Iesaki rakstu:

Kurp dodamies – aizas vai leknu pļavu virzienā? Lielai daļai, nu vismaz pusei, cilvÄ“ku tas nešÄ·iet svarÄ«gi, jo viņi ir pārliecināti – jo dziļāk, jo siltāk; jo tālāk, jo drošÄk; jo augstāk, jo stabilāk. CilvÄ“ks taču visu dzÄ«vi to vien dara kā meklÄ“, kur labāk, bet zivis – kur dziļāk.

Ja piederi tiem, kuri uzskata, ka viss sakārtosies, cilvÄ“ce iet pareizā virzienā pa attÄ«stÄ«bas un izaugsmes kāpnÄ“m, tad nelasi tālāk, jo es šim nospiedošajam vairākumam nepiederu, un mani vÄ“l dÄ“vÄ“ par slikto ziņu vÄ“stnesi. Manas sliktās ziņas nav sliktas visiem, dažiem tās ir labas ziņas, bet dažiem blēņas.

Ja turpini lasÄ«t, tad šeit palikušajai minoritātei uzsvÄ“ršu, ka, manuprāt, ir gana svarÄ«gi, no kurienes un kurp dodamies. Šoreiz skats ir plašÄks, un runa ir par cilvÄ“ci, kurā ietilpst dažādas rases, tautas un valstis, kā arÄ« to savienÄ«bas, dažādas sociālās grupas un «genderÄ«bas».

Šeit nebÅ«s dziļa atskata cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“, nebÅ«s apgalvojumu un strÄ«du par to, kas bija pirmais – bronzas laikmets vai dzelzs. Jo zinātāji apgalvo – lai iegÅ«tu dzelzi, pietiek ar rÅ«du, bet, lai iegÅ«tu bronzu, ir jāprot sakausÄ“t vairākus metālus. Tātad prasme sakausÄ“t ir augstākas un attÄ«stÄ«tākas sabiedrÄ«bas produkts nekā dzelzs iegÅ«šana. Nerunāšu arÄ« par akmens darbarÄ«kiem un ieročiem un to, kas bija pirmais – vista vai ola.

Šodiena ir deviņpadsmitā gadsimta notikumu un pavÄ“rsienu rezultāts. Deviņpadsmitajā gadsimtā cilvÄ“ce bija sasniegusi tādu zinātnes un tehnikas lÄ«meni, ka daļai cilvÄ“ces, ne tai, ko dÄ“vÄ“jam par karaļiem un galmam pietuvinātajiem, kā arÄ« mazākas ietekmes un varas vietÄ“jiem karalÄ«šiem, bet gleznotājiem, rakstniekiem, filozofiem, mÅ«ziÄ·iem un citiem, kuri nu spÄ“ja profesionāli nodarboties ar radošu darbu, vairs nebija jādzÄ«vo no rokas mutÄ“.

Kamēr ar tvaiku darbināmās stelles auda, tie varēja domāt, radīt un iedziļināties nacionālajās, rases, cilvēces, politikas, pat ģeopolitikas un līdzīgu problēmu mutulī. Radās sacerējumi, apcerējumi un ideoloģijas, kā arī tika izkopti nacionālie jautājumi. Līdz deviņpadsmitajam gadsimtam nebija nacionālo jautājumu. Cilvēki dalījās pēc kārtas un reliģiskās piederības. Kur piedzimi, tur arī nomiri. Bija reti izņēmumi, bet, kā zināms, izņēmumi apstiprina likumsakarību.

Nebija arÄ« vienaldzÄ«go, – ja biji nācis pasaulÄ“ kā katolis, tad tev bija jāuzvedas un jārÄ«kojas, kā katolim pienākas. Ja biji dzimis žīdu Ä£imenÄ“, tad bija jārÄ«kojas, kā pieņemts un kā rabÄ«ns teica.

Deviņpadsmitajā gadsimtā šai ziņā radās daudz atkritÄ“ju, un tas ir sākums nomācošajam vienaldzÄ«go pulkam. Viņi nav nedz par, nedz pret, – viņiem ir vienalga.

Idejas

Pietika ar dažiem procentiem to, kurus nevajāja vienÄ«gā doma un mÄ“rÄ·is – paÄ“st, kur dabÅ«t, kā nomedÄ«t, un radās tas, kā augļus plÅ«cam šodien. Tad noformulÄ“jās nacionālo valstu ideja, kreisās idejas, ieskaitot marksismu. Tika radÄ«ta rasu teorija. LÄ«dz ar koloniālisma attÄ«stÄ«bu attÄ«stÄ«jās arÄ« globālisma idejas. Pasauli tad savā pārvaldÄ«bā bija sadalÄ«jušas Vecās Eiropas valstis.

