Iesaki rakstu:

KonservatÄ«visms ir pieeja politikai, kas paredz, ka sabiedrÄ«bā pastāvošajā kārtÄ«bā ir iekodÄ“tas konkrÄ“tas sabiedrÄ«bas locekļu lÄ«dzāspastāvÄ“šanai pielāgotas prakses un ka tās ir jāaizsargā pret naivu politisku iedarbÄ«bu, kas tās nemitÄ«gi izaicina un grauj. TomÄ“r ar šo definÄ«ciju ir par maz, lai saprastu, kāpÄ“c par konservatÄ«viem sevi dÄ“vÄ“ tik dažādi politiski aktori, un kāpÄ“c viņiem tik bieži itin nemaz nav pa ceļam. Ja rÅ«pÄ«gāk izdala dimensijas, kurās politiski var runāt par konservatÄ«vismu, nākas atzÄ«t, ka konservatÄ«vs konservatÄ«visms Latvijā nav iespÄ“jams.

Parasti konservatÄ«vismu iedala sociālajā, ekonomiskajā un kultÅ«ras vai nacionālajā, taču šis dalÄ«jums jau pašÄ saknÄ“ zaudÄ“ ievÄ“rojamu daļu konservatÄ«vās pieejas skaistuma un saskanÄ«bas. Tas skar tikai vienu asi, pÄ“c kuras mÄ“s varam salÄ«dzināt dažādas pieejas politikai. To var saukt par mÄ“rÄ·u un vÄ“rtÄ«bu asi, kuras satura kritÄ“riji ir aizgÅ«ti no konservatÄ«visma vārdu nesošÄm kustÄ«bām citos laikos un citās vietās. Latvijā sevi par konservatÄ«viem dÄ“vÄ“joši spÄ“ki konservatoru jeb saglabātāju godu parasti izpelnās tieši uz šÄ«s ass. VietÄ“jie politiskie spÄ“ki atšÄ·iras pÄ“c saviem uzsvariem sabiedrÄ«bas organizācijas mÄ“rÄ·os.

PiemÄ“ram, tas, ko sauc par Ä£imenes vÄ“rtÄ«bām, pieder pie sociāli konservatÄ«vām vÄ“rtÄ«bām, jo citu valstu konservatori, sekojot konservatÄ«vajai pieejai, ir nonākuši pie atziņas par Ä£imeni kā mazo sabiedrÄ«bu, kurā cilvÄ“ks piedzimst un uzaug, gÅ«st pirmo politisko pieredzi. Ä¢imene (pretstatā indivÄ«dam vai lielām identitāšu vai interešu grupām) ir Ä«stenā sabiedrÄ«bu veidojošÄ šÅ«na, tā balsta decentralizāciju, individuālo morālo atbildÄ«bu un ļauj veidot minimālu, bet efektÄ«vu valsti. Ä¢imenes vÄ“rtÄ«bu aizstāvÄ«ba ir politisks mÄ“rÄ·is (kas pats par sevi ir lÄ«dzeklis sabiedrÄ«bas kopā saturÄ“šanai). Lai arÄ« šis un vÄ“l daudzi konservatoru politiskie mÄ“rÄ·i ir bieži izvedināmi, izmantojot konservatÄ«vo pieeju, šo mÄ“rÄ·u aizgÅ«šana no citām zemÄ“m un citiem laikiem un uzspiešana neatkarÄ«gi no vietÄ“jām tradÄ«cijām galÄ«gi nebÅ«s konservatÄ«va pÄ“c cita veida kritÄ“rijiem.

Otra ass, pÄ“c kuras politiskās pieejas varam klasificÄ“t kā vairāk vai mazāk konservatÄ«vas, ir lÄ«dzekļu, metožu un manieru ass. Īsumā – tā paredz uzlÅ«kot politiku kā sabiedrÄ«bas lÄ«dzāspastāvÄ“šanas izaicinājumu risināšanu bez noteikta mÄ“rÄ·a sabiedrÄ«bai kaut kur nonākt un kaut kā izskatÄ«ties. Uzsvars ir uz pieeju, ar kādu tiek skatÄ«ti politiskās dienaskārtÄ«bas aktuālie izaicinājumi, uz metodÄ“m, kas ir pieejamas un atļautas politikas veidotājiem. Uzskatot, ka sabiedrÄ«bu veido tieši atzÄ«tās mijiedarbÄ«bas formas un nevis deklarÄ“ti ideāli, šie konservatÄ«vie pielÅ«ko, lai politiskie aktori rÄ«kotos mÄ“reni un “kā ir pieņemts pie konservatÄ«vajiem”.

Kā vienu piemÄ“ru varÄ“tu nosaukt cilts lojalitātes jeb tribālisma noraidÄ«jumu iekšpolitikā. Lai vai cik cÄ“li bÅ«tu konservatora politiskie mÄ“rÄ·i, viņš to vārdā nesāks dalÄ«t priekšlikumus atkarÄ«bā no tā, vai tos izteicis viņa partijas, ideoloÄ£ijas, dzimuma un citā rakursā savas piederÄ«bas grupas pārstāvis. Ar godprātÄ«gu kritiku vai norādi uz pārkāpumu konservators padalÄ«sies arÄ« tad, ja tas bÅ«s “savÄ“jais”, kas kļūdÄ«jies vai izteicis sliktu priekšlikumu. Šo un citus politiskos lÄ«dzekļus vai manieres bieži izvedina kā nepieciešamas pastāvošÄs kārtÄ«bas saglabāšanai (tiesiskumam šajā gadÄ«jumā), taču ne visas politiskās kopienas ir lÄ«dz tam evolucionÄ“jušas.

