Iesaki rakstu:

Kur un kā, kā arÄ« kāpÄ“c rodas tie, daudzuprāt, nesaprātÄ«gie un neloÄ£iskie likumi, ierobežojumi, stabiņi, saliņas un veloceliņi RÄ«gā un citi vājprāti, kas izsauc un izraisa mÅ«su sašutumu? Vai tos kāds apzināti rada, mÄ“rÄ·tiecÄ«gi un plānveidÄ«gi izveido, vai tas ir tādas kolektÄ«vās bezatbildÄ«bas, muļķības, neizpratnes un neprasmes rezultāts kādiem cÄ“loņiem, kurus minÄ“ju iepriekš? VarbÅ«t tos pasÅ«ta greizo spoguļu valstÄ«bā un ir kāda cilvÄ“ku kopa, kas Ä«paši specializÄ“jas uz aplamÄ«bu izdomāšanu un ieviešanu?

Esmu novÄ“rojis, ka vairumam cilvÄ“ku nav patiesas izpratnes par to, kā tiek pārvaldÄ«ti pat nelieli uzņēmumi, kur nu vÄ“l lieli un starptautiskas korporācijas. Vairums nezina, kā tiek Ä«stenota vara pašvaldÄ«bās, valstÄ«, kā darbojas likumdevÄ“js, kā darbojas izpildvara, kā darbojas visas pārÄ“jās varas, ieskaitot tiesu varu.

Kāds ir šis mehānisms, kas to visu virza, un vai vispār kāds to viens spÄ“j kontrolÄ“t, virzÄ«t un pārvaldÄ«t? Vairums cilvÄ“ku ir pārliecināti, ka tas ir tik vienkārši un saprotami, ka par to pat nav jāinteresÄ“jas. Tas taču tāpat visiem ir skaidrs. Tas lika, tas teica, un tas izdarÄ«ja.

ŠÄdi stereotipi cilvÄ“kos ir izveidojušies, viņiem lasot romānus un skatoties filmas. Bet gan grāmatās, gan mākslas filmās šis ir attÄ“lots ļoti vienkāršoti un bieži pat melÄ«gi. Ir, protams, it kā šim nolÅ«kam un skaidrÄ«bas viešanai speciālas dokumentālas filmas, speciālas publikācijas, bet arÄ« tās galvenokārt ir tendenciozas, kļūdainas un pat melÄ«gas.

Mazais cinītis

No aplamas domāšanas par to, kā tas notiek, rodas naivas un bezcerÄ«gas iniciatÄ«vas, piemÄ“ram – es tÅ«lÄ«t piecelšos, es tÅ«lÄ«t roku pielikšu, un bÅ«s. Bet izrādās, ka nav. Un nav tāpÄ“c, ka tā tas nedarbojas. Lai darbotos un lai mazais cinÄ«tis gāztu lielu vezumu, cinÄ«tim ir jābÅ«t Ä«stajā vietā un laikā. Tikai tad vezums gāžas. Pietiek ar desmit centimetru nobÄ«di, un vezums ir drošÄ«bā. To cinÄ«tis vairs neapdraud.

PastāvošÄ vara nepārtraukti piedāvā tā saucamos risinājumus vÄ“lÄ“tāju iniciatÄ«vām. Un, pa šo ceļu ejot, šÄdi risinot, tu patiesÄ«bā savas problÄ“mas un savus ierosinājumus nerisini un nesasniedz nospraustos mÄ“rÄ·us, neÄ«steno savas vajadzÄ«bas, bet tikai nodrošini pastāvošÄs varas eksistenci. Pat kļūsti lÄ«dzvainÄ«gs.

