Latvijas tautu no atmodas laika sapņa par to, kÄda bÅ«s brÄ«vÄ Latvija, Å¡Ä·ir astoņi prihvatizÄ“ti miljardi
ArhibÄ«skaps JÄnis Vanags* · 18.11.2017. · Komentāri (54)Atkl 2:1-5 “Raksti Efesas draudzes eņģelim: tÄ saka tas, kas tur septiņas zvaigznes savÄ labajÄ rokÄ un kas staigÄ starp septiņiem zelta gaismekļiem: es zinu tavus darbus un tavus pÅ«liņus, un tavu izturÄ«bu, un to, ka tu nespÄ“j paciest ļaunos un pÄrbaudi tos, kas uzdodas par apustuļiem, bet nav tÄdi, jo tu pieÄ·er viņus melos. Tev ir pacietÄ«ba, tu daudz esi cietis mana vÄrda dēļ un neesi paguris. Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mÄ«lestÄ«bu. Tad nu atceries, no kÄ tu esi atkritis, un nožēlo grÄ“kus, un dari tos darbus, ko iesÄkumÄ biji apņēmies. Bet, ja ne, es nÄkšu un nogrÅ«dÄ«šu tavu gaismekli – ja tu neatgriezÄ«sies.”
Vispirms daži vÄrdi angļu mÄ“lÄ“. Ladies and gentlemen, I congratulate you most cordially with the 99th anniversary of the Republic of Latvia! Relationships with your countries are precious to Latvia and we are glad and honoured to celebrate togeter with you. I really hoped to provide the text of my sermon in English and offer my sincere apologies for not being able to do so. I hope however, that this will be a joyful day for you and for all people of Latvia – as says the first line of our National Anthem – Dievs svÄ“tÄ« Latviju, God bless Latvia. We wish the same also for you and your people.
Un tagad latviski. GodÄtÄ svÄ“tku draudze, klÄtesošie, televÄ«zijas skatÄ«tÄji un radio klausÄ«tÄji, sveicinÄsim un apsveiksim cits citu Latvijas valsts gadadienÄ! ŠÄ« gan ir nedaudz savÄda gadadiena. TÄ ir, un tÄs it kÄ nav. Latvijas Republikai paliek 99 gadi, taÄu visapkÄrt redz simboliku ar skaitli 100. Visas acis raugÄs uz simtgadi, un 99 šÄ·iet tikai starpstacija, kur sagatavoties Ä«stajiem svÄ“tkiem. VarbÅ«t labi, ka tÄ, jo varam bez steigas un bez dekorÄcijÄm padomÄt, kÄdi esam simtgades priekšvakarÄ? KÄ mums tai sagatavoties? Ko Latvijai dÄvinÄsim lielajÄ jubilejÄ?
JÄ, kÄdi esam? Vai 99 un 100 gados Latvija ir veca vai jauna? To nevar nolasÄ«t svÄ“tku simbolikÄ. 99 vai 100 ir tikai cipars. Vecums un jaunÄ«ba ir cilvÄ“ku domÄs un sirdÄ«s. KÄda Latvija mÄjo mÅ«su domÄs un sirdÄ«s? Veca vai jauna? KÄ to atšÄ·irt?
KÄds latviešu karavÄ«rs, kurš nu jau mūžībÄ, reiz teica tÄ: “Kad es biju jauns, es piedalÄ«jos 1. pasaules karÄ un BrÄ«vÄ«bas cīņÄs. GÄju sÄ«vÄs kaujÄs, nÄve bija visapkÄrt, bet man bija pÄrliecÄ«ba, ka es izdzÄ«vošu. Tagad man ir 90 gadu. VisapkÄrt ir miers, un man arÄ« ir sajÅ«ta, ka es izdzÄ«vošu, bet es zinu, ka neizdzÄ«vošu.”
LÅ«k, atšÄ·irÄ«ba starp jaunÄ«bu un vecumu – pÄrliecÄ«ba, ka dzÄ«vošu un apziņa, ka neizdzÄ«vošu. KÄda ir Latvija 99 gados, gaidot savu simtgadi – jauna vai veca? Ar pÄrliecÄ«bu “Es dzÄ«vošu un nemiršu!” vai ar apziņu, ka nedzÄ«vošu vis?
Viena lieta, kas pieder tikai jaunÄ«bai, ir pirmÄ mÄ«lestÄ«ba. TÄ pati, par kuru AtklÄsmes grÄmatÄ runÄ CilvÄ“ka DÄ“ls, Pirmais un PÄ“dÄ“jais, un DzÄ«vais. Viss, kas Latvijai pieder, ir radÄ«ts pirmajÄ mÄ«lestÄ«bÄ, un Latvija pati ir izcÄ«nÄ«ta pirmÄs mÄ«lestÄ«bas karstumÄ. PirmÄs mÄ«lestÄ«bas iedvesmÄ jaunekļi un vÄ«ri gÄja cīņÄ, tauta stÄjÄs Baltijas ceÄ¼Ä un cÄ“la barikÄdes, veidoja un atjaunoja savu valsti.
