Iesaki rakstu:

Nu jau pirms laba laika, starptautiskās Ä£imenes dienas sakarā (t.i., 15. maijā) nelielā komentārā izteicu savas domas par mÅ«sdienu Ä£imeni. Komentāra bÅ«tÄ«ba ir aptuveni šÄda: Ä£imenes ir raksturÄ«gas visām sabiedrÄ«bām, tikai to forma var bÅ«t visai dažāda.

ŠÄ·iet, ka visizplatÄ«tākā Ä£imenes forma ir tā dÄ“vÄ“tā nukleārā Ä£imene, kas sastāv no vecākiem un bÄ“rniem. TomÄ“r, ņemot vÄ“rā Ä£imeņu formu dažādÄ«bu, nav iespÄ“jams pateikt, ka viena Ä£imene ir pareizā, bet cita nepareizā. Turklāt ar vārdu “Ä£imene” arÄ« mÅ«su sabiedrÄ«bā var apzÄ«mÄ“t visai dažādas cilvÄ“ku kopas – tā ne vienmÄ“r nozÄ«mÄ“s asinsradinieku vai vienviet dzÄ«vojošu un vienu mājsaimniecÄ«bu veidojošu reproduktÄ«vu apvienÄ«bu, kas no pirmā acu uzmetiena raksturo nukleāro Ä£imeni.

DrÄ«z vien kristÄ«gi noskaņotais itkā RÄ«gas apriņķa interneta izdevums aprinkis.lv publicÄ“ja filozofes Maijas KÅ«les viedokli par maniem izteikumiem. Izskatās, ka KÅ«les kundze gan nebija apgrÅ«tinājusi sevi ar minÄ“tā viedokļa izpÄ“ti, jo atsaucās uz lietām, kuras bija diametrāli pretÄ“jas manis teiktajam. Turklāt profesores teiktajā atspoguļojās neizpratne par antropoloÄ£ijas izziņas metodÄ“m un šo nozari kopumā.

Tā kā man ir tas gods bÅ«t Latvijas Antropologu biedrÄ«bas valdes priekšsÄ“dÄ“tājam, esmu pietiekoši labi informÄ“ts par to, no kurienes Latvijā “savairojušies radikālā tipa antropologi, kas portālos ar skubu sniedz postmodernas atziņas it kā visas savas nozares vārdā, bÅ«dami pārsātināti ar relatÄ«vismu un skepticismu” kā arÄ« “kā var nonākt pie tik derdzÄ«ga secinājuma, noraidot dzÄ«ves ideālformu un nākotni saskatot tikai sociālo un bioloÄ£isko saišu iziršanā, haosā un nemitÄ«gā mainÄ«gumā”.

Pārsātināti ar relatīvismu

AtšÄ·irÄ«bā no filozofijas antropoloÄ£ija ir empÄ«riska zinātne. KamÄ“r filozofija nodarbojas ar prāta eksperimentiem un dažāda veida intelektuāliem vingrinājumiem, antropologu izziņas pamats caurcaurÄ“m ir empÄ«riski novÄ“rojumi. AntropoloÄ£ijas interešu lokā ir cilvÄ“ks visā šÄ« vārda plašumā. Tas nozÄ«mÄ“ – principā antropoloÄ£ija pÄ“ta cilvÄ“kus, kas dzÄ«vo un ir dzÄ«vojuši visos laikos un visās vietās. Nozare, kuru pārstāvu es, t.i., sociālā/kultÅ«ras antropoloÄ£ija, galvenokārt nodarbojas ar cilvÄ“ku pÄ“tniecÄ«bu “mÅ«sdienās”, t.i., laikā, kad antropologs veic savus novÄ“rojumus.

Kopš mÅ«sdienu antropoloÄ£ijas pirmsākumiem 19. gadsimta otrajā pusÄ“ ir uzkrājies ļoti liels šÄdu novÄ“rojumu skaits, un liela daļa nu jau diez vai attiecas uz mÅ«sdienām, tāpÄ“c arÄ« šis vārds iepriekšÄ“jā teikumā likts pÄ“diņās. AntropoloÄ£ijas uzdevums, veicot pÄ“tÄ«jumus, ir izdarÄ«t secinājumus par cilvÄ“kiem kopumā.

