Iesaki rakstu:

1. Satversmes tiesa 2020. gada 12. novembrÄ« pasludināja spriedumu lietā Nr. 2019-33-01 "Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstÄ«bu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam" (turpmāk – Spriedums) un nosprieda:

1) atzÄ«t Darba likuma 155. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz aizsardzÄ«bu un atbalstu bÄ“rna mātes partnerei sakarā ar bÄ“rna piedzimšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un spÄ“kā neesošu no 2022. gada 1. jÅ«nija;

2) attiecÄ«bā uz personu C atzÄ«t Darba likuma 155. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz aizsardzÄ«bu un atbalstu bÄ“rna mātes partnerei sakarā ar bÄ“rna piedzimšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un spÄ“kā neesošu no viņas pamattiesÄ«bu aizskāruma rašanās brīža.

PiekrÄ«tu Spriedumā atzÄ«tajam, ka likumdevÄ“jam no Satversmes 110. panta pirmā teikuma izriet pozitÄ«vs pienākums nodrošināt Ä£imenes juridisko, sociālo un ekonomisko aizsardzÄ«bu. TomÄ“r nevaru piekrist tam, ka šÄ iemesla dēļ apstrÄ«dÄ“tā norma, ciktāl tā neparedz aizsardzÄ«bu un atbalstu bÄ“rna mātes partnerei sakarā ar bÄ“rna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam.

ArgumentÄ“jot savu viedokli, izmantošu Spriedumā lietotos saÄ«sinājumus.

2. AtzÄ«stot apstrÄ«dÄ“to normu par neatbilstošu Satversmes 110. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa, pirmkārt, ir paplašinājusi apstrÄ«dÄ“tās normas mÄ“rÄ·i un, otrkārt, ietiekusies demokrātiski leÄ£itimÄ“ta likumdevÄ“ja darbÄ«bas sfÄ“rā.

2.1. ApstrÄ«dÄ“tā norma noteic, ka bÄ“rna tÄ“vam ir tiesÄ«bas uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu tÅ«lÄ«t pÄ“c bÄ“rna piedzimšanas, bet ne vÄ“lāk kā divu mÄ“nešu laikā pÄ“c bÄ“rna piedzimšanas (turpmāk arÄ« – paternitātes atvaļinājums).

ŠÄ atvaļinājuma mÄ“rÄ·is ir dot bÄ“rna tÄ“vam iespÄ“ju bÅ«t kopā ar savu Ä£imeni uzreiz pÄ“c bÄ“rna piedzimšanas, lai sniegtu atbalstu bÄ“rna mātei, citstarp uzņemoties rÅ«pes par bÄ“rnu. Paternitātes atvaļinājums ļauj bÄ“rna tÄ“vam agrÄ«nā stadijā veidot emocionālu saikni ar bÄ“rnu (sk. Sprieduma 11.1. un 11.2. punktu). ApstrÄ«dÄ“tā norma tika pieņemta, lai sekmÄ“tu dzimumu lÄ«dztiesÄ«bu, mainÄ«tu sabiedrÄ«bas stereotipus par dzimumu lomām tik svarÄ«gā institÅ«tā kā Ä£imene, nostiprinot vÄ«rieša kā tÄ“va lomu bÄ“rnu audzināšanā.