PirmÄs mÄ«lestÄ«bas kvÄ“lÄ“ Latvijas tauta ar latviešiem kodolÄ ir paveikusi neticami daudz. Tikai vienai no desmit tautÄm ir bijis pa spÄ“kam vispÄr iegÅ«t savu valsti. Un vÄ“l joprojÄm, kad skaistie un talantÄ«gie Latvijas cilvÄ“ki ar pirmÄs mÄ«lestÄ«bas sparu Ä·eras pie darba, tad Latvija uzmirdz – gan zinÄtnÄ“, gan uzņēmÄ“jdarbÄ«bÄ, gan kultÅ«rÄ, gan sportÄ gan daudzÄs citÄs jomÄs. Mums ir uz ko varÄ“tu atskatÄ«ties un teikt – es redzu tavus darbus un tavus pÅ«liņus. TaÄu draudzei EfesÄ Kristus saka: man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mÄ«lestÄ«bu.
Daudzi Latvijas iedzÄ«votÄji šodien saka, mÄ“s esam pievÄ«lušies – vai varbÅ«t domu precÄ«zÄk izteiks neliterÄrais vÄrds “aplauzušies” savÄ pirmajÄ mÄ«lestÄ«bÄ, jo tÄ ir tikusi atmesta un pÄrdota. KÄ tas notika? Kad tas notika?
JÄņa Dombura un Antras Cilinskas dokumentÄlÄ filma “4. maija republika” cenšas izsekot norisÄ“m politikÄ, biznesÄ un to savstarpÄ“jÄ mijiedarbÄ«bÄ. NeatkarÄ«bas atjaunošanas gaitÄ iezÄ«mÄ“jas kÄds lÅ«zuma punkts – kad cīņa par brÄ«vÄ«bu Latvijai pÄrtop cÄ«Å†Ä par varu un naudu sev. Tas arÄ« bija brÄ«dis, kad Latvijas valsts vairs netika veidota pirmajÄ mÄ«lestÄ«bÄ. “Man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mÄ«lestÄ«bu”
AtcerÄ“simies jaunÄ«bu, cik briesmÄ«gi bija pievilties pirmajÄ, tÄ«rajÄ un naivajÄ mÄ«lestÄ«bÄ! VarbÅ«t jutÄmies uz mūžu vÄ«lušies visÄs sievietÄ“s, vai visos vÄ«riešos un mÄ«lestÄ«bÄ vispÄr. Ne mazÄk traumatisks ir pirmÄs mÄ«lestÄ«bas zaudÄ“jums savas valsts veidošanÄ. Liels solis pretÄ« vecumam. No tÄs pašas dokumentÄlÄs filmas faktiski ir secinÄms, ka Latvijas tautu no atmodas laika sapņa par to, kÄda bÅ«s brÄ«vÄ Latvija, šÄ·ir astoņi prihvatizÄ“ti miljardi. VairÄk, nekÄ pasaulÄ“ iedzÄ«votÄju.
TaÄu vislielÄkais zaudÄ“jums ir bijis nevis nauda, bet cilvÄ“ku cerÄ«bas, viņu iespÄ“jas dzÄ«vÄ“ un uzticÄ«ba savai valstij. Tas Latvijai ir maksÄjis visdÄrgÄko – daudzus simtus zaudÄ“tu dvÄ“seļu, kuras ir papildinÄjušas latviešu rindas svešumÄ.
Gribas cerÄ“t, ka lÄ«dz ar privatizÄcijas procesa beigÄm mežonÄ«gaÄ kapitÄlisma tikumi ir palikuši pagÄtnÄ“. Ja ne, tad Latvija turpina tuvoties vecumam. Latvijas valsts var izdzÄ«vot bez daudz kÄ, bet ne bez iedzÄ«votÄjiem, sevišÄ·i latviešiem.
Diemžēl notikušo pagriezt atpakaļ nav iespÄ“jams. Var pat teikt Lutera vÄrdiem - tikai tÄdÄ rÅ«gtÄ nozÄ«mÄ“ – te nu mÄ“s stÄvam un citÄdi nevaram. Ko iesÄksim tÄlÄk? KÄ gaidÄ«sim Latvijas simtgadi? Ko tai dÄvinÄsim?
Latvija šogad atzÄ«mÄ“ 99 gadus. Latvijas evaņģēliski luteriskÄ BaznÄ«ca šogad atzÄ«mÄ“ 495 gadus. KristÄ«gÄ baznÄ«ca ir vairÄk nekÄ divus tÅ«kstošus gadu veca. KÄ vecÄkÄ mÄsa tÄ var ar Latviju dalÄ«ties pieredzÄ“ un ne jau tÄdēļ, ka pati vÄ“stures gaitÄ bÅ«tu bijusi nevainojama. DrÄ«zÄk tÄdēļ, ka nav bijusi nevainojama un ir piedzÄ«vojusi to, kas jÄdara.
