Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kā tieši izpaudās bijušā padomju tiesneša Romualda Vonsoviča kolaboracionisms ar padomju okupācijas varu un gatavība darīt faktiski visu, lai tikai sekmīgi taisītu karjeru padomju sistēmā? Par to viņš pats kā Latvijas PSR Augstākās tiesas visjaunākais tiesnesis stāsta 1990. gadā žurnālā Liesma publicētajā intervijā ar zīmīgu virsrakstu „Tiesības tiesāt”, tiesa, nepieminot tādas „neērtas” tēmas kā savus notiesājošos spriedumus Latvijas PSR karoga „zaimotājiem”, „parazītiskā dzīvesveida piekopējiem”, „spekulantiem” un citiem padomju sistēmai nepatīkamiem cilvēkiem, tomēr atzīstot, ka pats parakstījis četrus nāves spriedumus.

- Ko nozīmē būt jaunākajam tiesnesim Augstākajā tiesā?

- Tas nozīme cītīgi darboties tiesas sēdēs - šis darbiņš tiek visiem gados jaunāka jiem. Vecākie izskata kasācijas sūdzības un visu pārējo, kas vairāk saistās ar lietas materiālu pārbaudi un to atbilstību spriedumam. Tas ari saprotams, jo sēdes darbs ir fiziski grūtāks, prasa diezgan lielu izturību, bet man liekas – arī interesantāks.

- Cik tiesnešu strādā Augstākajā tiesā?

- Trīsdesmit. Vienpadsmit izskata civillietas, deviņpadsmit - krimināllietas, un ikdiena katrs strādā savā stera.

- Vai var sacīt, ka Augstākās tiesas lēmumi un spriedumi vienmēr ir tikai un vienīgi pareizi, tikai un vienmēr likumīgi?

- Daži jau saka, ka neviens no spriedumiem nav likumīgs, jo mums vienkārši nav iespējams strādāt pie tiem likuma paredzētajā kartība. Spriedumu jāraksta apspriežu telpā kopā ar piesēdētājiem, turklāt tas jādara pilnu darba dienu vai vairākas - cik nu nepieciešams. Šaja apspriežu telpā sprieduma rakstīšanas laikā nav tiesību ienākt nevienam citam cilvēkam. Augstākajā tiesā šadu brīvu telpu nav. Ir apspriežu istabas līdzās tiesas tālēm - lieliski! Prāvas laikā tas ari izmantojam. Bet tad. kad pienācis laiks rakstīt spriedumu, zālē jau notiek nākoša tiesas sede... Tā nu sēžam tajā pašā istabā, kur slrada vel vairāki kolēģi, kur nāk un iet cilvēki. Piesēdētāji nīkst - viņiem būtība nav ko darīt, bet aiziet nav tiesību. Labākajā gadījumā viņi lasa kādu grāmatu, sliktākajā - sāk tērzēt. Varētu strādāt mājās, bet vienistabas dzīvoklītī ar daļējam ērtībām, kur vēl trīsgadīgais dēls nesaprot, kāpee tētim negribas padalīsities ... Protams, kaut kā jau cilvēks visam piemērojas un atrod vidusceļu starp neizpildāmiem kanoniem un reālo situāciju, formāli visu izdarot likumā paredzētajā kārtībā. Diez vai kāds mūs sapratīs, ja šāda jautājuma dēļ pieteiksim streiku.

- Kāda ir piesēdētāju loma?

- Liela. Viņiem ir tieši tādas pašas tiesības kā tiesnešiem. Arī spriedumu pieņemot, piesēdētāja un tiesneša balsis ir līdzvērtīgas, (iadās jau ari diezgan interesantas situācijas, kad piesēdētāji noklausās laba advokāta spožu, emocionālu runu un pasaka: šis cilvēks vispār ir nevainīgs, brīvību viņam! Divas balsis pret vienu. Tiesnesis raksta un pasludina spriedumu, kuram pats nepiekrīt. Vēlāk gan viņš var griezties pie Augstākās tiesas vadības ar savam domām. Vadība nonāk pie secinājuma, ka spriedums ir nepareizs, ka slepkava tomēr ir slepkava, iesniedz protestu. Augstākas tiesas prezidijs spriedumu atceļ, šāda gadī jums tiek vērtēts kā kļūda... tiesneša darbā. Absurds? Protams, bet likumīgs.

- Ar ko atšķiras zvērināto tiesa no mūsējās?