Jāuzsver, ka Eiropas SavienÄ«bas dalÄ«bvalstu, tostarp Latvijas, pienākums nodrošināt paternitātes atvaļinājumu tieši bÄ“rna tÄ“vam izriet no DirektÄ«vas 2019/1158 4. panta. ArÄ« DirektÄ«vas 2019/1158 izpratnÄ“ paternitātes atvaļinājuma mÄ“rÄ·is ir veicināt to, lai bÄ“rna aprÅ«pes pienākumi tiktu vienlÄ«dzÄ«gāk sadalÄ«ti starp sievietÄ“m un vÄ«riešiem un lai tiktu radÄ«ti tādi apstākļi, kuros jau agri veidojas saikne starp tÄ“vu un bÄ“rnu (sk. DirektÄ«vas 2019/1158 19. apsvÄ“rumu). No DirektÄ«vas 2019/1158 izriet, ka bÄ“rna mātes partnerei ir tiesÄ«bas uz paternitātes atvaļinājumu vien tad, ja dalÄ«bvalsts normatÄ«vajos aktos bÄ“rna vecāka partneris ir pielÄ«dzināts otram vecākam. Latvijas tiesiskajā sistÄ“mā bÄ“rna mātes partnere nav pielÄ«dzināta bÄ“rna tÄ“vam. Atbilstoši Civillikuma normām par bÄ“rna tÄ“vu, kuram ir tiesÄ«bas saņemt apstrÄ«dÄ“tajā normā paredzÄ“to paternitātes atvaļinājumu, ir uzskatāms vÄ«rietis, kas: 1) atzÄ«stams par bÄ“rna tÄ“vu, pamatojoties uz paternitātes pieņēmumu; 2) brÄ«vprātÄ«gi atzinis paternitāti; 3) atzÄ«ts par bÄ“rna tÄ“vu ar tiesas spriedumu.

Satversmes 110. panta pirmais teikums neliedz likumdevÄ“jam paredzÄ“t noteiktas tiesÄ«bas tikai bÄ“rna vecākiem – mātei vai tÄ“vam –, jo katram no viņiem ir juridiska saikne ar bÄ“rnu, kā arÄ« tiesÄ«bas un pienākumi, ko noteic aizgādÄ«bas tiesÄ«bu institÅ«ts. Saskaņā ar likumu "Par maternitātes un slimÄ«bas apdrošināšanu" bÄ“rna tÄ“vam, kam piešÄ·irts apstrÄ«dÄ“tajā normā paredzÄ“tais atvaļinājums, ir tiesÄ«bas saņemt paternitātes pabalstu. Savukārt bÄ“rna mātei ir tiesÄ«bas par grÅ«tniecÄ«bas un dzemdÄ«bu atvaļinājumu saņemt maternitātes pabalstu.

TādÄ“jādi izskatÄ«tajā lietā apstrÄ«dÄ“tā norma rada tiesÄ«bas bÄ“rna tÄ“vam, nevis mātes partnerei vai kādam citam Ä£imenes loceklim, proti, apstrÄ«dÄ“tā norma nepārprotami noteic, ka tiesÄ«bas uz tajā paredzÄ“to atvaļinājumu ir bÄ“rna tÄ“va individuālas, citiem nenododamas tiesÄ«bas. BÄ“rna tÄ“va atvaļinājums un ar to saistÄ«tais paternitātes pabalsts ir mÄ“rÄ·Ä“ts sociālais atbalsts vienam no vecākiem – bÄ“rna tÄ“vam. Pieteikuma iesniedzÄ“ja bÄ“rna tÄ“vam paredzÄ“to atvaļinājumu ir kļūdaini kvalificÄ“jusi kā sociālu atbalstu Ä£imenei, kas tādÄ“jādi pienākas arÄ« viņas Ä£imenei.

IevÄ“rojot minÄ“to, secinu, ka tieši apstrÄ«dÄ“tā norma, kas paredz tiesÄ«bas uz paternitātes atvaļinājumu bÄ“rna tÄ“vam, nerada Pieteikuma iesniedzÄ“jai Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesÄ«bu aizskārumu.