Šogad pasaule atzÄ«mÄ“ ReformÄcijas piecsimtgadi. Pirms piecsimt gadiem baznÄ«cas dzÄ«vÄ“ bija pienÄcis laiks, kad tÄ bija atmetusi pirmo mÄ«lestÄ«bu un pÄrÄk iepinusies cīņÄs par varu un naudu. Tas izraisÄ«ja ReformÄciju, kas deva grÅ«dienu jaunai attÄ«stÄ«bai ne tikai reliÄ£ijas jomÄ, bet visur – izglÄ«tÄ«bÄ, zinÄtnÄ“, mÄkslÄ, mÅ«zikÄ, politikÄ, tautsaimniecÄ«bÄ un, un, un… TÄ tas bija tÄdēļ, ka reformÄcija bija pavÄ“rsiens cilvÄ“ku domÄšanÄ. PÄrmaiņas visÄs dzÄ«ves jomÄs sÄkÄs ar pÄrmaiņÄm cilvÄ“ku apziņÄ. Pieredze, kurÄ baznÄ«ca var ar Latviju dalÄ«ties ir tÄ, ka viss sÄkas no cilvÄ“ka prÄta un sirds sakÄrtošanas. Ja gribam, lai kaut kas mainÄs, ir jÄsÄk ar to.
Nesen Latvijas sabiedrÄ«bÄ izraisÄ«jÄs diskusija par to, vai ir pareizi, ka skolÄs obligÄtajÄ literatÅ«rÄ jaunatnei tiek likti priekšÄ tÄdi jÅ«tÄ«gi, trausli un savÄ ziÅ†Ä vÄrgi literÄrie varoņi kÄ Cibiņš, atraitnes dÄ“ls vai dullais Dauka. Diskusija par to vairÄk ievirzÄ«jÄs aizrÄdÄ«jumos, ka skolÄs vairs nav tÄdas obligÄtÄs literatÅ«ras, taÄu jautÄjums vienalga ir interesants – kÄdi varoņi ar savu priekšzÄ«mi mÅ«s iedvesmo?
Nesen par Ä«sti iedvesmojošu personÄ«bu kļuva viens no latviešu sportistiem – Mairis Briedis. Viņa uzvaras daudziem lika justies pacilÄtiem un priecÄ«giem. TaÄu es to šodien nepieminÄ“tu, ja tur nebÅ«tu bijis kas vairÄk. Esmu redzÄ“jis, kÄ bokseri pÄ“c Äempiona jostas iegÅ«šanas sauc mikrofonÄ – es valdu pÄr planÄ“tu! Mairis turpretÄ« teica – mÄ“s to izdarÄ«jÄm! TÄ ir Latvijas uzvara.
Tas ir tiešÄm ievÄ“rÄ«bas cienÄ«gi, ka savÄ zvaigžņu stundÄ latvieša pirmÄ doma bija nevis par iegÅ«to slavu un naudu, bet par Latviju. “Es to darÄ«ju Latvijas dēļ, lai pierÄdÄ«tu, ka latvieši ir ne tikai dziedÄtÄju un dejotÄju tauta, bet cÄ«nÄ«tÄju tauta!”, Mairis teica. Ar viņa muti runÄja pirmÄ mÄ«lestÄ«ba.
Es nevaru pat iedomÄties, cik daudz darba jÄiegulda un sviedru jÄizlej, lai kļūtu par pasaules Äempionu, taÄu Mairis Briedis paveica kaut ko vÄ“l grÅ«tÄku – viņš apgÄza uzskatu, ka tauta ienÄ«st miljonÄrus. Nevaru iedomÄties, ka ziņas par izcÄ«nÄ«to, lielo naudas balvu kÄds uztvÄ“ra ar dusmÄm vai rÅ«gtumu. DomÄju, ka visi novÄ“l Mairim jaunas uzvaras un vÄ“l lielÄkas balvas. Tas rÄda svarÄ«gu patiesÄ«bu – tauta mÄ«l un atbalsta savus miljonÄrus, kuri par tÄdiem kļuvuši smagÄ darbÄ, ar sviedriem un asinÄ«m un, galvenais, ar vÄ“lÄ“šanos caur pašu panÄkumiem iedvesmot tautu un likt tai noticÄ“t savÄm spÄ“jÄm.
Kaut vairÄk bÅ«tu tÄdu pirmÄs mÄ«lestÄ«bas cÄ«nÄ«tÄju, kas, paši tiecoties pÄ“c izcilÄ«bas, gribÄ“tu parÄdÄ«t, ka LatvijÄ dzÄ«vo izcilu cÄ«nÄ«tÄju, uzņēmÄ“ju, valstsvÄ«ru, zinÄtnieku, skolotÄju, amatnieku, zemkopju un jÅ«rasbraucÄ“ju tauta. MÅ«su Äempiona priekšzÄ«mei vajadzÄ“tu daudziem bÅ«t par klikšÄ·i galvÄ un par pavÄ“rsienu domÄšanÄ.
