Iesaki rakstu:

Uzreiz pÄ“c Latvijas Republikas okupÄ“šanas 1940. gada 17. jÅ«nijā sākās aresti un deportācijas. Sarkanā armija – saskaņā ar PSRS un LR 1939. gadā noslÄ“gtajiem militārajiem lÄ«gumiem – Latvijā jau atradās ar pilnām tiesÄ«bām un nekaunÄ«gu labsajÅ«tu. Tie bija tÅ«kstošiem militāristu un „brÄ«vā lÄ«guma darbinieku” kopā ar Ä£imenÄ“m. Arestu un deportāciju augsne jau bija sagatavota. Latvijas Republikas iznÄ«cināšana sākās strauji un nenovÄ“ršami.

Ä€rlietu ministru Vilhelmu Munteru arestÄ“ja un deportÄ“ja uz Krieviju 16. jÅ«lijā, Kārli Ulmani deportÄ“ja 22. jÅ«lijā, bet kara ministru Jāni Balodi - 30. jÅ«lijā. Padomju okupanti mÄ“rÄ·tiecÄ«gi pārņēma stratÄ“Ä£iski svarÄ«gās nozares, piemÄ“ram, Latvijas dzelzceļu, pirms gaidāmajām „tautas Saeimas” vÄ“lÄ“šanām - drošs paliek drošs - izveidoja Baltijas kara apgabalu, paralÄ“li likvidÄ“jot Latvijas armiju un LR Ä€rlietu ministriju.

No Padomju SavienÄ«bas Latvijā ieveda „speciālistus”, kas sāka organizÄ“t nacionalizāciju, vietÄ“jiem latvju vientiešiem lÄ«dztekus mÄ“Ä£inot iestāstÄ«t, ka privātÄ«pašums tiks respektÄ“ts. Protams, kā gan varÄ“ja tam nenoticÄ“t, ja pat „Darba tautas bloka” vÄ“lÄ“šanu programmā nebija ne vārda par nacionalizāciju!

Ä»oti ātri zem gultas tika paslaucÄ«ts tas atmiņu brÄ«dis, kas stāstÄ«ja par notikumiem, Latvijā ienākot PSRS okupācijas armijai. Bet notika, raugi, kas. 1940. gada 15. jÅ«nija rÄ«tā PSRS iekšlietu karaspÄ“ka speciālās vienÄ«bas uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalinot trÄ«s robežsargus, kā arÄ« viena robežsarga sievu un dÄ“lu.

16. jÅ«nijā Latvijas valdÄ«ba saņēma PSRS ultimātu, uz kuru bija jāatbild sešu stundu laikā. PSRS apsÅ«dzÄ“ja Latviju, protams, nepamatoti, 1939. gada savstarpÄ“jās palÄ«dzÄ«bas lÄ«guma pārkāpumos, pieprasÄ«ja nekavÄ“joties izveidot jaunu valdÄ«bu un bez ierobežojumiem ielaist Latvijā PSRS karaspÄ“ku, lai nodrošinātu lÄ«guma izpildÄ«šanu.

Latvijas valdÄ«ba vientiesÄ«gi cerÄ“ja novÄ“rst asinsizliešanu un, ņemot vÄ“rā dažas dienas seno vÄ“sturi, padomju karaspÄ“ka iebrukumu Lietuvā un robežsargu nogalināšanu Latvijas pierobežā, pavÄ“lÄ“ja Latvijas armijai sagaidÄ«t sarkanos okupantus kā draudzÄ«gas valsts karaspÄ“ku...

17. jÅ«nijā padomju rÄ«kļurāvÄ“ji pilnÄ«bā okupÄ“ja Latviju. Tajā pašÄ dienā tika okupÄ“ta arÄ« Igaunija. 17. jÅ«nija vakarā valsts prezidents Kārlis Ulmanis ar radiofona starpniecÄ«bu uzrunāja latviešu tautu: „Es palikšu savā vietā, un jÅ«s palieciet savās!”