- Ar to, ka zvērinātie nobalso: vainīgs tiesājamais vai nē. Viņu lēmums tiesnesim ir likums. Bel visu tālāko jau dara profesionālis: tiesnesis pats izvērtē argumentus un pierādījumus, nosaka soda mēru. raksta spriedumu. Šķiet, ka tas ir loģiskāk. Viens no variantiem mūsu tiesu sistēmas reformai ir ari zvērināto tiesas izveidošana. Protams, nevajag tikai steigties kārtējo reizi kaut ko automātiski pārņemt no citas valsts, kur ir citas tradīcijas.

- Kāds svars ir vārdam «tiesnesis»?

- Kad pirms pāris gadiem biju kursos Maskavā, armēņu kolēģi nevarēja saprast, kāpēc mēs braucam ar metro, ja ir taksometri. Sākās apcerīga saruna par tiesneša statusu un tā materiālo pusi, un armēņi teica: «Ko jūs! Pie mums tiesnesis ir dievs!» Jā, viņi šo jautājumu ir nostādījuši savādāk nekā mēs...

- Laikam jau nekur citur pasaulē nav iespējams tūlīt no (augst)skolas sola pārsēsties tiesneša krēslā, kurš garantē augstu stāvokli sabiedrībā, tātad arī augstāko atalgojumu un atbilstošu dzīves līmeni.

- Nu, protams! Lai kļūtu par šo «Dieva vietnieku zemes virsū», ASV, piemēram, nepieciešama vismaz desmit gadu darba pieredze advokatūrā. Pie mums, kā jau parasts, viss otrādi - daudzi tiesneši gaida iespēju kļūt par advokātiem. Ar šī gada sākumu beidzot arī tiesnešiem palielinātas algas, gandrīz vai dubultotas, bet šī pārmaiņa nākusi stipri par veļu.

- Vai tad jums papildu peļņa vai «prēmijas» netiek piedāvātas?

- Esmu bijis spiests iztikt tāpat. Ja kāds gribēs dot kukuli, viņš jau neskries ar naudas žūksni taisnā ceļā pie tiesneša. Cilvēks ir prātīgs - vispirms pazondēs, vai «šitais» ņem. Man ir tik slikta slava, ka nav vērts pat mēģināt. Vai kāds vispār «ņem»? Diez vai kāds to pasacīs. Kādreiz gan kolēģi, kā stāsta, esot novērojuši interesantas situācijas. Sēdes starplaikā, piemēram, tiesnešu istabā ienāk advokāts - paskatīties kādu detaļu lietas materiālos. Aizstāvim ir tādas tiesības. Aiz durvīm stāv viņa klienti. Pašķirstījis kādu sējumu vai ko pajautājis, viņš aiziet, bet, sēdei turpinoties, apsūdzētais jau skatās tiesnesī citām acīm: sak, ko tu te māžojies - «paņēmis» taču jau esi un kādu gadiņu man mazāk iedosi... Bet varbūt tā visa ir tikai folklora.

- Bet tas, ka būtībā vienam cilvēkam dotas tiesības lemt par otra dzīvi vai pat dzīvību, taču ir fakts?

- Jā. Kaut arī tiesneša darbību nosaka likums, ļoti liela nozīme ir viņa paša personībai. Būtisks, piemēram, tiesā ir vērtēšanas faktors. Viens tiesnesis uzskatīs, ka pierādījumu kādā epizodē ir pietiekoši, otrs - ne. Viens uzskatīs, ka tiesa jau var pieņemt lēmumu, otrs šaubīdamies nosūtīs lietu papildu izmeklēšanai. Starp citu, tas ir arī drošākais ceļš, kā tikt vaļā no nepatīkamas lietas iztiesāšanas. Ja tā nodota papildu izmeklēšanai, tad nākamajā reizē šo lietu noteikti dos izskatīt jau citam tiesnesim. Reizēm lieta tā tiek mētāta no vienām rokām otrās kā karsts kartupelis, bet cietušais un liecinieki kā muļķīši gadiem ilgi dzenāti pa tiesām.

- Kur tad paliek cietušā tiesības?

- Par tām, atklāti sakot, reti kāds domā. Gan par tiesībām, gan par šo cilvēku un viņa pārdzīvojumiem. Ir drūmi vērot, kā dažkārt strādā izmeklēšana un tiesa kaut vai krimināllietā par izvarošanu. Nabaga sieviete dabū visus pazemojumus izbaudīt vēl un vēlreiz. Gadās, ka advokāti izmanto mazāk pieredzējuša tiesneša nespēju iejaukties un, izprašņājot par delikātiem sīkumiem, tiktāl samulsina cietušo, ka viņa sāk visu jaukt un putrot. Protams, advokātam savs darbs jādara un nauda jāpelna, bet ne jau uz cita nelaimes rēķina. Es gan negribu teikt, ka nav kārtīgu advokātu, labu profesionāļu.

