Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šā gada 27. janvāri tika publicēts Edgara Jaunupa māsas Daces Bargās (attēlā) raksts “Vai diskriminācija ir viedoklis?”. Politiski ietekmīga persona, partijas “Latvijas attīstībai” valdes locekle, interneta žurnāla “Satori” kādreizējā projektu vadītāja, tagad Eiropas Parlamenta deputāta Ivara Ījaba palīdze, kuru ar rakstā minētās diskusijas moderatoru literatūrzinātnieku Jāni Ozoliņu saista arī privātas attiecības (pēc publiski pieejamām ziņām, viņa ir J. Ozoliņa bērna krustmāte viņa “divu tētu un divu mammu ģimenē”) savā publikācijā ar vairākiem nepatiesiem apgalvojumiem cenšas apklusināt filoloģes un intelektuāles Agneses Irbes pasaules uzskatu, to dēvējot par diskriminējošu. Tas Latvijā līdz šim ir kas nebijis. Pievēršam sabiedrības uzmanību ne vien šim bīstamajam precedentam, bet arī sabiedrību maldinošajiem publikācijā paustajiem uzstādījumiem.

Atgādinām, ka šā gada 21. janvārī “Satori” notika tiešsaistē vērojama diskusija “Ģimenes nemieri”, kas bija veltīta NA rosinātajiem grozījumiem Satversmes 110. pantā, paplašinot ģimenes definīciju. To moderēja Jānis Ozoliņš, kuram piepalīdzēja turpat blakus sēdošais dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Diskusijā piedalījās arī filozofs Raivis Bičevskis un dzejniece Anna Auziņa, kura  publiskajā telpā allaž uzsvērusi, ka ar moderatoru atrodas tuvās draudzīgās attiecībās.

Vispirms būtu jāuzsver aksiomātiska patiesība, ka pats par sevi viedoklis nav un nevar būt kādas personas vai personu grupas diskriminācija, jo diskriminācija attiecas uz citu cilvēku tiesību ierobežošanu, savukārt neviens viedoklis nevar ierobežot citu cilvēku tiesības, kuras regulē likumi. Diskusija ir brīva domu apmaiņa par kādu tēmu. Ja akceptēsim politiķes Daces Bargās redzējumu par viedokli, kas var būt diskriminējošs, mums ir jāpieliek punkts iespējai Latvijā rīkot publiskas diskusijas, vārda un izteiksmes, kā arī cilvēka domas brīvībai.

Brīvas domu apmaiņas aizliegums ir raksturīgs totalitārām iekārtām, un līdz šim neviena varas partija nav atļāvusies Latvijā netieši aicināt uz demokrātijas izbeigšanu. Turklāt ieviest cenzūru, no izdevuma satura izslēdzot netīkamus viedokļus, Dace Bargā mudina arī žurnāla “Rīgas Laiks” redakciju: “Jāsaka, ka es vienmēr esmu augstu vērtējusi Agneses Irbes intelektuālo kapacitāti un arī šobrīd to neapšaubu, tomēr mani kā ilggadēju žurnāla lasītāju pirms diviem gadiem visai izbrīnīja šī viedokļa publicēšana, jo radīja jautājumu, ar kādu mērķi redakcija to iekļāvusi saturā.”

Pēc pamudinājumiem Latvijā ieviest viedokļu cenzūru Dace Bargā dalās ar savu izpratni par valsts un baznīcas šķirtību:  “Cik man zināms, Latvijā baznīca ir nošķirta no valsts, tāpēc būtu tikai dīvaini, ja mēs šobrīd sāktu tās uzskatus ņemt par pamatu likumdošanā tikai tāpēc, ka tā rakstīts Bībelē. Sarunā Irbe uzsvēra, ka likumam jābūt vērstam uz ideālu (kristīgo, protams), nevis jāpielāgojas tam, kā cilvēki reāli dzīvo.”

Jāsecina, ka raksta autorei necik daudz nav zināms par valsts un baznīcas šķirtības nozīmi un jēgu. Latvijas Republikas Satversmē ir teikts, ka valsts un baznīca ir šķirtas. Mag.iur. Ringolds Balodis izdevumā “Latvijas Vēstnesis” skaidrojis, kāpēc valsts ir jāšķir no baznīcas, atgādinot: “Ja vienkāršotā variantā ar vārdu “reliģija” tiek saprasta ticība vienam vai vairākiem dieviem, tad plašākā traktējumā tā ir ticība jebkādam pielūdzamam objektam.”

