lÄ“tos? Kas ir tas, bez kÄ es pa Ä«stam nevaru iztikt? Vai, ja tÄs bÅ«tu trÄ«s lietas? Kuras man bÅ«tu vissvarÄ«gÄkÄs? Kuras es steigtos darÄ«t, tikko sÄktu aust rÄ«ts? IzpÄ“tot un sarindojot savas ilgas mÄ“s daudz ko par sevi uzzinÄtu – kur un kas patiesÄ«bÄ esam.
Nupat FeisbukÄ piedzÄ«voju atgadÄ«jumu, kurš man lika domÄt. LielÄs piektdienas ierakstam es biju pievienojis attÄ“lu ar JÄ“zu. Tad nu Feisbuks man piedÄvÄja “atzÄ«mÄ“t draugu”. JÅ«s jau zinÄt, kÄ tas notiek, – algoritms attÄ“lam uz sejas uzliek ÄetrstÅ«rÄ«ti un aicina ierakstÄ«t vÄrdu. Kad sÄc rakstÄ«t, tas no taviem draugiem piedÄvÄ kÄdu, kam vÄrds sÄkas ar tÄdiem burtiem. Es sÄku rakstÄ«t “JÄ“zus”, taÄu izrÄdÄ«jÄs, ka starp maniem daudzajiem Feisbuka draugiem viņa nav! Pieņemsim, ka Kungs JÄ“zus tur nav ierÄ«kojis sev profilu FeisbukÄ – bet kÄ bÅ«tu dzÄ«vÄ“? JautÄju sev pavisam nopietni. Vai, izrunÄjot JÄ“zus vÄrdu, mans dzÄ«ves algoritms parÄdÄ«tu JÄ“zu kÄ draugu? JÅ«s zinÄt JÄ“zus vÄrdus: “Ne katrs, kurš uz mani saka: “Kungs, kungs…”.” Šis sabata laiks ir laba iespÄ“ja izvÄ“rtÄ“t savas attiecÄ«bas ar viņu.
Var apskaust dvÄ“seles stÄvokli, kÄds bija sievietÄ“m sabata dienÄ. BÅ«sim taÄu pamanÄ«juši, cik grÅ«ti reizÄ“m ir sakopot domas. Darot kÄdu darbu, sēžot kÄdÄ sapulcÄ“ un pat klausoties sprediÄ·i, domas aizklÄ«st tÄ, ka attopies un brÄ«nies – kÄ es lÄ«dz šejienei esmu aizdomÄjies? IzklaidÄ«ba lÅ«gšanas laikÄ ir labi zinÄms garÄ«gÄs dzÄ«ves apgrÅ«tinÄjums. Kaut varÄ“tu tÄ, kÄ šÄ«m sievietÄ“m sabatÄ – visas domas pie JÄ“zus. Lai, aizsapņojoties un domÄm sÄkot klejot, tÄs vienmÄ“r aizklÄ«stu pie viņa, pie Kristus. Tad mÄ“s zinÄtu, ka viņš arÄ« dzÄ«vÄ“ ir draugs, patiesi augšÄmcÄ“lies un dzÄ«vs. LÅ«k, lieta starp pašÄm pirmajÄm, ko vÄ“lÄ“ties un izlÅ«gt no Dieva.
VarbÅ«t pandÄ“mijas laiks to ir jau veicinÄjis. KlusÄs nedēļas intervijÄs man vienmÄ“r jautÄja, ar ko šÄ«s Lieldienas atšÄ·iras – kad jau vesels gads pavadÄ«ts ÄrkÄrtas apstÄkļos? Es teiktu – ar to, ka pat publiskajÄ telpÄ tÄs ir dziļÄkas nekÄ parasti. Kopš nav tirdziņu, šÅ«poļu, olu ripinÄšanas sacensÄ«bu un citu virspusÄ“ju lietu, kas citkÄrt piesaistÄ«ja daudz uzmanÄ«bas, jebšu nebija nekas vairÄk par jauku izklaidi, kas ļauj nedomÄt un neiedziļinÄties, mÄ“s uz LieldienÄm esam palÅ«kojušies dziļÄk, nopietnÄk.