- Kā tiesas laikā veidojas šī trijstūra «tiesnesis - prokurors - advokāts» attiecības?

- Tiesas sēdei būtībā vajadzētu būt diskusijai, cīņai starp valsts apsūdzības uzturētāju un aizstāvi. Tiesnesis vada sēdi, klausās un vērtē. Pasaulē tā arī notiek, bet ne jau pie mums. Mūsu zemē iznāk, ka tiesnesim patiesība vajadzīga vairāk nekā citiem. Tiesnesis meklē visus par un pret, advokāts un prokurors iemet pa jautājumam un teic katrs savu galavārdu. Nav jau jāvērtē viņu darbs pēc runu garuma - dažkārt neliela detaļa un pāris teikumi var kardināli mainīt situāciju. Taču visīstākā pļauka gan advokātam, gan prokuroram ir gadījumi, kad spriedums ir bargāks, nekā to prasījis prokurors. Tas, pirmkārt, nozīmē, ka valsts apsūdzības uzturētājs nepārzina krimināllikumu, otrkārt, - advokāta vērtība procesā līdzinājusies nullei. Bet tādi gadījumi mūsu praksē mēdz būt.

- Kādas ir tiesneša attiecības ar izmeklētāju? Tiesnesis taču strādā ar to materiālu, ko izmeklētājs viņam sagādājis.

- Jā, un pēc šī materiāla var spriest par izmeklētāja darbu un kvalifikāciju. Viens ir paveicis visu iespējamo, savācis tik daudz materiāla un tik smalki to izstrādājis, ka neskaidrībām faktiski nav vairs vietas. Cits atnes acīmredzami paviršu darbu. Bet viņš taču šķetinājis visu no paša sākuma, labāk par izmeklētāju neviens nevar lietu zināt. Ja tiesas laika es no lieciniekiem uzzinu pavisam jaunus faktus, jaunas epizodes, tad atliek secināt - vai nu cilvēks nevīžo strādāt, vai viņam nav izmeklētāja ķēriena. Man šķiet, ka katram tiesnesim nenāktu par ļaunu vismaz pāris darba gadi izmeklētāja amatā. Katrā ziņā man tie ļoti palīdz. Es saprotu, cik grūti vai viegli nācis kāds pierādījums, cik tas vērts.

- Vai jūs esat bargs tiesnesis?

- Katrā ziņā es neesmu ne lādzīgs, ne ērts tiesnesis. Protams, dāļāt mērenus sodus ir visvieglāk un pašam mierīgāk. Mazāk būs sūdzību, mazāk galvassāpju. Cietušais jau nekad nesūdzas, bet, mērenu sodu saņemot, nepilnības spriedumā tik cītīgi nemeklēs ari notiesātā advokāts. Visi būs laimīgi. Arī tiesneša darbs tiks labi novērtēts, jo vienīgais kritērijs tam ir atcelto un grozīto spriedumu skaits, kaut arī izmaiņas būtu pavisam sīkas un nebūtiskas. Neviens un nekad nepētīs, kādu ceļu tu esi gājis uz patiesības noskaidrošanu, cik tas bijis viegls vai grūts, kā esi vadījis sēdi, kā strādā ar cilvēkiem. Īpašs gadījums, kad lieta tiek nolikta kā zem mikroskopa - ja piespriests augstākais soda mērs. Pilnīgi dabiski, ka katrs notiesātais pūlēsies izglābt savu dzīvību un rakstīt lūgumus par apžēlošanu - vispirms Latvijas Augstākajai Padomei, tad PSRS Augstākajai Padomei, un ik reizi tiesas materiāli tiks izšķirstīti un izlasīti pa lapiņai vien.

- Vai jūsu paraksts stāv zem nāves sprieduma?

- Es esmu parakstījis četrus. Notiesātie bijuši slepkavas un slepkavas - varotāji. Es zinu, ka spriedumi bijuši pareizi, un tomēr - smagas tās dienas, kad nākas šos spriedumus rakstīt. Vēl smagākas, kad jānolasa. Diezgan baigi jūtos, kad tuvojos liktenīgajām rindām. Un tas cilvēks stāv tev pretī. Un tev jājautā, vai viņš saprot spriedumu. Tiesneši tik bieži slimo ar sirdi ne jau tāpēc, ka nākas vai nu dienām sēdēt vai dienām stāvēt, garus apsūdzības rakstus vai garus spriedumus lasot. Viens mans kolēģis smagu sirdslēkmi piedzīvoja tieši sprieduma rakstīšanas laikā. Tiesības tiesāt ir diezgan smaga nasta.