Šajā sakarā nepietiek vien ar to, ka tiek pÄ“tÄ«ta “mÅ«su”, industriālā vai pilsÄ“tas, vai Eiropas sabiedrÄ«ba. AntropoloÄ£iju interesÄ“ cilvÄ“ki, lai kur tie arÄ« nedzÄ«votu, jo, tikai apzinoties visu cilvÄ“cÄ«gās eksistences dažādÄ«bu, iespÄ“jams izdarÄ«t kādus secinājumus par cilvÄ“kiem kopumā. Veids, kā antropologi iegÅ«st datus, uz kuru pamata tiek izdarÄ«ti spriedumi, saucas “lauka pÄ“tÄ«jums”, kura galvenā komponente ir tā dÄ“vÄ“tais lÄ«dzdalÄ«gais novÄ“rojums. Tas ir sistemātisks metožu kopums, kura laikā pÄ“tnieka uzdevums ir iekļauties pÄ“tāmajā sabiedrÄ«bā, t.i., lÄ«dzdarboties. ŠÄdā veidā, caur nereti visai subjektÄ«vu, individuālā piedzÄ«vojuma mediÄ“tu pieredzi, antropologi iegÅ«st unikālu pieredzi, kas ļauj tiem dziļi izprast pÄ“tāmās sabiedrÄ«bas uzskatus un rÄ«cÄ«bas veidus.

PÄ“tÄ«juma laikā viens no svarÄ«gākajiem uzdevumiem ir spÄ“t paskatÄ«ties uz sabiedrÄ«bu no tās locekļa redzes leņķa. Lai to varÄ“tu izdarÄ«t, nākas pārveidot arÄ« savu pasaules uzskatu. MÄ“s visi nākam ar zināmu etnocentrisma devu, kas liek uzskatÄ«t “mÅ«su” dzÄ«vesveidu par pareizu iepretÄ« visiem pārÄ“jiem dzÄ«vesveidiem. Lauka darba pieredze un tās analÄ«ze pÄ“c atgriešanās mājās liek paskatÄ«ties ar citām acÄ«m arÄ« uz savu sabiedrÄ«bu. Izprotot citu sabiedrÄ«bu perspektÄ«vu, ir ļoti labi redzama savas sabiedrÄ«bas uzskatu relatÄ«vā daba. TādÄ“jādi antropologi sevi nereti dÄ“vÄ“ par profesionāliem svešiniekiem. Tieši šÄ« spÄ“ja paskatÄ«ties uz savu sabiedrÄ«bu tā, it kā tu bÅ«tu labi informÄ“ts svešinieks, kurš izprot situāciju, bet ko nenomāc ticÄ«ba vietÄ“jiem aizspriedumiem, ir viena no bÅ«tiskākajām iemaņām, ko sniedz antropoloÄ£iskā izglÄ«tÄ«ba.

Jāpiemin arÄ«, ka pretÄ“ji šad tad sabiedrÄ«bā dzirdÄ“tam viedoklim antropologi reti nodarbojas ar eksperimentu veikšanu. Kad Roberts Ķīlis runāja par savu pieredzi politikā un valsts pārvaldÄ“ kā lielisku antropoloÄ£isku pÄ“tÄ«jumu, tas nebÅ«t nenozÄ«mÄ“ja, ka viņš veic kaut kādu viltÄ«gu eksperimentu, lai paskatÄ«tos, kas tagad notiks. Protams, gandrÄ«z jebkura pÄ“tnieciska vai ikdienišÄ·a situācija var tikt interpretÄ“ta kā eksperiments. ArÄ« antropologa lÄ«dzdalÄ«gais novÄ“rojums ir šÄds “naturālais eksperiments”. ŠÄda tipa eksperimenta Ä«patnÄ«ba tomÄ“r ir tā, ka novÄ“rotājs nevar kontrolÄ“t tā gaitu. DzÄ«ve notiek pati par sevi un pÄ“tnieka uzdevums ir tajā piedalÄ«ties un veikt piezÄ«mes.

AgrÄ«nos posmos antropologi centās izvairÄ«ties no jebkādas ietekmes uz pÄ“tāmo sabiedrÄ«bu, bet ļoti drÄ«z saprata, ka strikti izvairÄ«ties nekad nebÅ«s iespÄ“jams. Kopumā antropologa uzdevums ir iekļauties nevis ietekmÄ“t. Antropologi turklāt ir iespÄ“jams vispašreflektÄ«vākie pÄ“tnieki, kas spÄ“j pavadÄ«t stundas un dienas diskusijās un paškritikā par pÄ“tÄ«juma Ä“tiku un tās iespÄ“jamajām problÄ“mām. Galvenais princips šajā ziņā ir nekaitÄ“t cilvÄ“kiem, kuru uzticÄ“šanās ir pamatā jebkura lÄ«dzdalÄ«gā novÄ“rojuma Ä«stenošanā.

