Iesaki rakstu:

Kas tas ir, kas saucās dzīve? Vēders, galva, kājas, brīve? Var jau būt, ka, kādu krāpjot, Arī sevi apzogam, Cik tad ir to tīro siržu, Kurām ticam piedodam?

CilvÄ“ks ir tāds gana jocÄ«gs radÄ«jums. Ja kādreiz patiešÄm šurp atlidos citplanÄ“tieši, tiem bÅ«s, ko brÄ«nÄ«ties. Visvairāk viņi bÅ«s pārsteigti par cilvÄ“ka jocÄ«go domāšanu un no šÄ«s domāšanas izrietošo rÄ«cÄ«bu. CilvÄ“ks labi tiek galā ar grÅ«tiem uzdevumiem un labi tos apgÅ«st, tai pašÄ laikā nespÄ“j saprast vienkāršas lietas. Viņš bieži savu ieceru pamatos liek sarežģītas konstrukcijas un prāta kombinācijas.

CilvÄ“ks prot izskaidrot sarežģītas lietas, bet nespÄ“j izprast un citiem paskaidrot vienkāršas. Nav neviena, kurš nebÅ«tu apveltÄ«ts ar spÄ“ju mÄ«lÄ“t, bet cilvÄ“ks vÄ“l šodien strÄ«das, kas tad ir mÄ«lestÄ«ba. Vai kāda Ä·Ä«miska reakcija smadzenÄ“s vai maldi. Uz jautājumu, kas ir mÄ«lestÄ«ba, viņš labākajā gadÄ«jumā atbild, nu tas ir tā. Es taču nejautāju, kā tas ir, – es jautāju, kas tas ir.

Viņš saprot Pitagora teoriju, viņš pat zina Ä·Ä«misko elementu tabulu, bet, kas ir laime, nezina.

CilvÄ“ks, ejot makšÄ·erÄ“t zivis, cenšas āķi aizmest pÄ“c iespÄ“jas tālāk – tuvāk otram krastam, bet, esot otrā krastā, tas auklu met uz šo krastu.

ŠÄ« nespÄ“ja saprast vienkāršas lietas, bez nevajadzÄ«giem sarežģījumiem un smadzeņu mežģiem, laikam ir lielākā cilvÄ“ces problÄ“ma, un nezinu, vai to var izārstÄ“t.

Pirmajiem cilvÄ“kiem bija dots tikai viens vienkāršs bauslis, bet viņi sapinās čūskas sarežģītajā prātošanas kombinācijā un rezultātā nespÄ“ja ievÄ“rot vienu vienkāršu noteikumu.

CilvÄ“ks meklÄ“ atbildi un risinājumu, piemÄ“ram, kā lai pārstāj smÄ“Ä·Ä“t, kā lai pārstāj pārmÄ“rÄ«gi Ä“st. Viņš šiem tematiem ir veltÄ«jis ne vienu vien disertāciju, sacerÄ“jis grāmatas vagoniem, kaut atbilde ir pat pirmsskolas vecuma bÄ“rnam zināma. Kā lai pārstāj dzert, – nu nedzer! Kā lai pārstāj zagt, – nu nezodz!

ArÄ« man pret to nav tablešu, ko piedāvāt, bet es ar saviem rakstiem, dziesmām, filmām un pat grāmatām to cenšos darÄ«t. ArÄ« šai rakstā.

Nacionālā ideja ir sinonÄ«ms laimÄ«gai dzÄ«vošana, jo tikai nacionālisms pÅ«li pārvÄ“rš tautā un spÄ“j nodrošināt laimÄ«gu dzÄ«vošanu. Šis laimÄ«gas dzÄ«vošanas nodrošināšanas veids nekad vÄ“l nav praksÄ“ pārbaudÄ«ts, jo pretspÄ“kiem vienmÄ“r ir izdevies ar labiem nolÅ«kiem bruģēt ceļu uz elli un ideju Ä«stenotāji, ieklausoties ellvežu ieteikumos, pārāk visu sarežģīja, tāpÄ“c nesasniedza iecerÄ“to.