2.2. Satversmes tiesa, interpretÄ“jot apstrÄ«dÄ“to normu tādā veidā, ka tā attiecināma arÄ« uz bÄ“rna mātes partneri, tiesiskajā realitātÄ“ ir radÄ«jusi lielu tiesisko nenoteiktÄ«bu. ŠobrÄ«d darba devÄ“jam ir uzlikts tāds pienākums, kuru tam faktiski nav iespÄ“jams izpildÄ«t. Proti, darba devÄ“jam, lai tas varÄ“tu piešÄ·irt darbiniecei – bÄ“rna mātes partnerei – apstrÄ«dÄ“tajā normā paredzÄ“to paternitātes atvaļinājumu, ir jānoskaidro, vai darbinieces partnerei ir piedzimis bÄ“rns. Pat ja bÄ“rna mātes partnere iesniegs darba devÄ“jam savas partneres rakstveida apliecinājumu, ka viņas abas kā partneres dzÄ«vo vienā mājsaimniecÄ«bā, vai arÄ« nodrošinās liecinieku liecÄ«bas, šÄdi pierādÄ«jumi nebÅ«s pieļaujami. Gan Civilprocesa likuma 95. panta otrā daļa, gan AdministratÄ«vā procesa likuma 152. panta otrā daļa noteic, ka faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādÄ«t tikai ar noteiktiem pierādÄ«šanas lÄ«dzekļiem, nevar nodibināt ne ar kādiem citiem pierādÄ«šanas lÄ«dzekļiem. Atbilstoši Civilstāvokļa aktu reÄ£istrācijas likuma 46. pantam faktu, proti, to, ka persona ir bÄ“rna vecāks, var pierādÄ«t tikai ar civilstāvokļa akta reÄ£istrāciju apliecinošu dokumentu, konkrÄ“tajā gadÄ«jumā – bÄ“rna dzimšanas apliecÄ«bu, kurā ir ietvertas ziņas gan par bÄ“rna māti, gan bÄ“rna tÄ“vu. Tikai tad, kad fakts bÅ«s pierādÄ«ts ar likumā pieļautu pierādÄ«šanas lÄ«dzekli, darba devÄ“js bÅ«s tiesÄ«gs piešÄ·irt likumā paredzÄ“to paternitātes atvaļinājumu, savukārt Valsts sociālās apdrošināšanas aÄ£entÅ«ra bÅ«s tiesÄ«ga izmaksāt paternitātes pabalstu. Jāņem vÄ“rā, ka Latvijas tiesiskajā sistÄ“mā nav iekļauts tāds tiesiskais regulÄ“jums, kas bÄ“rna mātes partnerei piešÄ·irtu vecāka statusu un radÄ«tu juridisku saikni ar bÄ“rnu, tostarp tiesÄ«bas attiecÄ«bā uz bÄ“rnu un pienākumus pret bÄ“rnu.

MinÄ“tie apsvÄ“rumi apstiprina to, ka Pieteikuma iesniedzÄ“ja, cenšoties panākt viendzimuma partneru Ä£imenes juridisko aizsardzÄ«bu, iespÄ“jams, ir apstrÄ«dÄ“jusi citu tiesÄ«bu normu, nevis tās tiesÄ«bu normas, kuras patiesi ir aizskārušas viņas tiesÄ«bas. Savukārt Satversmes tiesa, atzÄ«stot bÄ“rna mātes partnerei konkrÄ“tas sociālās tiesÄ«bas, proti, tiesÄ«bas uz paternitātes atvaļinājumu, tādos apstākļos, kad Latvijas tiesiskajā sistÄ“mā nav tāda regulÄ“juma, kas bÄ“rna mātes partnerei noteiktu vecāka statusu un radÄ«tu juridisku saikni ar bÄ“rnu, ir ietiekusies demokrātiski leÄ£itimÄ“tā likumdevÄ“ja darbÄ«bas sfÄ“rā. Izveidojušos situāciju tuvāk paskaidrošu šo atsevišÄ·o domu nākamajos punktos.

