Laime
Leonards Inkins · 20.03.2021. · Komentāri (0)Katrs cilvÄ“ks, sasniedzot apzinÄ«go vecumu, tiecas pÄ“c laimes. Lai spÄ“tu laimÄ«gi dzÄ«vot, viņš izmÄ“Ä£ina un meklÄ“ dažÄdas metodes.
No kurienes cilvÄ“kÄ ir šÄ« vÄ“lme dzÄ«vot laimÄ«gi un bezrÅ«pÄ«gi? ŠÄda vÄ“lme un tieksme pat Ä£enÄ“tiski balstÄs tur, ka ļoti sen pirmie cilvÄ“ki tika izraidÄ«ti no paradÄ«zes. Ä¢enÄ“tiskÄ atmiņa par dzÄ«vi paradÄ«zÄ“ vilina cilvÄ“ku pa dažÄdiem ceļiem un ar dažÄdÄm metodÄ“m tur atgriezties.
IzraidÄ«šana no paradÄ«zes ir tikai cilvÄ“kam saprotams tÄ“ls un skaidrojums, bet traģēdija nav kÄdas vietas pamešanÄ un izklÄ«šanÄ pa Pasauli. Traģēdija ir tajÄ, ka cilvÄ“ks ir zaudÄ“jis saskarsmi ar Dievu. Tieša saskarsme ar Dievu arÄ« ir patiesa paradÄ«zes bÅ«tÄ«ba, nevis pÄrticÄ«ba un piena upes ar Ä·Ä«seļa krastiem.
SaprotamÄ lÄ«dzÄ«bÄ to var atainot šÄdi: gadÄ«jumÄ, kad bÄ“rns dzÄ«vo Ä£imenes aprÅ«pÄ“ts un ir pastÄvÄ«gÄ saskarsmÄ“ ar vecÄkiem, ja šis mÄ«lÄ“tais un lolotais bÄ“rns kÄdÄ lielveikalÄ citÄ publiskÄ vietÄ vai meÅ¾Ä pazÅ«d, viņš zaudÄ“ nepÄrtraukto saskarsmi ar vecÄkiem un ļoti nobÄ«stas. Viņu pÄrņem panika, jo vecÄki vienmÄ“r viņu pieskatÄ«ja un par viņu rÅ«pÄ“jÄs. VecÄki viņu mÄ«lÄ“ja, bet nu ap viņu ir tikai nedraudzÄ«ga un pat naidÄ«ga pasaule. ArÄ« cilvÄ“ks lÄ«dzÄ«gi ir nošÄ·Ä«ries no Dieva.
KÄ var pazust bÄ“rns? Tikai neklausot vecÄkus, tikai aizskrienot prom vai citÄdi nepakļaujoties vecÄku gribai. ArÄ« cilvÄ“ks aizgÄja no Dieva pÄ“c paša gribas. Tas izvÄ“lÄ“jÄs neklausÄ«t RadÄ«tÄjam un vÄ“lÄ“jÄs pats bÅ«t kÄ dievs. Es pats gudrs! Nu ir rezultÄts šai gudrÄ«bai, kas patiesÄ«bÄ nebija gudrÄ«ba, bet lepnÄ«ba, augstprÄtÄ«ba un iedomÄ«ba. Sekas – panika, bailes un izmisums.
ParadÄ«zÄ“ Dievs Ä€damam un Ievai bija devis tikai vienu bausli, tikai vienu kopÄ bÅ«šanas noteikumu. Bet cilvÄ“ks apzinÄti pieņēma lÄ“mumu nebÅ«t pastÄvÄ«gÄ saskarsmÄ“ ar Dievu un palika bez Dieva klÄtbÅ«tnes, kÄ minÄ“tais bÄ“rns, kurš nepakļÄvÄs vecÄku norÄdÄ«jumiem.
Svētlaime
Laime, laime tev, tautiet,
Tev bij laime, man nelaime,
Tev bij laime, ka es gÄju,
Man nelaime dzīvojot.
Kaut arÄ« tikai Ä£enÄ“tiskas, bet tomÄ“r nojautu lÄ«menÄ« atmiņas par to laiku, kad cilvÄ“ks dzÄ«voja paradÄ«zÄ“ un tieši saskÄrÄs ar Dievu un TÄ mÄ«lestÄ«bu, ir vÄ“l dzÄ«vas, un tÄpÄ“c cilvÄ“ks cenšas, ja ne paradÄ«zÄ“ un bez Dieva, tad vismaz grÄ“cÄ«gajÄ pasaulÄ“ iekÄrtoties un justies laimÄ«gi. CilvÄ“ks konstruÄ“ un izveido kÄdu laimes surogÄtu. Ja patiesa laime nav sasniedzama, tad vismaz var izlikties par laimÄ«gu.
Vieniem laimÄ«giem bÅ«t palÄ«dz apdullinošie dzÄ“rieni un dažÄdas vielas, citi atrod laimi darbÄ, citi laimi bÄ“rnos, jaunÄ mÄjÄ, iestÄdÄ«tÄ kokÄ, un dažs pat cenšas kÄdu rÄpuli nogalinÄt par to, ka tas provocÄ“ja viņu aiziet no TÄ“va. Citi ieslÄ«gst mÄkslas pasaulÄ“, citi izvirtÄ«bÄs, bet citi atrod dvÄ“seles mieru mÅ«zikÄ.
Ir dažÄdas metodes, kÄ aizmirsties un pretoties dvÄ“seles saucienam atgriezties pie TÄ“va, aizbÄzt muti Ä£enÄ“tiskajai atmiņai un radÄ«t ilÅ«ziju un it kÄ svÄ“tlaimes sajÅ«tu.
Vairums cilvÄ“ku ir pÄrliecinÄti, ka nav obligÄti jÄatgriežas Dieva valstÄ«bÄ, lai bÅ«tu laimÄ«gs. LaimÄ«gu vidi var radÄ«t pats – šeit un tagad. Daudzi domÄ, ka tas ir iespÄ“jams, ja ir gana daudz naudas. TÄpÄ“c vairumu savas dzÄ«ves tie veltÄ« naudas raušanai, pat zagšanai, lai ar tÄs palÄ«dzÄ«bu imitÄ“tu atgriešanos RadÄ«tÄja namÄ, atslÄbtu un justos kÄ paradÄ«zÄ“.
Lai ko un kÄ cilvÄ“ks censtos, iznÄk tikai laimes surogÄts, un tas mÄ“dz beigties gan ar pÄragru nÄvi, ieslodzÄ«jumu, neÄrstÄ“jamu slimÄ«bu, nodevÄ«bu, un bieži cilvÄ“ks pats sevi nogalina. Patiesa laime ir iespÄ“jama tikai saskarsmÄ“ ar Dievu. KÄds no svÄ“tajiem ir teicis, ka cilvÄ“ka dzÄ«vÄ“ nav nekÄ, par ko patiesi bÅ«tu jÄpriecÄjas.
LÅ«gt piedošanu
Ai, vecaju bÄleliņu,
Tev bij manam tēvam būt:
Tev bij rÄt, tev žēlot,
Tev piedot padomiņa.
KÄ atgriezties TÄ“va namÄ? Saprotams, ka cilvÄ“ces pirmsÄkumos notikušo nevar atcelt, bet var vismaz samazinÄt un saÄ«sinÄt sÄpÄ«gÄs sekas. BÄ“rns, kurš nav klausÄ«jis un tÄpÄ“c ir pazudis no vecÄkiem, dažs pat aiziet no mÄjÄm, un vecÄki to meklÄ“ ar policijas palÄ«dzÄ«bu, saskaroties ar dzÄ«vi bez vecÄku aizgÄdÄ«bas, vÄ“las atgriezties Ä£imenÄ“. Šai piemÄ“rÄ minÄ“tajiem bÄ“rniem nav grÅ«ti atgriezties, viņi zina, kur ir viņu mÄjas un kur dzÄ«vo viņu vecÄki. Aiziet atpakaļ nav grÅ«ti, – grÅ«ti ir atzÄ«t, ka esi rÄ«kojies nesaprÄtÄ«gi, ka esi sÄpinÄjis cilvÄ“kus, kuri tevi mÄ«l, un bieži šÄ·iet neiespÄ“jami pazemÄ«gi lÅ«gt piedošanu.
Kas traucÄ“? TraucÄ“ tas, ko saucam par kaislÄ“m. Aizejot no Dieva, cilvÄ“ks, lÄ«dzÄ«bÄ runÄjot, smagi saslima. Viņš kļuva mirstÄ«gs, viņš sÄka novecot, viņš sÄka slimot, viņam nu bija nepieciešams apģērbs. ŠÄ«s slimÄ«bas rezultÄtÄ mainÄ«jÄs uzvedÄ«ba, domÄšana un attieksme pret citiem, arÄ« Dievu. Katra nÄkamÄ paaudze manto iepriekšÄ“jÄs paaudzes bojÄjumus, gan psihiskus, gan citÄdus. To mÄ“dz saukt par iedzimto grÄ“ku, kaut šoreiz apzÄ«mÄ“jums ir nepareizs. CilvÄ“ks piedzimstot vÄ“l nav paspÄ“jis grÄ“kot, bet viņš nÄk pasaulÄ“ ar no senÄiem mantotiem bojÄjumiem. TieksmÄ“m, vÄ“lmÄ“m, nosliecÄ“m un citiem. Un, jo ilgÄk tas turpinÄs, jo zemÄk krÄ«t cilvÄ“ks. Jau esošajÄm kaislÄ“m dzÄ«ves laikÄ pievienojas jaunas, un reti kad tÄs tiek izskaustas vai mazinÄta ietekme kÄdai iedzimtajai.
RezultÄtÄ pazemÄ«bas vietÄ ir lepnums, mÄ«lestÄ«bas vietÄ – egoisms un pašmÄ«la, dÄsnuma vietÄ – skopums, pieticÄ«bas vietÄ – izšÄ·Ä“rdÄ«ba. Un tÄ katrÄ izpausmÄ“ pat kopš mazotnes cilvÄ“ku plosa kaisles. Gan skaudÄ«ba, gan naids, gan mantkÄrÄ«ba, gan lepnums un iedomÄ«ba, nomÄktÄ«ba, un cilvÄ“ks no tÄ Ä¼oti cieš. Lai mazinÄtu kaislÄ«bu radÄ«tÄs ciešanas un tÄ vietÄ, lai cÄ«nÄ«tos ar kaislÄ“m, cilvÄ“ks izvÄ“las tÄm pakļauties. LÄ«dzÄ«gi kÄ paradÄ«zÄ“, no kÄda koka Ä“dot.
BadÄ viņš nebija, un izsalkums nebija par iemeslu nepaklausÄ«t Dievam. NÄ“, tÄ bija pirmÄ – lepnÄ«bas un iedomÄ«bas – kaisle, kas tÄ lika rÄ«koties. Kaisle neradÄs cilvÄ“kÄ pati, to atnesa ÄÅ«ska, taÄu grÄ“ks bija nevis Ä“st no koka, bet runÄt ar ÄÅ«sku. Ar ļaunumu nedrÄ«kst runÄt! Ja ielaidies ar to sarunÄ, tas noteikti uzvarÄ“s, un brÄ«dÄ«, kad sÄc ar to runÄt, jau esi zaudÄ“jis.
CilvÄ“ces nÄve
NÄve, nÄve, steidzies drÄ«z,
Ņem tos vecos sevim līdz;
Apēd manu tīru maizi,
Manus baltus kÄpostiņus.
Pakļaujoties kaislÄ“m, cilvÄ“ks ir izveidojis patÄ“rÄ“tÄju sabiedrÄ«bu. CilvÄ“kiem vajag aizvien vairÄk, un, lai bÅ«tu vairÄk, ir vairÄk jÄražo, bet, lai varÄ“tu ražot vÄ“l, ir jÄpÄrdod jau saražotais, un tÄ pÄrdošana dzen ražošanu, bet ražošana – patÄ“riņu. RezultÄtÄ nevajadzÄ«gi tiek izšÄ·iesti dabÄ«gie izrakteņi, noplicinÄta un izpostÄ«ta zeme, saindÄ“ts gaiss un Å«dens. Un nu jau, kaislÄ«bu dzÄ«ti, esam pieÄ·Ä“rušies arÄ« Visuma patÄ“rÄ“šanai...
Katra cilvÄ“ka gada kaislÄ«bu rezultÄts ir pat izmÄ“rÄms atkritumu tonnÄs. CilvÄ“ks iznÄ«cina visu, kam pieskaras, arÄ« sevi, un nespÄ“j šai procesÄ apstÄties, dÄ“vÄ“jot to par progresu. Nav grÅ«ti aprÄ“Ä·inÄt, kad tas beigsies, jo resursi nav bezgalÄ«gi.