Turpat arī uzsvērti četri šķirtības baušļi: 1) indivīda tiesības ticēt ir tā personīgā lieta; 2) sabiedrība nedrīkst apspiest indivīda apziņas brīvību; 3) indivīds nedrīkst ar savu ticību traucēt saviem līdzcilvēkiem; 4) indivīds ar savu ticību nedrīkst kaitēt valstij.”

Savukārt romiešu tiesības, kuru sistēmā tika iekļautas arī cilvēka dabiskās tiesības (ius naturale) un kuras veido pamatu Latvijas Civillikumam, ir viens no eiropeiskās civilizācijas stūrakmeņiem līdz ar sengrieķu filozofiju un kristietību.

Dace Bargā pati nemaz neslēpj, ka ir radikāli noskaņota: “Protams, es saprotu, ka, sakot: "Diskriminācija nav viedoklis", esmu diezgan radikāla. Demokrātijā tas ir ļoti sarežģīti, jo tiesības izteikties ir visiem, un tā nebūtu demokrātija, ja netiktu iesaistītas visas puses. Bet es nesaprotu, kā šajā gadījumā vispār var veidoties īsta saruna ar ieklausīšanos otra viedoklī un argumentos, ja viena puse automātiski pieņem un skaļi sauc otru par "nepareizu", "nepilnīgu" un "nedabisku".”

Ir mazākais dīvaini uz polemisku diskusiju aicināt no sava pasaules uzskata atšķirīga redzējuma pārstāvi, bet pēc tam viņu publiski apsūdzēt “nepareiza” viedokļa paušanā, piesavinoties kaut kāda “pareizā viedokļa” scepteri. Turklāt tāda, kurš ir pretrunā gan ar Satversmē, gan Civillikumā iestrādāto, no dabiskajām tiesībām izrietošo izpratni par laulību.

Dace Bargā savā publikācijā arī apgalvo, ka "tādas ģimenes, kurās bērni aug bez likumiskās aizsardzības, pastāv jau šobrīd, tieši tagad. Un mēs pametam šīs ģimenes zem riteņiem tikai tāpēc, ka tās neiekļaujas novecojušā ideālā, ko viena sabiedrības daļa joprojām uzskata par subjektīvi pareizo pasaules kārtību”.

Pirmkārt, Latvijā katrs bērns ir likumiski aizsargāts, otrkārt - vecāku izvēle nestāties laulībā viņiem saglabā brīvību jebkurā brīdī pamest dzīvesbiedru bez pienākumiem, kas viņiem jāgarantē laulībā. Latvijas Civillikumu Dace Bargā  dēvē par “novecojušu ideālu”, un tas patiešām ir visai vieglprātīgi teikts, ņemot vērā, ka autore nav pazīstama kā tiesību eksperte. Latvijas demokrātija mums līdz šim garantējusi viedokļu un uzskatu daudzveidības pastāvēšanas iespēju.

Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas diemžēl nepietiekami izdiskutētie padomju totalitārisma mehānismi cilvēka brīvības apspiešanā un vāja izpratne par totalitārisma būtību ļauj atgriezties bīstamām tendencēm, par kurām var pārliecināties Daces Bargās publikācijā.  Varas partijas valdes locekles spekulācijas ar vārda un uzskatu brīvību, kuras vedina tās ierobežošanas un samazināšanas virzienā, nav pieņemamas un pieļaujamas, jo apdraud demokrātiju.

Ņemot vērā politiskās kultūras vājināšanos, esam spiesti parakstīties anonīmi, jo nevēlamies saskarties ar politisku vajāšanu vai pat personisku izrēķināšanos, piemēram, ziņojot mūsu darba devējiem, ka publiski paužam "diskriminējošu viedokli". Diemžēl šādi "diskusijas paņēmieni", kas jau aprobēti pasaulē, pamazām ienāk arī Latvijā.

Novērtē šo rakstu:

0
0