Iesaki rakstu:

Eksistenciālajai traģēdijai, kas latviešu tautā turpinās jau gadus trÄ«sdesmit un izteikti triumfālu pakāpi ir sasniegusi “6.oktobra paaudzÄ“”, ir objektÄ«vs faktors. Tāds faktors patiešÄm eksistÄ“ un ir cienÄ«gs ieņemt noteiktu vietu analÄ«tiskajos diskursos, kaut gan tajā pašÄ laikā tāds faktors karājas mata galā.

Tas ir ļoti trausls faktors. Tas ir tikai daļēji objektÄ«vs faktors un patiesÄ«bā tiek izvirzÄ«ts tāpÄ“c, ka visas nelaimes negribÄ“tos izskaidrot vienÄ«gi ar subjektÄ«vajiem faktoriem; proti, pašas latviešu tautas simtprocentÄ«go vainu. Tautas vaina nav simtprocentÄ«ga, bet deviņdesmitdeviņprocentÄ«ga.

Eksistenciālās traģēdijas objektÄ«vais faktors ir šÄds. Latviešu tauta tās varas inteliÄ£ences vadÄ«bā pÄ“c PSRS sagraušanas maksimāli (maniakāli) tiecas atmest un aizmirst kultÅ«ras mantojumu (šÄ«s tieksmes amorālās bÅ«tÄ«bas vÄ“rtÄ“jums ir atsevišÄ·a sāpÄ«ga tÄ“ma)  un sākt dzÄ«vi pilnÄ«gi no jauna, bāzÄ“joties uz “eiropeisko kultÅ«ru”.

DedzÄ«gi tika propagandÄ“ta “atgriešanās Eiropā”. Neviens nepievÄ“rsa uzmanÄ«bu tādas propagandas absurdam, jo Latvija taču nekad nebija pametusi Eiropu, kas vispār nav iespÄ“jams. Tāpat neviens nepievÄ“rsa uzmanÄ«bu tam, ka atsacÄ«šanās no kultÅ«ras mantojuma ir mežonÄ«ga atsacÄ«šanās no latviešu kultÅ«ras vÄ“sturÄ“ visaugstākajiem panākumiem XX gs. 70.gados.

Ä»oti dedzÄ«gi “Eiropu” joprojām propagandÄ“ latviešu mietpilsoņu guru Maija KÅ«le: “[..] Es stāvu un krÄ«tu par Eiropas SavienÄ«bu. Principā par šo eiropeisko civilizācijas kopÄ«bu.” (Kas ir “civilizācijas kopÄ«ba”!?)

KÅ«le pati sevi uzskata un citiem liek viņu uzskatÄ«t par “filozofi”. Daudzus gadus bija “marksistiskā filozofe”, bet vienā rÄ«tā uz brokastu laiku kļuva “buržuāziskā filozofe”. 2006.gadā “filozofei” iznāca šausmÄ«gā valodā bez literārās rediģēšanas sataisÄ«ta grāmata “EirodzÄ«ve”. StāvÄ“šana un krišana par “Eiropu” tika akcentÄ“ta 2016.gadā, kad kundze aplaimoja tautu ar “jābÅ«tÄ«bas dimensijas” svÄ“to garu tāpat kā Pavļuta kungs aplaimoja tautu ar “par-politikas” debilo programmu.

Eksistenciālās traģēdijas objektÄ«vais faktors karājas mata galā tāpÄ“c, ka latviešu varas inteliÄ£ence nekad nav centusies noskaidrot, kas notiek “Eiropā” un vai vispār ir vÄ“rts “atgriezties Eiropā”. Latviešu varas inteliÄ£encei faktiski nemaz neinteresÄ“ “Eiropas” tagadnes stāvoklis – rietumeiropiešu morāli garÄ«gā seja. Latviešu varas inteliÄ£ence nekad nav apsvÄ“rusi “Eiropas vÄ“rtÄ«bu” lietderÄ«bu savai tautai.

Jautājums “Kāds bÅ«s latviešu tautai labums no “atgriešanās Eiropā”?” neeksistÄ“. Ja latviešu varas inteliÄ£ence bÅ«tu saprātÄ«gi izturÄ“jusies pret Rietumu kultÅ«ras stāvokli XX gs. 80.-90.gadu mijā, tad latviešu tautas eksistenciālās traģēdijas vietā bÅ«tu eksistenciālā drāma, ja turpinām izmantot skatuves mākslas žanru specifiku. AtšÄ·irÄ«ba starp traģēdijas žanru un drāmas žanru ir milzÄ«ga. Traģēdijai ir traÄ£iskas beigas. Drāmas beigas neliecina par dzÄ«vÄ«bas izbeigšanos, un saglabājas optimistiska ticÄ«ba nākotnei.

Lieta ir tā, ka XX gs. 80.-90.gadu mijā Rietumeiropas kultÅ«rā ārdoši turpinājās milzÄ«gs pagrimums. Pagrimums sākās pÄ“c 1968.gada notikumiem Francijā, Vācijā u.c. Eiropieši pārstāja dzemdÄ“t bÄ“rnus. ZinātnÄ“, filosofijā, izglÄ«tÄ«bā, mākslā un literatÅ«rā lepni visu nosacÄ«ja postmodernisms (pisuāri mākslas izstāžu zālÄ“s). Sociāli politiskajā sfÄ“rā prioritāte bija neoliberālismam. Saimnieciskā darbÄ«ba bija nonākusi finansu spekulantu rokās, radot kapitālisma jaunu modifikāciju – finansu kapitālismu. Morāli tikumiskajā sfÄ“rā priekšroka tika dota “politkorektumam”, “uzskatu plurālismam”, “demokrātiskumam”, “seksuālajai revolÅ«cijai”, “tolerancei”, “cilvÄ“ktiesÄ«bām”.   

Latviešu tautas “atgriešanās Eiropā” reāli bija organiska pievienošanās Rietumeiropas pagrimumam. Tā politiskais simbols tagad ir piedzÄ“ries vÄ«relis ar katrā kājā savādāku kurpi. 

Latviešus nevar vainot Rietumeiropas pagrimumā. Rietumeiropas pagrimums sākās bez latviešu lÄ«dzdalÄ«bas. TāpÄ“c ir iespÄ“jams ļoti trauslais objektÄ«vais faktors, izskaidrojot latviešu tautas eksistenciālo traģēdiju.