Varas pārstāvji ļoti izvairās bÅ«t par kaut ko atbildÄ«gi, uzņemties atbildÄ«bu un pieņemt kādus lÄ“mumus. Viņi reti kad iebilst, bet nekad arÄ« nav kvÄ“li par. «Tev ir kāds ierosinājums, tu gribi, lai bÅ«tu tā, nu es jau neiebilstu, dari. Aizej pie tā, paņem to, aiznes tur! Ej, dari! Un, ja netiksi galā, tad es pieslÄ“gšos...» Viņi nekad aktÄ«vi nelÄ«dzdarbojas, jo nekad nav zināms, kā tas beigsies, un vienmÄ“r pastāv risks, ka arÄ« labie nodomi var pārtapt par ceļu uz elli, tie var kādam augstāk sÄ“došam traucÄ“t. Var gadÄ«ties, un tā ne reizi ir gadÄ«jies, kad pÄ“c it kā labām iecerÄ“m par vainÄ«go kļūsti tu pats. TāpÄ“c kādam vadÄ«tājam labāk, drošÄk un izdevÄ«gāk ir neteikt «nÄ“», bet neteikt arÄ« «jā». Ir taču sen zināms, ka par iniciatÄ«vu mÄ“dz sodÄ«t.

Savtīgie nolūki

Līdzīgi tiek pārvaldīta arī Krievija. Un nav tā, kā mēdzam melst, ka Putins izdomāja, Putins lika, Putins teica, Putins pavēlēja, bet izpildvara klausīja un darīja. Nebūt ne!

PatiesÄ«bā lÄ«dz viņa kabinetam izlaužas daži apÄ·Ä“rÄ«gi un uzņēmÄ«gi cilvÄ“ki, kuriem ir savtÄ«gi mÄ“rÄ·i un nolÅ«ki. Ne vienmÄ“r šie nolÅ«ki ir saistÄ«ti ar naudu, – gadās, ka patiesā motivācija ir slavaskāre, iedomÄ«ba, lepnÄ«ba un arÄ« varaskāre. Viņi prot to noformulÄ“t un pasniegt kādā ideoloÄ£iskā vai Krievijai izdevÄ«gā, tā teikt, komplektiņā vai paciņā jeb paketÄ“. Un, tad nokļuvuši pie valsts vadÄ«tāja, tam saka: vadoni, redzi, ja mÄ“s izdarÄ«sim šÄdi, tad valsts iegÅ«s, tad Krievija iegÅ«s, vai arÄ« – tu, vadoni, gÅ«si labumu.

Valsts vadÄ«tājs noklausās un nesaka nedz «nÄ“», nedz «jā». Viņš saka: ak tā, nu es neiebilstu, vai, nu es nezinu, bet pamÄ“Ä£ini. Izdari! Viņš nesaka: jā, tā ir laba doma, paldies, to es noteikti darÄ«šu, un nekavÄ“joši sauc uz kabinetu tos, kuriem liks šo pildÄ«t. NÄ“, viņš saka: labi, es padomāšu, vai, kad pÄ“c laika atkal satiksi vadoni un jautāsi, nu kā, viņš teiks: mÄ“s pie šÄ« jautājuma strādājam...

PÄ“c brīža viņa kabinetā nonāk nākamais ar savu iniciatÄ«vu, kas var bÅ«t diametrāli pretÄ“ja iepriekšÄ“jai. ArÄ« šim vadÄ«tājs saka tos pašus vārdus, un viņu neuztrauc, ka šÄ« iecere ir klajā pretrunā ar iepriekšÄ“jo. Rezultātā bÅ«s tā, ko kādam no viņiem izdosies Ä«stenot, bet valsts vadÄ«tājs atbilstoši situācijai vai nu plÅ«ks augļus vai sodÄ«s vainÄ«go.