TaÄu ne mazÄk zÄ«mÄ«gi bija tas, ka uzvara, kuru Mairis veltÄ«ja Latvijai, daudziem deva iemeslu izklaigÄties par to, kÄ viņiem kauns par Latvijas valsti un cik ļoti viņiem tÄ riebjas. Jo, lÅ«k, lai cīņu noskatÄ«tos, bija drusku jÄpapÅ«las un jÄsamaksÄ 10 eiro par telekanÄla abonementu. Nu kÄ te lai cilvÄ“ks neienÄ«st Latviju?!
Cik krasi var atšÄ·irties cilvÄ“ku izturÄ“šanÄs viena un tÄ paša notikuma dēļ. Viens dodas cīņÄ, lai pagodinÄtu Latviju un iedvesmotu savu tautu. Otrs viņa uzvaru un jebkuru citu ieganstu izmanto, lai Latvijas valsti noniecinÄtu un no tÄs atteiktos. Vieni lej sviedrus un pÅ«las, lai Latviju celtu. Citi runÄ par tÄs nožēlojamo eksistenci un apsola neraudÄt tÄs bÄ“rÄ“s. Un visi taÄu no latviešu mÄtÄ“m dzimuši. Visi ir redzÄ“juši tos pašus Latvijas laukus un dzÄ«vo tajÄ pašÄ 4. maija republikÄ ar tÄs sasniegumiem, neveiksmÄ“m un pagÄtnes ievainojumiem.
Ar pirmÄ veida latviešiem Latvijai ir nÄkotne. Ar otra veida latviešiem nav nÄkotnes. Ar vieniem Latvija savos simt gados ir jauna, ar otriem – veca un norietoša.
Runa nav par to, ka nebÅ«tu notikušas nejÄ“dzÄ«bas un pat noziegumi. Runa ir par to, ka Latvijas valsts ir mÅ«su, latviešu Noasa šÄ·irsts, kurÄ patverties no nogrimšanas pasaules okeÄnos. NebÅ«s nacionÄlas Latvijas valsts, drÄ«zi vien nebÅ«s arÄ« latviešu. Aizmest Latvijas valsti prom sarÅ«gtinÄjumÄ, pat ja pamatotÄ sarÅ«gtinÄjumÄ, nozÄ«mÄ“ aizmest savu tautu, valodu un visu, kas latviešiem ir bijis dÄrgs. Šai apziņai vajadzÄ“tu disciplinÄ“t mÅ«su rÄ«cÄ«bu nÄkotnÄ“.
KÄ lai gatavojamies Latvijas simtgadei? Ko lai tai dÄvinÄm lielajos svÄ“tkos. Tam noteikti vajadzÄ“tu bÅ«t kaut kam latviskam, vai ne? TaÄu varbÅ«t mÄ“s varÄ“tu bÅ«t globalizÄ“ti un dÄvinÄt Kin-cu-ku-ori? Kas tas tÄds? Kincukuori jeb kincugi ir japÄņu vÄrds, kas nozÄ«mÄ“ – salabot ar zeltu. Kad saplÄ«st kÄds trauks, lauskas lÅ«zuma vietÄs savieno ar zeltu vai sudrabu, un trauks ne tikai ir vesels, bet pat skaistÄks nekÄ iepriekš. ŠÄ« mÄkslas veida filozofija ir nevis noslÄ“pt lÅ«zuma faktu, bet padarÄ«t to par priekšmeta vÄ“sturi, kura ceļ tÄ vÄ“rtÄ«bu.
Ar mÅ«su dzÄ«vi var notikt tÄpat kÄ ar trauku, kad pakrÄ«tot tÄ saplÄ«st lauskÄs. TaÄu, ja spÄ“jam piecelties un to salabot ar zeltu vai sudrabu, ar jaunu dzÄ«ves pieredzi un iegÅ«tÄm atziņÄm, ar jaunÄm izvÄ“lÄ“m un citÄdu rÄ«cÄ«bu – tad tÄ var bÅ«t skaistÄka un vÄ“rtÄ«gÄka nekÄ pirms tam.
Atmodas laika sapnis par to, kÄdu celsim brÄ«vo Latviju, šis nÄkotnes cerÄ«bu trauks ir bijis nomests zemÄ“ un, kaut arÄ« pÄrspÄ«lÄ“ tie, kuri teic, ka tas ir lauskÄs, taÄu ieplaisÄjis tas ir gan. Kur ņemsim zeltu un sudrabu, ar ko to salabot? Kristus vÄ“stÄ«ja Efesas draudzei: “Tad nu atceries, no kÄ tu esi atkritis, un nožēlo grÄ“kus, un dari tos darbus, ko iesÄkumÄ biji apņēmies.”
Latvija savu 99 gadadienu sagaida ReformÄcijas piecsimtgades jubilejas gadÄ. ReformÄcija arÄ« bija Kincukuori. Re-formÄcija. SÄkotnÄ“jÄs formas atdošana kaut kam deformÄ“tam. IzklausÄs tieši pÄ“c tÄ, kas mums šodien vajadzÄ«gs. ZÄ«mÄ«gi, ka šis nozÄ«mÄ«gais vÄ“stures notikums, kurš izmainÄ«ja civilizÄcijas gaitu, sÄkÄs ar viena cilvÄ“ka, MÄrtiņa Lutera ļoti personÄ«gu un neviltotu jautÄjumu: “KÄ es stÄvÄ“šu Dieva priekšÄ?”
Ceļu no šÄ« brīža uz Latvijas simtgadi arÄ« vajadzÄ“tu mÄ“rot ar to pašu jautÄjumu. “KÄ es stÄvÄ“šu Dieva priekšÄ?” Visiem reiz tur bÅ«s jÄstÄv un Dievs jautÄs kÄ reiz jautÄja Kainam: “Ko Tu esi darÄ«jis?”. KÄ es stÄvÄ“šu Dieva priekšÄ, kurš zina visu un ir dzirdÄ“jis ne tikai RÄ«dzenes sarunas, bet visas sarunas? Dievam nebÅ«s nekÄdu šaubu par to, cik autentisks ir tas, ko viņš ir redzÄ“jis un dzirdÄ“jis. Par to ir jÄnodreb lÄ«dz dvÄ“seles dziļumiem.
Kristus saka “Atceries, no kÄ tu esi atkrities un nožēlo grÄ“kus!” Zelts, ar kuru salabot Atmodas cerÄ«bu trauku vispirms ir savas vainas apzinÄšanÄs un grÄ“ku nožēla. TurklÄt grÄ“knožēla nav kas tÄds, kur ar pirkstu rÄda uz citiem. To, ja vajadzÄ«gs, lai dara tiesÄ«bsargÄjošÄs iestÄdes un lai nevelk garumÄ. Bet grÄ“ki katram jÄapzinÄs savÄ“jie. BÄ«skapam savi un politiÄ·im savi, ierÄ“dnim savi un uzņēmÄ“jam savi. ArÄ« t.s. parastajam cilvÄ“kam savÄ“jie. KÄ grÄ“ksÅ«dzes lÅ«gšanÄ – man par tiem ir no sirds žēl un gauži sÄp. Tas ir tÄds svarÄ«gs iekšÄ“js pagrieziens, bez kura nesÄkas atlabšana. Dievam un savai tautai es izlÅ«dzos piedošanu par to, ko esmu darÄ«jis ļauni un aplam. To Kristus nosauc kÄ pirmo.
GrÄ“knožēla nav formÄls akts vai vienkÄrši lÅ«gšanas noskaitÄ«šana. GrÄ“knožēla ir dziļa un sÄpÄ«ga savu grÄ“cÄ«go motÄ«vu apzinÄšanÄs un palÅ«košanÄs uz tiem ar Dieva acÄ«m. Tam seko ierasto, bet aplamo rÄ«cÄ«bas modeļu mainÄ«šana. DzÄ«ves izlabošana. AtgriešanÄs. Apustulis PÄvils raksta tiem pašiem efesiešiem:
Atmetiet melus un runÄjiet patiesÄ«bu ikviens ar savu tuvÄko;
Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labÄk cenšas sev sagÄdÄt godÄ«gu iztiku ar savu roku darbu, lai bÅ«tu ko dot tam, kas ir trÅ«kumÄ;
No jÅ«su mutes lai nenÄk neviens nekrietns vÄrds, bet tikai krietnas runas;
Katrs rÅ«gtums, ÄtrsirdÄ«ba, dusmas, bÄršanÄs un zaimi, vispÄr katra ļaunprÄtÄ«ba lai ir tÄlu no jums.
Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdÄ«gi; piedodiet cits citam, kÄ arÄ« Dievs KristÅ« jums ir piedevis.
PÄvils to saka tik vienkÄršiem vÄrdiem, ka nav kur izlocÄ«ties. Es tos lasu nevis jums priekšÄ, bet kopÄ ar jums. TÄ nav pamÄcÄ«ba no kanceles augstumiem, bet visiem kopÄ darÄms uzdevums.
“Dari tos darbus, ko iesÄkumÄ biji apņēmies!” Atgriezies pie pirmÄs mÄ«lestÄ«bas. TÄ Dieva acÄ«s ir vislabÄkÄ un vajadzÄ«gÄkÄ gatavošanÄs Latvijas simtgadei. Zelts un sudrabs, ar ko izlabot plÄ«sumus Latvijas nÄkotnes traukÄ.
PÄvils Efesiešus arÄ« brÄ«dina: “Nedodiet vietu velnam!” KÄ reiz teica mÄcÄ«tÄjs Roberts Feldmanis: “Velnam visnoderÄ«gÄkie ir tie, kas labo neatbalsta un ļaunam nepretojas.” Viedi vÄrdi! AtcerÄ“simies tos: “Velnam visnoderÄ«gÄkie ir tie, kas labo neatbalsta un ļaunam nepretojas.” Nedodiet vietu velnam – velns nav tÄ saistviela, ar kuru trauks top vesels un vÄ“rtÄ«gs.