Viss notika zibenÄ«gā ātrumā. Vairums Latvijas iedzÄ«votāju vienkārši nesaprata, kas notiek. Lai tiktu ieviesta „vajadzÄ«gā kārtÄ«ba”, visas iekšlietu iestādes bija pārņēmuši komunisti, nelokāmi ļeņinieši un pārliecināti marksisti, un tautā populāro rakstnieku Vili Lāci iecÄ“la par iekšlietu ministru. Izsludinātajās „tautas Saeimas” vÄ“lÄ“šanās bija tikai viens saraksts - „Darba tautas bloks”.

Pirms šÄ«m „vÄ“lÄ“šanām” radiofonā, uzrunājot tautu, uzstājās sociāldemokrāts Bruno Kalniņš, teikdams, ka tie, kuri nepiedalÄ«sies vÄ“lÄ“šanās vai izsvÄ«tros „Darba tautas bloka” kandidātus, bÅ«šot tautas nodevÄ“ji... VÄ“lāk gan viņš neskaidroja savu savādo nostāju pret padomju okupantiem šo „vÄ“lÄ“šanu” sakarā.

„Tautas Saeimu”, protams, ievÄ“lÄ“ja. ValdÄ«bu izveidoja pÄ“c principa: aÄ£ents, kurš sadarbojies ar PSRS, ir labs valdÄ«bas loceklis. Tie bija Vilis Lācis, PÄ“teris Blaus un Vikentijs Latkovskis. „Kulturālās tuvināšanās biedrÄ«bas ar SPRS tautām” aktÄ«vists, kreisi noskaņotais Augusts Kirhenšteins bija izraudzÄ«ts kā visvairāk piemÄ“rotais valdÄ«bas vadÄ«tājs: pakļāvÄ«gs, godkārÄ«gs un bailÄ«gs. Vairāki viņa brāļi bija visai ievÄ“rojami padomju darbinieki toreizÄ“jā PSRS, taču viņi visi tika nošauti Krievijā 1937. gada sarkanā terora „pasākumos”.

Bet Augusts Kirhenšteins to nezināja un paļāvās uz jaunatnākušo varu un tās solÄ«jumiem... VÄ“l vairāk: viņš un viņa „kabineta” ministri bija apzināti uzkāpuši uz kolaborācijas kuÄ£a un nokāpt no tā vairs nebija iespÄ“jams.

Paļāvās arÄ« Kārlis Ulmanis, Bruno Kalniņš un daudzi citi. ŠÄ« neizprotamā paļāvÄ«ba un naivums Latvijai maksāja brÄ«vÄ«bu, tÅ«kstošiem cilvÄ“ku tā maksāja arÄ« dzÄ«vÄ«bu - vispirms ielaižot valstÄ« slepkavu un marodieru barus, kas Latvijā siroja kopš 1939. gada, pamatojot savus bezgožu izgājienus ar „starptautiskiem lÄ«gumiem”, pÄ“c tam - nepretojoties okupantu varai un piedaloties „vÄ“lÄ“šanās”, kas likvidÄ“ja Latvijas valsti, ieveļot to asiņainās Padomju SavienÄ«bas Ä“delÄ«gajā, smirdošajā mutÄ“...

PaļāvÄ«ba, nepretošanās un vientiesÄ«ba laikam ir mÅ«su tautas raksturlielumi. Ja ne lielākie, tad vismaz vieni no svarÄ«gākajiem. Vai nu citādi mÄ“s ar tādu pacietÄ«bu un toleranci panestu gan padomju okupācijas gadus, gan atjaunotās brÄ«vvalsts „vadoņu” un „pusvadoņu” nelietÄ«bas, melÄ«gumu un savtÄ«gumu. IespÄ“jams, ka mÅ«su pašu gaišais naivums mÅ«s kādreiz iecels paradÄ«zÄ“, un tā bÅ«s Dieva dāvana par pārciesto.

Bet var notikt arÄ« citādi. Var gadÄ«ties, ka paradÄ«zes nemaz nav un mums nāksies sevi un savu valsti izpirkt ar smagu cīņu pret atdzimstošo marksismu, kas nekur nebija pazudis, vien kādu brÄ«di klusi dusÄ“jis zem liberālisma pelÄ“juma kārtiņas. Okupācija ar nosaukumu „liberālmarksisms” var bÅ«t vÄ“l baisāka par iepriekšÄ“jo, un kolaborācija ar to ir nāvÄ“joša. Sargāsim valsti un sevi.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv