Iesaki rakstu:

Mk 16:1-7  “Kad sabata diena bija pagājusi, Marija MagdalÄ“na un Marija, JÄ“kaba māte, un Salome nopirka smaržīgas zāles, lai ietu un svaidÄ«tu JÄ“zu. Nedēļas pirmajā dienā rÄ«ta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa un sarunājās savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?” PacÄ“lušas acis, tās redzÄ“ja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels. Ienākušas kapā, tās ieraudzÄ«ja baltās drānās tÄ“rptu jaunekli sēžam labajā pusÄ“, un tās izbijās. Bet viņš tām sacÄ«ja: “NebÄ«stieties! JÅ«s meklÄ“jat JÄ“zu, Nācarieti, krustā sisto, viņš ir augšÄmcÄ“lies, un viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un PÄ“terim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jÅ«s viņu redzÄ“sit, kā viņš jums sacÄ«jis.”

Kristus ir augšÄmcÄ“lies! Ar šo lielo un nozÄ«mÄ«go notikumu es mÅ«s visus sirsnÄ«gi apsveicu!

Dažas dienas pirms tam, Zaļās ceturtdienas vakarā JÄ“zus ar mācekļiem svinÄ“ja Pashas svÄ“tkus. Tad, pateicÄ«bas dziesmu dziedājuši, viņi izgāja uz Eļļas kalnu. MÄ“Ä£iniet stādÄ«ties priekšÄ – dažas stundas pirms katastrofas – ko JÄ“zus darÄ«ja? Viņš kopā ar mācekļiem dziedāja pateicÄ«bas dziesmas!  Mācekļi priecÄ«gi dziedāja lÄ«dzi, jo viņi nezināja, kas tÅ«lÄ«t notiks. Bet JÄ“zus zināja! Viņam Ä«stenÄ«bā vajadzÄ“ja bÅ«t nāves baiļu nomāktam. TomÄ“r viņš kopā ar draugiem dziedāja par glābšanu, kuru Dievs savai tautai bija sagādājis pirms gadu simtiem.

Lai sastaptu to, kas notiek šodien, nepietiek ar atmiņām par seniem notikumiem. JÄ“zus dziedāja pateicÄ«bas dziesmu, jo zināja, ka trešajā dienā TÄ“vs viņu piecels no kapa varenā spÄ“kā, kas pārspÄ“j katru saprašanu. Tas nemazināja priekšÄ stāvošÄs šausmas, taču tieši tādēļ bija tik labi zināt, ka pÄ“c tam nekad vairs nebÅ«s ne baiļu, ne asins sviedru, ne ciešanu. Nāve bÅ«s aprÄ«ta uzvarā. Ellei tiks izrauts dzelonis. Un ne tikai viņam pašam, bet visiem viņa draugiem lÄ«dz pasaules galam. Dažas stundas pirms moku ceļa JÄ“zus dziedāja pateicÄ«bas dziesmu, jo viņš – zināja.

Mācekļi no svÄ“tku noskaņas tika izrauti spÄ“ji un skarbi. DzÄ«ves Ä«stenÄ«ba apklusināja viņu dziesmu un izklÄ«dināja tos pa malu malām. Taču Lieldienu rÄ«tā viņu dzÄ«vÄ“ ienāca AugšÄmceltais. NÄ“, uzreiz viņi nesvinÄ“ja. Vispirms viņi pārbijās, domājot, ka redz spoku. Tikai tad, kad tie viņu pazina, kad pieskārās viņa brÅ«cÄ“m – jā, tad viņus sagrāba Lieldienu prieks. Tas bija pat vairāk nekā prieks. Tas bija spÄ“ks un drosme. Kad pÄ“c tam viņiem pašiem bija jāpiedzÄ«vo lÄ«dzÄ«gs gals, tas nespÄ“ja viņus apturÄ“t un izklÄ«dināt, jo nu arÄ« viņi zināja.