KÄ jums šÄ·iet, vai nav tÄ, ka vietas došana velnam, nepretojoties ļaunajam, izpaužas arÄ« prom braukšanas noskaņojumÄ? Es nerunÄju par grÅ«tÄm situÄcijÄm, kur kÄdam jÄdodas peÄ¼Å†Ä uz citÄm zemÄ“m, lai nomaksÄtu parÄdus un varÄ“tu atgriezties dzimtenÄ“. TaÄu par aizbraukšanu no Latvijas uz neatgriešanos mÄ“dz runÄt kÄ par personÄ«go veiksmes stÄstu, nevis ar skumjÄm, bet ar vieglumu un un pat ar bravÅ«ru kÄ par kaut ko stilÄ«gu. MÄ“dz teikt, ka LatvijÄ nav nÄkotnes un nekas jau tÄpat nemainÄ«sies. LatvijÄ paliekot tikai zaudÄ“tÄji. Ar viņu muti runÄ Latvijas sakÄve un beigas.
TomÄ“r dzÄ«vÄ“ un Ä«paši jau demokrÄtijÄ ir tÄ, ka sakÄve iestÄjas tikai tad, kad zaudÄ“jošÄ puse to pieņem. Vai tiešÄm pirms doties uz lidostu nevar mÄ“Ä£inÄt ko citu? ApgÅ«t kÄdu LatvijÄ vajadzÄ«gu arodu? Doties politikÄ un Ä«stenot to gudro un taisnÄ«go valsts pÄrvaldi? Kaut vai iziet ielÄs, protestÄ“jot pret ļauno un atbalstot labo? VarbÅ«t skan augsti, taÄu, ja tu spraud augstu mÄ“rÄ·i un tajÄ netrÄpi, tÄ nav tik liela nelaime kÄ tad, ja tu spraud sev zemus mÄ“rÄ·us un tajos trÄpi. KlusÄ un spÄ«tÄ«gÄ aizbraukšana, neko nesakot un nedarot? SpÄ«ts nav zelts, un sarÅ«gtinÄjums nav sudrabs, nedz arÄ« labi padomdevÄ“ji, dzÄ«ves ceļu meklÄ“jot.
No otras puses, dot vietu velnam var arÄ«, sarÅ«gtinÄjumu un spÄ«tu vairojot ar savu attieksmi. StÄsta, ka trakajos deviņdesmitajos kÄds reketieris esot gribÄ“jis legalizÄ“t savu biznesu un nopicis govju fermu. SÄkumÄ visi smÄ«nÄ“juši, taÄu izslaukums esot bijis neticami labs. Kad nu apkÄrtÄ“jie zemnieki vaicÄjuši, kÄ viņam tas izdodas, viņš paskaidrojis – es katru rÄ«tu ieeju pie tÄm govÄ«m un saku: “Nu, gotiņas, ko šodien dosim? Pienu? Vai gaļu?” Un gotiņas dara, ko spÄ“j.
TaÄu tÄ ir anekdote un gaidÄ«t panÄkumus pÄ“c tÄdas formulas bÅ«tu anekdotiski. DzÄ«vÄ“ tÄdos apstÄkļos govis Ätri noveco un mirst. Ja valsts tÄpat attiecas pret saviem uzņēmÄ“jiem, ja uzņēmÄ“ji tÄ attiecas pret saviem strÄdniekiem, ja latvieši tÄ attiecas cits pret citu un pret citiem, tad vairojas sarÅ«gtinÄjums un spÄ«tÄ«ba, un Latvija noveco. Dauzi latvieši ĪrijÄ man teica, ka aizbrauca no Latvijas ne tik daudz trÅ«kuma vai bezdarba dēļ kÄ sarÅ«gtinÄjumÄ par piedzÄ«voto attieksmi. RisinÄjums daudzÄm nopietnÄm Latvijas problÄ“mÄm bÅ«tu rodams pat bez budžeta pozÄ«cijÄm. Ko tas maksÄ – mainÄ«t attieksmi? Tas ir lÄ“mums ko pieņem ar sirdi un prÄtu. Kristus teica: “Es jums dodu jaunu bausli – mÄ«liet cits citu! KÄ es esmu mÄ«lÄ“jis jÅ«s, tÄ arÄ« jÅ«s mÄ«liet cits citu.” TÄ mums vajadzÄ“tu gatavoties Latvijas simtgadei.
Regeja dziesminiekam Bobam MÄrlejam ir dziesma:
Tu saki, ka mīli lietu, bet, kad tas līst, tu atver lietussargu,
Tu saki, ka mÄ«li sauli, bet, kad tÄ spÄ«d, tu meklÄ“ Ä“nu,
Tu saki, ka mÄ«li vÄ“ju, bet, kad tas nÄk, tu aizver logu.
TÄdēļ es baidos, kad tu saki, ka mÄ«li mani.