Par mērķi, kādu sev spraužam katrs un sabiedrība kopumā

DominÄ“ maldÄ«gi stereotipi, ka Latvijas galvenā problÄ“ma ir nekam nederÄ«gi, zaglÄ«gi un blÄ“dÄ«gi politiÄ·i un ka valstÄ« trÅ«kst demokrātijas, un ka trÅ«kst kādu institÅ«ciju, kuras tad Ä«stenos laimÄ«gu dzÄ«vošanu.

Es esmu tāls no uzskata, ka Latvijas politiÄ·i ir apzinÄ«guma un godÄ«guma paraugs, bet apzinos arÄ« to, ka, lai valsts bÅ«tu godÄ«ga, tajā vairākumā ir jādzÄ«vo godÄ«giem iedzÄ«votājiem. Lai valsts vara nebÅ«tu noziedzÄ«ga, tajā nav vietas noziedzÄ«giem elementiem. Lai valsts bÅ«tu latviska, tajā ir jādzÄ«vo latviešiem ne tikai pÄ“c ieraksta pasÄ“, bet arÄ« pÄ“c bÅ«tÄ«bas.

PolitiÄ·i netiek importÄ“ti nedz no Marsa, nedz no kādas Ä€frikas valsts. Pat ne no Tasmānijas! Tie ir vietÄ“jās raudzes, un viņus ievÄ“l pašmāju balsstiesÄ«gie, nevis kāds masons no ASV vai Krievijas varnesis ieceļ.

Kādus cilvÄ“kus pie varas vÄ“las redzÄ“t vÄ“lÄ“tājs? Nu, protams, ka tādus, kāds ir pats. Un nestāstiet, ka mÄ“s esam tie labie, bet tie sliktie ir no MÄ“ness nolaidušies. CilvÄ“ks vÄ“las tādu pašu varu, kāds ir pats, tādu varu, kas rÄ«kojas tā, kā viņš ir paradis, un tādu, kura arÄ« viņam nodrošina tādu dzÄ«vošanu, kādu viņš uzskata par pareizu.

Nestāstiet, ka tā nav, nemelojiet sev un citiem, apgalvojot, ka es šai rakstā visu esmu izdomājis, piedÄ“vÄ“ju un nepamatoti apmeloju. Protams, šÄdu kliedzienu bÅ«s daudz, bet vairums šo bļāvÄ“ju bļauj tāpÄ“c, ka ir pārāk vāji, lai atzÄ«tu skaudro patiesÄ«bu, un tādi, kuru agresivitāte pret mani pamatojās pieÄ·erta un atmaskota cilvÄ“ka nervozā reakcijā.

Par laimi

Katrs cilvēks vēlas būt laimīgs un laimīgi dzīvot. Katram ir sava izpratne par to, kas ir patiesa laime, bet daudzās jomās vairumam cilvēku izpratnes sakrīt.

Ir zināms, ka laimÄ«gs ir tas, kam pietiek, un laimÄ«gs ir tas, kurš jÅ«tas labi. Lai cik jums bÅ«tu, ja jums vienmÄ“r gribÄ“sies vÄ“l un vÄ“l, tad nekad nebÅ«siet laimÄ«gi. Katram sava laime un nelaime.

KāpÄ“c ir tik daudz nelaimÄ«gu latviešu, kāpÄ“c ir tik daudz neapmierinātu, sarÅ«gtinātu un bÄ“dÄ«gu latviešu? Domājat, pie tā ir vainÄ«ga valdÄ«ba? Zināmā mÄ“rā – jā, bet tikai zināmā. Atbilde uz šo jautājumu ir gana vienkārša, neticama un arÄ« labi saprotama, ja patiesi iedziļinās un izdara loÄ£iskus secinājumus.

Lai cilvÄ“ks bÅ«tu laimÄ«gs, viņam ir jāzina, ko vÄ“las sasniegt un kā to izdarÄ«t. Šo vienā vārdā sauc par ideoloÄ£iju. To var arÄ« citiem vārdiem pateikt: no kurienes un uz kurieni dodamies.

Noskaidrojam, kur bijām, kad devāmies uz laimes zemi, un definÄ“jam, ko gribam sasniegt, jo zeme jau paliks tā pati, tikai esam nolÄ“muši mainÄ«t kārtÄ«bu valstÄ«, bet, lai spÄ“tu mainÄ«t kārtÄ«bu valstÄ«, ir nepieciešama gan sava valsts, gan prasme un patiesa vÄ“lme mainÄ«t.

