Menu
Pilnā versija

Kungi (ar smaidu par nopietno)

AsprātÄ«bas bārstÄ«ja Leonards Inkins · 22.08.2020. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms daudziem gadiem, 1998. gada 18. novembrÄ«, iznāca laikraksta «Latvietis Latvijā» pirmais numurs. To ievadÄ«ja Viļa PlÅ«doņa dzejolis:

Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,

MÄ“s gribam nu paši sev likumus lemt:

Tā zeme ir mÅ«su, tās pilsÄ“tas mÅ«su, –

Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt!

Es tad domāju lÄ«dzÄ«gi, kā šodien domā daudzi, un rÄ«t arÄ« tā domās daudzi. Tā laikam bÅ«s mūžīgi. TobrÄ«d man likās, ka visi iepriekšÄ“jie cīņas un darbÄ«bu mÄ“Ä£inājumi ar mÄ“rÄ·i, lai latvietis Latvijā atkal kļūtu par kungu un noteicÄ“ju, bija neveiksmÄ«gi. Manuprāt, deokupācijas, deboļševizācijas un dekolonizācijas rezultātā, tautas atmodas rezultātā latvietim atkal bija jākļūst par kungu savā zemÄ“.

Man naivi likās, ka latvietis arÄ« pÄ“c okupācijas ilgajiem gadiem vÄ“l aizvien vÄ“las no biedra kļūt par kungu. Es biju pārliecināts, ka trÅ«kst tikai tā, kas viņu apgaismo, ka nav, kas latviešus apvieno, un, ja viņiem parādÄ«tu ejamo ceļu, ja vien izstāstÄ«tu patiesÄ«bu, viņi alks, viņi lasÄ«s, viņi uzzinās, viņi organizÄ“sies, viņi rÄ«kosies, un viņi kļūs par kungiem savā valstÄ«.

Vilšanās

Es zināju, ka šÄdi un lÄ«dzÄ«gi mÄ“Ä£inājumi ir bijuši arÄ« iepriekš. Es pats tajos dažādā statusā biju piedalÄ«jies, bet šie mÄ“Ä£inājumi bija neveiksmÄ«gi tādu vai šÄdu apstākļu dēļ. BiedrÄ«ba «Latvietis» 2000. gada oktobrÄ« organizÄ“ja plaši pārstāvÄ“tu konferenci ar nolÅ«ku vismaz apvienot daudzo organizāciju darbÄ«bu, ja nevar apvienot pašas organizācijas. DalÄ«bnieki bija sajÅ«smā un telpu piešÄ·Ä«rÄ“js RÄ«gas Latviešu biedrÄ«ba arÄ«. Ar cerÄ«bu šis pasākums sākās un ar sajÅ«smu pagāja, un ar vilšanos beidzās. Visilgāk izturÄ“ja PÄ“teris Simsons un Raivis Dzintars.

Man, dibinot un veidojot biedrÄ«bu «Latvietis» un laikrakstu «Latvietis Latvijā», bija pārliecÄ«ba, ka zinu iepriekšÄ“jo mÄ“Ä£inājumu neveiksmju cÄ“loņus. Biju pārliecināts, ka es šÄ«s kļūdas neatkārtošu, tāpÄ“c pastāvÄ“ja ļoti liela varbÅ«tÄ«ba, ka man, tas ir biedrÄ«bai «Latvietis», tas izdosies.

Bet neizdevās, un droši vien, ka kāds man šobrÄ«d pilnÄ«gi nezināms cilvÄ“ks jau šodien vai rÄ«t arÄ« domās – latviešiem taču pienākas bÅ«t kungiem savā zemÄ“. Latviešiem taču ir jāatgÅ«st sava valsts. Viņš ir pārliecināts kā es agrāk, ka latvieši to ļoti vÄ“las. Karsti vÄ“las, tikai viņiem nesanāk, viņi nezina, kā to izdarÄ«t, panākt. Viņi daudz ko nesaprot. Viņiem trÅ«kst zināšanu, viņiem trÅ«kst izglÄ«tÄ«bas. Viņus vajag izglÄ«tot, un tad viņi spÄ“s un izdarÄ«s.

Es šai rakstā negribu negatÄ«vi vÄ“rtÄ“t tādus centienus, bet diemžēl arÄ« viņiem neizdosies. Jo ne es, ne tie, kas pirms manis to mÄ“Ä£ināja, ne tie, kuri mÄ“Ä£inās jau pÄ“c šÄ« raksta publicÄ“šanas, nezina, kā to panākt un kā to izdarÄ«t. Viņiem nav saprašanas, no kurienes problÄ“mai aug kājas. Viņi skatās uz pasauli caur savu izglÄ«tÄ«bas un greizo spoguļu prizmu. Vairums viņu zināšanu, kā arÄ« viņu pārliecÄ«ba nav balstÄ«ta nekādos patiesos un dziļos pÄ“tÄ«jumos, nebalstās nopietnās analÄ«zÄ“s, bet kaut kur izlasÄ«tās, redzÄ“tās un dzirdÄ“tās puspatiesÄ«bās vai melÄ«gos paudumos. Tie lielā mÄ“rā ir propagandas rezultātā radušies pieņēmumi ar lielu naiva romantisma piedevu.

Banda

Kā tad patiesībā ir iekārtota mūsu Pasaule, kā ir iekārtota mūsu dzīve?

Lai bÅ«tu saprotamāk, es mÄ“Ä£ināšu pasauli iespiest vienā pagastā, vienā ielā, vienā bandā. Sauksim vienalga kādiem vārdiem, bÅ«tÄ«bu tas nemaina. Nav jāprot izdÄ“t olu, lai varÄ“tu novÄ“rtÄ“t tās kvalitāti.

Lai bÅ«tu saprotamāk un vieglāk uztvert, nevis tāpÄ“c, ka tas bÅ«tu kas sarežģīts, bet galvenokārt tāpÄ“c, ka mums jau ir kādas it kā zināšanas un tās neļauj uztvert patiesÄ«bu. TāpÄ“c it kā vienkāršas lietas cilvÄ“kam, kuram par to ir nepareizs priekšstats vai zināšanas, ir tik grÅ«ti pieņemt un saprast. SvarÄ«gi ir vispirms atzÄ«t, ka tava lÄ«dzšinÄ“jā pārliecÄ«ba un uzskati var bÅ«t kļūdaini.

Kungs ir tas, kurš pārvalda situāciju, kurš izsludina šos kungu iecelšanas noteikumus. Tas, kurš regulÄ“ šÄ«s demokrātiskās kungu iecelšanas spÄ“les kārtÄ«bu.

Šo labi ilustrÄ“ un padara saprotamu lÄ«dzÄ«ba ar spēļu namu, ko oficiāli sauc par laimÄ“tavu, bet mÄ“s sadzÄ«vÄ“ par zaudÄ“tavu. Spēļu zālÄ“ ienākt drÄ«kst tikai tas, kurš atbilst kungu izstrādātiem zaudÄ“tavas iekšÄ laišanas kritÄ“rijiem. Galvenokārt tas ir vecums un vÄ“l dažas nebÅ«tiskas nianses.

Lai ieradinātu, piesaistÄ«tu un padarÄ«tu atkarÄ«gu no spēļu elles, viņam ļauj nedaudz vinnÄ“t, lai, alkatÄ«bas dzÄ«ts, viņš nākamajā stundā laimestu notriektu tur pat un dotos pÄ“c aizdevuma vai citādi sarÅ«pÄ“tu naudu nākamajam zaudÄ“tavas apmeklÄ“jumam.

Tad, kad demokrātijas piekritÄ“js bÅ«s pieradināts un kļūs atkarÄ«gs, viņš nekādu citu risinājumu, kā tikt pie naudas, nezinās un negribÄ“s zināt. Viņš bÅ«s iemācÄ«ts nākt un spÄ“lÄ“t, jo dažreiz šeit viņam ļauj vinnÄ“t.

Viņš noraidÄ«s visus citus problÄ“mu risināšanas veidus. Viņš zinās tikai – es nākšu, es piedalÄ«šos, ja ne tagad, tad kad? Citādi viss bÅ«s pagalam, man jāsteidzas likt uz kādu ruletes skaitlÄ«ti, un tad nu gan bÅ«s. Bet, ja labums netiks man, bet kādiem citiem spÄ“lÄ“tājiem – nu, neko nevar darÄ«t, tādi ir spÄ“les noteikumi, tāda ir dzÄ«ve, tāda ir demokrātija.

Uzvar spÄ“cÄ«gākais, stiprākais, veiksmÄ«gākais, katra tauta ir pelnÄ«jusi tādu valdÄ«bu, kāda viņiem ir, katra tauta ir pelnÄ«jusi tādu valsti, kāda tai ir. Un cilvÄ“ks dzÄ«vo mierā, gaidot, kad viņu atkal ielaidÄ«s spēļu zālÄ“ un viņš atkal varÄ“s likmes likt uz kāda skaitļa.

Padomju kungi

Tā ir iekārtota tā saucamā demokrātiskā pasaule. Apķērīgākais, veiklākais un bieži arī nelietīgākais kļūst par valdnieku, savukārt vājākajiem un neveiksmīgākajiem ir jāpakļaujas un jāspēlē pēc stiprākā diktētiem demokrātiskās spēles noteikumiem.

Latviju okupēja, un varmākas ieviesa spēles noteikumus, kuros izdzīvoja gļēvākie, nelietīgākie, alkatīgākie, nodevīgākie. Dažādos tempos tika iznīcināti godīgie, varonīgākie, pārliecības un ticības virzītie, un tad, pēc piecdesmit gadiem, nāca atmoda, kas mums pavēra teorētisko iespēju atkal kļūt par kungiem mūsu zemē.

Bet mums visus padomju gadus jau bija kungi. Padomju kungi, kuri astoņdesmito beigās pārģērbās, mainÄ«ja cepures, karogus un pat Ä£erboni. MainÄ«ja nosaukumus, paši sevi nosauca par gaišajiem spÄ“kiem un turpināja bÅ«t mÅ«su kungi. MÄ“s neiebildām, mÄ“s bijām laimÄ«gi un priecÄ«gi par demokrātiskajām pārmaiņām un jaunajiem – vecajiem kungiem.

Es šo notikumu ietvaros izveidoju laikrakstu, lai izklāstÄ«tu un atmaskotu šÄ«s pÄ“dÄ“jās rindkopas cilvÄ“kiem, cerot, ka cilvÄ“ki sapratÄ«s, ka ar viņiem manipulÄ“, kā viņus krāpj, kā viņus izmanto. Tie attapsies, apvienosies un paši kļūs par kungiem. Paši izveidos un iedibinās savus spÄ“les noteikumus, lai visa spÄ“le notiktu viņu interesÄ“s, viņu labā, viņu tautas un viņu valsts labā. Lai izdzÄ«vo drošÄkie, godÄ«gākie, patriotiskākie un latviskākie.

Bet kādi viņiem tam bija resursi? Un te bijušie un esošie kungi izspÄ“lÄ“ja veiksmÄ«gu kārti, kuru turpina spÄ“lÄ“t vÄ“l šodien. Ak, jÅ«s arÄ« gribat bÅ«t kungi? Nu, topošie kungi, nāciet, redziet – spēļu zāle ir šÄda, rulete ir šÄda, galdauts šÄds, spÄ“les noteikumi ir šÄdi. SpÄ“lÄ“jiet, metiet kauliņus, un, ja jums paveiksies, jÅ«s pietuvosities kungu kārtai un, ja vÄ“l vairāk paveiksies, tad kļūsiet par kungiem mÅ«su vietā.

Vairums latviešu piekrita šÄdam risinājumam, šÄdiem spÄ“les noteikumiem un pÄ“c šÄdiem spÄ“les noteikumiem turpina spÄ“lÄ“t vÄ“l šodien.

Drupačas

Dažam spēļu zāles Ä«pašnieks ļauj uzmest veiksmÄ«gu skaitli, kas viņam dod iespÄ“ju finansiāli labi iekārtoties. Viņu pieradina, viņu iekārdina un viņu padara atkarÄ«gu, un viņam ļauj no kungu galda lasÄ«t drupačas.

Viņam ir labi, jo nu viņš ir sapratis, kā tā spÄ“le darbojas, viņš ir aptvÄ“ris, kāds viņš ir niecÄ«ba pret kungu varu, un viņam ir tikai divas izvÄ“les. Izveidot plašsaziņas lÄ«dzekli, atklāt pasaulei baltu patiesÄ«bu par to, kā cilvÄ“kus krāpj. Ka, spÄ“lÄ“jot ruleti, kungu izveidotā spēļu zālÄ“ jÅ«s nekad par kungiem nekļūsiet.

MinÄ“tais cilvÄ“ks var to pasaulei atklāt, bet kas viņam ticÄ“s?! (Kas tic tam, ko rakstu, - labākajā gadÄ«jumā tu smaidi.) Viņu izsmies, un, ja viņš bÅ«s pārāk atklāts, viņu apcietinās, apsÅ«dzÄ“s, pazemos un notiesās.

Ir otrs ceļš, mazākā ļaunuma un reālpolitikas ceļš. Var klusÄ“t, un par to bÅ«s ļauts knābāt drupačas no kungu galda.

Kas ir tās drupačas? Šai rakstā ir daudz teikts lÄ«dzÄ«bās, lai bÅ«tu saprotamāk. Drupačas – tā ir iespÄ“ja savam paziņu lokam, saviem radiem, draugiem un kompanjoniem pieņemt labvÄ“lÄ«gus noteikumus, likumus un pašam gÅ«t peļņu.

Kungiem tik zemu krist nav nepieciešams, jo kungiem naudas jau ir tik daudz, ka tiem nauda jau ir zaudÄ“jusi vÄ“rtÄ«bu. Viņi no materiālās pasaules ir pārcÄ“lušies uz garÄ«go un emocionālo. Viņi ir sarausuši tik daudz, ka par naudu var atļauties nedomāt. Pietiks viņiem un viņu bÄ“rniem. Viņam nav vajadzÄ«bas pelnÄ«t, lai nopirktu bÄ“rniem pienu. Viņam ir sava govs un sava slaucÄ“ja.

Viņiem ir svarÄ«ga varas apziņa, varas pielietošanas iespÄ“ja. Varas izmantošana. Varas garša. Prieks vÄ“rot, lÄ«dzÄ«gi kā Pavlovs sunÄ«šiem pie muskuļa piesprauda vadu un, palaidis pa to elektrÄ«bu, ar prieku vÄ“roja, kā raustās dzÄ«vnieka Ä·epa, kā viņu vÄ“lmju rezultātā raustās cilvÄ“ki.

Kungiem ir citas izpriecas, cits gandarījums un citas vajadzības. Kalpam to nesaprast. Nemaz nemēģiniet ar savu nabaga dzīves pieredzi un iespējām izprast kunga rīcības iemeslus un vērtību skalu. Tās ir nesamērojamas un nesalīdzināmas lietas.