Deviņpadsmitajā gadsimtā vÄ“l nebija viena centra, no kura valdÄ«ja pār pasauli. Šodien šis centrs zaudÄ“ savas pozÄ«cijas un ietekmi, kas automātiski rada reÄ£ionālus valdÄ«šanas centrus. Par centriem kļūst stiprākie, viltÄ«gākie, pacietÄ«gākie un agresÄ«vākie. Tie pakļauj miermÄ«lÄ«gākos un izglÄ«totākos. Cīņa par mieru iznÄ«cina mierÄ«go dzÄ«vošanu, un labie nodomi bruģē ceļu uz elli.

Vājinoties ASV ietekmei pasaulÄ“, no apspiestÄ«bas atbrÄ«vojas un nostiprinās agrāk nepamanÄ«tie spÄ“ki un valstis, kas nu pretendÄ“ uz lÄ«dzdalÄ«bu pasaules pārdalÄ“ un pārvaldÄ“. Nu ietekmes zonas mainās, un mainās šo zonu ietekmÄ“tāji. Bieži ir tā, ka notikumus kādā reÄ£ionā nespÄ“j ietekmÄ“t citos pasaules nostÅ«ros valdošie. Viņiem rokas ir par Ä«sām.

ASV valdÄ«šanu pasaulÄ“ iznÄ«cināja tālrādis. LÄ«dz ko ASV Ä£imenÄ“s parādÄ«jās vÄ“l viens Ä£imenes loceklis, tas ir, tālrādis, un daudzās mājās tas kļuva par ietekmÄ«gāko un uzvedÄ«bu noteicošo Ä£imenes locekli, tā nemanot pasaule sāka mainÄ«ties. ŠÄ«s izmaiņas prasÄ«ja daudzus desmitus gadu, un lÄ«dzÄ«gas izmaiņas notika arÄ« citās attÄ«stÄ«tās valstÄ«s.

Par ko ir runa? Par kādām izmaiņām? Caur tālrādÄ« rādÄ«to saturu tika ietekmÄ“ts un ievirzÄ«ts vÄ“lÄ“tājs. Savukārt kā blakus produkts šim bija tas, ka aizvien lielāku lomu valstu pārvaldÄ“ noteica nevis politiÄ·i, bet vÄ“lÄ“tāji. PolitiÄ·iem, lai nokļūtu pie varas un to saglabātu, aizvien vairāk bija jārÄ“Ä·inās ar vÄ“lÄ“tāju uzskatiem un viedokļiem, bet tos savukārt arvien uzstājÄ«gāk veidoja un noteica tālrādis.

Iedomājies, vai Pirmajā pasaules karā vai Otrajā būtu iespējamas daudzas nežēlīgas un cietsirdīgas militāras operācijas, ja valstu pilsoņu mājās būtu tālrāži? Nebūtu.

Ja Britu impÄ“rijas pavalstnieki savos tālrāžos vÄ“rotu reportāžas no degošÄs DrÄ“zdenes, tad nākamajā dienā Čērčilam – un ne tikai viņam – bÅ«tu jāatkāpjas. Tieši tālrāžu esamÄ«ba lika zaudÄ“t un bÄ“gt no Vjetnamas ASV armijai.

PašslepkavÄ«ba

Pirmo pasaules karu vÄ“sturnieki dÄ“vÄ“ par Eiropas pašslepkavÄ«bu. ŠÄ« kara rezultātā izveidojās cita pasaule un cita Pasaules kārtÄ«ba. PÄ“c Pirmā pasaules kara tika sagrauta iepriekšÄ“jo valdošo spÄ“ku kārtÄ«ba un radās jauni, lÄ«dz šim nebijuši varas centri. Ja pirms Pirmā pasaules kara tie bija nosacÄ«ti pieci, tad pÄ“c Pirmā pasaules kara izvirzÄ«jās vadÄ«bā divi. Pasaule tika sadalÄ«ta, un katrā no pasaules daļām cilvÄ“ku dzÄ«ve, iespÄ“jas, brÄ«vÄ«bas uzskati un tiesÄ«bas kardināli atšÄ·Ä«rās.

ŠÄ« jaunā pasaules kārtÄ«ba izkristalizÄ“jās un nostiprinājās pÄ“c Otrā pasaules kara, kad, nosacÄ«ti sakot, pasaule tika sadalÄ«ta starp labajiem un sliktajiem jeb kapitālistiskajiem Rietumiem un sociālistiskajiem Austrumiem jeb ASV un PSRS ietekmes zonām. Tika izmestas vÄ“stures mÄ“slainÄ“ visas iepriekšÄ“jās vienošanās, iepriekšÄ“jā lietu kārtÄ«ba. Karaļvalstis tika uzskatÄ«tas par nevÄ“lamām, tika atcelta brÄ«vā tirdzniecÄ«ba, to aizstājot ar brÄ«vo tirgu. Aizvien lielāka nozÄ«me tika piešÄ·irta cilvÄ“ktiesÄ«bām, demokratizācijai un sociālajam taisnÄ«gumam.