Kad kaut ko bÅ«vÄ“ju vai meistaroju un rezultāts nav tāds, kā biju iecerÄ“jis, atgriežos soli pa solim atpakaļ, lai atrastu, kurā vietā, kurā brÄ«dÄ« un kā esmu kļūdÄ«jies un kāpÄ“c nav izdevies tas, ko vÄ“lÄ“jos. Ir jānoskaidro, kāpÄ“c rezultāts atšÄ·iras no iecerÄ“tā.

Secinām, ka esam viena no nabadzÄ«gākajām valstÄ«m Eiropas SavienÄ«bā; secinām, ka ļoti liels skaits valsts pilsoņu ir bijuši spiesti doties svešumā; secinām, ka mums nav tādas tiesu varas, kurai ticam, ka nav tādas valsts pārvaldes, kura rÄ«kotos valstiski, ka ir ļoti maza uzticÄ«ba policijai un citām institÅ«cijām.

Soli pa solim prātā atgriežoties atpakaļ, secinu, ka esam cietuši ideoloÄ£isku zaudÄ“jumu. Tas nozÄ«mÄ“, ka sasniegtais rezultāts ir atbilstošs mÅ«su kolektÄ«vajai bÅ«tÄ«bai, – rezultāts atbilst saturam, kaut cerÄ“jām, ka bÅ«s pārticÄ«ba un labklājÄ«ba kā Ulmaņlaikos.

Izrādās, ka labklājÄ«ba ir sasniegta, bet tikai šaurai cilvÄ“ku grupai, kuriem arÄ« padomju gados bija gana pārtikusi dzÄ«vošana. Rezultātu esam gaidÄ«juši no tiem, kuri rÅ«pÄ“jās par sevi, bet mÄ“s ticÄ“jām, ka viņi parÅ«pÄ“sies arÄ« par mums.

MÄ“s sagaidÄ«jām, ka viņi mums izdarÄ«s, bet izrādÄ«jās, ka viņi, pirmkārt, darÄ«ja sev. Un par to esam nepatÄ«kami pārsteigti un steigšus pilnvarojam citus ievest mÅ«s saulÄ«tÄ“, domājot, ka tie citi ir no cita koka tÄ“sti un citā mežā audzÄ“ti, ar citiem mÄ“sliem mÄ“sloti.

Formāla neatkarība

Kādā no posmiem latviskas Latvijas ideja bija valdoša, un to centāmies risināt caur valsts neatkarÄ«bu. Formāla neatkarÄ«ba tika nodrošināta, bet ar to vÄ“l ir stipri par maz. Turpinājumā bija jāizvÄ“las, kā un kurp iet. PiemÄ“ram, Igaunija izvÄ“lÄ“jās tiesisku ceļu, ņemot vÄ“rā reālās iespÄ“jas, un atjaunoja Otrajā pasaules karā zaudÄ“to valsti. Savukārt mÄ“s ļāvāmies izveidot LPSR tiesÄ«bu un pienākumu mantinieci.

Mantojumā saņēmām LPSR teritoriju, LPSR iedzÄ«votāju kopumu, LPSR likumus, kurus kosmÄ“tiski pielāgojām, bet to gars dzÄ«vs vÄ“l šodien. Un nu, ja palÅ«kojamies un salÄ«dzinām Latvijas un Igaunijas izvÄ“lÄ“tos ceļus, ir redzama rezultātu starpÄ«ba, un šÄ« plaisa aizvien palielinās.

MÅ«su dienvidu kaimiņi lietuvieši izvÄ“lÄ“jās citu ideoloÄ£iju, – viņi atjaunoja daudz senāku valsti, viņi nesaņēma mantojumā katru otro iedzÄ«votāju, kurš noraida neatkarÄ«gas valsts eksistenci, ES un NATO integrācijas ceļu. Viņiem kolonistu skaits bija tik niecÄ«gs, ka to varÄ“ja neņemt vÄ“rā un ar to nerÄ“Ä·ināties savos plānos.