“Vai tad jÅ«s nezinÄt, ka mÄ“s, kas kristÄ«ti uz JÄ“zu Kristu, esam kristÄ«ti uz viņa nÄvi? TÄ mÄ“s kristÄ«bÄ lÄ«dz ar viņu esam aprakti nÄvÄ“, lai tÄpat kÄ Kristus, kas caur TÄ“va godÄ«bu uzmodinÄts no mirušajiem, arÄ« mÄ“s staigÄtu jaunÄ dzÄ«vÄ“.” (Rom. 6:3-4)
Tik svinÄ«gi nopietni apustulis PÄvils runÄ par Lieldienu jÄ“gu. MÄ“s lÄ«dz ar Kristu topam aprakti nÄvÄ“, lai lÄ«dz ar viņu uzmostos jauna veida dzÄ«vei. Kataklizmu laiks, kur pandÄ“mijai nÄk lÄ«dzi klimata pÄrmaiņas un dažÄdi nemieri – tas jau ir daudz ko apracis un vÄ“l apraks. No tÄ var nebÅ«t citas izejas kÄ uzmošanÄs ne tik baudÄmai, taÄu dziļÄkai un sakopotai dzÄ«vei. TÄdai, kur Kristus mums piecÄ“lÄs no kapa, kurÄ viņu apraka tÄ laika varenÄkÄ vara.
VarÄ“tu iebilst, ka tas neder visiem, bet tikai kristiešiem. TaÄu mÄ“s visi dzÄ«vojam zemÄ“, kuras kultÅ«ru, vÄ“rtÄ«bas, attiecÄ«bas un likumus lielÄ mÄ“rÄ ir veidojusi Kristus priekšzÄ«me un apustuļu vÄ“sts. AugšÄmceļoties tÄ ceļ augšup arÄ« mÅ«s. Reiz lasÄ«ju atziņu, ka bÅ«t kristietim nozÄ«mÄ“ raudzÄ«ties uz Kristu ar apustuļu acÄ«m. Kur mums vajadzÄ“tu viņu ieraudzÄ«t savÄ atjaunotajÄ dzÄ«vÄ“? Tieši dažÄs galvenajÄs lietÄs, bez kurÄm nevar iztikt.
“JÅ«s, vÄ«ri, mÄ«liet savas sievas, tÄpat kÄ Kristus ir mÄ«lÄ“jis savu draudzi un pats sevi tÄs labÄ ir ziedojis… mÄ«liet savu sievu kÄ sevi pašu, bet sieva lai jÅ«t bijÄ«bu pret vÄ«ru. BÄ“rni, esiet paklausÄ«gi saviem vecÄkiem KungÄ, jo tas ir taisni. JÅ«s, tÄ“vi, netramdiet savus bÄ“rnus, lai neizaug bailÄ«gi, bet audziniet viņus ar Kunga doto audzinÄšanu un pamÄcÄ«bu.” Ar tÄdiem vÄrdiem apustulis PÄvils stÄsta par Ä£imeni. TÄ viņam nav radošu izmÄ“Ä£inÄjumu lauciņš paša priekam, bet Kristus atspulgs, dÄrgums un dievišÄ·a dÄvana, kas izauklÄ“ dzÄ«vÄ«bu augšÄmceltu nÄkotni.
NÄciju un valsti veido kopÄ«gas vÄ“rtÄ«bas. Šis vÄrds gan ir tik bieži lietots, ka tam sÄk zust nozÄ«me. Kas tas ir “vÄ“rtÄ«bas” un kur tÄs var likt? PrecÄ«zÄk bÅ«tu runÄt par tikumiem. VÄ“rtÄ«bas var kaut kur dziļi noglabÄt un vajadzÄ«bas brÄ«dÄ« apcerÄ“t, ka mums tÄdas ir. Tikumi ir tikai tad, kad tos liek lietÄ. PÄrÄ“jÄ laikÄ to nav.
