Iesaki rakstu:

Latvieši pÄ“c savas attieksmes pret tautÄ«bu daloties trÄ«s grupās. Pirmā grupa uzskata, ka esam maniakāli pārņemti ar savu mākslÄ«gi konstruÄ“to unikalitāti, otrā – ka piedzimt par latvieti esot tas pats, kas izvilkt lielo laimestu loterijā, bet trešajai par savu tautÄ«bu mainās atkarÄ«bā no viņu emocionālā stāvokļa.

Visām trijām grupām ir kopÄ«ga Ä«pašÄ«ba – reizi gadā tās dodas pie dabas atzÄ«mÄ“t saulgriežu svÄ“tkus. Telpu vairs neierobežo civilizācijas radÄ«tie mÅ«ri, tāpÄ“c apkārtne top citāda. LÄ«gotājiem tā kļūst par vietu, kur pagānu rituālos atcerÄ“ties pagātni un dziesmās godināt latvisko dzÄ«vesveidu. Savu dziesmu tulkojumus neuzspiežot citām valodām, tādÄ“jādi vÄ“l vairāk apliecinot mÅ«su vienÄ«gās valodas vÄ“rtÄ«bu un nozÄ«mÄ«bu.

XIX. gadsimta sākuma uzskatu par latviešu valodu attÄ“lo citāts no mÅ«sdienu raksta “Es gribu runāt”. “(…) “latviešu” valoda ir vÄ“sturiski zināmā laikā atsevišÄ·u valodnieku veidojums atmodas laikā. Veidota no slāvu valodu bāzes. Tad kāpÄ“c tāda Latvijā ir labāka par tāpat veidoto Puškina laikā Krievijā? Abu valodu pamatā taču ir tā pati slāvu valoda. Latviešu valoda ir pārtaisÄ«ta slāvu valoda. Ar ko pārtaisÄ«tais labāks par pamatvalodu?”

1859. gadā Krišjānis Barons izdeva grāmatu “MÅ«su tÄ“vzemes aprakstÄ«šana un daži pielikumi, Ä«sumā saņemti. Grāmatiņa priekš skolām un mājām”. Autors norāda, ka latvju, leišu un veco prÅ«šu valodas ir radušÄs no “Indijas sanskrita valodas”. LÄ«dz grāmatas izdošanas brÄ«dim par valodu salÄ«dzinoši vÄ“sturisko metodi bija zināms tikai šauram valodnieku lokam. PÄ“c grāmatas izdošanas daudziem latviešu studentiem radās lepnums par savu valodu, un pie durvÄ«m viņi piestiprināja plāksnÄ«ti ar uzrakstu “latvis”. No 1865. gada lÄ«dz pat 1904. gadam lietuviešiem un latgaļiem aizliedza latīņu alfabÄ“ta burtus, tāpÄ“c šajā laikā par baltu tradÄ«ciju galvenajiem glabātājiem kļuva latvieši.

Latviešu valodas pagātne vairs netika saistÄ«ta ar XVI gadsimtu, kad tika atrastas pirmās rakstu zÄ«mes, bet gan ar daudz vÄ“lāku laikmetu. Tā iestiepās daudzdievÄ«bā, kas diemžēl nonāca konfliktā ar kristietÄ«bu. Lai izveidotu eiropeiski nacionālu valsti, varai bija jāslÄ“dz lÄ«gums ar tautu, kurā vara apņemtos ievÄ“rot kristÄ«gās ticÄ«bas vÄ“rtÄ«bas. DaudzdievÄ«bu sāka uzskatÄ«t par draudu nacionālas valsts izveidei, bet latviešu valodas pagātni par neatbilstošu nacionālas valodas statusam.