Estiņi savu „aļošu” politkorekti nolika pie vietas, bet mÄ“s centÄ«gi meklÄ“jam pazudušo lielgabalu. Tā nav kādu ietekmes aÄ£entu vai nodevÄ“ju individuāla rÄ«cÄ«ba, – tās ir mÅ«su ideoloÄ£ijas un izvÄ“lÄ“tā ceļa sekas.

Ne vienmÄ“r var atgriezties dažus soļus atpakaļ, novÄ“rst kļūmÄ«go darbÄ«bu un tad celt valsti vÄ“lreiz. Gadās, ka slimÄ«ba ir tik ielaista, ka dakteri nopÅ«šoties, kaunÄ«gi acis nodurot un noplātot rokas, izraksta bezcerÄ«go pacientu no slimnÄ«cas, lai tas, tuvinieku aprÅ«pÄ“ts, mirst mājās.

Droši vien, ka ātrā solÄ« un Ä«sā laika posmā izglābt valsti vairs neizdosies. Saredzu, ka šobrÄ«d ir nevis jāglābj valsts, bet jāglābj kāds pulciņš to, kas pieturas pie pareizas ideoloÄ£ijas vai vismaz ir gatavi tai pievienoties, lai, uzkrājot spÄ“kus un izstrādājot taktiku, izdevÄ«gā brÄ«dÄ« zaudÄ“to valsti atkarotu.

Padomju gados man kāds zinošs ieslodzÄ«tais pamācoši teica: netici advokātam, nepaļaujies uz tiesas godaprātu, un atzÄ«ties nekad nav par vÄ“lu! MÄ“s paļāvāmies, naivi ticÄ“jām un salā ar atkailinātām sirdÄ«m stāvÄ“jām pie Saeimas. Nu ir pienācis laiks atzÄ«ties pašiem sev, ka esam kļūdÄ«jušies. KļūdÄ«jušies nevis darbÄ«bās, bet tajā, ka paļāvāmies un naivi cerÄ“jām, ka taisnÄ«ba pati augšÄmcelsies.

Ideoloģija

Kopš jaunlatviešu laikiem mÄ“s par mÅ«su galveno ideoloÄ£iju uzskatÄ«jām valodas jautājumu un, par savas valsts izveidi domājot, spriedām, ka pārÄ“jais – tas ir, laime, no tā vien taps. ŠÄ«s ideoloÄ£ijas vārdā mÅ«su senči un lÄ«dzgaitnieki ziedojās un gāja nāvÄ“. Viņi savu izdarÄ«ja, bet ko darām mÄ“s, kā izmantojam šos ar asinÄ«m slacÄ«tos un ciešanās gÅ«tos augļus?

MÄ“s lÄ«dzÄ«gi kā vairums kristiešu dzÄ«vojam ar pārliecÄ«bu, ka mums nekas nav jādara, tikai jātic, jo mÅ«su grÄ“kus JÄ“zus Kristus jau ir paņēmis uz sevi un izcietis. Mums ir tikai jātic.

NÄ“, mums senču sasniegumi, strÄ“lnieku un latviešu leÄ£ionāru upuris ir jānes tālāk un jāsargā! Ar laba vÄ“lÄ“jumiem vien, formālu cieņas izrādÄ«šanu un piemiņas vakariem ir par maz, lai sauktos par latvieti un Latvijas patriotu.

Jautājumu, kam jums valoda un sava valsts, uztveram pat kā apvainojumu, bet pašiem skaidras atbildes bieži vien nemaz nav. Ir tikai tāda nevarÄ«ga parunāšana par kopšanu, tālāk nešanu, attÄ«stÄ«šanu u.c.

Kādai tad ir jābÅ«t mÅ«su ideoloÄ£ijai? Dabiskai, viegli saprotamai un vienkārši skaidrojamai. Jebkurš cilvÄ“ks vÄ“las bÅ«t laimÄ«gs. Jebkurš vÄ“las dzÄ«vot tur, kur viņš labi jÅ«tas. Lai mÄ“s savā valstÄ« varÄ“tu labi justies, valsts ir jāiekārto atbilstoši tam, kā mums labāk. Nevis tā, kā ir labāk visiem, kas šeit ierodas, nevis tā, kā kādā konferencÄ“ kādi ir lÄ“muši, nevis tā, ko kādas valstiskas vai nevalstiskas organizācijas par pareizu uzskata, bet tā, kā mums tas šÄ·iet pareizi un labi.