ŠÄ« dziesmiņa varÄ“tu mÅ«s pavadÄ«t ceÄ¼Ä uz simtgadi. KÄ jÅ«tas Latvija, kad, svÄ“tkiem nÄkot, mÄ“s sakÄm, ka to mÄ«lam? KÄ mÄ«lÄ“t arÄ« tÄdu Latviju, kurÄ viss nav ideÄli, kur lietus mÄ“rcÄ“, saule apsvilina un vÄ“jš izdrebina? MÄ«lÄ“t Latviju ar pirmo mÄ«lestÄ«bu – nemeklÄ“jot zelta lietussargu par 8 miljardiem, nebÄ“got Ä“nu ekonomikas Ä“nÄ un neaizverot logu no otras puses?
Citam Latvija ir svarÄ«ga, lai bÅ«tu uz kurieni reizi gadÄ aizbraukt. Cits to mÄ«l kÄ vietu, kur strÄdÄt un realizÄ“t sevi, kur iekÄrtot Ä£imenes ligzdu un audzinÄt bÄ“rnus. Cits stÄjas zemessardzÄ“ un ir gatavs par Latviju atdot dzÄ«vÄ«bu. Katrs pÄ“c sava mÄ“ra ceļam no tÄ, kas mums ir – zeltu, sudrabu, koku, sienu vai salmus. Galvenais, lai pamats mÅ«s vienotu Latvijai. Lai patiešÄm vienotu. Ir par maz, ka mÄ“s dzÄ«vojam vienÄs robežÄs. Nepietiek pat arÄ« ar to, ka visi vairÄk vai mazÄk saprotam latviešu valodu. VajadzÄ«gs kas vairÄk. Ir vajadzÄ«ga Ä«sta, bÅ«tiska kopÄ«ba.
Vistas, kuras pÄ“c austrumnieku modes nÄ“sÄ sasietas kopÄ aiz kÄjÄm ir savienotas, bet ne vienotas. KamÄ“r Latvijas sabiedrÄ«bÄ faktiski lÄ«dzÄs pastÄv divas kopienas ar ļoti atšÄ·irÄ«gu vÄ“stures uztveri un Ä£eopolitisko ievirzi, tÄ atgÄdina tÄdas savienotas vistas. TÄs varbÅ«t vaino viena otru un knÄbj viena otrai, padarot vÄ“l neÄ“rtÄku jau tÄ visai bezperspektÄ«vo stÄvokli. LaimÄ«ga nav ne viena, ne otra, taÄu kÄdam citam gan ir Ä“rti tÄs ņemt un nÄ“sÄt apkÄrt pÄ“c sava prÄta un nolÅ«kiem. Gatavojoties Latvijas simtgadei, vajadzÄ“tu nÄkt pie apjÄ“gas, ka šÄds stÄvoklis ir bez izredzÄ“m abÄm pusÄ“m. Izeja no tÄ nebÅ«s atrodama ne Latgales autonomijÄ, ne skolu autonomijÄ, bet kopÄ«gÄ savas valsts celtniecÄ«bas darbÄ uz kopÄ«ga pamata, lÅ«kojoties vienÄ virzienÄ, atmetot katru sarÅ«gtinÄjumu, spÄ«tÄ«bu un ļaunvÄ“lÄ«bu. Starp citu, arÄ« lielajai un sÄpÄ«gajai nepilsoņu problÄ“mai risinÄjums ir atrodams ar vienu sirds un prÄta lÄ“mumu – kļūt par Latvijas pilsoņiem.
Kristus baznÄ«ca arÄ« šeit var ar jaunÄko mÄsu Latviju dalÄ«ties pieredzÄ“. Ne tÄdēļ, ka ir bijusi nevainojama, bet drÄ«zÄk tÄdēļ, ka pati gadu simtus ir bijusi sašÄ·elta un meklÄ“jusi ceļu uz vienotÄ«bu. EkumeniskajÄ procesÄ baznÄ«ca ir sapratusi, ka kristiešu vienotÄ«bai citu pamatu neviens nevar likt kÄ to, kas jau likts, un tas ir JÄ“zus Kristus.
DziļÄk to izprast palÄ«dz Dieva atklÄsmes patiesÄ«ba, ka baznÄ«ca nav kaut kÄda reliÄ£iska organizÄcija, bet Kristus inkarnÄcijas turpinÄjums. BaznÄ«ca ir Kristus Ä·ermenis, kurÄ viņš mÅ«su dienÄs dzÄ«vo zemes virsÅ«. Pats lielÄkais svÄ“tums baznÄ«cai ir svÄ“tÄ vakarÄ“diena sakraments, kurÄ cilvÄ“ki saņem Kristus miesu un asinis. Aizejot no dievgalda katrs nes sevÄ« gabaliņu Kristus, kurš dod viņiem uzdevumu – salieciet no šiem gabaliņiem mani kopÄ vienÄ Ä·ermenÄ«, vienÄ BaznÄ«cÄ. Tas dziļi un bÅ«tiski attÄ“lo baznÄ«cas vienotÄ«bas procesa bÅ«tÄ«bu un jÄ“gu. Uzceliet no sevis pašiem kÄ no dzÄ«viem akmeņiem garÄ«gu namu!
