Iesaki rakstu:

Laba valodas lietojuma pamatpazÄ«mes ir skaidrÄ«ba, precizitāte un piemÄ“rotÄ«ba runas situācijai. Taču nu jau vairākus gadu desmitus pieņemas spÄ“kā politkorektuma, eifÄ“mizācijas un birokratizācijas mode, kas lÄ«dzi nes tieši pretÄ“jo — neskaidrÄ«bu, neprecizitāti, aizmiglotÄ«bu. Tā Ä«paši izplatÄ«ta angļu valodā un attiecÄ«gi gāžas iekšÄ arÄ« latviešu valodā. PilnÄ«bā to apturÄ“t nav iespÄ“jams, zināmās situācijās tā varbÅ«t noder. Taču bÅ«tu jācÄ«nās pret sliecÄ«bu to pieņemt kā vienÄ«go pareizo un aizliegt tradicionālos vārdus.

Politkorektums uzstāj, ka cilvÄ“ku aprakstÄ«šana un klasificÄ“šana pÄ“c ādas krāsas, etniskās, reliÄ£iskās piederÄ«bas vai seksuālās orientācijas ir klaja cilvÄ“ciskās vÄ“rtÄ«bas nonivelÄ“šana. Tam varÄ“tu piekrist tikai gadÄ«jumos, kad apraksts aizsāk diskrimināciju, taču starp nosaukšanu un diskrimināciju nav ne tiešas, ne pastarpinātas saiknes. Turklāt cita apzÄ«mÄ“juma lietojums nerisina šo izdomāto problÄ“mu.

Orvelisko jaunvalodu parasti veido vai nu ar eifÄ“mismu, vai garu perifrāžu palÄ«dzÄ«bu, un tā nebÅ«t neaprobežojas ar cilvÄ“ku Ä«patnÄ«bu aprakstiem. Kā zināms, eifÄ“mismi ātri mainās, tāpÄ“c jaunradÄ«tājiem ir iespÄ“ja tiku tikām izspÄ“lÄ“ties: “atlaist”, “atstādināt”, “uzteikt darbu” (vai nav jauki, jo vārdā “uzteikt” jau ir arÄ« pozitÄ«vā nozÄ«me), “samazināt personālu”, “optimizÄ“t”. VÄ“l smalkāk — “atbrÄ«vot no amata pienākumu izpildes” — esi gan brÄ«vs, gan bez pienākumiem.

Latviešu valodā tiek pārņemtas citas valodas problÄ“mas un risinājumi. Tipisks piemÄ“rs bÅ«tu “nÄ“Ä£eris”, bet tas pats attiecas arÄ« uz “žīdu”, “čigānu” u. c. “Baltais”, “melnais” tiek aizstāts ar “baltādainais”, “melnādainais”. “Baltajam” un “melnajam” gan ir citas nozÄ«mes, taču nez vai “baltgvards”, “šÅ†abÄ«tis” un “melnstrādnieks”, “kurinātājs” vai “kaukāzietis” tik viegli var sajukt ar rases nozÄ«mi.

Taču vienkrāsas “ādaiņu” etaps jau ir noiets, nāk “personas ar tumšas ādas krāsu” vai “gaišas ādas krāsu”. Tas vÄ“l vairāk samudžina jÄ“gu, jo baltais itālis parasti ir ar tumšas ādas pieskaņu; tumša āda var bÅ«t arÄ« latvietim, kas braši nosauļojies.

Turklāt — ko darÄ«t ar angļu people of colour? Ja “krāsainie” neder un “krāsainādainie” ir pavisam Ä“rmÄ«gs vārds, tad patlaban tiek piedāvāti “cilvÄ“ki ar dažādu ādas krāsu” un vÄ“l spocÄ«gākās “personas ar citu ādas krāsu”. Bet tas taču iekļauj arÄ« nÄ«stos “baltos”. PÄ“dÄ“jos savukārt angļu valodā mÄ“dz apzÄ«mÄ“t ar eifÄ“mismu Caucasian. Labi, ka “kaukāzietis” mums jau aizņemts.

Pārnest citas valodas Ä«patnÄ«bas uz latviešu valodu ir, maigi izsakoties, dÄ«vaini. Nez, ko angļi teiktu, ja viņus rosinātu pieņemt lietuviešu precÄ“tās un neprecÄ“tās sievietes uzvārda pārmaiņas (Eiropas Tiesa to atzina par leÄ£itÄ«mu) vai no vāciešiem pārņemt artikulu locÄ«šanu. Mums lietvārdam ir abas dzimtes — vai bÅ«tu jāsatraucas un jāmÄ“Ä£ina atrast latviešu valodā neesošu dzimtes problÄ“mu?