Kāposts

IztÄ“lojieties laukakmeni, parastu kāposta galvu dobÄ“ un kazu. Akmenim intelekts ir ļoti zems. Tas nereaģē uz mitrumu vai sausumu. Tam ir vienalga, uz kura sāna gulÄ“t. Kāpostam jau ir vairāk intelekta. Tas reaģē uz mitrumu, temperatÅ«ras izmaiņām un pat augsni, kurā aug. Kazai vÄ“l tālāks domu lidojums. Un nu kaza pienāk pie kāposta, pakāpjas uz akmens un nokož kāpostam lapu. JocÄ«gi bÅ«s kāposta un akmens spriedelÄ“jumi un pat apgalvojumi, kāpÄ“c kaza tā darÄ«ja. Kāpostgalva spÄ“j izprast tikai to, kas atbilst tās zināšanu, izpratnes un intelekta lÄ«menim.

LÄ«dzÄ«gi rÄ«kojas arÄ« tie, kuri par šo pārgudri spriedelÄ“ un skaidro, ko un kāpÄ“c darÄ«ja, dara un domā kungi, kaut paši pat nav pie kungu galda drupačām dabÅ«juši pielaidi.

Biedri, jums to nesaprast, jūs par to ļoti maz zināt, tas nav jūsu prātam aptverams!

Kungi Latvijā bija arÄ« pirms atmodas. Jā, tie bija padomju kungi. Padomju ideoloÄ£ijas nesÄ“ji. Bet nekāda ideoloÄ£ija nevienā valstÄ« nevalda. Šo pasaciņu noraidiet un nelaidiet savās galvās! Nav nekādas ideoloÄ£ijas! Ne komunistiskās, ne fašistiskās, ne citas. Tās ir pasaciņas naivajiem. Ir tikai apzināti ļauna, apzināti laba un nesavtÄ«ga rÄ«cÄ«ba. Kā nosaukt ļauno domu rÄ«cÄ«bas rezultātu, ir lirika un vārdu spÄ“le. Kā sanāca konkrÄ“tā vietā un laikā, tā ir, un to, kas sanāca, vienmÄ“r kāds kādā vārdā apzÄ«mÄ“s un mÄ“Ä£inās klasificÄ“t. Vieni to, kas sanāca, dÄ“vÄ“s par sociālismu, citi par fašismu un trešie par demokrātiju. VÄ“l citi par nacionālismu, un vÄ“l kādi par buržuāziju, pat nacionālo buržuāziju. Tā ir tikai daiļrunÄ«ga vārdu spÄ“le, kas nemaina lietu bÅ«tÄ«bu.

Ja kādam patÄ«k Anniņu saukt par Ilzi, lai tā dara. Tas neko nemaina Annas dzÄ«vÄ“. Visas ideoloÄ£iju mācÄ«bas ir domātas, lai cilvÄ“kus muļķotu, krāptu un izmantotu kādu vai kāda savtÄ«gu mÄ“rÄ·u sasniegšanai.

Ledusskapis

Ir tādi, kuri patiesi tic tam, ka viņi ir kādas konkrÄ“tas ideoloÄ£ijas piekritÄ“ji, bet tas ir lÄ«dz brÄ«dim, kad pārliecÄ«ba jāpierāda darbos. Kad jāiztur pirmie pārbaudÄ«jumi, tad vairumā gadÄ«jumu izrādās, ka to patiesais ideoloÄ£ijas iemiesojums ir ledusskapis. NeatkarÄ«gi no tā, kas biji lÄ«dz šim – vai sociālists vai nacionālists. Vairumam cilvÄ“ku kulta vieta ir ledusskapis.

Pat tie, kuri iztur pārbaudÄ«jumus, kuri ir gatavi cÄ«nÄ«ties un ciest, arÄ« viņi bez ledusskapja dzÄ«vot nespÄ“j. Viņi var pat saņemties un paši mirt badā, bet viņu pārliecÄ«ba nav tik stipra, lai tās dēļ tie badā mÄ“rdÄ“tu savu Ä£imeni un draugus.