Neglābiet visu pasauli, visu cilvÄ“ci un visu tautu. Sākumā izglābsimies paši, un tad piepulcināsim savam pulkam tos, kuri grib bÅ«t ar mums.

Vai zināt, kāds bija kristietÄ«bas izplatÄ«bas cÄ“lonis, ko nespÄ“ja apturÄ“t pat vajāšanas un publiskas nogalināšanas? CilvÄ“ki redzÄ“ja, kā dzÄ«vo kristieši, kādas ir viņu savstarpÄ“jās attiecÄ«bas, kādas viņiem ir Ä£imenes, kādi bÄ“rni un cik tie strādÄ«gi, tÄ«ri, cik godÄ«gi un cik izpalÄ«dzÄ«gi. Šo «cik» ir vÄ“l daudz, bet pietiks arÄ« ar minÄ“tajiem. Tie, kuri vÄ“roja kristiešus, arÄ« gribÄ“ja dzÄ«vot tāpat. Viņi vÄ“lÄ“jās tikpat uzticÄ«gas un mÄ«lošas sievas un otrādi, viņi vÄ“lÄ“jās tikpat paklausÄ«gus un izpalÄ«dzÄ«gus bÄ“rnus.

Lai arÄ« viņiem bÅ«tu tāpat, tie izvÄ“lÄ“jās bÅ«t ne tikai formāli kristieši, jo no tā nekas nerodas, bet mainÄ«ja savu pasaules skatÄ«jumu, mainÄ«ja savstarpÄ“jās attiecÄ«bas, mainÄ«ja savu uzvedÄ«bu atbilstoši kristiešu ideoloÄ£ijai, kuru sludināja JÄ“zus Kristus un kuras piemÄ“ru bija rādÄ«jis. Viņš teica: piemÄ“ru esmu jums devis...

MÅ«s’ Latvijā!

Lai mÄ“s spÄ“tu atjaunot un izveidot tādu valsti, kurā labi jutÄ«simies, mums pašiem ir jākļūst par šÄ«s labestÄ«bas nesÄ“jiem, par godÄ«guma paudÄ“jiem un palÄ«dzÄ«gas rokas sniedzÄ“jiem. Tad tie, kas vÄ“l nav par latviešiem kļuvuši, bet vÄ“lÄ“sies dzÄ«vot kā tie, kuri dzÄ«vo saskaņā ar latvisko ideoloÄ£iju, paši pievienosies. Un latviešu kļūs tik daudz kā agrāk kristiešu Romas impÄ“rijā, un tad Latviju pārvÄ“rtÄ«sim par vietu, kurā jutÄ«simies labi un kurā patiesi latvju meitas zied, latvju dÄ“li dzied, kur mums laimÄ“ diet, mÅ«s’ Latvijā!

Bet pagaidām vÄ“lamais ir ļoti tāls no realitātes. Apzināsimies, ka valsts un valsts pārvaldes mehānismi nav mÄ“rÄ·is, – tas ir tikai instruments mÄ“rÄ·u sasniegšanai, bet ne pašmÄ“rÄ·is. Kā rokās tas nokļūs, tas to izmantos, lai vairotu savu labklājÄ«bu.  ASV to saprata jau neatkarÄ«bas kara laikā, Eiropas valstis to apjauta vÄ“lāk, bet mÄ“s vÄ“l joprojām to neesam atzinuši par patiesÄ«bu. Mums vÄ“l aizvien sava valsts ir sapnis, bet ne instruments, ar kura palÄ«dzÄ«bu kļūt laimÄ«gākiem. TāpÄ“c šis instruments ir kļuvis par iespÄ“ju apÄ·Ä“rÄ«giem cilvÄ“kiem, kuri pamanās to izmantot, lai kļūtu laimÄ«gi.

Tieši caur šo ir jāuzlÅ«ko valsts pārvaldes struktÅ«ras un arÄ« represÄ«vās iestādes. Tās ir veidotas, lai nodrošinātu laimÄ«gu dzÄ«vošanu. Diemžēl tās nodrošina laimÄ«gu dzÄ«vošanu šaurai sabiedrÄ«bas daļai. PašreizÄ“jās valsts institÅ«cijas nenodrošina laimi valsts pilsoņiem, bet tikai valsts pilsoņu elitei, tas ir, šaurai cilvÄ“ku grupai.

Rezultātā cīņa par varu nav nekas cits kā cīņa par laimÄ«gu dzÄ«vošanu nelielai cilvÄ“ku grupai uz pārÄ“jo rÄ“Ä·ina. Un rÅ«pes par tautu un citi populistiskie saukļi un devÄ«zes ir tikai instrumenti šai cīņā, kur laimes alkstošie grÅ«stās ar elkoņiem ap nelielo sili.

Viņi izdomā dažādas cīņas metodes, dažādas viltus ideoloÄ£ijas un vÄ“rtÄ«bas, kur pašas ideoloÄ£ijas un vÄ“rtÄ«bas ir tikai aizsegs, lai piekļūtu valsts budžetam un citām saimnieciskajām iespÄ“jām. Bet par saimnieciskajām iespÄ“jam, kuras nes taustāmu labumu, viņi prot pārvÄ“rst jebko, sākot ar izglÄ«tÄ«bu un beidzot ar veselÄ«bas aprÅ«pi. ArÄ« valsts drošÄ«bu un aizsardzÄ«bu, ieskaitot.

Bet pie patiesas laimes tikušie ir gana gudri, lai radÄ«tu ilÅ«ziju arÄ« tiem, kas šo viņu labklājÄ«bu un laimÄ«gu dzÄ«vošanu nodrošina. Lai bÅ«tu tie, kas stāv uz barikādÄ“m, kas neapbruņoti stājas pretÄ« lodÄ“m, lai bÅ«tu tie, kas ziedojas valsts un tautas labā, un lai šis no ziedošanās izrietošais labums, kas tiek šaurai manipulatoru un veiklo mēļu grupai, rada Ä«slaicÄ«gu laimi arÄ« tiem, ar kuriem manipulÄ“.

Kapu miers

Laimes brīži ir pat ieslodzÄ«jumā, ja kādu dienu jÅ«ties paÄ“dis, laimÄ«gs cilvÄ“ks ir arÄ« karā, ja ir saņemta kāda priecÄ«ga ziņa no mājām, ziņa, ka viņu gaida mājās. ĪslaicÄ«gai laimes radÄ«šanai gandrÄ«z uz katra stÅ«ra laimi tirgo pudelÄ“s un kantainās paciņās. Laimes ilÅ«zijai rāda filmas, un pat sports tam tiek veiksmÄ«gi izmantots. Un tā nu cilvÄ“ks, zinot, ka ir tādi, kuri dzÄ«vo pastāvÄ«gā laimÄ“, samierinās ar Ä«slaicÄ«giem, bieži iluzoriem laimes brīžiem.

Ja šÄdus Ä«slaicÄ«gus priekus cilvÄ“kiem neradÄ«t, viņi, depresijas dzÄ«ti, var pulcÄ“ties pie valdÄ«bas mājām un mest akmeņus. Lai viņi labāk pulcÄ“jas bāriņos, teātros, stadionos... LaimÄ«gs nav sinonÄ«ms vārdam - muļķis. Tas, kurš pie laimes ticis, zina tās vÄ“rtÄ«bu un to sargā. TāpÄ“c pulkveža dÄ“ls nekad nebÅ«s Ä£enerālis, jo Ä£enerālim ir savi bÄ“rni.

Viens no manis piedāvātās ideoloÄ£ijas mÄ“rÄ·iem ir tāds, ka jāpanāk, lai laime ir patiesa un laba jušanās nav Ä«slaicÄ«ga ilÅ«zija. Lai miers nav tāds kā kapos. Tur ir patiess miers, bet es, kamÄ“r vÄ“l dzÄ«vs, tomÄ“r šÄda miera nealkstu. Ceru, ka arÄ« jÅ«s.