LÄ«dzÄ«gi tas ir ar Latvijas uzcelšanu. Katram, kas to grib darÄ«t, ir jÄnes sevÄ« gabaliņš ideÄlÄs Latvijas. TÄs, kura dzimst no pirmÄs mÄ«lestÄ«bas, bez lietussargiem un saulessargiem. Latviešu valsts, kurÄ visu tautÄ«bu pilsoņi var justies kÄ savÄ“jie. DemokrÄtiska valsts, kas seko patiesajÄm Eiropas vÄ“rtÄ«bÄm – brÄ«vÄ«ba, brÄlÄ«ba, vienlÄ«dzÄ«ba. TicÄ«ba, cerÄ«ba, mÄ«lestÄ«ba. No sevis pašiem uzcelt sev valsti uz kopÄ«ga pamata.
Ja baznÄ«cas gadÄ«jumÄ, Sv. PÄvila vÄrdiem runÄjot, citu pamatu neviens nevar likt kÄ JÄ“zu Kristu, tad par Latviju es uzdrošinos teikt – labÄku pamatu tai neviens nevar likt kÄ JÄ“zu Kristu. Tas jau ir likts iepriekšÄ“jÄs paaudzÄ“s. Kas nejÅ«tas saistÄ«ts ar baznÄ«cu, kam nepatÄ«t kristÄ«gÄs dogmas – raugieties uz JÄ“zus Kristus personu! Viņš patiesi ir ideÄlais varonis, no kÄ iedvesmoties un kam lÄ«dzinÄties. CÄ«nÄ«tÄjs, kurš izlÄ“ja savus sviedrus un asinis, lai atbrÄ«votu cilvÄ“ci no nÄves un ļaunuma varas. Dieva svÄ“tais, kura dzÄ«vÄ“ un personÄ varam ieraudzÄ«t Dieva laipno un tÄ“višÄ·o sirdi.
KÄ teica profesors Harijs Tumans, kultÅ«ra pastÄv tikai tik ilgi, kamÄ“r tai ir ideÄls, kuram tÄ kalpo. Eiropai un Latvijai tÄds ir bijis Kristus. AugošÄ saskarÄ“ ar islÄma civilizÄciju, mums nÄksies atcerÄ“ties, kas mÄ“s esam, vai arÄ« norietÄ“t un atbrÄ«vot vietu. Patiesi lÄÄa pakalpojumu savai tautai un valstij izdara tie, kuri nupat, Latvijas simtgades priekšvakarÄ, ir nodomÄjuši vÄ“l vairÄk izskaust no izglÄ«tÄ«bas satura iespÄ“ju iepazÄ«t Kristus personu. MÄ“rÄ·tiecÄ«gi bÅ«t taisni radÄ«t lielÄkas iespÄ“jas viņu saskatÄ«t skaidrÄk, iemÄ«lÄ“t pilnÄ«gÄk un viņam sekot tuvÄk.
Lasot medijos savu svÄ“tku uzrunu atstÄstus, man bieži ir bijis jÄsaviebjas par virsrakstiem – arhibÄ«skaps aicina uz šo vai aicina uz to… Parasti jau es necenšos aicinÄt, bet drÄ«zÄk rosinÄt apdomÄt dzÄ«vi Dieva vÄrda gaismÄ. TaÄu šoreiz, gatavojoties Latvijas simtgadei, es tiešÄm gribÄ“tu aicinÄt – aicinÄt uz valsts sagrÄbšanu. Uz tÄdu valsts sagrÄbšanu, kas ir radikÄli pretÄ“ja valsts nozagšanai. Uz tÄdu valsts sagrÄbšanu, kÄ EmÄ«la DÄrziņa dziesmÄ: “Pie tÄ“vu zemes dÄrgÄs Ä·eries klÄt, To turi ciet ar visu savu sirdi.” KÄ BÄ«beles stÄstÄ par JÄ“kabu, kurš teica – es tevi neatlaidÄ«šu, iekÄms tu mani nesvÄ“tÄ«si.” Jo Latvijas valsts ir mÅ«su dÄrgÄ iespÄ“ja, bez kuras arÄ« Latvijas zeme nekad nevar bÅ«t mÅ«su. NekÄdos apstÄkļos mÄ“s nedrÄ«kstam savu valsti atdot un atmest, bet visos apstÄkļos mums jÄcenšas kaut sviedriem un asinÄ«m izveidot labÄko no tÄ, kas mums ir dots. Šodien mums taÄu ir dots daudz vairÄk, nekÄ bija mÅ«su vectÄ“viem un vecvectÄ“viem pÄ“c 1. pasaules kara vai arÄ« 1991. gadÄ, atjaunojot Latvijas neatkarÄ«bu pÄ“c izraušanÄs no ļaunÄs impÄ“rijas Ä·etnÄm. Ķersimies tad klÄt pie dÄrgÄs tÄ“vu zemes un posÄ«sim to simtgadei – jaunu, vitÄlu un skaistu. Ar Dieva palÄ«gu – Ä€men!
* sprediÄ·is valsts svÄ“tkos RÄ«gas DomÄ