Menu
Pilnā versija

Mums ir izvēle

Ilga Raščevska · 20.04.2021. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

TV 24 Preses kluba raidījumā Edijs Klaišis, jauniešu radošo centru "OPEN" vadītājs, teica: „Man nav izvēles, ja es gribu strādāt ar bērniem, man būs jāvakcinējas...” To teica vīrietis, iespējams - vīrs un tēvs, iespējams – pedagogs... nezinu... bet jauniešu centra vadītājs. Vēl viena aita iekšā aplokā, un vārtiņi ciet.

Kamēr sadzīs pārējos – tā valdošā kliķe domā. Cop-cobē un ar dienesta suņiem parīdot? Tu nevarēsi strādāt, mācīties, iegūt autovadītāja tiesības, ceļot… Tu netiksi apkalpots frizētavā, bankā, medicīnas iestādē, pat āra ēstuvītē… Tādas frāzes bārsta mūsu ministri, pat tieslietu ministrs, kuram jau nu vajadzētu zināt, ka pastāv likumi, pat cilvēktiesības.

Šīs idejas atreferē nopirktie mediji, ziņu dienesta darbinieki satuntuļojušies stāv ārā, vējā pie tukšā vakcinācijas centra cerībā sagaidīt kaut trīs cilvēku grupiņu, lai ziņās atkal varētu stāstīt par lielajām rindām uz poti… Uga Dumpis – jā, tas pats, kura pusmiljonu vērto pētījumu mēs acīmredzot tā arī nesagaidīsim, jo termiņi tiek pārcelti un pārcelti, pretēji nu jau visas pasaules zinātnieku viedoklim nebeidz stāstīt par vakcīnas drošumu…

Uz ko Jūs cerat, Dumpja kungs – uz karu Ukrainā, uz grēku plūdiem, uz apokalipsi? Mēs sagaidīsim un izvērtēsim Jūsu zinātnisko darbu, tāpat kā ikdienā vērtējam to, ko Jūs darāt.

Kas teica, ka mums nav izvēles? Marionetes? Darba inspekcija, tiesībsargs, pat vienīgais ziņu raidījums Latvijā, kuru ir vērts skatīties, saka ko citu. Nu, labi - man nav izvēles, tad es nodošu, pametīšu, nošaušu? Ja es gribu strādāt ar bērniem, man nav izvēles - es likšu vakcinēties saviem bērniem, savai grūtajai sievai? Tā?

Nolādēts, ja esi vīrietis, tad ej izvadāt maizi, kāpostus, stādīt mežu, remontēt karuseļus, karot uz Donbasu… bet esi vīrietis! Atņems šo darbu vai radīs tādus apstākļus, ka nevarēsi strādāt profesijā…. Visus neatlaidīs. Bet – VISUS! Pa vienam mūs sadzīs aplokā, kā jau simtreiz to darījuši – mums ir tik īsa atmiņa, ka mēs ceram, ka šoreiz pažēlos?

Kad pažēloja – kad prihvatizēja, izsaimniekoja, likvidēja? Kad veseliem ciemiem izdzina uz Eiropu darbā? Kad sakrātos tūkstošus pārvērta piecos latos? Kad uztaisīja nākošo krīzi un iedzina mūs parādu verdzībā? Kad politisko ambīciju dēļ faktiski nolikvidēja tranzītu, dzelzceļu, ostas ar tūkstošiem darba vietu? Kad atklāti lobē vienus un iznīcina citus uzņēmējus?

Ko pažēloja – tos bērnus, kuriem atņēma bērnību, vecākus un saspundēja psihenēs un pārdeva? Tos daudzbērnu vecākus, kuriem nozaga diferencēto valsts pabalstu Dombrovska laikā – es runāju par to pašu Vienotību, kas pārdēvējusies, sapumpurojusies kā hidra un turpina rullēt – un tagad taisās atņemt otrreiz?

Tos simtus tūkstošu, kuriem nedeva pilsoņa tiesības, vai tos, kuriem pirms sešiem gadiem pielika trīs eiro pie algas, lai atņemtu trūcīgo statusu un visas garantijas, medicīnu un medikamentus ieskaitot? Tos slimos bērnus, kuriem vācam ziedojumus, vai tos slimniekus, kuriem skaidri pasaka – ja tev nav naudas operācijai, mēs tevi izrakstām no slimnīcas? Tos, kurus noārstēja pa telefonu?

Mums ir ārsti, žurnālisti, kuri nebīstas runāt. Mums ir politiķes - Jūlija, Ļubova, Ilga Kreituse... Mums ir sievietes, kas nebaidās, – feldšerīte Marina, aprūpētāja Jolanta no Kuldīgas, kur nemaz tik daudz darba vietu nav… Mūsu ir daudz. Viņas neteiks – man nav izvēles, jo viņas zina, kas ir atbildība, viņas radīs savu darba vietu, kaut vai slauks govi un kops dārzu, bet nepiedalīsies genocīdā…

Mums ir uzņēmēji, kas cīnās… Mums vēl nav ar vakcīnu piebeigta tā hromosoma, kas atbild par intelektu… Mēs vēl esam cilvēki. Mums ir atmiņa un loģiskā domāšana. Un mums ir izvēle.

Novērtē šo rakstu:

0
0