Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Politiskās partijas “Likums un kārtība” līderis Aldis Gobzems pēc svētkiem sociālajās vietnēs publicēja attēlu, kurā redzams ar lielu dzeltenu Dāvida zvaigzni pie krūtīm. Nākamajā dienā Gobzems jau pārpublicēja bildi no Krievijas TEFI balvas piešķiršanas ceremonijas, kurā aktierim Jegoram Berojevam, saņemot balvu, pie žaketes atloka arī bija piestiprināta šī zvaigzne.

Tā kā dzeltenā zvaigzne cieši saistīta ar ebreju traģēdiju Otrā pasaules kara laikā (holokaustu), tad pret šīs zvaigznes izmantošanu (zaimošanu) sacēlās pamatīgs un, atzīsim, pamatots sašutuma vilnis. To nosodīja arī dažādas ebreju organizācijas. Skaidrs, ka grūti atmest emocijas, pieskaroties tāda mēroga traģēdijai, kāda bija holokausts, bet mēģināsim. Tas gan ir divtik grūti, jo uz holokausta fona jebkura analoģija izskatās ne tikai nekorekta, bet pat derdzīga.

Tomēr vispirms pamēģināsim saprast, kāpēc šī dzeltenā zvaigzne pēkšņi aktualizējusies (ne jau Gobzems un Berojevs vienīgie)? Atzīsim taču, ka nekas ne no kā nerodas un tikai pasaules procesus neizprotoši konspirologi dzīvo svētā pārliecībā, ka jebko var noorganizēt uz līdzenas vietas, bez dziļāka pamata, no viena centra, izmantojot “modernās polittehnoloģijas” un “lielu” naudu. Pēdiņas šeit tāpēc, ka šajās konspirācijās nekad nekas netiek konkretizēts ne par tehnoloģijām, ne naudu.

Dzeltenā Dāvida zvaigzne masu apziņā iemieso cilvēku nodalīšanu atsevišķās kastās. Nodalīšanu tajos, kuri var iet pa ietvi, un tajos, kuriem jāiet pa brauktuves maliņu. Krišjāņa Kariņa (tāpat kā Krievijas) valdības pieņemtie lēmumi, kuri nosaka, ka daļa cilvēku, uzrādot speciālu caurlaidi - tā dēvēto covid sertifikātu, - drīkst sēdēt kafejnīcās un restorānos, apmeklēt teātrus un koncertus, bet otra daļa, kurai šis sertifikāts nav, to nedrīkst, zināmā veidā sabiedrību sadala.

Neieslīgsim diskusijā par to, vai tā ir vai nav segregācija. Vēlreiz atkārtoju, ja kaut kas sabiedrībā piepeši sāk asociēties ar dzeltenām zvaigznēm, ar uzrakstiem - “Tikai baltajiem”, “ausvaisiem” un tamlīdzīgām lietām, tad tam ir zināms pamats. Ne jau kaut kādi mistiski ļaundari Kremlī, Negevas tuksneša pazemes bunkurā vai Piektās avēnijas penthausā ar skatu uz Centrālo parku izdomāja, ka tagad palaidīsim masās ideju par dzelteno zvaigzni.

Ne velti pieminu konspirāciju teoriju pamatideju un vienlaikus vājo punktu - pārliecību, ka eksistē kāds mistisks centrs, kurš ģenerē un vada ideju plūsmas. Ja mēs šo konspiroloģisko pasaules redzējumu noraidām, tad konkrētajā gadījumā jāatzīst, ka dzeltenās zvaigznes piesaukšanai ir objektīvs pamats, un tas ir jau pieminētais lēmums, kas nenoliedzami cilvēkus šķiro. Vienalga kā to nosauc.

Kā tviterī raksta jauno konservatoru (nejaukt ar līdzīga nosaukuma partiju) aktīvists Jāzeps Baško: “Dāvida zvaigznes aizstāvībā metas katrs, kuram ir brīvs brīdis, jo kur vēl vieglāk nopelnīt ātros tikuma signalizēšanas punktus, kā norādot uz antisemītismu! Tikai antisemītisma tur nav. Norāde ir uz visiem zināmu iedzīvotāju šķirošanas simbolu no drausmīgās 20. gs. vēstures.”

Dāvida zvaigzne ir “visiem zināms” iedzīvotāju šķirošanas simbols “no drausmīgās 20. gadsimta vēstures”, un, tiklīdz parādās šķirošana, tā arī sabiedrības kolektīvajā zemapziņā, kā kaut kā nepieņemama simbols, uzlec šī zvaigzne. Turklāt nav svarīgi, ar kādiem nodomiem šķirošana tiek sākta, jo pašiem šķirošanas entuziastiem šie nodomi vienmēr šķiet visgaišākie. Baško turpina: “Sašutuma [par Dāvida zvaigznes zaimošanu] īstais cēlonis ir neatzīšana, ka pastāv ceļu līdzības. Un, lai to neatzītu, tiek pateikts, ka pašreizējais stāvoklis nesakrīt ar vēsturisko galapunktu [holokostu].”