PieminÄ“tās “profesionālā svešinieka” iemaņas nerodas tikai individuālā pieredzÄ“ lauka darba laikā. Veicot savu datu analÄ«zi, antropologi plaši izmanto salÄ«dzinošo metodi, kuras laikā novÄ“rojumi vienā sabiedrÄ«bā tiek skatÄ«ti perspektÄ«vā ar citām lÄ«dzÄ«gām vai atšÄ·irÄ«gām grupām. Tikai šÄdu salÄ«dzinājumu rezultātā antropologi var izdarÄ«t kādus secinājumus par to, kāda ir viena vai otra parādÄ«ba “kopumā”.

Augstāk aprakstÄ«ta metode un informācija, ar kuru antropologiem ir jāstrādā, nenovÄ“ršami noved pie vienas no bÅ«tiskākajām antropoloÄ£ija iezÄ«mÄ“m, proti, metodoloÄ£iskā relatÄ«visma. MetodoloÄ£iskais relatÄ«visms balstās principā, ka visas sabiedrÄ«bas ir jāskata kontekstā ar to kultÅ«ras vidi, kurā šÄ«s sabiedrÄ«bas eksistÄ“. Tikai šÄdā veidā mÄ“s varam izprast, kā darbojas attiecÄ«gā sabiedrÄ«ba. Krievu vai angļu antropologs, pÄ“tot dzÄ«vi Latvijas mazpilsÄ“tā cenšas interpretÄ“t šÄ«s dzÄ«ves nianses no Latvijas iedzÄ«votāju perspektÄ«vas, nevis no savas krievu vai angļu akadÄ“miÄ·a perspektÄ«vas.

MetodoloÄ£iskais relatÄ«visms tomÄ“r nav tas pats, kas morālais relatÄ«visms. Saskaņā ar pÄ“dÄ“jo mums nebÅ«tu tiesÄ«bu iebilst pret jebko, kas novÄ“rojams kādā citā sabiedrÄ«bā, jo šajā sabiedrÄ«bā tā ir pieņemts (piemÄ“ram, latvieši nedrÄ«kstÄ“tu iebilst pret meiteņu apgraizÄ«šanu Somālijā, bet norvÄ“Ä£i nedrÄ«kstÄ“tu iebilst pret bÄ“rnu sišanu Latvijā, pamatojot to ar attiecÄ«gajā kultÅ«rā pieņemtajām vai plaši izplatÄ«tajām kultÅ«ras normām). AntropoloÄ£ija nevedina uz absolÅ«tu morālo relatÄ«vismu, bet gan cÄ«nās pret nepamatotiem aizspriedumiem. Kā savulaik teica amerikāņu antropoloÄ£e RÅ«ta Benedikta “AntropoloÄ£ijas mÄ“rÄ·is ir padarÄ«t pasauli drošu cilvÄ“ku dažādÄ«bai”. SvešÄds vai citāds nenozÄ«mÄ“ nepareizs.

RelatÄ«visms nepiedzima lÄ«dz ar antropoloÄ£iju. Pirmie antropologi 19. gadsimta pirmajā pusÄ“ un vidÅ« nebÅ«t nebija “pārsātināti ar relatÄ«vismu un skepticismu”. Gluži otrādi, bÅ«dami labi sava laikmeta pārstāvji, viņi labi apzinājās, ka Rietumeiropas tautas tādas kā angļi, vācieši vai francūži, ir civilizācijas zieds. PārÄ“jās sabiedrÄ«bas (sākot ar latviešu zemniekiem un beidzot ar Austrālijas aborigÄ“niem, kas tolaik tika uzskatÄ«ti par visprimitÄ«vāko cilvÄ“ku grupu) ir vairāk vai mazāk iekonservÄ“jušÄs vai atpalikušas no šÄ« zieda. TādÄ“jādi visas kultÅ«ras var sakārtot uz vienas vairāk vai mazāk skaidras evolÅ«cijas ass, pieņemot, ka ar laiku, ja paveiksies, mežoņi varÄ“tu attÄ«stÄ«ties lÄ«dz baltā angļu džentlmeņa lÄ«menim.