VÄ“rtÄ“jot politiskās partijas pÄ“c to vietas uz šÄ«s ass, pie varas pabijušie Latvijas politiskie spÄ“ki neizskatās konservatÄ«vi, un tieši tas ir bijis pamudinājums “Kodokas” izdevumiem un “Demos” konferencÄ“m, ciktāl to saturs bijis atkarÄ«gs no mana pienesuma. LÄ«dzÄ«gi kā pirmās ass konservatÄ«vismi arÄ« šis vÄ“rtÄ“jums nav konceptuāli nepretrunÄ«gs. Ir neizbÄ“gami, ka konkrÄ“ta, konservatÄ«vismam it kā piederÄ«ga ideja kādā kopienā nešÄ·itÄ«s konservatÄ«va, ja bÅ«s pretÄ“ja vietÄ“jām tradÄ«cijām, un tātad šÄ·itÄ«s ievesta no citurienes, vietÄ“jos apstākļos nepārbaudÄ«ta, vietÄ“jiem, iespÄ“jams, nepieņemama.

Tas mÅ«s noved pie trešÄs konservatÄ«visma ass, kuras esamÄ«bu likām nojaust jau iepriekš. Tā rāda, cik lielā mÄ“rā politiskās programmas mÄ“rÄ·i un darbÄ«bas lÄ«dzekļi ir balstÄ«ti uz vietas pastāvošajās tradÄ«cijās un sociālajā realitātÄ“. Lai vai cik “konservatÄ«vs” kāds uzstādÄ«jums bÅ«tu saskaņā ar nozÄ«mÄ«gākajiem politiskās filozofijas tekstiem, ja Latvijā tā nav pieņemts, tad ir pamatoti saukt to par savā ziņā pastāvošo kārtÄ«bu maitājošu.

KonservatÄ«vismu pirmoreiz artikulÄ“ja Edmunds BÄ“rks, dzÄ«vodams zemÄ“, kurā vienas politiskas kopienas politiskie tikumi bija attÄ«stÄ«jušies desmitiem paaudžu. Ir pašsaprotami, ka relatÄ«vi jaunās kopienās, kādām pieder Latvija, sabiedrÄ«ba politiski bÅ«s stipri citādāk tendÄ“ta nekā sabiedrÄ«bas, kurām autonomija un suverenitāte jau sen vairs nav politiskās dienaskārtÄ«bas jautājums numur viens.

Jaunas nācijas politiskie tikumi vÄ“l ilgi pÄ“c nācijas noformÄ“šanās ir stipri atkarÄ«gi no apstākļiem, kādos tas notika. Taču prakses, kas bija vÄ“rtÄ«gas, lai konsolidÄ“tos ļaužu grupa, kurai bÅ«tu cerÄ«bas uz pašnoteikšanos, nav tās pašas, kas nepieciešamas, lai šÄ« pati ļaužu grupa spÄ“tu saimniekot savā zemÄ“. Uzdevumu vieglāku nepadara fakts, ka pašnoteikšanos sākotnÄ“ji vairāk virzÄ«jušas vajadzÄ«bas, kuras mÅ«sdienās katrs indivÄ«ds atsevišÄ·i var piepildÄ«t labāk, nekā kā kolektÄ«vās identitātes nesÄ“js. Ja latviešu politisko kolektÄ«vo identitāti sākotnÄ“ji lielā mÄ“rā veido ideja par vienā valodā runājošiem zemniekiem, kuriem jāapvienojas, lai atbrÄ«votos no citā valodā runājoša kunga un iegÅ«tu politisko un ekonomisko brÄ«vÄ«bu, tad mÅ«sdienās vismaz ekonomiskās vajadzÄ«bas indivÄ«ds labāk var atrisināt, kļūstot par globālo pilsoni.

SavÄ“jo bÅ«šana, kas varÄ“tu šÄ·ist derÄ«ga prakse, cÄ«noties par savas tautas politisku autonomiju impÄ“rijas varas gaiteņos, trimdā vai Eiropas SavienÄ«bā, noteikti nekalpo sabiedrÄ«bas kopÄ“jam labumam iekšpolitikā. LÄ«dzÄ«gi var šaubÄ«ties, vai pakļāvÄ«gums, kas palÄ«dzÄ“ja Latvijai ātrāk tikt Eiropas SavienÄ«bā un NATO, ir Ä«sti derÄ«gs laikos, kad Latvijas dalÄ«ba šajās organizācijās nav zem jautājuma zÄ«mes, un mums ir drÄ«zāk jādomā par to, lai Eiropas SavienÄ«ba mÅ«s neaprÄ«tu. Pusgadsimts zem padomju varas, kur sapnis par neatkarÄ«gu valsti bija jāatliek sāņus, kaldināja jaunus politiskos “tikumus”. Padomju okupācijas sekas un mÅ«su ierobežotās spÄ“jas ar tām cÄ«nÄ«ties uzreiz pÄ“c neatkarÄ«bas atgÅ«šanas ir radÄ«jušas jaunu sociālo realitāti, kurai konservatÄ«vs politiÄ·is nevar uztiept romantiskus mÄ“rÄ·us, kādus varÄ“ja kaut vai Kārlis Ulmanis 1934. gadā.

Citiem vārdiem, konservatīvisms Latvijā nevar būt īsti konservatīvs. Vienā vai citā ziņā tas ir un būs sava veida apvērsums.

Pārpublicēts no jazepsbasko.lv