MÄ“s konkurÄ“jam par laimi ne tikai ar pašmāju laimÄ«gajiem, bet arÄ« ar citu tautu ideoloÄ£ijām, arÄ« ar citu tautu laimes izpratni, un tas mÅ«su laimes varbÅ«tÄ«bu samazina.

Ar ko atšÄ·iras latvietis no nelatvieša? Ar to, ka latvietis prot runāt latviski, bet nelatvietis vairumā gadÄ«jumu neprot. Latvietis, diemžēl, nav sinonÄ«ms vārdam godÄ«gums, strādÄ«gums, centÄ«gums, patriotisms.

Ja sakām - čečens, tad zemapziņā domājam – nelokāms un neuzvarams cÄ«nÄ«tājs; ja sakām - žīds, tad bieži domājam – naudas maiss, banka, masons; ja dzirdam – latvietis, tad tas ir tas, kurš dzied, vÄ“l dullais Dauka...

Ja sakām - kristietis, tad tas nozÄ«mÄ“, ka viņš ies nāvÄ“, bet no Dieva nenovÄ“rsÄ«sies un nenodos; ja sakām - māte, tas nozÄ«mÄ“, ka ziedosies bÄ“rna labā. Ja sakām - latvietis...

Latvijā tiesības uz laimi ir tikai nedaudziem.

Kas darāms?

Sākumam pietiktu ar izpratni šÄ« raksta robežās. Jāiemācās, tiešÄm jāiemācās, un tas nav viegli uzņemt jebkuru informāciju kritiski. AnalizÄ“jiet, Ä«paši to, ko dzirdat no tā saucamajiem lielajiem medijiem. Piedomājiet, kāpÄ“c jÅ«s par to informÄ“ un ko jums ar to grib pateikt. Ielāgojiet, ka ziņu raidÄ«jums, valdÄ«bas paziņojums, pat lÄ“mums ir tikai konteiners, kurā ir kāds saturs. Neaprobežojieties ar konteinera aplÅ«košanu, ielÅ«kojieties iekšÄ. Tas bieži nav tikai ietinamais papÄ«rs. Kad kādam jautāja, par ko šis notiesāts, viņš atteica, ka par to, ka kādam iesitis ar avÄ«zi. Bet kad uzdeva precizÄ“jošu jautājumu – kas bija ietÄ«ts laikrakstā, izrādÄ«jās, ka lauznis!

Akli neticēt rakstītajam un TV paustajam, cīnīties par savu laimi un ne tikai savu, bet arī par citu laimi. Bez citu laimes nebūs iespējama arī jūsu laime.

Esiet tādi un dzÄ«vojiet tā, lai jÅ«s un jÅ«su dzÄ«vesveids kļūtu par atdarināšanas vÄ“rtu piemÄ“ru.

Mācieties paciest citus un samierināties ar to, ka viņi bÅ«s citādāki. Nepārmetiet viņiem un neaizrādiet. Paudiet savu attieksmi ar to, kā dzÄ«vojat pats, un rādiet ar savu piemÄ“ru, kā vajag, nevis pārmetoši uzsveriet, kā, jÅ«suprāt, nevajag.

Nelietojiet alkoholu un citas apreibinošas vielas. Tas ir velnišÄ·Ä«gs instruments, ar kuru mÅ«s padara politiski impotentus un muļķo.

Neuzbāzieties ar savu patiesību, bet ļaujiet citiem vērot un izvēlēties, vai sekot jums vai atdarināt jūs, vai norobežoties. Nepārmetiet viņiem, jo pārmetot jūs sadedzināt tiltu, pa kuru viņi vēlāk var jums pievienoties.

Kas traucē?

Ir kāda lieta, kuru vairums praktizÄ“, bet nezina par tās esÄ«bu. Runa ir par tādu sabiedrÄ«bas modeli, kurš piemÄ«t tām tautām, kuras ir bijušas Krievijas pakļautas un apspiestas.

Šis nāk no tālas senatnes un tiek praktizÄ“ts jau tÅ«kstoš gadu. Tas ir kļuvis par ikdienu un sabiedrÄ«bas normu, tā ka vairs nav pamanāms. Šo uzvedÄ«bas un attieksmes normu nesaprot tie, kurus dÄ“vÄ“jam par eiropiešiem, un citu kontinentu iedzÄ«votāji.