Tika veidotas lieliskas formas teorijas, kas, kā toreiz šÄ·ita, labi skaidro cilvÄ“ku kultÅ«ru dažādÄ«bu. Vācu filozofs FrÄ«drihs Engelss savulaik pamatÄ«gi ietekmÄ“jās no sava laika antropoloÄ£iskajām teorijām. Viņa traktāts par Ä¢imenes, privātÄ«pašuma un valsts izcelšanos tieši atsaucas uz LÅ«isa Henrija Morgana grāmatu “Senā sabiedrÄ«ba”. MinÄ“tā grāmata, lÄ«dz ar citiem Engelsa un viņa kolÄ“Ä£a Kārļa Marksa darbiem ar laiku tika iekļauta komunistiskajā “kultÅ«ras kanonā”, kuram pretÄ« runāt nedrÄ«kstÄ“ja neviens komunistisks zinātnieks. TādÄ“jādi visā plašajā Padomju zemÄ“ Morgana idejas dzÄ«voja un plauka lÄ«dz pat 1990. gadiem un joprojām turpina ietekmÄ“t sabiedrisko domu.

TomÄ“r ārpus komunistiskās tradÄ«cijas Morgana un citu viņa teorÄ“tisko lÄ«dzgaitnieku idejas drÄ«z vien tika apstrÄ«dÄ“tas un tad arÄ« pilnÄ«bā atmestas kā realitātes skaidrošanai nepiemÄ“rotas. IzrādÄ«jās, ka sakārtot sabiedrÄ«bas pa attÄ«stÄ«bas lÄ«meņiem iespÄ“jams tikai sēžot kādas koledžas bibliotÄ“kā, bet “uz vietas” realitātÄ“ skaisti izveidotās shÄ“mas sabruka kā kāršu namiņi. Etnogrāfi, kuri ilgstoši dzÄ«voja kopā ar “primitÄ«vajām” sabiedrÄ«bām, pamanÄ«ja, ka daudz kas no tā, ko runā par “mežoņiem”, ir vien aizspriedumi, bet tas, kas nav aizspriedumi, no “iekšas” izskatās citādi un nebÅ«t ne tik biedÄ“joši.

To, starp citu, saprata arÄ« pats Morgans, kurš apbrÄ«noja irokÄ“zus, ieguldÄ«ja lielu darbu viņu tiesÄ«bu aizstāvÄ«bā un galu galā tika uzņemts kādā no viņu klaniem. TomÄ“r vispārÄ“jais laika gars neļāva viņam šo apjausmu teorÄ“tiski konceptualizÄ“t.

Britu mÅ«sdienu antropoloÄ£ijas pamatlicÄ“js Broņislavs Maļinovskis, kurš pavadÄ«ja trÄ«s gadus Trobriandu salās, novÄ“roja, ka Jaungvinejas iedzÄ«votājiem piedÄ“vÄ“tais racionalitātes trÅ«kums ir tukšs aizspriedums. Toties pÄ“c atgriešanās Lielbritānijā Maļinovskis saskatÄ«ja pietiekoši lielas lÄ«dzÄ«bas starp britu un trobriandiešu uzvedibu, lai liktu pamatus vÄ“l mÅ«sdienās ietekmÄ«gajai reciprocitātes un dāvanu apmaiņas teorijai. Visa turpmākā antropoloÄ£ijas attÄ«stÄ«ba ir pagājusi šÄdu atklājumu gaismā. Kā vÄ“lāk izteicās franču antropologs LuÄ« Dimons, „mÄ“s nepÄ“tām svešÄs sabiedrÄ«bas tikai tāpÄ“c, ka vÄ“lamies apmierināt savu interesi par citiem, bet gan arÄ« tāpÄ“c, ka tas palÄ«dz mums saprast kaut ko pašiem par sevi”.

TādÄ“jādi profesores KÅ«les piesauktais “pārsātinājums ar relatÄ«vismu” ir nevis kaut kāda Latvijas antropologu deviance, t.i., novirze no normas, par kuru bÅ«tu jābrÄ«nās (kā to dara KÅ«le), bet gan antropoloÄ£iskās metodes pamatiezÄ«me.

Kā var nonākt pie tik derdzīga secinājuma?

ŠÄ·iet, ka iepriekš par antropoloÄ£isko metodi teiktais jau skaidro, kā un kāpÄ“c antropologi nonāk pie secinājumiem, pie kuriem tie nonāk. Šajā gadÄ«jumā gan jāatzÄ«st, ka “derdzÄ«gais secinājums” daļēji ir profesores KÅ«les fantāzijas auglis. Der citÄ“t KÅ«les teikumu vÄ“lreiz pilnÄ«bā:

„JābrÄ«nās, kā var nonākt pie tik derdzÄ«ga secinājuma, noraidot dzÄ«ves ideālformu un nākotni saskatot tikai sociālo un bioloÄ£isko saišu iziršanā, haosā un nemitÄ«gā mainÄ«gumā. Tas nav pasaules attÄ«stÄ«bas vektors, tā ir tikai ilÅ«zija, ka viss izirst un beidzas.”