Prezidents uzklausa

No tā arÄ« izriet koalÄ«cijas veidošana, premjera iecelšana un tamlÄ«dzÄ«gas lietas. Pie prezidenta nāk valstÄ« ietekmÄ«gi cilvÄ“ki, nāk politisku un ekonomisku apvienÄ«bu pārstāvji, izsaka savas vÄ“lmes, izsaka savu piedāvājumu, bet prezidents uzklausa un: ak tā, nu tad dariet vai darÄ«sim tā. Nekad viņš nesaka: es vÄ“los, lai bÅ«tu tā, un nav svarÄ«gi, ko vÄ“lies tu. SvarÄ«gs ir mans redzÄ“jums, mana programma un mÄ“rÄ·i, jo tāpÄ“c mani šeit ievÄ“lÄ“ja. Bet kailā patiesÄ«ba ir cita: «Mani šeit ievÄ“lÄ“ja, lai es nespļautu pret vÄ“ju un neizaicinātu likteni, kā arÄ« lieki neriskÄ“tu». Tas attiecas praktiski uz visiem varas pakāpieniem, mainās tikai apjomi un lemtā sekas.

Ir, protams, gadÄ«jumi, kad notiek citādi. Visi taču esam dzÄ«vi cilvÄ“ki, un arÄ« viņiem nav svešas cilvÄ“ciskās vājÄ«bas. ArÄ« viņi mÄ“dz bÅ«t ļaunatminÄ«gi, mÄ“dz bÅ«t kaislÄ«gi un mÄ“dz bÅ«t arÄ« gana nelietÄ«gi. Tie arÄ« mÄ“dz rÄ«koties neapdomÄ«gi, spontāni, nesaprātÄ«gi un pat kļūdÄ«ties.

Izstumtie

Gadās arÄ« tādi, kuri kvÄ“li aizstāv vai agresÄ«vi iebilst. Pirmkārt, tādi ir retums, un viņu pienesums pamatā nemaina kopainu. Otrkārt, faktiski uz vienas rokas pirkstiem ir skaitāmi gadÄ«jumi, kad šie Ä«patņi šÄdu nostāju, rÄ«cÄ«bu un uzvedÄ«bu saglabā un vara tos neizstumj. Bet izstumtie staigā un vaimanā: redziet, es darÄ«ju, es mÄ“Ä£ināju, bet viņi un Ä«paši tas...

Ar to viss arī beidzās.

Šai kontekstā labs piemÄ“rs ir viens pašreizÄ“jais Latvijas deputāts BriselÄ“.

PavÄ“ro politiÄ·us, Ä«paši pavÄ“ro vadošos politiÄ·us. Viņi ļoti reti kad ir vai nu par vai pret. Toties viņi vienmÄ“r ir gatavi par to parunāt. Viņi šÅ«pojas komforta viļņos. Ja tu atnāc un ierosini, viņš neiebilst, tu izdari, un rezultāts ir labs, viņš nokožas no gÅ«tajiem labumiem, bet, ja tu izdari un rezultāts izrādās politiskajam vadÄ«tājam nevÄ“lams, tad viņš rausta plecus, izbola acis un, izbrÄ«nā papletis rokas, saka: es par to neko nezinu. Par ko ir runa, kas tas tāds? Tā kāda Saeimas deputāte pat pa nama gaiteņiem un kāpnÄ“m bÄ“ga no žurnālistes, nespÄ“jot atbildÄ“t uz vienkāršu jautājumu.

Iepriekš teiktais ir dabiskas atlases process, kur pārgalvÄ«gie un nepaklausÄ«gie klÅ«p, savainojas un pat mirst – ne tikai politiskās nāvÄ“s, bet izdzÄ«vo remdenie, tie, par kuriem Rakstos ir teikts: «Esiet karsti vai auksti, jo remdenos Dievs izspļauj.»

Vienaldzība

IzdzÄ«vo nevis spÄ“jÄ«gākie, bet tie, kuri izmanto izdevÄ«bu un paklusÄ“. Tā teikt, klusie Å«deņi. Jo katrai iniciatÄ«vai ir atbildes reakcija,– kādiem tā patÄ«k, un tiem šai konkrÄ“tā brÄ«di ar tevi ir pa ceļam, bet ar citiem atkal ir pretÄ“ji. Taču ja nav iniciatÄ«vas, ja nav viedokļa, tad nav arÄ« pretinieku. Štrunts par atbalstÄ«tājiem, jo tas ir ļoti nestabils lielums, un jau rÄ«t viņi novÄ“rsÄ«sies un atbalstÄ«s kādu citu. Labāk, kā teica runcis Leopolds, dzÄ«vot mierÄ«gi un draudzÄ«gi. Vai, kā manā jaunÄ«bā dziedāja Alla Pugačova, – labāk, ja tev ir simt draugu, nevis simt rubļu.