Padomju SavienÄ«ba ar piespiedu valsts pārvaldes sistÄ“mu, kurā izvirzÄ«jās nelietÄ«gākie, nespÄ“ja nekādu labklājÄ«bu sasniegt, tāpÄ“c patiesi bagāto bija maz. Bagāti viņi bija tikai uz lielā nabagu fona. Nestāstiet man pasaciņas, ka tikai padomju funkcionāri bija iemanÄ«jušies kā savu privātÄ«pašumu izmantot tautas mantu. Tā rÄ«kojās vairums padomju pilsoņu, un ir bezjÄ“dzÄ«gi skaitÄ«t, kuram bija vairāk iespÄ“ju un kuram mazāk. Padomju vara prata visus sasmÄ“rÄ“t.

Padomju sistēma nespēja nekādu ekonomisku ekonomiku izveidot. Padomju tautsaimniecība bija neefektīva, tāpēc visi bijām nabagi, un tikai daži sēdēja pie kungu galda, un vēl tur dažiem bija atļauts drupačiņas knābāt. Tāpēc mums likās, ka mēs visi līdzīgi.

Tagad, kad mÄ“s dzÄ«vojam citos ekonomiskajos apstākļos, kad ražošana ir kļuvusi daudz efektÄ«vāka un nav daudzie litri piena no vienas govs uz papÄ«ra jāizslauc, mÄ“s spÄ“jam vairāk saražot, vairāk pārdot, un mums ir vairāk naudas. Rezultātā mÄ“s visi kļūstam bagātāki. ArÄ« nabagi kļūst turÄ«gāki. Tagad vairumam nabagu arÄ« ir mājas un ledusskapis.

Es augu tādā laikā, kad mums mājās nebija ledusskapja. Vecāki nebija dzÄ“rāji, viņi strādāja Latvijas PSR iekšlietu struktÅ«rās, bet nespÄ“ja nopelnÄ«t ne tālrādim, ne ledusskapim.

Kad mācījos piektajā klasē, māte nopirka kredītā melnbalto tālrādi. Līdz tam Četrus tankistus un suni gāju skatīties pie drauga Laimoņa, kad viņa vecāki to ļāva.

ŠobrÄ«d Latvijā vairumam nabagu ir gan ledusskapis, gan tālrādis. Un vai jums tas patÄ«k vai ne, bet vairumam cilvÄ“ku dzÄ«ve ir pakārtota ledusskapim. Var definÄ“t arÄ« rupjāk – šodien vairums cilvÄ“ku dzÄ«vo, lai piepildÄ«tu vÄ“deru, – tad jau no ledusskapja saturs pārceļo uz vÄ“deru, bet es bÅ«šu saudzÄ«gāks un pieklājÄ«gāks – pirmajā vietā nelikšu vÄ“deru, bet tikai ledusskapi. Gudrie sapratÄ«s.

CilvÄ“ks mācās skolā, apgÅ«st arodu, lai kļūtu kungam derÄ«gs kādu konkrÄ“tu funkciju veikšanai, un par to kungs viņam ļaus kaut ko ielikt ledusskapÄ«. SvarÄ«gi ir kungam pārdot savas prasmes un piepildÄ«t ledusskapi. Kad tas ir pilns, tad pārpalikumu izlieto slÄ“pošanai, ceļošanai un citādām, bieži skaļām, atpÅ«tām.

Šodienas cilvÄ“kam patiesÄ«bā nekādu nedz nacionālu, nedz kultÅ«ras vÄ“rtÄ«bu nav. Tās ir kļuvušas par tukšÄm skaņām, jo, tikko nacionālās, kultÅ«ras un patriotiskās vÄ“rtÄ«bas cilvÄ“kam ir jāpierāda, jāiztur kāds pārbaudÄ«jums, kurš apliecina, vai patiešÄm viņam tas ir svarÄ«gi vai tomÄ“r ledusskapis ir pirmajā vietā, tā ļoti nospiedošÄ vairumā gadÄ«jumu uzvar ledusskapis.