Neviens antropologs nekad nav postulÄ“jis pilnÄ«gu sociālo saikņu sairšanu (nejaukt ar transformāciju vai periodisku vājināšanos). BioloÄ£iskā saikne gan ir kultÅ«ras konstrukcija un tāpÄ“c par tādu savukārt antropologi nemaz nerunā. NemitÄ«gs mainÄ«gums ir dzÄ«ves fakts. MainÄ«gums ir viena no kultÅ«ras pamatiezÄ«mÄ“m. TomÄ“r tas nekādi neliecina par haosu. Šeit godājamā kolÄ“Ä£e mazliet pārspÄ«lÄ“, kas, protams, nepalÄ«dz veidot saprātÄ«gu diskusiju. ArÄ« “visa iziršana un beigšanās” ir tikai profesores pašas prāta auglis.

Tālākā tekstā profesore KÅ«le veic virkni apgalvojumu, kuriem ar manis teikto nav nekāda sakara, bet, kas acÄ«mredzami pauž domu, ka “derdzÄ«gie secinājumi” (kuru gan nebija) radušies tāpÄ“c, ka to paudÄ“jam nav nepieciešamo morālo orientieru un, cik var saprast, tas esot tipiski vispār mÅ«sdienu pasaulei. Kā tas noprotams no manis iepriekš rakstÄ«tā par antropoloÄ£isko izziņas procesu, šÄ«s jomas pārstāvji nespriež par pasauli, cenšoties izprast savas morālās saknes (lai gan bez tā arÄ« neiztiek), bet gan novÄ“rojot dažādu sabiedrÄ«bu dzÄ«vi. KamÄ“r Austrumeiropā dzÄ«vojošam filozofam, kas nodarbojas ar ikdienas introspekcijas praksi var šÄ·ist, ka ir viena neapstrÄ«dama “dzÄ«ves ideālforma”, antropologi nesteidzas ar šÄdu apgalvojumu, bet jautā – vai visā pasaulÄ“ visi filozofi (te ar šo vārdu apzÄ«mÄ“jot viedus cilvÄ“kus, kas velta laiku, lai padomātu, par to, kā patiešÄm bÅ«tu jādzÄ«vo) uzskata tāpat?

AntropoloÄ£ijā ir virkne terminu, kuru lietderÄ«ba laika gaitā kļuvusi apšaubāma, jo pamatÄ«gas analÄ«zes rezultātā kļuvusi skaidra to iesakņotÄ«ba Rietumu klasifikācijas sistÄ“mā (piemÄ“ram, reliÄ£ija, radniecÄ«ba, ekonomika, politika utt). ArÄ« Ä£imenes jÄ“dziens nav viennozÄ«mÄ«gs. Jau pieminÄ“tā Trobriandu salu sabiedrÄ«ba ir labs kontrastÄ“jošs piemÄ“rs. Trobriandieši, kā to apraksta Maļinovskis, ir matrilineāla, bet patrilokāla sabiedrÄ«ba. Tas nozÄ«mÄ“, ka radniecÄ«ba tiek noteikta pÄ“c mātes lÄ«nijas, bet jaunais pāris apmetas uz dzÄ«vi pie vÄ«ra vecākiem. Turklāt matrilinearitāte šajā sabiedrÄ«bā ir tik izteikta, ka mātes dzÄ«vesbiedrs netiek uzskatÄ«ts par bÄ“rna radinieku. Tas ir gan pirmais audzinātājs, gan tuvākais vÄ«rietis mājsaimniecÄ«bā, bet tuvākais vÄ«rieša kārtas radinieks ir bÄ“rnam ir mātes brālis.