Šo vÄ“stures posmu ir piedzÄ«vojuši daudzi no lasÄ«tājiem vai viņu vecāki. Par to, kāda bija dzÄ«ve šai laikā, es nerunāšu, tas daudziem ir zināms. Protams, kādās grāmatās vai lekcijās ir izklāstÄ«ts, kā bija agrāk un kā bÅ«s nākotnÄ“, bet es šeit rakstu tiem, kuri spÄ“j paši domāt, vÄ“rtÄ“t un izdarÄ«t secinājumus. Es šeit rakstÄ«šu par to, kā bÅ«s un kas no pagātnes un šodienas izriet, bet pieļauju, ka var bÅ«t arÄ« citādi. Nedaudz citādi.

Pēdējie laiki

1990. gads vai aptuveni šis laiks ir robežšÄ·irtne starp iepriekš minÄ“to pašslepkavÄ«bas aizsākto posmu un PÄ“dÄ“jiem laikiem.

Tieši tad – varbÅ«t kādus gadus agrāk, varbÅ«t kādus gadus vÄ“lāk – sākās vÄ“trainu pārmaiņu laiks, kas mÅ«s novedÄ«s pie PÄ“dÄ“jiem laikiem. Tas, kurp dodamies, kā pārtopam un cik mÄ“s par to domājam, mÅ«s neglābjami ved pie civilizācijas bojāejas. Šoreiz neizklāstÄ«šu to, kādu saturu vārdā «civilizācija» ielieku. CilvÄ“ce bojā neaizies, un gan jau kādi indivÄ«di izdzÄ«vos, Zemeslode bojā neaizies, daba izdzÄ«vos, bet tā kļūs par nedraudzÄ«gu vidi homo sapiens.

CilvÄ“ktiesÄ«bas, demokratizācija, cilvÄ“ka brÄ«vÄ«bas šodien ir valdošÄs idejas un principi, tomÄ“r tām ir jāpiekāpjas pragmatiskai domāšanai, uzvedÄ«bai un rÄ«cÄ«bai.

ValstsvÄ«ri sāk domāt saprātÄ«gi un tikai saprātÄ«gi. NeatkarÄ«gi no tā, patÄ«k vai nepatÄ«k, gribu vai negribu, tradicionāli vai netradicionāli, tiek pieņemti tikai racionāli lÄ“mumi. Demokrātija, brÄ«vÄ«ba un cits netiek ņemti vÄ“rā, pieņemot racionālus lÄ“mumus un pragmatiski domājot.  Ar vārdu «racionāls» saprotu tādu izpratnes veidu par lietu bÅ«tÄ«bu, kā lemt bez emocijām un citiem tā saucamajiem apgrÅ«tinājumiem tikai no personiskā izdevÄ«guma pozÄ«cijām.

ValdošÄ ir nevis ideoloÄ£ija, pasaules skatÄ«jums, bet pragmatika. Tas neizslÄ“dz rÅ«pes par sociālo taisnÄ«gumu, nabadzÄ«bas mazināšanu, ekoloÄ£isko krÄ«zi. TomÄ“r tam visam ir jāpiekāpjas izdevÄ«guma priekšÄ.

Ir atļauts izteikt viedokļus par citām ideoloÄ£ijām – mÄ“s neiebilstam pret jÅ«su uzskatiem, bet tam ir jānotiek uzmanÄ«gi, un tas nedrÄ«kst traucÄ“t globālajām interesÄ“m. Esam par cilvÄ“ktiesÄ«bām, bet, ja mums ir izdevÄ«gi bÅ«t labās attiecÄ«bās ar kādu valsti, kurā tiek apspiestas šÄ«s cilvÄ“ktiesÄ«bas, tad mÄ“s par to tikai pieklājÄ«gi atgādinām, bet gÅ«stam ekonomisku labumu no valstu attiecÄ«bām. MÄ“s rÄ«kojamies racionāli un pārdomāti.

Jaunie reģionālie līderi

Tā visa rezultātā dažādās pasaules malās kļūst aizvien ietekmÄ«gāki lÄ«dz šim otrajā un citos plānos bijušie dažāda lieluma lÄ«deri. Tikko kādā valstÄ« vai reÄ£ionā samazinās ASV ietekme, tā tur uzrodas citi ietekmÄ«gi spÄ“ki, kas šo reÄ£ionu pārņem. Tās ir plaši zināmas valstis un reÄ£ioni kā Ķīna, Indija, Krievija un ASV, kā arÄ« jaunie reÄ£ionālie lÄ«deri, piemÄ“ram, Turcija un citi.