Šo ceļu uz cilvÄ“ces nÄvi var apturÄ“t tikai atteikšanÄs no patÄ“rÄ“šanas kulta un pieticÄ«ba. Jo vairÄk cilvÄ“ks samazinÄs patÄ“rÄ“šanu, jo ilgÄks bÅ«s cilvÄ“ces mūžs. Bet cilvÄ“ks ir tÄ apmÄts, ka uz to nav spÄ“jÄ«gs. TÄpÄ“c tÄ saucamais Pasaules gals netiek atcelts, bet tÄ datums strauji tuvojas.
KÄ cilvÄ“kam mainÄ«ties? KÄ no ļauna kļūt labam?
CilvÄ“ks, kÄda aprÄ“Ä·ina vai vÄ“lmes mudinÄts, spÄ“j izlikties par labu, bet nav iespÄ“jams, lai cilvÄ“ks atteiktos no kaislÄ“m. Nav tÄdu vingrinÄjumu un nav tÄdu metožu, izņemot vienu.
LÄ«dzÄ«gi rÄ«kojas tie, kuri patiesi vÄ“las atbrÄ«voties no kÄdu vielu atkarÄ«bÄm. Viņi vÄ“ršas pie Dieva sakot: Dievs palÄ«dzi, alkohols ir stiprÄks par mani, lepnÄ«ba ir stiprÄka par mani, iedomÄ«ba ir stiprÄka par mani, palÄ«dzi man no tÄ atbrÄ«voties. Un, ja vÄ“lmes ir patiesas un pazemÄ«ba nav izlikšanÄs manevrs, tad Dievs arÄ« palÄ«dz.
KÄ iemÄcÄ«ties mÄ«lÄ“t ne tikai tos, kas ir radinieki vai draugi, bet arÄ« tos, kas nav labvÄ“lÄ«gi pret tevi savÄ rÄ«cÄ«bÄ un attieksmÄ“? LÄ«dzÄ«gi kÄ iepriekš rakstÄ«ju, – tikai ar Dieva palÄ«dzÄ«bu. CilvÄ“ks ir vÄjš, un viens to nespÄ“j. BÄ“rns arÄ« ir vÄjš un viens – bez Ä£imenes gÄdÄ«bas – nespÄ“j izdzÄ«vot.
Kaisles
Tukšas domas tev, puisiti,
Caura tava cepurite;
Met zemê tukšas domas,
LÄpi savu cepuriti.
Ilgi nespÄ“ju saprast, kÄpÄ“c cilvÄ“ks nepieņem to, pret ko viņam nav argumentu. Viņš noklausÄs, spiests atzÄ«t, bet neko nemaina savÄ uzvedÄ«bÄ un domÄšanÄ. IzstÄsti, pat ar pirkstiem parÄdi, vienkÄrša lieta, nav nepieciešama speciÄla izglÄ«tÄ«ba, bet pÄ“c brīža, it kÄ nebÅ«tu dzirdÄ“jis, turpina tÄdÄ pašÄ garÄ, uzturot aplamo domu gÄjienu.
TÄ cilvÄ“ks rÄ«kojas tÄpÄ“c, ka ir par vÄju, lai atzÄ«tu, ka viens pats – bez Dieva palÄ«dzÄ«bas – nespÄ“j atvairÄ«t kaisles, bet kaisles tam neļauj pieņemt un pÄrvÄ“rst praksÄ“ saprÄtÄ«gu domÄšanu un rÄ«cÄ«bu. CilvÄ“ks klausÄs, bet zemapziÅ†Ä dun – es pats gudrs, es labÄk zinu... Es nepazemošos, es neatzÄ«šos, nevÄ“los uzvarÄ“t kaisles un tÄm pretoties, jo tÄ patiesÄ«bÄ ir mana izvÄ“le, manas kaisles caur mani sabiedrÄ«bu padara bagÄtÄku u.c.
CilvÄ“ks pats nespÄ“j mainÄ«t savas domas, savu attieksmi. ViÅ†Ä dominÄ“ tas, kam viņš pieÄ·Ä“ries, lietas, kurÄm viņš dod priekšroku. MainÄ«t to spÄ“j tikai Dievs, bet Viņš to nedrÄ«kst darÄ«t pret cilvÄ“ka gribu. Un nedara, kamÄ“r cilvÄ“ks to patiesi nevÄ“las. Ne bluÄ·a vilkšana, ne veco mantu iznešana noteiktÄ datumÄ to nespÄ“j. Tikai cilvÄ“ka patiesa griba un Dieva palÄ«dzÄ«ba. Nav tÄda rituÄla, ar kuru var patiesi mainÄ«t cilvÄ“ku, – var tikai mÄžoties. Dažreiz tas var likties aizraujoši un pat interesanti, bet mÄžošanÄs bija, ir un bÅ«s tikai mÄžošanÄs. ArÄ« kristÄ«gie rituÄli ir mÄžošanÄs, ja tajos nav cita satura un bÅ«tÄ«bas, kÄ tikai – ko, cik reizes, kur un kÄ izdarÄ«t.