- Tas ir viens no jautājumu jautājumiem - vai esam tiesīgi atņemt otram to, ko neesam viņam devuši. Vai esam tiesīgi kādu nogalināt tāpēc, ka nogalinājis viņš?

- Varbūt kādreiz mūsu sabiedrībā nonāks līdz tādai humānisma pakāpei, kad atteiksimies no nāvessoda. Par to ir diskusijas arī tagad. Es neņemos apgalvot, ka asinis jānomazgā ar asinīm, bet tomēr - kādu sodu tad pelnījis noziedznieks, kurš izvarojis divpadsmit, izvarojis un nogalinājis četras sievietes? Kādu sodu pelnījis vīrietis, kurš vienu pēc otra ar cirvi nogalinājis bērnus? Nāvessods praktiski nekad netiek piespriests par slepkavību, pat par slepkavību, vainu pastiprinošos apstākļos - ar sevišķu cietsirdību, vai noziegumu grupā, - ja vainīgie tiek tiesāti pirmo reizi vai arī viņu upuris bijis viens. Spriedumu par augstāko soda mēru parakstīju arī vienam no tiem diviem slepkavām, kas Daugavpils rajona Kalupes ciemā nogalināja mācītāju un mēģināja aplaupīt baznīcu. Vecākais no abiem noziedzniekiem jau trīs reizes bija tiesāts, deviņus no saviem divdesmit trim mūža gadiem pavadījis ieslodzījumā. Vai atrisinājums būtu mūža ieslodzījums? Jā, tas zināmā mērā pieļauj iespēju labot izmeklēšanas un tiesas kļūdas, kuras tomēr nav izslēgtas. No otras puses - vai šāds sods ir humānāks? Un, spriedumu rakstot, tomēr jādomā arī par cietušajiem, par noslepkavoto bērnu mātēm, par noslepkavoto sieviešu bērniem, visiem tuviniekiem. Vēl jau ir iespēja šo noziedznieku, kuram likums paredzējis augstāko soda mēru, apžēlot, aizstājot nāvessodu ar ieslodzījumu līdz divdesmit gadiem. Latvijā pagājušajā gadā uz nāvi notiesāti vairāki cilvēki, bet neviens no viņiem līdz šim apžēlošanu vēl nav saņēmis. Un neviens no pēdējos trīs gados nāves sodu nopelnījušajiem arī nav atradis cilvēku žēlastību, viņiem nav piedots.

- Es apbrīnoju tiesnešu mieru un savaldību, ar kādu viņi uzklausa gan klajus melus, gan ņirdzīgi glaimīgu locīšanos, «krietna cilvēka taisnīgo sašutumu» un patiešām normālu cilvēku sašutumu, ko visas šīs izdarības izsauc zālē.

- Tiesnesim nav ļauts izrādīt emocijas un nav ļauts tām pakļauties. Uzmanīgi un pacietīgi jānoklausās visabsurdākās fantāzijas, kuras, starp citu, nereti ir visgrūtāk apgāžamas. Visiem šie nekaunīgie meli liekas caurcaurēm smieklīgi, bet tiesas spriedumam nepietiek ar pārliecību - spēks ir tikai pierādījumiem. Tāpēc arī nevienu pasaciņu nedrīkst uzņemt ar vīpsnu. Protams, tiesnesim ir jābūt neitrālam, viņam nav tiesību tendenciozi vadīt sēdi vai uzskatīt kādu par vainīgu pirms sēdes beigām, kamēr nav uzklausīti visi argumenti, izvērtēti visi pierādījumi. Savaldību šis darbs trenē, tas tiesa.

- Bet ne jau savaldību vien...

- Tiesas sēde jebkura cilvēka dzīvē ir notikums. Vienam otram - traģisks. Kā tas var izvērsties? Tiesnesim kā sēdes vadītājam jājūt un jānovērtē situācija. Jau pieminētajā Kalupes lietā slepkavas bija čigāni. Protams, uz tiesas sēdi tautieši sanāca just savējiem līdzi. Pēdējā dienā, kad lasīju spriedumu, cilvēku zālē bija daudz, visi satraukti. Kad tiesas spriedums bija pasludināts, vienam no vainīgajiem, tam, kuram piespriests augstākais soda mērs, instrukcija paredz uzlikt roku dzelžus. Konvojs to arī gribēja izdarīt, bet notiesātais saka enerģiski pretoties. Viņa draugi un paziņas sacēla brēku - kāpēc cilvēku aiztiekot, un stāvoklis kļuva saspīlēts. Notiesātā un konvoja cīkstēšanās laikā tika salauzta barjera, un situāciju glāba vienīgi miliči, kurus kā papildspēku biju uzaicinājis uz tiesas namu, nojaušot, ka sēde var arī nebeigties mierīgi. Ja šo deviņu milicijas darbinieku nebūtu, sāktos vispārējs kautiņš, bet, kā tas beigtos...