Vairs nav divu centru, divu politisko spÄ“ku, kuru sacensÄ«bā, agresÄ«vā pretÄ« stāvÄ“šanā tiek uzturÄ“ta kārtÄ«ba pasaulÄ“. Tagad šo spÄ“ku ir vairāk, un situācija kļūst nekontrolÄ“jama. Vairs nav iespÄ“jams no vienas vietas pasauli pārvaldÄ«t. Šie reÄ£ionālie lÄ«deri, protams, pulcÄ“jas, sazinās un vienojas, bet tās ir nestabilas vienošanās, jo visi sen ir kļuvuši saprātÄ«gi, racionāli un ciniski.

Turpina samazināties ASV ietekme un pat diktāts pasaulÄ“; jaunie reÄ£ionālie lÄ«deri izveidos jauno globālo kārtÄ«bu. Nevienam spÄ“kam neizdosies pakļaut Ķīnu, bet Ķīna savukārt pakļaus Krieviju. Vienkārši nopirks Krievijā valdošos un, izmantojot savus cilvÄ“kresursus, Ä£eogrāfisko atrašanos vietu un Krievijas derÄ«gos izrakteņus, kļūs par vienu no jaunajiem reÄ£ionālajiem lÄ«deriem. Viena pasaules lÄ«dera nebÅ«s, bÅ«s piespiedu varas dalÄ«jums, kurš balstÄ«sies racionālos lÄ“mumos.

EksistÄ“s arÄ« nelieli attÄ«stÄ«ti centri – tādi kā SingapÅ«ra. Ä€frikas kontinentu piemeklÄ“s lielāks posts nekā pašlaik. Ekonomiskais pagrimums veicinās to, ka kontinenta iedzÄ«votāji tieksies nokļūt Eiropā, tādÄ“jādi samazinot tās ekonomiskās iespÄ“jas un sociālo labklājÄ«bu.

Kādreiz varenā Eiropa un koloniju Ä«pašniece pārtaps par muzeju, kurā valdošÄ reliÄ£ija bÅ«s islams. Austrālija sekos Eiropas piemÄ“ram un atkārtos tās norises.

Latīņamerika dzÄ«vos savu dzÄ«vi. Kādu dzÄ«vi, gan jau saprotat. ASV varenÄ«bas vairs nebÅ«s, un ASV vairs nebÅ«s atdarināšanas piemÄ“rs, tāpÄ“c dažādu pinočetu laiki atgriezÄ«sies šai kontinentā.

Krievijā pÄ“c Putina bÅ«s tikai putins. MainÄ«sies tikai tas, ar kādu burtu šo rakstÄ«s – vai ar lielo vai mazo. Mainoties kārtÄ“jam putinam, gadÄ«sies arÄ« pa kādam «atkusnim», bet tas neturpināsies ilgi, jo katrā Krievijas pilsonÄ« mājo maziņš putiniņš. SaprātÄ«gākie pārcelsies uz dzÄ«vi citur, bet palikušie pašapmierināsies ar saviem izdomātajiem panākumiem un «izslies ceļus».

Kas notiks ar mums? Nezinu, bet, lai bÅ«tu arÄ« kas gaišÄks, Latvijas gadÄ«jumā minÄ“šu, manuprāt, divas vÄ«zijas.

Pirmajā iespÄ“jams, ka Satversmes preambulā teiktais Ä«stenosies un bÅ«s latviska Latvija. Ja zināt, kas tas ir – latviska Latvija, ar ko tā atšÄ·iras no nelatviskas Latvijas, – tad lÅ«gums mani apgaismot. Skan labi, bet saturs man nav zināms.

Otrā vÄ«zijas versija ir tāda, ka Latvija un latviskums saglabāsies austās segās un sienu uzrakstos, kā arÄ« dÅ«raiņu ornamentos, iespÄ“jams, ka bÅ«s pat valsts ar šÄdu nosaukumu, bet vai tur spÄ“kā bÅ«s pašreizÄ“jās Satversmes preambulā paustais, nezinu.

BÅ«s iestājušies jaunie, tumšie, pÄ“dÄ“jie laiki. Tie nebÅ«s skaisti, bet iespÄ“jams, ka interesanti gan. VarbÅ«t.

Tā bÅ«s tāpÄ“c, ka mÄ“s atrodam dzÄ«voklÄ«, mājā vietu tālrādim, dÄ«vānam, grāmatu plauktam, bÄ“rnu gultai, pat virtuves iekārtām, bet neatrodam vietu un laiku galvenajam – sarunai ar Dievu.

Ja ir kāds iemesls, kāpÄ“c nespÄ“j izlasÄ«t, tad šeit var noklausÄ«ties: https://www.youtube.com/watch?v=8TpF2lKKfpk&t=1490s