RisinÄjums ir tikai caur pazemÄ«bu. Cita ceļa nav, un tikai tie, kas ir gana stipri šÄdai rÄ«cÄ«bai, tuvojas Dieva valstÄ«bai. To nevar veikt ne ar svÄ“tvietu apmeklÄ“šanu, ne garÄ«gu grÄmatu lasÄ«šanu, nedz rituÄlu praktizÄ“šanu. Tikai caur pazemÄ«gu kaislÄ«bu atzÄ«šanu un to, ka esmu pÄrÄk vÄjš, lai vienatnÄ“ tÄs uzvarÄ“tu.
BÄreņi
Še rugaji, te rugaji,
Visa zeme rugajôs;
Še bÄreņi, te bÄreņi,
Visa zeme bÄreņôs.
Un tomÄ“r, kaut cilvÄ“ks ir ļoti attÄlinÄjies no Dieva, mÅ«sos vÄ“l ir saglabÄjusies taisnÄ«bas izjÅ«ta. Katrs mÄ“s zinÄm, kad rÄ«kojamies godÄ«gi, kad nÄ“, kas ir taisnÄ«gi un kas ne. Pat bez reliÄ£isku grÄmatu lasÄ«šanas un baznÄ«cas apmeklÄ“jumiem zinÄm, ka zagt nav labi, ka nogalinÄt nav labi, un citu.
ŠÄ«s zinÄšanas vÄ“l neesam lÄ«dz galam pamanÄ«jušies aizmirst un iznÄ«cinÄt sevÄ«. MÄ“s zinÄm, ka ir taisnÄ«ba senajam teicienam: kÄ sauc, tÄ atsaucas. Un te runa nav par „zobu pret zobu un aci pret aci”, bet par to, kas ir pelnÄ«ti, taisnÄ«gi un pamatoti.
To, kas ir godÄ«gi, kas nav, kas ir labi un kas ir slikti, zina visi, gan tie, kurus uzskatÄm par labiem, gan tie, kurus dÄ“vÄ“jam par sliktiem. ZinÄšanas vÄ“l negarantÄ“ kÄdu rÄ«cÄ«bu. Kramplauzis labi zina, kÄ iekÄrtota slÄ“dzene, bet tas netraucÄ“ viņam to neatļauti atvÄ“rt.
CilvÄ“ku attiecÄ«bas var atjaunot, ja viens piedod otram, attiecÄ«bas ar Dievu var atjaunot un atgriezties Dieva valstÄ«bÄ, ja patiesi nožēlojam, lÅ«dzam piedošanu un mums piedod. Dievs ir mÄ«lestÄ«ba un tikai, un patiesa mÄ«lestÄ«ba nespÄ“j nepiedot. VÄ“l viss nav zaudÄ“ts, un vÄ“l iespÄ“ja ir, bet šÄ« iespÄ“ja ir mÅ«su rokÄs un tikai mÅ«su izvÄ“le.
Diemžēl daudzi jau ir kÄ bÄreņi, kam zudusi pat Ä£enÄ“tiskÄ atmiņa par Dieva valstÄ«bu, un viņiem nav pat zemapziņas aicinÄjuma atgriezties pie RadÄ«tÄja. Viņi ir kÄ bÄreņi, kas uzauguši bÄ“rnunamÄ un nezina, kas ir Ä£imenes mÄ«lestÄ«ba. Viņi nespÄ“j vÄ“lÄ“ties to, kas viņiem nav saprotams un ko nav izjutuši.
KÄds no šÄdiem bÄreņiem, bÅ«dams zinÄtnieks, apgalvoja, ka viņam nav nepieciešama ilÅ«zija par Dievu. Viņa secinÄjums ir loÄ£isks, jo kÄ viņam var bÅ«t nepieciešams tas, par ko viņš neko nezina. Tas ir lÄ«dzÄ«gi, ja kÄds nekad nav Ä“dis Äbolu vai šokolÄdi, nu kÄpÄ“c lai viņš tiektos to atkal izgaršot?