Protams, vienaldzÄ«ba nerada draugus, bet ienaidniekus tā arÄ« noteikti nerada, un politiÄ·im tieši šis ir svarÄ«gs. Bet manis pieminÄ“tais Briseles deputāts nekad neko bÅ«tisku nav ierosinājis un panācis. Viņš vienkārši nav radÄ«jis sev ienaidniekus un nav citiem traucÄ“jis. Izrādās, ar to pietiek, lai labi iekārtotos. Laikus jāsaprot, no kurienes, uz kurieni pÅ«š vÄ“jš, un jāgriež vÄ“jam mugura...

Tie laiki, kad Staļins, Berija, Vilis Lācis un citi parakstÄ«ja izsÅ«tāmo vai nošaujamo sarakstus, sen ir beigušies. Tie laiki, kad Ä£enerāļi pavÄ“lÄ“ja mest bumbas uz kādām pilsÄ“tām, ir beigušies. Tie laiki, kad militārie vadÄ«tāji cÄ“lās paši un pavÄ“lÄ“ja arÄ« citiem rÄ«koties lÄ«dzÄ«gi, ir beigušies.

Esam iemācÄ«jušies aiz citu mugurām slÄ“pties. Nu protam uzrakstÄ«t gana daudz dokumentu, lÄ«gumu, konvenciju un cita, lai varÄ“tu par ļoti daudz ko parunāt un ne par ko personiski neatbildÄ“t. PolitiÄ·i prot runāt ilgi, bet nepateikt neko. Viņi ir kļuvuši gudrāki, bet vÄ“lÄ“tājus vÄ“l aizvien baro ar maldÄ«giem stereotipiem. Ķīnieši to jau sen ir atklājuši un definÄ“juši – sÄ“di upes krastā un pacietÄ«gi gaidi, kad garām papeldÄ“s tava ienaidnieka lÄ«Ä·is.

Atbildība

Tāpēc viss ir ļoti tūļīgi un novēloti. Pat dakteri vairs neuzņemas atbildību un nesteidz ārstēt, bet konsultējas, atliek, domā, un tad kāds konsīlijs kaut ko izlemj, piemēram, ļausim, lai dzīvo, vai ārstēsim.

PavÄ“ro politiÄ·us un ne tikai politiÄ·us, bet arÄ« saimnieciskos darboņus. Cik tajā, ko viņi vada, ir viņu pašu ierosināts, viņu pašu panākts? NÄ“, viņi ļauj darÄ«t tev. Viņi ļauj ierosināt, viņi ļauj izdarÄ«t, un tad, kad tu izdari, tad viņi plÅ«c kopÄ«gos uzvaras augļus. Bet, kad tev gadās kāda kļūme, tad – mÄ“s par to neko nezinām.

Tas ir ļoti labi redzams un konstatÄ“jams kovida pandÄ“mijas laikā. Valsts vadÄ«tāji nespÄ“j pieņemt lÄ“mumus, tie neuzstāj, ka jādara ir tā vai tieši pretÄ“ji – nav tā jādara. Viņi gaida, kad kāds nesavaldÄ«sies un izdarÄ«s. Tad atbilstoši rezultātam viņi piesliesies uzvarÄ“tāju nometnei.

Ir, protams, jomas un jautājumi, kur nekādas izvairÄ«šanās vai slaistÄ«šanās nenotiek. Ja jautā Saskaņai, tad nekādas Latvijas okupācijas nebija; ja jautāt patriotiskai partijai, tad, protams, bija, bet kā rÄ«koties tajos jautājumos, kuri vÄ“l nav izlemti...?