Tātad runa ir par “ceļa līdzību”. Par to, ar ko tas sākas. Bet sākas ar to, ka noteiktas iedzīvotāju grupas nedrīkst apsēsties uz soliņa vai iet pa ietvi. Ieiet restorānā un sēdēt blakus izredzētajiem. Tas ir tikai ceļa sākums. Tad, kad tie paši Dāvida zvaigznes aizstāvji cilvēkus ar nacionāliem uzskatiem bez kautrības apsaukā par naciķiem, viņi jau arī nedomā, ka šie cilvēki būtu gatavi rīt no rīta iet kādu šaut. Viņi vienkārši vērš uzmanību uz iespējamā ceļa līdzību.

Kā galvenais arguments šo analoģiju nekorektumā tiek piesaukta ebreju, geju, melnādaino nespēja mainīt savu iedzimto marķējumu, kamēr nevakcinētie pavisam viegli var aiziet novakcinēties un atkal iet ar augstu paceltu galvu pa ietvi, nevis brauktuves maliņu. Šis arguments pirmajā brīdī šķiet neapgāžams. Kamēr netiek uzdots jautājums - bet kāpēc ir cilvēki, kuri ne par ko nav gatavi potēties? Nav ar koku uz vakcinācijas centru aizdzenami. Nav svarīgi, cik viņu ir - 30%; 10% vai 5%. Nav arī svarīgi, kādu īpatnību dēļ viņi tā rīkojas.

Tieši tāpat kā nav svarīgi, kāpēc LGBT+ cilvēki nevēlas būt normālās attiecībās. Tā ir viņu pašu darīšana, un restorāns, kurš uzliktu plāksnīti pie durvīm “gejiem ieeja aizliegta”, izpelnītos pamatotu sabiedrības nosodījumu. Diemžēl pret Kariņa valdības lēmumu nav šādas attieksmes. Pat vēl vairāk. Sociālajos tīklos jau parādījušies derdzīgi ieraksti, kur cilvēki nekautrējoties plātās, kā izbaudījuši ekskluzivitātes sajūtu, ēdot restorāna iekštelpās, kamēr “plebejiem” nācies sēdēt uz ielas.

Ja kāds šajā brīdī teiks, ka tās ir nesalīdzināmas lietas, tad viņš tikai mēģinās sev iestāstīt, ka ar viņu pašu viss ir kārtībā, tikai tie citi ir ar āža kājām un spalvainu asti. “Latvijas vidējais aritmētiskais intelektuālis tā arī nav sapratis 20. gs. galveno mācību par cilvēka dabu - visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai kļūtu par totalitāra režīma aizrautīgu ieviesēju, mīt ikvienā pieaugušā cilvēkā - arī tevī,” raksta Baško, un šajā secinājumā viņam var piekrist par visiem 100%. Var iet vēl tālāk - 21. gadsimta lielākais mīts ir tas, ka cilvēki (vismaz izglītotākie) ir tiktāl attīstījušies, ka viņiem demokrātisms un tolerance ir tik dziļi sirdī, ka nekāds atkritiens totalitārismā vairs nav iespējams.

Patiesība ir daudz skumjāka, un par to viegli pārliecināties, sekojot tendencēm sociālajos tīklos. Pārliecinoši dominē uzskats, ka pretējai pusei jāaizbāž mute, un mana uzskata diktatūra (ne tik tiešā formulējumā) ir atbalstāma, jo iestājas taču par visu labo. Šī bīstamā uzskata izplatību ārkārtīgi veicina (manuprāt, daudzi to nenovērtē) pārliecība, ka pretējā pusē darbojas apzināti ļaundari, kurus vada slikti nolūki.

Kāpēc tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka, tiklīdz saproti, ka visi jau grib tikai to labāko, bet katram šī “labuma” izpratne ir atšķirīga, tā zūd paštīksminošās pareizības ekskluzivitāte un pamatojums citiem aizbāzt mutes. Proti, zūd morālais pamats (Kanta kategoriskais imperatīvs) vēlmei ieviest [sava] pasaules redzējuma monopolu vai, vienkāršā valodā runājot, - diktatūru.

Atgriežoties pie virsrakstā minētā jautājuma, atbilde ir gaužām vienkārša. Tieši Kariņa valdības pieņemtie lēmumi par iedzīvotāju šķirošanu bija galvenais iemesls dzeltenās zvaigznes kā dalīšanas simbola aktualizācijai. Līdz ar to atbildība par Dāvida zvaigznes nelietīgu valkāšanu ir primāri jāuzņemas premjeram Kariņam, un tikai pēc tam var sākt vērtēt citu personu sekundāro atbildību.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0