Rietumeiropas valstÄ«s šÄda konflikta nebija, tāpÄ“c pÄ“tÄ«jumi par valodu notika daudz brÄ«vākā gaisotnÄ“. XX gadsimta sākumā tika izteikts pieņēmums, kāpÄ“c nav iespÄ“jams mehānisks tulkojums no vienas valodas uz otru. Katrā valodā ir savi biežāk lietotie vārdi un vārdu savienojumi, kas veido valodas struktÅ«ru. ŠÄ« valodas struktÅ«ra traucÄ“ izmantot vienus un tos pašus precÄ«zi tulkotos vārdus citās valodās, lai bez izkropļojumiem tiktu saprasts oriÄ£inālās valodas teksts. Radikālākie pārstāvji apgalvoja, ka valodas struktÅ«ru var salÄ«dzināt ar reljefu, bet domu – ar upi. Tāpat kā upes plÅ«dums ir atkarÄ«gs no reljefa, tāpat domas attÄ«stÄ«ba – no valodas struktÅ«ras. Vieni un tie paši sākuma dati, domāti dažādās valodās, novedot pie atšÄ·irÄ«ga rezultāta.

XX gadsimta vidÅ« valodniecÄ«bā parādÄ«jās vārdi pirms kuriem bija zvaigznÄ«tes simbols. Tās bija hipotÄ“tiski iespÄ“jamās, taču lÄ«dz mÅ«sdienām nesaglabājušÄs valodas, kādās cilvÄ“ki varbÅ«t sazinājās civilizācijas rÄ«tausmā. Gadsimta beigās parādÄ«jās ar zvaigznÄ«ti apzÄ«mÄ“ti uzskati, kuri varbÅ«t bija valdošie šajā sabiedrÄ«bā. Lielu ieguldÄ«jumu arheolingvistikas attÄ«stÄ«bā deva Rietumos dzÄ«vojošie latvieši, taču uz etniskā dzimtenÄ“ palikušajiem tautiešiem tie atstāja mazu iespaidu. Tāpat kā karote darvas spÄ“ja sabojāt medus mucu, tā daži pārāk radikāli apgalvojumi visu savākto materiālu nopietnu valodnieku vÄ“rtÄ“jumā padarÄ«ja ne pārāk ticamu. Lai izveidotu ļoti trauslo stÄ«dziņu uz sirdi, bija nepieciešams to pasargāt no vismazākās šaubu vÄ“smas.

Kā noprotams, ar zvaigznÄ«ti apzÄ«mÄ“tie uzskati attiecas uz ļoti tālu pagātni. Senatni, kas mÄ“rāma gadu tÅ«kstošos. Laiku pirms  tam, kad cilvÄ“ka bÅ«tÄ«ba tika sadalÄ«ta divās daļās – mirstÄ«gajā miesā un nemirstÄ«gajā dvÄ“selÄ“. ArÄ« pirms tam, kad tika pieņemts, ka cilvÄ“ka ciešanas rodas no viņa vÄ“lmÄ“m. Tas bija laikmets, kad cilvÄ“ka prātu uzskatÄ«ja par trÅ«kumu, kas liedza tam dzÄ«vot cilvÄ“ka cienÄ«gu dzÄ«vi. Prāts lika cilvÄ“kam paÄ·ert labāko medÄ«juma gabalu, un aizskriet to apÄ“st vienatnÄ“. Tas meklÄ“ja attaisnojumu savai rÄ«cÄ«bai, kam pretojās sirds. Tā mainÄ«ja savu pukstÄ“šanas ritmu ne tikai fiziskās slodzes, bet arÄ« cilvÄ“ka uzvedÄ«bas dēļ. PÄ“c izdarÄ«tā pārkāpuma sirds kļuva smaga, un cilvÄ“kam bija grÅ«ti atgriezties atpakaļ sabiedrÄ«bā. Lai tā nenotiktu, cilvÄ“kam bija jādzÄ«vo saskaņā ar sirds apziņu.