Vai “nevesels” ir patiesi slims vai tikai mazliet sasirdzis. Vai “stāvoklis” ir slimÄ«ba, bet varbÅ«t kas ļaunāks vai labāks. Vai “nelabdabÄ«gs” ir ļaundabÄ«gs vai kaut kas nezināms. Vai “cilvÄ“ks ar Ä«pašÄm vajadzÄ«bām” ir invalÄ«ds vai izlepis Ä«patnis? Un kāpÄ“c “invalÄ«ds” ir nepieņemams, ja “invaliditāte” pastāv un tiek lietota?

Vai “sociāli neaizsargātie” ir nabadzÄ«gie, mazturÄ«gie vai pakļauti kādām sabiedriskām represijām? Vai “Ä«pašÄs dienas” ir kādi svÄ“tki, “kritiskās dienas” — bÄ«stamas dzÄ«vÄ«bai, “kalendārās dienas” — darba vai atvaļinājuma pārskats, vai tomÄ“r runājam par mÄ“nešreizÄ“m? Vai “brieduma gadi” ir pusmūžs vai vecumdienas? Vai “mirstÄ«gās atliekas” ir lÄ«Ä·is vai tā daļas? Vai “brÄ«vÄ«bas atņemšana” ir cietumsods? “MājsÄ“de”, “dienests” un “laulÄ«ba” arÄ« ir brÄ«vÄ«bas atņemšana.

Politkorektās un kancelejiskās valodas jaunveidojumi gandrÄ«z vienmÄ“r ir garāki un piņķerÄ«gāki nekā aizstājamie vārdi. Tas neatbilst valodas ekonomijas principam, apgrÅ«tina saziņu. Amatnoziegumi kļuvuši par “dienesta stāvokļa negodprātÄ«gu izmantošanu”, izšÄ·Ä“rdÄ«ba par “neracionāliem izdevumiem” (tātad izšÄ·Ä“rdÄ“tājs bÅ«tu neracionālo izdevumu meistars vai persona ar neracionāliem izdevumiem). Melot jaunvalodā ir “sniegt nepatiesas ziņas”, “izplatÄ«t nedibinātus izdomājumus”.

Nāve tagad ir “letāls iznākums”, cietums pārvÄ“rties par “ieslodzÄ«juma vietu”, operācija par “Ä·irurÄ£isku iejaukšanos”. Juridiskās valodas “persona” spraucas iekšÄ visur: ārsts kļuvis par “ārstniecÄ«bas personu”, policists par “policijas amatpersonu”, ierÄ“dnis par “valsts amatpersonu”.

NegatÄ«vais nav vārdā, bet attieksmÄ“. Aizskarošs var bÅ«t jebkurš vārds attiecÄ«gā lietojumā un intonācijā: “sieviete”, “rÄ«dzinieks”, “latgalietis”, “laucinieks”, “katolis”, “luterānis”, “latvietis”, “krievs”, “veÄ£etārietis”, “gaļēdājs”, “cirvis”, “biete”, “sÄ“ne”, nemaz nerunājot par politiskiem apzÄ«mÄ“jumiem, kuros katrs cilvÄ“ks iemieso savu pārliecÄ«bu par labo un slikto: “komunists”, “kreisais”, “labÄ“jais”, “liberālis”, “konservatÄ«vais” u. t. jpr.

Ja birokrātiskām struktÅ«rām ir tieksme veidot garus kalambÅ«rus, lai tā bÅ«tu, bet nevajadzÄ“tu šo jaunvalodu uzspiest visiem. Neliegsim un neskaudÄ«sim vārdu “nÄ“Ä£eris”, “žīds”, “čigāns”, “baltais”, “melnais”, “dzeltenais”, “krievs”, “invalÄ«ds”, “ārsts”, “policists” lietojumu saziņas situācijās, kurās tie ir piemÄ“roti. Tas ir ne tikai vārda brÄ«vÄ«bas un mÅ«su valodas identitātes, bet arÄ« veselā saprāta jautājums.

* valodnieks un tulkotājs, Dr. habil. philol., Latvijas Universitātes profesors, vairāk nekā 370 zinātnisku un 100 populārzinātnisku publikāciju autors