3. TiesÄ«bu zinātnÄ“ ir vispāratzÄ«ts tas, ka tiesÄ«bpolitiskie apsvÄ“rumi nosaka sasniedzamo mÄ“rÄ·i, t. i., vispārÄ“ju – ekonomisko, politisko un sociālo sabiedrÄ«bas dzÄ«ves aspektu uzlabojumu, savukārt juridiskie apsvÄ“rumi paredz noteikumus, kas ir jāievÄ“ro nevis tādēļ, ka tie paši par sevi nodrošinās vÄ“lamo ekonomisko, politisko un sociālo situāciju, bet tādēļ, ka to prasa tiesiskums (sk.: Dworkin R. Taking Rights Seriously. London: Harvard University Press, 1977, p. 22).

Tiesa lietu ir tiesÄ«ga izvÄ“rtÄ“t tikai tiktāl, ciktāl uz to iespÄ“jams attiecināt tiesÄ«bu (juridiskos) argumentus, tos atdalot no tiesÄ«bpolitiskiem argumentiem. Par jautājumiem, kuru izlemšanai nav noteikti pietiekami stingri juridiskie standarti, bet kuros izdarāmie secinājumi pārsvarā ir atkarÄ«gi no politiskās lietderÄ«bas, jālemj demokrātiski leÄ£itimÄ“tiem, politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām – likumdevÄ“jam (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 11.2. punktu). Tiesu vara nav demokrātiskā pilsoņu vairākuma vÄ“lÄ“ta vara, un tādēļ tai nekādā ziņā nepiemÄ«t demokrātiska leÄ£itimācija Ä«stenot politiskus apsvÄ“rumus (sk.: Dworkin R. Taking rights seriously. London: Harvard University Press, 1977, p. 84).

Satversme raksturo attiecÄ«gās valsts identitāti, aptverot ne vien tiesÄ«bu, bet arÄ« vÄ“sturiskos, politiskos, nacionālos, kultÅ«ras un citus ārpusjuridiskos faktorus, kas raksturo attiecÄ«go valsti (sk.: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesÄ«bas. RÄ«ga: Latvijas VÄ“stnesis, 2014, 19. lpp.). Konstitucionālās tiesÄ«bas ir visciešÄk saistÄ«tas ar politiku, un konstitucionālās tiesas vÄ“rtÄ“jums bieži tiek veikts uz politikas un tiesÄ«bu saskares lÄ«nijas (sk.: Wilberg. H. J. Priekšvārds. Vorlander H. Iztulkotājs kā suverÄ“ns ar neierobežotu varu. Likums un TiesÄ«bas. 2001, Nr. 10, 299. lpp.). Tiesa, nodrošinot SatversmÄ“ ietverto vÄ“rtÄ«bu aizsardzÄ«bu, nedrÄ«kst pārkāpt to robežu, aiz kuras sākas tiesÄ«bpolitiski apsvÄ“rumi un likumdevÄ“jam demokrātiski leÄ£itÄ«mi nodotā kompetence. Atbilstoši varas dalÄ«šanas principam izšÄ·iršanās par politiski lietderÄ«gāko risinājumu ir likumdevÄ“ja uzdevums.

3.1. Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesa savā judikatÅ«rā ir atzinusi, ka valstij no Konvencijas 8. panta var izrietÄ“t pozitÄ«vs pienākums nodrošināt viendzimuma partneru Ä£imenes juridisku atzÄ«šanu vienÄ«gi tad, ja šÄdu attiecÄ«bu faktiska atzÄ«šana jau ir notikusi valsts sociālajā un tiesiskajā realitātÄ“, kā arÄ« noteikt juridisku ietvaru šo Ä£imeņu aizsardzÄ«bai. Turklāt valstij ir rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«ba attiecÄ«bā uz viendzimuma partneru Ä£imeņu juridiskās aizsardzÄ«bas tiesiskā regulÄ“juma formu un saturu (sk., piemÄ“ram, Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesas 2010. gada 24. jÅ«nija sprieduma lietā "Schalk and Kopf v. Austria", pieteikums Nr. 30141/04, 97., 105., 108.–109. punktu un 2015. gada 21. jÅ«lija sprieduma lietā "Oliari and Others v. Italy", pieteikumi Nr. 18766/11 un Nr. 36030/11, 162.–187. punktu).

Tātad attiecÄ«bā uz viendzimuma partneru Ä£imenes juridiskas atzÄ«šanas tiesiskā regulÄ“juma formu un saturu nav noteikti stingri juridiskie standarti, kas uzliktu valstij pienākumu rÄ«koties konkrÄ“tā veidā. TādÄ“jādi tas, kad un tieši kādā veidā viendzimuma partneru Ä£imenÄ“m jābÅ«t nodrošinātai juridiskajai aizsardzÄ«bai, ir nevis juridisks, bet gan likumdevÄ“ja tiesÄ«bpolitiskas izšÄ·iršanās jautājums.

3.2. IzskatÄ«tajā lietā Satversmes tiesa atzina, ka Darba likuma 155. panta pirmā daļa tiktāl, ciktāl tā neparedz aizsardzÄ«bu un atbalstu bÄ“rna mātes partnerei sakarā ar bÄ“rna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam. AtzÄ«stot, ka Pieteikuma iesniedzÄ“jas pamattiesÄ«bu prettiesisku aizskārumu ir radÄ«jis attiecÄ«ga regulÄ“juma trÅ«kums tieši Darba likuma 155. panta pirmajā daļā, Satversmes tiesa pÄ“c bÅ«tÄ«bas ir secinājusi, ka viendzimuma pāra tiesiskā aizsardzÄ«ba bÄ“rna piedzimšanas gadÄ«jumā bija jānodrošina tādā veidā, ka lÄ«dzās regulÄ“jumam, kas paredz bÄ“rna tÄ“vam atvaļinājumu sakarā ar bÄ“rna piedzimšanu, vajadzÄ“ja bÅ«t arÄ« regulÄ“jumam, kas paredzÄ“tu tieši šÄda paša atvaļinājuma piešÄ·iršanu arÄ« bÄ“rna mātes partnerei. Izraugoties izskatÄ«tajā lietā šÄdu risinājumu, nav respektÄ“ts tas, ka normatÄ«vajos aktos paredzamais Ä£imenes sociālās un ekonomiskās aizsardzÄ«bas un atbalsta veids ir jānosaka likumdevÄ“jam.

Par to, ka attiecÄ«bā uz viendzimuma partneru Ä£imeņu tiesisko aizsardzÄ«bu ir iespÄ“jami dažādi risinājumi un tiem nav obligāti jābÅ«t paredzÄ“tiem tieši Darba likumā, liecina arÄ« citu Eiropas SavienÄ«bas dalÄ«bvalstu regulÄ“jums. Kā tiesas sÄ“dÄ“ skaidroja Saeimas pārstāvji, tādās valstÄ«s kā GrieÄ·ija, Ungārija, Itālija, Luksemburga un ÄŒehija arÄ« ir paredzÄ“ts apstrÄ«dÄ“tajai normai lÄ«dzÄ«gs regulÄ“jums, atbilstoši kuram atvaļinājums tiek piešÄ·irts tikai bÄ“rna tÄ“vam. Viendzimuma partneru Ä£imeņu sociālā un ekonomiskā aizsardzÄ«ba tiek nodrošināta citādā veidā (sk. 2020. gada 13. oktobra tiesas sÄ“des stenogrammu). Tātad tiesai nebija pamata secināt, ka tieši Darba likuma 155. panta pirmajā daļā ir konstatÄ“jams regulÄ“juma trÅ«kums, turklāt tāds, kas neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam.

3.3. LikumdevÄ“ja rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bu noteikt tās personas, kurām ir tiesÄ«bas uz bÄ“rna tÄ“va atvaļinājumu, atzinusi arÄ« Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesa 2017. gada 12. decembra lÄ“mumā lietā "Hallier and Others v. France", kuras faktiskie apstākļi bija gandrÄ«z identiski Pieteikuma iesniedzÄ“jas situācijai. Proti, Francijas tiesas, tostarp augstākā tiesu instance, atzina, ka saskaņā ar Francijas tiesisko regulÄ“jumu tiesÄ«bas uz paternitātes atvaļinājumu tobrÄ«d bija tikai bÄ“rna tÄ“vam, bet mātes partnerim neatkarÄ«gi no viņa dzimuma šÄdu tiesÄ«bu nebija. SÅ«dzÄ«bu par Konvencijas 8. un 14. panta pārkāpumu iesniedza bÄ“rna mātes partnere, kurai, pamatojoties uz minÄ“to regulÄ“jumu, bija atteikta paternitātes atvaļinājuma piešÄ·iršana. Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesa šo sÅ«dzÄ«bu uzskatÄ«ja par acÄ«mredzami noraidāmu, secinot, ka, pirmkārt, pret bÄ“rna mātes partneri pieļautā atšÄ·irÄ«gā attieksme kalpo leÄ£itÄ«ma mÄ“rÄ·a sasniegšanai, proti, veicina tÄ“vu iesaisti bÄ“rnu audzināšanā, sekmÄ“ taisnÄ«gu mājas darbu sadali starp vÄ«riešiem un sievietÄ“m un nav balstÄ«ta uz dzimumu vai seksuālo orientāciju, otrkārt, paternitātes atvaļinājuma saņēmÄ“ju loka noteikšana ir demokrātiski leÄ£itimÄ“tā likumdevÄ“ja kompetences jautājums. Kopš 2012. gada, Ä«stenojot savu rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bu, tieši Francijas likumdevÄ“js, nevis šÄ«s valsts tiesa, ir noteicis tiesÄ«bas uz bÄ“rna tÄ“va atvaļinājumu arÄ« bÄ“rna mātes partnerim, kas nav bÄ“rna bioloÄ£iskais tÄ“vs.

3.4. AttiecÄ«bā uz cilvÄ“ka cieņas principu, kam bija nozÄ«me izskatÄ«tajā lietā, vÄ“ršu uzmanÄ«bu uz vairākām atziņām.

Pirmkārt, Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesa ir atzinusi, ka cilvÄ“ka cieņas ievÄ“rošana ir daļa no Konvencijas bÅ«tÄ«bas (sk., piemÄ“ram, Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesas Lielās palātas 2015. gada 28. septembra sprieduma lietā "Bouyid v. Belgium", pieteikums Nr. 23380/09, 89. punktu). TomÄ“r lietās par viendzimuma partneru Ä£imeņu aizsardzÄ«bu tiesa, piemÄ“rojot Konvenciju, no cilvÄ“ka cieņas dalÄ«bvalstÄ«m nav atvasinājusi konkrÄ“tus pienākumus šo Ä£imeņu aizsardzÄ«bai. Tam pamatā ir vairāki iemesli, pirmkārt, viendzimuma partneru Ä£imeņu aizsardzÄ«bas jautājums ir nesaraujami saistÄ«ts ar sabiedrÄ«bā pastāvošajām morāles normām un Ä“tikas vÄ“rtÄ«bām un, otrkārt, starp Eiropas SavienÄ«bas dalÄ«bvalstÄ«m nav vienprātÄ«bas par šo Ä£imeņu aizsardzÄ«bas veidiem (sk., piemÄ“ram, Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesas 2010. gada 24. jÅ«nija sprieduma lietā "Oliari and Others v. Italy", pieteikumi Nr. 18766/11 un Nr. 36030/11, 162. punktu).

