NokÄpt no kolaborÄcijas kuÄ£a nav iespÄ“jams. Atceramies 1940. gada 17. jÅ«niju
Elita Veidemane · 17.06.2021. · Komentāri (0)Uzreiz pÄ“c Latvijas Republikas okupÄ“šanas 1940. gada 17. jÅ«nijÄ sÄkÄs aresti un deportÄcijas. SarkanÄ armija – saskaÅ†Ä ar PSRS un LR 1939. gadÄ noslÄ“gtajiem militÄrajiem lÄ«gumiem – LatvijÄ jau atradÄs ar pilnÄm tiesÄ«bÄm un nekaunÄ«gu labsajÅ«tu. Tie bija tÅ«kstošiem militÄristu un „brÄ«vÄ lÄ«guma darbinieku” kopÄ ar Ä£imenÄ“m. Arestu un deportÄciju augsne jau bija sagatavota. Latvijas Republikas iznÄ«cinÄšana sÄkÄs strauji un nenovÄ“ršami.
Ä€rlietu ministru Vilhelmu Munteru arestÄ“ja un deportÄ“ja uz Krieviju 16. jÅ«lijÄ, KÄrli Ulmani deportÄ“ja 22. jÅ«lijÄ, bet kara ministru JÄni Balodi - 30. jÅ«lijÄ. Padomju okupanti mÄ“rÄ·tiecÄ«gi pÄrņēma stratÄ“Ä£iski svarÄ«gÄs nozares, piemÄ“ram, Latvijas dzelzceļu, pirms gaidÄmajÄm „tautas Saeimas” vÄ“lÄ“šanÄm - drošs paliek drošs - izveidoja Baltijas kara apgabalu, paralÄ“li likvidÄ“jot Latvijas armiju un LR Ä€rlietu ministriju.
No Padomju SavienÄ«bas LatvijÄ ieveda „speciÄlistus”, kas sÄka organizÄ“t nacionalizÄciju, vietÄ“jiem latvju vientiešiem lÄ«dztekus mÄ“Ä£inot iestÄstÄ«t, ka privÄtÄ«pašums tiks respektÄ“ts. Protams, kÄ gan varÄ“ja tam nenoticÄ“t, ja pat „Darba tautas bloka” vÄ“lÄ“šanu programmÄ nebija ne vÄrda par nacionalizÄciju!
Ä»oti Ätri zem gultas tika paslaucÄ«ts tas atmiņu brÄ«dis, kas stÄstÄ«ja par notikumiem, LatvijÄ ienÄkot PSRS okupÄcijas armijai. Bet notika, raugi, kas. 1940. gada 15. jÅ«nija rÄ«tÄ PSRS iekšlietu karaspÄ“ka speciÄlÄs vienÄ«bas uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalinot trÄ«s robežsargus, kÄ arÄ« viena robežsarga sievu un dÄ“lu.
16. jÅ«nijÄ Latvijas valdÄ«ba saņēma PSRS ultimÄtu, uz kuru bija jÄatbild sešu stundu laikÄ. PSRS apsÅ«dzÄ“ja Latviju, protams, nepamatoti, 1939. gada savstarpÄ“jÄs palÄ«dzÄ«bas lÄ«guma pÄrkÄpumos, pieprasÄ«ja nekavÄ“joties izveidot jaunu valdÄ«bu un bez ierobežojumiem ielaist LatvijÄ PSRS karaspÄ“ku, lai nodrošinÄtu lÄ«guma izpildÄ«šanu.
Latvijas valdÄ«ba vientiesÄ«gi cerÄ“ja novÄ“rst asinsizliešanu un, ņemot vÄ“rÄ dažas dienas seno vÄ“sturi, padomju karaspÄ“ka iebrukumu LietuvÄ un robežsargu nogalinÄšanu Latvijas pierobežÄ, pavÄ“lÄ“ja Latvijas armijai sagaidÄ«t sarkanos okupantus kÄ draudzÄ«gas valsts karaspÄ“ku...
17. jÅ«nijÄ padomju rÄ«kļurÄvÄ“ji pilnÄ«bÄ okupÄ“ja Latviju. TajÄ pašÄ dienÄ tika okupÄ“ta arÄ« Igaunija. 17. jÅ«nija vakarÄ valsts prezidents KÄrlis Ulmanis ar radiofona starpniecÄ«bu uzrunÄja latviešu tautu: „Es palikšu savÄ vietÄ, un jÅ«s palieciet savÄs!”
