Iesaki rakstu:

PÄ“dÄ“jos gados Latvijā arvien vairāk iesakņojas tiesiskai valstij nepieņemamā pārliecÄ«ba, ka augstas ranga valsts amatpersonas var pieņemt citas personas skarošus prettiesiskus lÄ“mumus bez kādām negatÄ«vām sekām sev pašiem. TomÄ“r neatkarÄ«gi no politiskās atbildÄ«bas un tā, ka kaitÄ“jums nodarÄ«ts, veicot amata pienākumus, jebkurš par savu rÄ«cÄ«bu ir atbildÄ«gs likuma priekšÄ. CitÄ“jot senos romiešus: Dura lex, sed lex – Likums ir skarbs, bet tas ir likums.

PÄ“dÄ“jos gados pieņemts valsts amatpersonu lÄ“mumus, kas balansÄ“ uz tiesiskuma robežas vai pat to pārkāpj, attaisnot ar sabiedriskā labuma vai attiecÄ«gā brīža politiskās konjunktÅ«ras nepieciešamÄ«bu. Lielākoties amatpersonas ir patiesi izbrÄ«nÄ«tas, uzzinot, ka ar savām darbÄ«bām pārkāpušas likumu vai konkrÄ“ta indivÄ«da cilvÄ“ktiesÄ«bas.

Latvijas valstij reizi pa reizei nākas saskarties ar Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesas (retāk – Eiropas VispārÄ“jās tiesas) spriedumiem, kuros lÄ«dztekus secinājumiem par pret iesniedzÄ“ju pieļautajiem pārkāpumiem, tiek piespriesta arÄ« kompensācijas izmaksa. ŠÄdos gadÄ«jumos valsts atver maku un maksā, lai gan attiecÄ«gos zaudÄ“jumus regresa kārtÄ«bā bÅ«tu jāsedz tām amatpersonām, kuru rÄ«cÄ«bas rezultātā minÄ“tā situācija radusies.

TiesÄ«bu doktrÄ«na nošÄ·ir valsts augstāko amatpersonu politisko un juridisko atbildÄ«bu. Politiskā atbildÄ«ba attiecas uz visu, ko valsts amatpersona veic savu pilnvaru laikā, savukārt juridiskā atbildÄ«ba attiecas uz gadÄ«jumiem, kad konkrÄ“tā amatpersona pārkāpj likumu, un tam ir tiesiskas sekas, proti, iestājas krimināla, administratÄ«va vai civiltiesiska atbildÄ«ba.[1]

Latvijas Republikā spÄ“kā esošie normatÄ«vie akti visai strikti reglamentÄ“ valsts amatpersonu atbildÄ«bu. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 71.panta pirmā daļa nosaka, ka amatpersona, likumā noteiktos gadÄ«jumos, par pārvaldes lÄ“mumu ir atbildÄ«ga civiltiesiski, krimināltiesiski, administratÄ«vi, bet normatÄ«vajos aktos noteiktajos gadÄ«jumos — arÄ« disciplināri. Ministru kabineta iekārtas likuma 4.panta trešÄ daļa paredz, ka, neatkarÄ«gi no politiskās atbildÄ«bas, Ministru kabineta loceklis par savu rÄ«cÄ«bu ir atbildÄ«gs arÄ« saskaņā ar krimināltiesisko, administratÄ«vo vai civiltiesisko atbildÄ«bu reglamentÄ“jošiem normatÄ«vajiem aktiem.

Civillikums paredz atbildÄ«bu par tādu personas darbÄ«bu vai bezdarbÄ«bu, kura neatbilst prasÄ«tajam rÅ«pÄ«bas lÄ«menim un kuras rezultātā aizskartas citas personas tiesÄ«bas, nodarot kaitÄ“jumu.[2] 

Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 4.panta trešajai daļai un Augstākās tiesas (Senāta) judikatÅ«rā atzÄ«tajam: "NeatkarÄ«gi no politiskās atbildÄ«bas Ministru kabineta loceklis par savu rÄ«cÄ«bu ir atbildÄ«gs arÄ« saskaņā ar krimināltiesisko, administratÄ«vo vai civiltiesisko atbildÄ«bu reglamentÄ“jošiem normatÄ«vajiem aktiem. TādÄ“jādi likumdevÄ“js nav pilnÄ«bā izslÄ“dzis iespÄ“ju prasÄ«t civiltiesisku atbildÄ«bu no Ministru kabineta locekļa kā fiziskas personas (salÄ«dzinājumam, piemÄ“ram, attiecÄ«bā uz tiesnešiem likuma "Par tiesu varu" 13.panta piektajā un sestajā daļā tiešÄ tekstā norādÄ«ts, ka par zaudÄ“jumiem, kas nodarÄ«ti, tiesnešiem pildot tiesas spriešanas funkcijas, tiesneši nav mantiski atbildÄ«gi)."