Ko darÄ«ja cilvÄ“ks pirms tam, kad uzsāka garÄ«gās dzÄ«ves ceļu? Nesa Å«deni, gatavoja Ä“dienu, vāca malku. Ko darÄ«ja cilvÄ“ks pÄ“c tam, kad pabeidza garÄ«gās dzÄ«ves ceļu? Nesa Å«deni, gatavoja Ä“dienu, vāca malku. Kāds bija garÄ«gā ceļa mÄ“rÄ·is? PilnÄ«bā atbrÄ«voties no prāta ietekmes, kļūt par lielo Neko. Savā domāšanā pacelties pāri cilvÄ“ciskajām domām, ļaujoties pārdomām. Sirds pukstÄ“šana mainÄ«jās arÄ« no domas plÅ«duma valodas struktÅ«ras ietvaros, taču lÄ«dz mÅ«sdienām saglabājušÄs ļoti maz valodu, kurā tas vÄ“l ir iespÄ“jams. Viena no tām ir latviešu valoda.

Nesaprotamā informācijā prāts meklÄ“ kaut ko atpazÄ«stamu, lai, pamatojoties uz atrasto, izveidotu attieksmi pret visu informācijas kopumu. Tas ir noderÄ«gi tad, ja cilvÄ“ks ir apmaldÄ«jies mežā un viņam ir jāmeklÄ“ izeja no tā. Savukārt, ja cilvÄ“ks pÄ“ta rakstu zÄ«mes, tad noteicošais ir viņa garastāvoklis lasÄ«šanas brÄ«dÄ«. AtkarÄ«bā no tā, kāds tas ir, prāts tiek izmantots slavÄ“šanai vai pelšanai, turklāt pats cilvÄ“ks tic prāta secinājumiem. NegatÄ«vā attieksme pret prātu bija skaidrojama ar to nepareizu pielietošanu domāšanā, - māņticÄ«bu, kuru radÄ«ja prāts.

Eiropeiskās civilizācijas pamatā ir rakstu zÄ«mes – pierakstÄ«ti to cilvÄ“ku uzskati, kuri atsaucās uz runājošiem, taču savus uzskatus nepierakstošajiem cilvÄ“kiem. Sākumā zÄ«mju pÄ“tÄ«šanu sauca sengrieÄ·u vārdā “historia”, vÄ“lāk tā apzÄ«mÄ“ja stāstus par atstātajās zÄ«mÄ“s notikušiem pagātnes notikumiem. Pagātne no vÄ“sts kļuva par “istoriju”, sākumu citādam latviešu valodas skaidrojumam.

Atrodoties dabā, kur nevar ieraudzÄ«t cilvÄ“ku atstātās zÄ«mes, nav iespÄ“jams noteikt ainavas vecumu. VarbÅ«t tie ir gadu tÅ«kstoši, desmiti, simti, bet varbÅ«t pat miljoni. MÅ«sdienu cilvÄ“ka prātam grÅ«ti atrast pagātnes aizmetņus, ar kuriem tas varÄ“tu attaisnot tagadni. Prāts apklusÄ«s, taču domāšana turpināsies. Tad sirdsapziņa vairs nebÅ«s prāta konstruÄ“ts jÄ“dziens, bet gan sirds ritms. Pagātne vairs nebÅ«s zÄ«mju pÄ“tÄ«šana, bet gan vÄ“sts turÄ“šana. Tik svarÄ«ga vārda kā “mūžs” nozÄ«mi eiropeiskā civilizācija jau ir pazaudÄ“jusi, lÄ«dz ar to vārds ir tapis brÄ«vs no prāta važām. Tad doma un sirds atkal kļūs par vienu veselumu, un cilvÄ“ks – par dabas bÄ“rnu. BÅ«tni, kura atklājusi sava prāta spÄ“ku, taču vÄ“l nav iemācÄ«jusies to savaldÄ«t.

Visiem priecÄ«gu lÄ«gošanu, un lai katrs atrod savu fizisko vai garÄ«go papardes ziedu!