- Vai, ik dienas klausoties melus, ik sēdē sastopoties ar cietsirdību un ļaunumu, jūs nokļūsiet par cilvēknīdēju?

 - Nekādā gadījumā. Tie ir izņēmumi. Vienkārši tiesneša darbs saistās ar šiem izņēmumiem, ar novirzēm no cilvēcības.

- Jums laimējies, ka nestrādājat par tiesnesi tādā laikā, kad spriedumos nosaka nevis likuma, bet partijas politika.

- Daudzi tiesneši patiešām bijuši spiesti izvēlēties: vai nu taisi tādu spriedumu, kāds vajadzīgs (netaisīsi tu, to izdarīs cits), vai arī pēc brītiņa varēsi meklēt sev citu darbu. Tā bija dramatiska izvēle, kas salauza ne vienu cilvēku vien. Pēdējos gados tik klajus norādījumus neviens vairs nav uzdrīkstējies dot. Manuprāt, diezgan stingru robežu politikas un tiesas attiecībās novilka Lujāna lieta. Visas peripetijas ap to norisinājās man acu priekšā. Lietu uzdeva izskatīt kolēģim ar lielu darba pieredzi. Nekādus rīkojumus viņš nesaņēma, bet rosība ap to diezgan skaidri lika nojaust vēlamo rezultātu. Vispirms jau kāds bija izlēmis, ka lietu izskatīs nevis Augstākās tiesas ēkā. bet Ļeņina rajona tautas tiesā. Tie, kas baidījās no piketiem kā no uguns, sprieda, ka nevar atkal kaut ko tādu pieļaut pašā pilsētas centrā. Sāka jau gatavot kārtības sargu vienības, kas veidotu ķēdi ap tiesas namu un pasargātu to no iespējamas ekstrēmistu ielaušanas, rīkoja pat mēģinājumus. Tikai tiesnesis vienā mierā un pat tādā kā naivumā pateica, ka lietu viņš izskatīs Augstākajā tiesā un vispār nesaprot, kur un kāpēc būtu jābrauc. Tas radīja mērenu šoku. bet piespiest viņu neviens nevarēja, neuzdrīkstējās. Tiesnesis gan staigāja, roku brīžiem pie sirds piespiedis, bet prāvas iznākums šodien visiem labi zināms. Nu jau tas liekas sīks vēsturisks mirklis, bet visiem tiesnešiem bija ļoti svarīga šī viena kolēģa uzdrīkstēšanās pāriet ierasto robežu un novilkt jaunu.

- Es varu iedomāties, cik smagi tagad jūtas tiesneši, kuri savulaik rakstījuši pasūtījuma spriedumus pa pusei safabricētās lietās. Varbūt viņi paši šodien nodarbojas ar notiesāto reabilitāciju. Kāds likteņa kūlenis - šoreiz ar drāmu arī tiesātājiem. Bet nav izslēgts taču vēl viens kūlenis - dzīve tādu var sagādāt. Vai jūs nedomājat, ka iespējama terora atgriešanās?

- Tā nav izslēgta. Bet šī atgriešanās var būt tikai īslaicīga. Atsperes efekts. Mūsu valstī atspere bija nospriegota līdz pēdējam. Atklātības gadi to nedaudz atslābināja, un iztaisnošanas brīdis vairs nenesa līdzi tādu spēku, tādu enerģijas triecienu, kādu piedzīvoja kaut vai Rumānija, kur atspere spruka vaļā no maksimālas spriedzes punkta. Vai kāds uzņemsies šo atsperi no jauna saspiest, apzinoties, ka tā var arī lūzt?

- Tiesnesis - vai tas ir darbs visam mūžam?

- Tā ir profesija. Ja tev nav jādomā par to, vai pēc pāris gadiem tevi atkal ievēlēs un atkal apstiprinās, vari būt daudz neatkarīgāks un vadīties tikai pēc likuma un sirdsapziņas, tevi neskar konjunktūra, partiju ķīviņi, vai vēl kaut kas cits. Es domāju, ka augstas klases profesionālis tiesneša krēslā ir vērtīgāks arī visai sabiedrībai. Amatierisms šādā amatā diez vai ir pieļaujams.

Novērtē šo rakstu:

0
0