Šajā Lieldienu dievkalpojumā un Ä«stenÄ«bā – katrā dievkalpojumā mÄ“s sapulcÄ“jamies kā mācekļi ap JÄ“zu. “MÅ«su Kungs JÄ“zus Kristus tanÄ« naktÄ«, kad viņš tapa nodots…” Katrā dievkalpojumā atskan šie vārdi, kas to pašu notikumu padara tikpat reāli klātesošu. Sakramentāli klātesošu. Katrā dievkalpojumā mÄ“s dziedam pateicÄ«bas dziesmu tāpat, kā kopā ar JÄ“zu dziedāja pirmie mācekļi. Un mirkli vÄ“lāk viņš lauž ar mums maizi tāpat kā ar mācekļiem ceļā uz Emmausu. Tas viss notiek tādēļ, lai mÄ“s pieskartos viņa brÅ«cÄ“m un viņu pazÄ«tu. Lai mÄ“s zinātu. Lai arÄ« mÄ“s droši zinātu un lai mÅ«s sagrābtu augšÄmcelšanās prieks. Nevis kā atmiņas par seniem notikumiem, bet kā tas, kas ar mums notiek tagad.

Tagadnes apziņa, klātbÅ«tnes pieskaršanās ir tik svarÄ«ga, jo jau veselu gadu dzÄ«ves Ä«stenÄ«ba mÄ“Ä£ina mÅ«s kā Kristus draudzi izklÄ«dināt. PadarÄ«t dievkalpojumus par par  senu notikumu atmiņām un augšÄmcelto Kristu par tādu kā rÄ“gu. Neļausim tam notikt! Pretosimies tam savā sirdÄ« un garā! Neļausim atdzist ilgām reiz atkal savā dievnamā un draudzÄ“ satikties ar dzÄ«vo Kristu, lauzt ar viņu maizi un un mācekļu pulkā dziedāt pateicÄ«bas  dziesmu. Lai vienmÄ“r zinātu. ŠobrÄ«d labākais veids, kā sveikt augšÄmcelšanos, ir turÄ“ties pie Kristus, pie viņa baznÄ«cas un dievkalpošanas.

Marka evaņģēlija vÄ“stÄ«jums sākas ar vārdiem: “Kad sabata diena bija pagājusi.” Sabats bija svÄ“ta diena, kad daudzas ikdienišÄ·as lietas nedrÄ«kstÄ“ja darÄ«t. PÄ“c JÄ“zus nāves tas viņa tuvajiem varÄ“ja bÅ«t mokoši, jo rosÄ«šanās ļauj nedomāt, neiedziļināties. SievietÄ“m bÅ«tu vieglāk izturÄ“t, ja viņas dotos uz kapu pie JÄ“zus, lai sagatavotu viņa Ä·ermeni dusÄ“šanai. Taču viņas to nedrÄ«kstÄ“ja, jo bija sabats. Tādēļ mÄ“s varam lasÄ«t: “Nedēļas pirmajā dienā rÄ«ta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa.” Visu sabata dienu viņas bija domājušas, kad reiz beidzot varÄ“s doties pie JÄ“zus. Pie pirmās iespÄ“jas viņas devās ceļā – aizcietušÄs, noilgojušÄs, jau pirms rÄ«ta gaismas. Kad ir liegts viss, kas parasti piepilda dienu, priekšplānā iznāk tas, bez kā Ä«stenÄ«bā nevar iztikt.

Nu jau veselu gadu mums ir liegts daudz kas no tā, kas lÄ«dz šim aizpildÄ«ja dzÄ«vi. Tas nevienam nepatÄ«k, taču kurnÄ“šana nepalÄ«dz. VarbÅ«t drÄ«zāk varam savu stāvokli atvieglot, mÄ“Ä£inot paraudzÄ«tes uz apstākļiem ar citādām acÄ«m? Kā bÅ«tu, ja mÄ“s ierobežojumus un aizliegumus uztvertu kā sava veida sabata laiku, kurš mums ir dots vai vismaz kuru mÄ“s varam izmantot,  lai asāk un skaidrāk ieraudzÄ«tu, kas dzÄ«vÄ“ ir pa Ä«stam nozÄ«mÄ«gs? Bez kā pa Ä«stam nevaram un noteikti negribam iztikt?