Atliekot malā jautājumu par atbildÄ«bu saistÄ«bā ar iestādes administratÄ«vo darbu, nedaudz vÄ“l pievÄ“rsÄ«šos politisko amatpersonu – ministru izņēmuma tiesÄ«bām pārņemt savā kompetencÄ“ savas ministrijas amatpersonas lietu. Ministrs šÄ«s tiesÄ«bas var izmantot, lai efektÄ«vi vadÄ«tu savu ministriju, taču paturÄ“sim prātā, ka atsevišÄ·os gadÄ«jumos administratÄ«vajam aktam, kaut gan tas ir juridisks, nevis politisks akts, plašÄkā kontekstā var bÅ«t politiska nozÄ«me, kuru ministrs grib izmantot atbilstoši saviem (tiesiskajiem un leÄ£itÄ«majiem) politiskiem priekšstatiem.[3] 

Ministrs uzņemas ne vien politisko, bet arÄ« juridisko atbildÄ«bu par pārņemto lietu un tās ietvaros pieņemtajiem lÄ“mumiem. TomÄ“r šis aspekts nereti paliek aiz valsts augstāko amatpersonu uzmanÄ«bas loka un tradicionāli iesakņojusies nelāgā tendence par ministru vai valdÄ«bas vadÄ«tāja kļūdām sodÄ«t zemāka ranga ierÄ“dņus (pÄ“dÄ“jā laika spilgtākie piemÄ“ri – bijušÄ Valsts kancelejas vadÄ«tāja Jāņa Citskovska un Satiksmes ministrijas bijušÄs valsts sekretāres Ilondas Stepanovas gadÄ«jumi). Parasti amatā pazeminātie vai atlaistie ierÄ“dņi vÄ“ršas tiesā, lielākoties to arÄ« vinnÄ“, bet kompensācija par darba piespiedu kavÄ“jumu tiek pasmelta no nodokļu maksātāju kabatām.

Augsta ranga ierÄ“dniecÄ«bas, politiÄ·u, arÄ« ministru pilnvaras ir pietiekami plašas, tomÄ“r tās nenozÄ«mÄ“ visatļautÄ«bu un šauri politisku interešu Ä«stenošanu paša politiÄ·a, viņa pārstāvÄ“tā politiskā spÄ“ka vai vÄ“l kādas trešÄs grupas interesÄ“s. Bet, ja kaitÄ“jums tomÄ“r nodarÄ«ts, par to jāuzņemas likumā noteiktā atbildÄ«ba. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarÄ«to zaudÄ“jumu atlÄ«dzināšanas likuma 33.panta pirmo un otro daļu iestādei ir pienākums izvÄ“rtÄ“t un regresa kārtÄ«bā piedzÄ«t no amatpersonas zaudÄ“juma atlÄ«dzinājumu, ja amatpersona ir tÄ«ši rÄ«kojusies prettiesiski vai savā rÄ«cÄ«bā pieļāvusi rupju neuzmanÄ«bu. Tas nozÄ«mÄ“, ka gadÄ«jumā, ja privātpersonai kādas ministrijas amatpersonas prettiesiskas rÄ«cÄ«bas, veicot amata pienākumus, rezultātā radÄ«ts zaudÄ“jums, kuru atlÄ«dzinājusi Latvijas Republika, valstij ir regresa prasÄ«bas pret attiecÄ«go amatpersonu.[4]

---

[1] JurcÄ“na L., Spale A. Komentārs Latvijas Republikas Satversmes 28.pantam. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. II nodaļa. Saeima. Autoru kolektÄ«vs prof. R. Baloža zinātniskā vadÄ«bā. RÄ«ga: Latvijas VÄ“stnesis, 2020, 450.lpp.

[2] Senāta Civillietu departamenta 2022.gada 4.oktobra spriedums lietā SKC-8/2022 (C33642915), 14.1.punkts.

[3] Augstākās tiesas AdministratÄ«vo lietu departamenta 2013.gada 23.augusta spriedums lietā SKA-651/2013, 19.punkts.

[4] AdministratÄ«vās rajona tiesas 2024.gada 27.maija spriedums lietā A420141823, 15.3.punkts.