Maļinovskis šajā sakarā apraksta antropologa-kultÅ«ras tulkotāja dilemmu – kā tulkot radniecÄ«bas terminus? MÅ«su “tÄ“vs” nozÄ«mÄ“ personu, kas ir gan bÄ“rna radÄ«tājs, gan mātes dzÄ«vesbiedrs (vai arÄ« tikai pirmais), bet atbilstošais trobriandiešu termins apzÄ«mÄ“ kaut ko pavisam citu. TÄ“vs mums ir arÄ« tuvākais vecākās paaudzes radinieks, bet vai tādā gadÄ«jumā drÄ«kst trobriandiešu mātesbrāli dÄ“vÄ“t par “tÄ“vu”? MÅ«su šÄ«sdienas kontekstā svarÄ«gs ir jautājums – kuras attiecÄ«bas trobriandiešu dzÄ«vÄ“ uzskatāmas par Ä£imeni? Papua Jaungvinejā un lÄ«dzÄ«gi arÄ« Amazones tropiskajos reÄ£ionos “vÄ«rs” nereti nemaz nedzÄ«vo kopā ar “sievu”, lai gan viņiem ir kopÄ«gi bÄ“rni. VÄ«ri dzÄ«vo atsevišÄ·Äs “vÄ«ru mājās” un iegriežas pie sievām tikai retu reizi. Visos minÄ“tajos gadÄ«jumos attiecÄ«go sabiedrÄ«bu locekļi visas citas dzÄ«ves formas uzskatÄ«tu par “derdzÄ«gām”.

Pamācošs stāsts par Ä£imeni un ideālformu saistās ar amerikāņu antropologu Kenetu Gudu (Kenneth Good), kurš apprecÄ“ja janoamu meiteni Jarimu laikā, kad viņš veica lauka pÄ“tÄ«jumu AmazonÄ“. LaulÄ«bā piedzima vairāki bÄ“rni, un pÄ“c dažiem gadiem visi pārcÄ“lās uz dzÄ«vi ASV. TomÄ“r Jarima, kā stāsta Guds, nevarÄ“ja iedomāties neko skumjāku par dzÄ«vi sabiedrÄ«bā, kur katrs pāris vakarā ieslÄ“dzas atsevišÄ·Ä mājā un katrs Ä£imenes loceklis – savā istabā. Pāris gadus vÄ“lāk viņa devās atpakaļ uz dzÄ«vi janoamu sabiedrÄ«bā, kur ikviens ciemats ir tikai apaļa nojume, kurā visu kaimiņu un radu dzÄ«ves ir redzamas no novÄ“rojamas 24 stundas katru dienu, bet cilvÄ“ks, kas vÄ“las palikt vienatnÄ“ pats ar sevi, tiek uzskatÄ«ts par ļoti nelaimÄ«gu un varbÅ«t pat slimu.

LÄ«dzÄ«gus stāstus varÄ“tu turpināt vÄ“l un vÄ“l. Lai vai kādu definÄ«ciju mÄ“s pielietotu vārdam “Ä£imene”, prakse vienmÄ“r piespÄ“lÄ“s pietiekoši daudz atšÄ·irÄ«gu gadÄ«jumu, lai šÄ« definÄ«cija kļūtu problemātiska. TomÄ“r, kā minÄ“ju arÄ« savā videoviedoklÄ«, nukleārā Ä£imene, t.i., vecāki un bÄ“rni, iespÄ“jams, ir visvairāk izplatÄ«tā Ä£imenes forma. ŠÄds apgalvojums balstās apsvÄ“rumā, ka lielākā daļa cilvÄ“ku un vislielāko daļu cilvÄ“ces vÄ“stures (aptuveni 99% laika no visas vÄ“stures) cilvÄ“ki ir dzÄ«vojuši kā mednieki un augu vācÄ“ji. Protams, neviens antropologs nav nekad apmeklÄ“jis agrÄ«nos medniekus un vācÄ“jus pirms miljons gadiem. Toties zināmu ieskatu šÄdu grupu dzÄ«vÄ“ mÄ“s varam gÅ«t, aplÅ«kojot mÅ«sdienās sastopamās sabiedrÄ«bas ar tādu pašu iztikas iegÅ«šanas veidu. Dati rāda, ka šajās sabiedrÄ«bās gandrÄ«z vienmÄ“r pastāv monogāmija un pāri veidojas uz savstarpÄ“jas simpātijas pamata. Tas gan nozÄ«mÄ“, ka šie pāri reti ir uz visu mūžu. Simpātijām mainoties, mainās arÄ« partneri. KopÄ«gu bÄ“rnu esamÄ«ba, protams, paildzina kopdzÄ«vi.

Kā redzams, šÄdi kopdzÄ«ves veidošanas principi daudz neatšÄ·iras no tiem, ko piekopjam mÅ«su sabiedrÄ«bā un citur industrializÄ“tajās zemÄ“s. Tas nozÄ«mÄ“, ka Ä£imenes, kuras kopā turas tik ilgi, kamÄ“r pārim tas ir interesanti un izjÅ«k tad, kad vairs nav interesanti, vai, kad bÄ“rni kļuvuši patstāvÄ«gi, nav vis pÄ“dÄ“jā laika “ātrlaika, baudaskāres un egoisma” sekas, bet gan forma, kas pastāvÄ“jusi ļoti ilgu laiku. PatiesÄ«bā, ja mÄ“s varam teikt, ka ir kāda “dabÄ«ga” Ä£imenes forma, tad šÄ« (simpātijās balstÄ«tā un uz nenoteiktu laiku noslÄ“gtā, samÄ“rā fleksiblā attiecÄ«bā uz intÄ«mām attiecÄ«bām ar citiem partneriem) droši vien ir tā visdabÄ«gākā.