Metodes

KamÄ“r šÄda kārtÄ«ba bÅ«s, par kungu var kļūt šÄdu darbÄ«bu rezultātā:

a. Sapulcini vÄ«rus un gāz pašreizÄ“jo kungu varu, apsÄ“dies pie kungu galda un diktÄ“ savus noteikumus. Tā tu mainÄ«si kungu uzvārdus un dažus noteikumus, bet sistÄ“ma un kārtÄ«ba paliks iepriekšÄ“jā. Tev šÄdas darbÄ«bas rezultātā dzÄ«ve ļoti mainÄ«sies, pārÄ“jiem ne. Tie, kuri Ä“da drupačas, tie turpinās knābāt, tie, kuri nezināja par kungu drupačaino galdu, par to tā arÄ« neuzzinās;

b. Tu vari izlikties par kungiem noderīgu, izkalpoties līdz drupaču knābātāja līmenim un tad pamanīties apsēsties pie kungu galda. Tas prasīs daudz laika, daudz izturības, daudz spēka, bet, ja paveiksies, tad tev izdosies.

Kad būsi iecerēto sasniedzis, varēsi sabiedrībai atklāt patiesību, kādēļ esi piedalījies kungu rīkotās nelietībās, kāpēc to darīji. Protams, tikai tāpēc, lai varētu kungus padzīt.

Bija mums kāds prezidents, kurš vairāk nekā divdesmit gadus cÄ«nÄ«jās par brÄ«vu Latviju kompartijas rindās...

Kad būsi ticis pie galda, prasmīgi manipulējot, vērpjot intrigas un citādi, padzen kungus un saimnieko pats. Tad tu pats izlemsi, kuri ir sēdināmi pie galda un kuriem atļauts lasīt drupačas;

c. Un ir vÄ“l viens veids, kā mainÄ«t pastāvošo kārtÄ«bu (ne uzvārdus, bet bÅ«tÄ«bu). NeatlaidÄ«gi strādā, aizņemies, pat zodz, lai varÄ“tu neskaitāmas reizes likt uz veiksmÄ«go skaitli spēļu namā.

Tā rÄ«kojoties, nepārstāj cerÄ“t, ka spēļu zāles Ä«pašnieks kaut ko nav paredzÄ“jis, ir kļūdÄ«jies, un, ja neatlaidÄ«gi piedalÄ«sies azarta spÄ“lÄ“s, tev izdosies izputināt laimÄ“tavu un nokļūt pie kungu galda.

Rezultātā atkal tev daudz kas mainÄ«sies, mums – nekas.

Morāle

TāpÄ“c, mīļais lasÄ«tāj, tu nekad nebÅ«si kungs šÄ« raksta izpratnÄ“. ŠÄ« raksta morāle ir tāda, ka tev nemaz nevajag bÅ«t kungam. KāpÄ“c tev jābÅ«t kungam un jāļauj kādam no tava galda knābāt, ja tu vari dzÄ«vot savu dzÄ«vi, kopt un pilnveidot savu dvÄ“seli. Vai ar to ir par maz?

ŠÄ« dzÄ«ve ir tikai milimetrs no kopÄ“jās dvÄ“seles dzÄ«ves garuma, kas mÄ“rāma kilometros. LaicÄ«gā dzÄ«ve paies kā mirklis, un tu bÅ«si mūžībā. Sevis izkopšana, sevis (savas dvÄ“seles) pilnveidošana ir svarÄ«gāka par Ä«slaicÄ«gu kļūšanu par kungu, lai varÄ“tu baudÄ«t, izrÄ«kot un lemt citu likteņus tai pasaulÄ“, kura ir vien milimetru gara.

Novērtē šo rakstu:

0
0