Otrkārt, nav šaubu, ka cilvÄ“ka cieņa ir Eiropas kultÅ«rtelpas un ikvienas Eiropas SavienÄ«bas dalÄ«bvalsts tiesiskās sistÄ“mas pamatvÄ“rtÄ«ba. Taču, ja cilvÄ“ka cieņas princips nepārprotami paredzÄ“tu valstij pienākumu noteikt viendzimuma partneru Ä£imeņu juridisku aizsardzÄ«bu, tad minÄ“tajos nolÄ“mumos bÅ«tu lieki norādÄ«t uz valsts rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bas esÄ«bu šÄdu jautājumu izlemšanā. Turklāt tad nāktos arÄ« secināt, ka tās Eiropas SavienÄ«bas dalÄ«bvalstis, kuras atzinušas, ka tikai laulÄ«ba ir Ä£imenes veidošanas pamats, pārkāpj cilvÄ“ka cieņu un rÄ«kojas prettiesiski. Taču šÄds secinājums ir pārsteidzÄ«gs.

Treškārt, nenoliedzot cilvÄ“ka cieņas nozÄ«mi demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajā sistÄ“mā, tiesÄ«bu doktrÄ«nā vienlaikus ir norādÄ«tas atziņas, kas liek ievÄ“rot piesardzÄ«bu šÄ principa piemÄ“rošanā. Proti, cilvÄ“ka cieņas principam ir plašs un nenoteikts tvÄ“rums, kas var radÄ«t neprognozÄ“jamÄ«bu tā piemÄ“rošanā (sk.: Kernaleguen F. The Jurisprudential Reality(-ies) of the Principle of Human Dignity in France: A Prevailing or an Authoritative Principle? The Reality of Human Dignity in Law and Bioethics: Comparative Perspectives. Springer Verlag, 2018, p. 34).

Å…emot vÄ“rā šajā punktā minÄ“to, uzskatu, ka izskatÄ«tajā lietā, kurā aplÅ«kotais jautājums ir pretrunÄ«gi vÄ“rtÄ“ts Latvijas sabiedrÄ«bā, tiesai, piemÄ“rojot cilvÄ“ka cieņas principu, bija nepieciešams detalizÄ“tāk konkretizÄ“t tā tvÄ“rumu un norādÄ«t argumentus, kādēļ no cilvÄ“ka cieņas principa likumdevÄ“jam izriet pienākumi attiecÄ«bā uz viendzimuma partneru Ä£imeņu juridisku aizsardzÄ«bu, un kādēļ pamattiesÄ«bu aizsardzÄ«ba konkrÄ“tajā situācijā ir nodrošināma augstākā lÄ«menÄ«, nekā to paredz Latvijai saistošÄs starptautisko tiesÄ«bu normas. Taču šÄdu argumentu Spriedumā iztrÅ«kst. Tādēļ tiesai nebija pietiekama pamata secināt, ka apstrÄ«dÄ“tā norma, ciktāl tā neparedz aizsardzÄ«bu un atbalstu bÄ“rna mātes partnerei sakarā ar bÄ“rna piedzimšanu, neatbilst Satversmei. Tā vietā, skaidrojot Satversmes 110. panta pirmo teikumu, tiesa kā obiter dictum varÄ“ja likumdevÄ“jam norādÄ«t uz pienākumu aizsargāt un atbalstÄ«t ikvienu Ä£imeni, un konkretizÄ“t principus, kas likumdevÄ“jam jāņem vÄ“rā šÄ pienākuma izpildÄ“.

TāpÄ“c nevaru piekrist tam, ka tieši Darba likuma 155. panta pirmā daļa, ciktāl tā neparedz aizsardzÄ«bu un atbalstu bÄ“rna mātes partnerei sakarā ar bÄ“rna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam.

4. Visbeidzot, noslÄ“gumā minÄ“šu vairākus vispārÄ«gus apsvÄ“rumus, kas, manā skatÄ«jumā, bija svarÄ«gi šÄ«s lietas izskatÄ«šanā.