MÄ“s mÄ“dzam iztÄ“loties, kā tas bÅ«s, kad atkal varÄ“sim darÄ«t visu, ko darÄ«jām agrāk. VarbÅ«t vÄ“l ilgi tā nebÅ«s. VarbÅ«t tā vairs nebÅ«s nekad. Bet ja nu no dzÄ«ves pirms pandÄ“mijas varÄ“tu atgÅ«t atpakaļ vienu lietu – ko es izvÄ“lÄ“tos? Kas ir tas, bez kā es pa Ä«stam nevaru iztikt? Vai, ja tās bÅ«tu trÄ«s lietas? Kuras man bÅ«tu vissvarÄ«gākās? Kuras es steigtos darÄ«t, tikko sāktu aust rÄ«ts? IzpÄ“tot un sarindojot savas ilgas mÄ“s daudz ko par sevi uzzinātu – kur un kas patiesÄ«bā esam.

Nupat Feisbukā piedzÄ«voju atgadÄ«jumu, kurš man lika domāt. Lielās piektdienas ierakstam es biju pievienojis attÄ“lu ar JÄ“zu. Tad nu Feisbuks man piedāvāja “atzÄ«mÄ“t draugu”. JÅ«s jau zināt, kā tas notiek, – algoritms attÄ“lam uz sejas uzliek četrstÅ«rÄ«ti un aicina ierakstÄ«t vārdu. Kad sāc rakstÄ«t, tas no taviem draugiem piedāvā kādu, kam vārds sākas ar tādiem burtiem. Es sāku rakstÄ«t “JÄ“zus”, taču izrādÄ«jās, ka starp maniem daudzajiem Feisbuka draugiem viņa nav! Pieņemsim, ka Kungs JÄ“zus tur nav ierÄ«kojis sev profilu Feisbukā – bet kā bÅ«tu dzÄ«vÄ“? Jautāju sev pavisam nopietni. Vai, izrunājot JÄ“zus vārdu, mans dzÄ«ves algoritms parādÄ«tu JÄ“zu kā draugu? JÅ«s zināt JÄ“zus vārdus: “Ne katrs, kurš uz mani saka: “Kungs, kungs…”.” Šis sabata laiks ir laba iespÄ“ja izvÄ“rtÄ“t savas attiecÄ«bas ar viņu.

Var apskaust dvÄ“seles stāvokli, kāds bija sievietÄ“m sabata dienā. BÅ«sim taču pamanÄ«juši, cik grÅ«ti reizÄ“m ir sakopot domas. Darot kādu darbu, sēžot kādā sapulcÄ“ un pat klausoties sprediÄ·i, domas aizklÄ«st tā, ka attopies un brÄ«nies – kā es lÄ«dz šejienei esmu aizdomājies? IzklaidÄ«ba lÅ«gšanas laikā ir labi zināms garÄ«gās dzÄ«ves apgrÅ«tinājums. Kaut varÄ“tu tā, kā šÄ«m sievietÄ“m sabatā – visas domas pie JÄ“zus. Lai, aizsapņojoties un domām sākot klejot, tās vienmÄ“r aizklÄ«stu pie viņa, pie Kristus.  Tad mÄ“s zinātu, ka viņš arÄ« dzÄ«vÄ“ ir draugs, patiesi augšÄmcÄ“lies un dzÄ«vs. LÅ«k, lieta starp pašÄm pirmajām, ko vÄ“lÄ“ties un izlÅ«gt no Dieva.