Nenoliedzami, šÄ« atziņa dažam labam var šÄ·ist “derdzÄ«ga”, bet ir jāapzinās šo emociju etnocentriskā daba, t.i., tās neizriet no tā, ka šÄdi dzÄ«vot objektÄ«vi ir nepareizi, bet gan no tā, ka mums šajā sabiedrÄ«bā, šajā vietā un laikā tas šÄ·iet nepareizi. Gluži tāpat kā viduslaiku eiropiešiem derdzÄ«gi un nepareizi šÄ·ita doma, ka mazgāties varÄ“tu katru dienu, bet mÅ«sdienu japāņi klusÄ«bā sauc mÅ«sdienu eiropiešus par smirdÄ«gajiem, jo eiropieši neiet vannā vairākas reizes dienā un nereti sliktāk kontrolÄ“ savus Ä·ermeņa izgarojumus.

NovÄ“rojumi dažādās sabiedrÄ«bās nenovÄ“ršami liek nonākt pie secinājuma, ka absolÅ«ti lielākā daļa lietu, ko darām kā sabiedrÄ«bas locekļu ir vai nu pilnÄ«bā vai lielākoties sociāli konstruÄ“tas. Profesore KÅ«le acÄ«mredzami ir pārpratusi šÄ« secinājuma jÄ“gu un kritizÄ“ to kā sociālo konstruktÄ«vismu, kura rezultātā uzskata piekritÄ“ji it kā postulÄ“jot, ka varot arÄ«… ar kaÄ·i. Nezinu, kas ir domāts ar daudzpunktu, bet laikam kaut kas “nepiedienÄ«gs” izglÄ«totā runā un tāpÄ“c laikam jau domāts sekss. Bet kontekstā izskatās, ka runa ir arÄ« par Ä£imeni ar kaÄ·i.

Nu, vispirms jau jāsaka, ka ļoti daudzi latvieši pa jokam vai nopietni apgalvo, ka kaÄ·i ir viņu Ä£imenes locekļi. Ja Ä£imenes jÄ“dziens piepildās ar saturu, kuru tam piešÄ·ir pÄ“tāmā sabiedrÄ«ba, tad veidot Ä£imeni, kurā ir kaÄ·is, var arÄ« Latvijā un nevienu par to, cik zinu, nenosoda. Ar seksu gan ir citādi. Anatomisku Ä«patnÄ«bu dēļ ar kaÄ·i droši vien nekāds sekss neiznāks. TomÄ“r kopumā seksuālās prakses ir visdažādākās. Atkal jau šeit runa ir par attiecÄ«gās sabiedrÄ«bās pieņemtajām normālajām praksÄ“m. ArÄ« sekss ar dzÄ«vniekiem ir aprakstÄ«ts pietiekoši bieži, dažās sabiedrÄ«bās tas netiek uzskatÄ«ts par neko Ä«pašu. Tā, piemÄ“ram, Kolins TÄ“rnbuls raksta par kādu mbuti:

„Es sastapos ar kādu bestialitātes gadÄ«jumu (jauneklis un kaza), kas tika atklāti atzÄ«ta un respektÄ“ta tik tālu, ka nedz zÄ“ns, nedz kaza cita no kādas vainas izņemot to, ka viņiem bija jādzÄ«vo tikai savā ciematā. Iemesls viņu izslÄ“gšanai no meža bija nevis uzskati par rituālo netÄ«rÄ«bu vai nešÄ·Ä«stÄ«bu, nebija pat mājiena uz amorālumu, bet gan praktiski novÄ“rotais, ka zÄ“na “sieva” neprot medÄ«t un drÄ«z vien nomirtu, ja kopā ar viņu atgrieztos mežā. Mokoties starp divām lojalitātÄ“m, zÄ“ns beigu beigās izvÄ“lÄ“jās mežu un pensionÄ“ja savu sievu-kazu, to uzdāvinot kādam ciemata iedzÄ«votājam, par kuru viņš bija pārliecināts, ka tas godās un turÄ“s dzÄ«vu un labi koptu. Savukārt kazas saņēmÄ“js domāja, ka viņš iegÅ«st neizmÄ“rojamu kontroli pār mežu, iegÅ«stot kazu, kurā uzkrājusies meža iemÄ«tnieka sperma.”