Viss notika zibenÄ«gÄ ÄtrumÄ. Vairums Latvijas iedzÄ«votÄju vienkÄrši nesaprata, kas notiek. Lai tiktu ieviesta „vajadzÄ«gÄ kÄrtÄ«ba”, visas iekšlietu iestÄdes bija pÄrņēmuši komunisti, nelokÄmi ļeņinieši un pÄrliecinÄti marksisti, un tautÄ populÄro rakstnieku Vili LÄci iecÄ“la par iekšlietu ministru. IzsludinÄtajÄs „tautas Saeimas” vÄ“lÄ“šanÄs bija tikai viens saraksts - „Darba tautas bloks”.
Pirms šÄ«m „vÄ“lÄ“šanÄm” radiofonÄ, uzrunÄjot tautu, uzstÄjÄs sociÄldemokrÄts Bruno Kalniņš, teikdams, ka tie, kuri nepiedalÄ«sies vÄ“lÄ“šanÄs vai izsvÄ«tros „Darba tautas bloka” kandidÄtus, bÅ«šot tautas nodevÄ“ji... VÄ“lÄk gan viņš neskaidroja savu savÄdo nostÄju pret padomju okupantiem šo „vÄ“lÄ“šanu” sakarÄ.
„Tautas Saeimu”, protams, ievÄ“lÄ“ja. ValdÄ«bu izveidoja pÄ“c principa: aÄ£ents, kurš sadarbojies ar PSRS, ir labs valdÄ«bas loceklis. Tie bija Vilis LÄcis, PÄ“teris Blaus un Vikentijs Latkovskis. „KulturÄlÄs tuvinÄšanÄs biedrÄ«bas ar SPRS tautÄm” aktÄ«vists, kreisi noskaņotais Augusts Kirhenšteins bija izraudzÄ«ts kÄ visvairÄk piemÄ“rotais valdÄ«bas vadÄ«tÄjs: pakļÄvÄ«gs, godkÄrÄ«gs un bailÄ«gs. VairÄki viņa brÄļi bija visai ievÄ“rojami padomju darbinieki toreizÄ“jÄ PSRS, taÄu viņi visi tika nošauti KrievijÄ 1937. gada sarkanÄ terora „pasÄkumos”.
Bet Augusts Kirhenšteins to nezinÄja un paļÄvÄs uz jaunatnÄkušo varu un tÄs solÄ«jumiem... VÄ“l vairÄk: viņš un viņa „kabineta” ministri bija apzinÄti uzkÄpuši uz kolaborÄcijas kuÄ£a un nokÄpt no tÄ vairs nebija iespÄ“jams.
PaļÄvÄs arÄ« KÄrlis Ulmanis, Bruno Kalniņš un daudzi citi. ŠÄ« neizprotamÄ paļÄvÄ«ba un naivums Latvijai maksÄja brÄ«vÄ«bu, tÅ«kstošiem cilvÄ“ku tÄ maksÄja arÄ« dzÄ«vÄ«bu - vispirms ielaižot valstÄ« slepkavu un marodieru barus, kas LatvijÄ siroja kopš 1939. gada, pamatojot savus bezgožu izgÄjienus ar „starptautiskiem lÄ«gumiem”, pÄ“c tam - nepretojoties okupantu varai un piedaloties „vÄ“lÄ“šanÄs”, kas likvidÄ“ja Latvijas valsti, ieveļot to asiņainÄs Padomju SavienÄ«bas Ä“delÄ«gajÄ, smirdošajÄ mutÄ“...
PaļÄvÄ«ba, nepretošanÄs un vientiesÄ«ba laikam ir mÅ«su tautas raksturlielumi. Ja ne lielÄkie, tad vismaz vieni no svarÄ«gÄkajiem. Vai nu citÄdi mÄ“s ar tÄdu pacietÄ«bu un toleranci panestu gan padomju okupÄcijas gadus, gan atjaunotÄs brÄ«vvalsts „vadoņu” un „pusvadoņu” nelietÄ«bas, melÄ«gumu un savtÄ«gumu. IespÄ“jams, ka mÅ«su pašu gaišais naivums mÅ«s kÄdreiz iecels paradÄ«zÄ“, un tÄ bÅ«s Dieva dÄvana par pÄrciesto.
Bet var notikt arÄ« citÄdi. Var gadÄ«ties, ka paradÄ«zes nemaz nav un mums nÄksies sevi un savu valsti izpirkt ar smagu cīņu pret atdzimstošo marksismu, kas nekur nebija pazudis, vien kÄdu brÄ«di klusi dusÄ“jis zem liberÄlisma pelÄ“juma kÄrtiņas. OkupÄcija ar nosaukumu „liberÄlmarksisms” var bÅ«t vÄ“l baisÄka par iepriekšÄ“jo, un kolaborÄcija ar to ir nÄvÄ“joša. SargÄsim valsti un sevi.
PÄrpublicÄ“ts no neatkariga.nra.lv