VarbÅ«t pandÄ“mijas laiks to ir jau veicinājis. Klusās nedēļas intervijās man vienmÄ“r jautāja, ar ko šÄ«s Lieldienas atšÄ·iras – kad jau vesels gads pavadÄ«ts ārkārtas apstākļos? Es teiktu – ar to, ka pat publiskajā telpā tās ir dziļākas nekā parasti. Kopš nav tirdziņu, šÅ«poļu, olu ripināšanas sacensÄ«bu un citu virspusÄ“ju lietu, kas citkārt piesaistÄ«ja daudz uzmanÄ«bas, jebšu nebija nekas vairāk par jauku izklaidi, kas ļauj nedomāt un neiedziļināties, mÄ“s uz Lieldienām esam palÅ«kojušies dziļāk, nopietnāk.

“Vai tad jÅ«s nezināt, ka mÄ“s, kas kristÄ«ti uz JÄ“zu Kristu, esam kristÄ«ti uz viņa nāvi? Tā mÄ“s kristÄ«bā lÄ«dz ar viņu esam aprakti nāvÄ“, lai tāpat kā Kristus, kas caur TÄ“va godÄ«bu uzmodināts no mirušajiem, arÄ« mÄ“s staigātu jaunā dzÄ«vÄ“.” (Rom. 6:3-4)

Tik svinÄ«gi nopietni apustulis Pāvils runā par Lieldienu jÄ“gu. MÄ“s lÄ«dz ar Kristu topam aprakti nāvÄ“, lai lÄ«dz ar viņu uzmostos jauna veida dzÄ«vei. Kataklizmu laiks, kur pandÄ“mijai nāk lÄ«dzi klimata pārmaiņas un dažādi nemieri – tas jau ir daudz ko apracis un vÄ“l apraks. No tā var nebÅ«t citas izejas kā uzmošanās ne tik baudāmai, taču dziļākai un sakopotai dzÄ«vei. Tādai, kur Kristus mums piecÄ“lās no kapa, kurā viņu apraka tā laika varenākā vara.

VarÄ“tu iebilst, ka tas neder visiem, bet tikai kristiešiem. Taču mÄ“s visi dzÄ«vojam zemÄ“, kuras kultÅ«ru, vÄ“rtÄ«bas, attiecÄ«bas un likumus lielā mÄ“rā ir veidojusi Kristus priekšzÄ«me un apustuļu vÄ“sts. AugšÄmceļoties tā ceļ augšup arÄ« mÅ«s. Reiz lasÄ«ju atziņu, ka bÅ«t kristietim nozÄ«mÄ“ raudzÄ«ties uz Kristu ar apustuļu acÄ«m.  Kur mums vajadzÄ“tu viņu ieraudzÄ«t savā atjaunotajā dzÄ«vÄ“? Tieši dažās galvenajās lietās, bez kurām nevar iztikt.

“JÅ«s, vÄ«ri, mÄ«liet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mÄ«lÄ“jis savu draudzi un pats sevi tās labā ir ziedojis… mÄ«liet savu sievu kā sevi pašu, bet sieva lai jÅ«t bijÄ«bu pret vÄ«ru. BÄ“rni, esiet paklausÄ«gi saviem vecākiem Kungā, jo tas ir taisni. JÅ«s, tÄ“vi, netramdiet savus bÄ“rnus, lai neizaug bailÄ«gi, bet audziniet viņus ar Kunga doto audzināšanu un pamācÄ«bu.” Ar tādiem vārdiem apustulis Pāvils stāsta par Ä£imeni. Tā viņam nav radošu izmÄ“Ä£inājumu lauciņš paša priekam, bet Kristus atspulgs, dārgums un dievišÄ·a dāvana, kas izauklÄ“ dzÄ«vÄ«bu augšÄmceltu nākotni.

Nāciju un valsti veido kopÄ«gas vÄ“rtÄ«bas. Šis vārds gan ir tik bieži lietots, ka tam sāk zust nozÄ«me. Kas tas ir “vÄ“rtÄ«bas” un kur tās var likt? PrecÄ«zāk bÅ«tu runāt par tikumiem. VÄ“rtÄ«bas var kaut kur dziļi noglabāt un vajadzÄ«bas brÄ«dÄ« apcerÄ“t, ka mums tādas ir. Tikumi ir tikai tad, kad tos liek lietā. PārÄ“jā laikā to nav. 