Atbilstoši Civillikuma Ä¢imenes tiesÄ«bu daļas 214. panta jÄ“gai par Ä£imeni ir atzÄ«stami tikai laulātie un viņu bÄ“rni, kamÄ“r tie dzÄ«vo vienā saimniecÄ«bā ar vecākiem. Tātad normatÄ«vais akts, kura uzdevums ir citstarp definÄ“t Ä£imenes jÄ“dzienu, precÄ«zi noteic, ka Ä£imene ir balstÄ«ta uz laulÄ«bu.

Lai nodrošinātu valsts aizsardzÄ«bu laulÄ«bai un Ä£imenei, radÄ«tu pamatus stabilas laulÄ«bas attiecÄ«bu veidošanai, kā arÄ« nodrošinātu sievietes un vÄ«rieša lÄ«dztiesÄ«bu Ä£imenes attiecÄ«bās, likumdevÄ“js Civillikumā ir iekļāvis laulÄ«bas noslÄ“gšanas noteikumus (sk.: VÄ“bers J. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ä¢imenes tiesÄ«bas. RÄ«ga: Mans Īpašums, 2000, 16.–24. lpp.). Pašreiz Latvijā izveidoto Ä£imenes tiesisko attiecÄ«bu pamatā ir visupirms personas brÄ«vÄ«ba pÄ“c saviem ieskatiem veidot savu Ä£imeni. Vienlaikus ir arÄ« atsevišÄ·i ierobežojumi, kuru mÄ“rÄ·is ir nodrošināt veselÄ«gu Ä£imenes attiecÄ«bu pastāvÄ“šanu sabiedrÄ«bā (sal. sk.: VÄ“bers J. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ä¢imenes tiesÄ«bas. RÄ«ga: Mans Īpašums, 2000, 16.–24. lpp.) Proti, regulÄ“jot laulÄ«bas noslÄ“gšanu, likumdevÄ“js Civillikuma 32.–38. pantā noteicis gadÄ«jumus, kad laulÄ«bas noslÄ“gšana ir aizliegta. PiemÄ“ram, saskaņā ar Civillikuma 35. pantu ir aizliegta laulÄ«ba brāļiem ar māsām, kā arÄ« viendzimuma laulÄ«bas. Savukārt šÄ likuma 37. pants aizliedz laulÄ«bu starp adoptÄ“tāju un adoptÄ“to. Tāpat ir aizliegts atrasties vairākās laulÄ«bās vienlaikus.

IzskatÄ«tajā lietā pieņemtais Spriedums laulÄ«bas institÅ«tu neskar, tomÄ“r minÄ“tajiem Civillikuma noteikumiem ir arÄ« tāda vÄ“rtÄ«ba, ka tie atklāj šobrÄ«d tiesiskajā sistÄ“mā pastāvošu tiesisku ideju par to, kāda personu kopdzÄ«ves jeb savienÄ«bas forma vispār ir pieļaujama gan no tiesiskā, gan morāles normu un Ä“tikas vÄ“rtÄ«bu skatpunkta arÄ« tad, ja personas izvÄ“lÄ“jušÄs veidot faktisku kopdzÄ«vi bez laulÄ«bas noslÄ“gšanas.

Neapšaubāmi, reālajai dzÄ«vei mainoties un sabiedrÄ«bai attÄ«stoties, attiecÄ«gi mainās arÄ« vÄ“rtÄ«bu izpratne. TomÄ“r par to, kāds ir atbilstošÄkais Ä£imenes tiesisko attiecÄ«bu noregulÄ“jums mÅ«sdienu Latvijā, balstoties uz sabiedrÄ«bā vispārpieņemtajām morāles normām un Ä“tikas vÄ“rtÄ«bām, kā arÄ« vispārÄ“jiem tiesÄ«bu principiem un citām Satversmes normām, ir tiesÄ«gs lemt vienÄ«gi pats Latvijas suverÄ“ns – nepastarpināti vai ar demokrātiskās vÄ“lÄ“šanās ievÄ“lÄ“ta valsts orgāna – parlamenta – starpniecÄ«bu.