(Turnbull, Colin M. 1978. “The Politics of Non-Aggression.” Edited by Ashley Montagu. Learning Non-Aggression: The Experience of Non-Literate Societies. New York: Oxford University Press. p 196)

Pieļauju, ka minÄ“tais apraksts atkal kādam varÄ“tu šÄ·ist “derdzÄ«gs”, tomÄ“r jāatceras, ka tas nav kāda filozofa fantāzijas auglis, bet gan reālas situācijas apraksts. Tas, ja varat iztÄ“loties sevi kā cilvÄ“ku, kas spÄ“j empātiski paskatÄ«ties uz šo situāciju, varÄ“siet arÄ« ar empātiju paskatÄ«ties uz latviešiem, kas pliki skraida pa rasainu zāli pÄ“c tam, kad mežonÄ«gos pagānu rituālos un dzeršanā pavadÄ«juši visu nakti pie ugunskura. Un vÄ“l, pieminot mbuti, jāatzÄ«st, ka kopumā TÄ“rnbula apraksts par mbuti bÄ“rnÄ«bu ir viens no sirsnÄ«gākajiem, kādu man ir bijis tas gods lasÄ«t, tāpÄ“c varu ieteikt to izlasÄ«t katram.

KÅ«les secinājums, ka no izpratnes par seksuālo prakšu normu konstruÄ“tÄ«bu izriet tas, ka arÄ« mÄ“s “varam… ar kaÄ·i”, gan ir aplams. Lielākā daļa sociālo prakšu un normu ir sociāli konstruÄ“tas. Bet kultÅ«ra strādā tā, ka mÄ“s tās internalizÄ“jam, t.i., pieņemam par savām un sākam uzskatÄ«t tās par nemainÄ«gām, dabÄ«gām un pašsaprotamām. Tas arÄ« nozÄ«mÄ“, ka tiem, kam… ar kaÄ·i derdzas diez vai izdosies sevi sakonstruÄ“t tā, lai vairs nedergtos. Toties apziņa, ka kultÅ«ra nav iedzimta, dabÄ«ga un nemainÄ«ga, ir ar milzÄ«gu atbrÄ«vojošu potenciālu – viss, kas ir konstruÄ“ts, var arÄ« tikt mainÄ«ts. No profesionālā svešinieka pozÄ«cijām tas, ka novÄ“rojamās sabiedrÄ«bas pārstāvji cieši pieturas pie viena vai otra uzskata, nenozÄ«mÄ“, ka jau pÄ“c paaudzes vai divām viņi nedomās pavisam citādi. Viņiem pašiem gan var dergties ideja par šÄdu pārmaiņu iespÄ“ju, bet, skatoties no malas, tuvojošÄs pārmaiņas var bÅ«t labi redzamas.

Tātad kopumā filozofijas un antropoloÄ£ijas izziņas metodes ievÄ“rojami atšÄ·iras. TāpÄ“c arÄ« atšÄ·irÄ«ga ir pausto apgalvojumu daba. Lai gan arÄ« filozofi izsaka savus secinājumus, balstoties apkārtÄ“jās pasaules novÄ“rojumos, tomÄ“r šai nozarei uzsvars uz empÄ«riskajiem novÄ“rojumiem ir daudz mazāks nekā antropoloÄ£ijā. Savukārt antropologu izteiktie apgalvojumi balstās novÄ“rojumos, kas, pielietojot metodoloÄ£isko relatÄ«vismu, iegÅ«ti, vÄ“rojot un salÄ«dzinot dažādas sabiedrÄ«bas. Apgalvojums, “ka Ä£imenes formas var bÅ«t dažādas un nav iespÄ“jams noteikt, kura ir pareizā”, jāskata šÄ«s izziņas metodes kontekstā. TomÄ“r attiecÄ«bā uz Ä£imenes politiku Latvijā, globālie novÄ“rojumi ļauj apjaust, ka par spÄ«ti dažu (vai pat daudzu) paustajam viedoklim, arÄ« tās iezÄ«mes, kuras mums šÄ·iet teju akmenÄ« iecirstas, Ä«stenÄ«bā ir vien konkrÄ“tajā laikā daļas sabiedrÄ«bas (jo sabiedrÄ«ba nekad nav viendabÄ«ga) pieņemts.

Pārpublicēts no https://sedlenieks.wordpress.com