Nesenās diskusijās tika piedāvāts definÄ“jums, ka tikumÄ«ba esot vienkārši labi paradumi. VarbÅ«t pasaulÄ“, kur augšÄmcelšanās vietā ir krāsainas olas, tāds spriedums bÅ«tu gana dziļš. Taču atjaunotā, paaugstinātā dzÄ«vÄ“ tikums ir neaizstājams instruments, ar kuru iedarboties uz pasauli, lai to veidotu labu un apdzÄ«vojamu. Raugoties uz Kristu ar apustuļu acÄ«m, tikumÄ«ba ir atsaukšanās mÄ«lestÄ«bā tam, kurš par mums cieta, mira un augšÄmcÄ“lās; tam, kurš teica: “Kad es bÅ«šu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.”

RaudzÄ«ties uz augšÄmcelto Kristu ar apustuļu acÄ«m… Lieldienu rÄ«tā tie bija ieslÄ“gušies un norobežojušies no visa. Viņi neuzdrošinājās iziet no mājām, baidoties par savu veselÄ«bu un dzÄ«vÄ«bu. Pasaule viņiem beidzās pie istabas sliekšÅ†a, un par nākotni nekas nebija skaidrs. Tas ir tik mÅ«sdienÄ«gi pazÄ«stami, ka ļoti gribas zināt, kā gan šis izbiedÄ“tais pulciņš kļuva par efektÄ«vu komandu, kas pagānisko pasauli sāka pārveidot par kristÄ«go kultÅ«ru un par civilizācijas augstāko virsotni. Tas notika tā, ka galÄ“ja apmulsuma un izmisuma brÄ«dÄ« viņu vidÅ« ienāca augšÄmceltais Kristus. JÅ«su sirdis lai neizbÄ«stas! PasaulÄ“ jums bÅ«s bÄ“das, bet turiet drošu prātu – es pasauli esmu uzvarÄ“jis!

Tajā brÄ«dÄ« mācekļi piedzÄ«voja iekšÄ“ju pārvÄ“rtÄ«bu, kas atbrÄ«voja no bailÄ“m un neziņas. Viņi joprojām nezināja, ar ko viss beigsies, taču zināja vienu – ja Kristus ir dzÄ«vs un pie manis, tad lai nāk kas nākdams. ŠÄ« dzÄ«ves uztvere viņus padarÄ«ja par apustuļiem, patiesÄ«bas lieciniekiem un pasaules atjaunotājiem.

ArÄ« mÄ“s nezinām, ar ko šis beigsies, taču kopš Lieldienu rÄ«ta varam raudzÄ«ties uz AugšÄmcelto ar apustuļu acÄ«m. Un tad lai nāk, kas nākdams. Ja viņš ir ar mums, kas bÅ«s pret mums? JÄ“zus nogāja visu ceļu lÄ«dz sāpÄ“m, izmisumam, atsvešinātÄ«bai un pat Dieva pamestÄ«bai. Taču ceļa galā viņš augšÄmcÄ“lās un gaida mÅ«s. Tur mÄ“s krÄ«tam augšÄmceltā Dieva DÄ“la atplestajās rokās.

MÄ“s esam pielāgoti dzÄ«vei šÄdā pasaulÄ“ ar visām tās pandÄ“mijām un kataklizmām. Tātad mÅ«sos ir spÄ“ja pastāvÄ“t un uzvarÄ“t. AtradÄ«sim un atraisÄ«sim sevÄ« šo potenciālu, raugoties uz augšÄmcelto Kristu ar apustuļu acÄ«m un Lieldienu rÄ«ta sievu acÄ«m. Viņš patiesi ir augšÄmcÄ“lies! Man, tev un mums visiem. PriecÄ«gas Lieldienas!