Šis sabiedrÄ«bas modelis tika iedibināts vÄ“l tad, kad tiem, kurus dÄ“vÄ“jam par krieviem, bija kopÄ«ga valsts ar ÄŒingishanu un viņa pÄ“ctečiem. To vÄ“l sauc par ordu un ulusu. Tas ir interesants veidojums, kuram nebija robežu, nebija dominÄ“jošas titulnācijas un nav kopÄ«gas dzÄ«vesziņas, kā arÄ« nav kopÄ«gas reliÄ£iskas piederÄ«bas. Tas ir tāds multikulturāls veidojums, kurš nav vÄ“rsts uz savu vÄ“rtÄ«bu kopšanu un saglabāšanu, bet ir pret to vienaldzÄ«gs. Ko lÄ«dzÄ«gu pasaules kartÄ“ un vÄ“sturÄ“ ir grÅ«ti atrast.

Ja ielūkojamies daudzu krievu radurakstos, tad tiem senčos nav krievu, bet ir tatāri, udmurti, dažādas ziemeļu un dienvidu tautas. Arī nosaukums par to liecina. Krieviski tautas sauc: русский, немец, поляк, француз (krievs, vācietis, polis, francūzis). Visu tautību nosaukumi ir atbilde uz jautājumu кто (kas), bet tikai krievs ir какой (kāds).

Kad mani iesauca dienÄ“t padomju armijā, mÄ“s runājām un to dÄ“vÄ“jām par iešanu krievos. Vārds „krievs” arÄ« latviski ir ne tikai tautÄ«bas nosaukums, bet daudz plašÄks jÄ“dziens. Padomju gados tas kļuva par sinonÄ«mu vārdam совок. Piedodiet, bet nezinu, kā to tulkot. Šodien mÄ“dzam teikt – vates galva, arÄ« šai gadÄ«jumā stāsts ir par to pašu.

BijušÄs zelta ordas teritorijā dzÄ«vojošÄs tautas ir mantojušas no ordas savstarpÄ“jo attiecÄ«bu modeli, kuru vienkāršiem vārdiem var definÄ“t šÄdi: tu priekšnieks, es s...ds. Es priekšnieks, tu s...ds. Tas nozÄ«mÄ“, ja tu par mani esi galvenāks, tad es tev ļauju ar sevi darÄ«t visu, ko vÄ“lies, un man ir tādas pašas tiesÄ«bas izrÄ«koties ar tiem, kas ir hierarhijā par mani zemāki. ŠÄds necilvÄ“cisku attiecÄ«bu sabiedrÄ«bas modelis ir gadsimtiem uzspiests arÄ« mums. Tas tika praktizÄ“ts starp sabiedrÄ«bas varenajiem un padotajiem, starp vadÄ«tāju un strādnieku, starp vÄ«ru un sievu, starp vecākiem un bÄ“rniem. Tā attiecās bagātie pret nabagiem, veselie pret slimiem. ArÄ« latvieši pakāpeniski lielā mÄ“rā pārņēma šo uzvedÄ«bas normu.

PavÄ“rojiet uzmanÄ«gi, un jÅ«s daudz kur pamanÄ«siet šo ordas mantojumu.

Pretstatā Eiropā muižnieki, bruņinieki un pat tirgotāji uzdrošinājās iebilst valdniekiem. Zemnieki uzdrošinājās sacelties pret muižniekiem. Krievijā tā nekad nenotika, jo visiem bija uz ko izgāzt dusmas.

Ja Japānā pie uzņēmumu ieejas durvÄ«m mÄ“dz izvietot priekšniekam lÄ«dzÄ«gas lelles, lai darbinieki, nākot uz darbu, sperot un sitot var izgāzt dusmas, tad Krievijas impÄ“rijā tam labi noderÄ“ja to muguras un žokļi, kuri atradās neapmierināto, pazemoto un sadusmoto bezierunu pakļautÄ«bā.

No šÄ« ir jātiek vaļā, un tas nebÅ«s viegli. Sākumā bÅ«s nepieciešams daudz drosmes un uzdrÄ«kstÄ“šanās to vispār atzÄ«t, un tikai tad to varÄ“s izskaust sevÄ«.