NesenÄs diskusijÄs tika piedÄvÄts definÄ“jums, ka tikumÄ«ba esot vienkÄrši labi paradumi. VarbÅ«t pasaulÄ“, kur augšÄmcelšanÄs vietÄ ir krÄsainas olas, tÄds spriedums bÅ«tu gana dziļš. TaÄu atjaunotÄ, paaugstinÄtÄ dzÄ«vÄ“ tikums ir neaizstÄjams instruments, ar kuru iedarboties uz pasauli, lai to veidotu labu un apdzÄ«vojamu. Raugoties uz Kristu ar apustuļu acÄ«m, tikumÄ«ba ir atsaukšanÄs mÄ«lestÄ«bÄ tam, kurš par mums cieta, mira un augšÄmcÄ“lÄs; tam, kurš teica: “Kad es bÅ«šu paaugstinÄts, es visus vilkšu pie sevis.”
RaudzÄ«ties uz augšÄmcelto Kristu ar apustuļu acÄ«m… Lieldienu rÄ«tÄ tie bija ieslÄ“gušies un norobežojušies no visa. Viņi neuzdrošinÄjÄs iziet no mÄjÄm, baidoties par savu veselÄ«bu un dzÄ«vÄ«bu. Pasaule viņiem beidzÄs pie istabas sliekšÅ†a, un par nÄkotni nekas nebija skaidrs. Tas ir tik mÅ«sdienÄ«gi pazÄ«stami, ka ļoti gribas zinÄt, kÄ gan šis izbiedÄ“tais pulciņš kļuva par efektÄ«vu komandu, kas pagÄnisko pasauli sÄka pÄrveidot par kristÄ«go kultÅ«ru un par civilizÄcijas augstÄko virsotni. Tas notika tÄ, ka galÄ“ja apmulsuma un izmisuma brÄ«dÄ« viņu vidÅ« ienÄca augšÄmceltais Kristus. JÅ«su sirdis lai neizbÄ«stas! PasaulÄ“ jums bÅ«s bÄ“das, bet turiet drošu prÄtu – es pasauli esmu uzvarÄ“jis!
TajÄ brÄ«dÄ« mÄcekļi piedzÄ«voja iekšÄ“ju pÄrvÄ“rtÄ«bu, kas atbrÄ«voja no bailÄ“m un neziņas. Viņi joprojÄm nezinÄja, ar ko viss beigsies, taÄu zinÄja vienu – ja Kristus ir dzÄ«vs un pie manis, tad lai nÄk kas nÄkdams. ŠÄ« dzÄ«ves uztvere viņus padarÄ«ja par apustuļiem, patiesÄ«bas lieciniekiem un pasaules atjaunotÄjiem.
ArÄ« mÄ“s nezinÄm, ar ko šis beigsies, taÄu kopš Lieldienu rÄ«ta varam raudzÄ«ties uz AugšÄmcelto ar apustuļu acÄ«m. Un tad lai nÄk, kas nÄkdams. Ja viņš ir ar mums, kas bÅ«s pret mums? JÄ“zus nogÄja visu ceļu lÄ«dz sÄpÄ“m, izmisumam, atsvešinÄtÄ«bai un pat Dieva pamestÄ«bai. TaÄu ceļa galÄ viņš augšÄmcÄ“lÄs un gaida mÅ«s. Tur mÄ“s krÄ«tam augšÄmceltÄ Dieva DÄ“la atplestajÄs rokÄs.
MÄ“s esam pielÄgoti dzÄ«vei šÄdÄ pasaulÄ“ ar visÄm tÄs pandÄ“mijÄm un kataklizmÄm. TÄtad mÅ«sos ir spÄ“ja pastÄvÄ“t un uzvarÄ“t. AtradÄ«sim un atraisÄ«sim sevÄ« šo potenciÄlu, raugoties uz augšÄmcelto Kristu ar apustuļu acÄ«m un Lieldienu rÄ«ta sievu acÄ«m. Viņš patiesi ir augšÄmcÄ“lies! Man, tev un mums visiem. PriecÄ«gas Lieldienas!