Menu
Pilnā versija

Kovidslimošana

Viesturs RudzÄ«tis · 21.11.2021. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Laikam esmu tādā statusā, ka manas veselÄ«bas kolÄ«zijas interesÄ“ ne tikai mani un manus Ä£imenes locekļus. Ziņas par to, ka esmu saslimis ar C-19 un kas tik nu vÄ“l, nez no kurienes ir izplatÄ«jušÄs publiskajā telpā. Pikanta tÄ“ma laikam – skaitos antivakseris (lai gan tāds neesmu), nu un tad redz kā – Augstākais spÄ“ks viņu sodÄ«ja, saslima, varbÅ«t nomirs! Nu labi, parunāsim par to vairāk!

Bāzes imunitāte pirms saslimšanas man nebija diez ko slavÄ“jama. Gan liekais svars, gan nepietiekami daudzi noskrieti kilometri vasarā. Tāpat arÄ« ne gana daudz sauļošanās, tātad D vitamÄ«na. Gan jau arÄ« augļus un dārzeņus man vajadzÄ“ja vairāk patÄ“rÄ“t, lai pārÄ“jie vitamÄ«ni bÅ«tu lÄ«menÄ«. Ar vārdu sakot, pirmssaslimšanas periodā uzvedos tā, it kā bÅ«tu mūžam jauns un nemirstÄ«gs.

Tagad domāju, cik tajā bija nāves izaicināšanas, – grāmatas “Abpus Pārejai” uzrakstÄ«šana manÄ« pilnÄ«gi lika izzust bailÄ“m no nāves. Baidos no mocÄ«bām, kas varÄ“tu bÅ«t jāpiedzÄ«vo mirstot, bet nevis no pašas došanās pāri Pārejai, varbÅ«t pat – gribu mirt.

Ne mazākā nozÄ«me bija jautājumam – vai es gribu dzÄ«vot tādā pasaulÄ“, kāda tā ir patlaban un par kādu tā veidojas nākotnÄ“. Atbilde ir viennozÄ«mÄ«ga – nÄ“. ŠÄda pasaule manÄ« izraisa garÄ«gas sāpes, jo liek salÄ«dzināt ar to, kādu es to vÄ“lÄ“tos saviem bÄ“rniem un mazbÄ“rniem, bet kāda laikam vairs nebÅ«s nekad. JÅ«tos briesmÄ«gi, atceroties, kādu izglÄ«tÄ«bu savulaik ieguvu es, un redzot, ar kādu spiesti samierināties mazbÄ“rni. Vientuļāks ar katru dienu.

Savā ziņā jau tas ir tieši tas, ko es uzskatu par cilvÄ“ka galveno uzdevumu pÄ“c sešdesmit gadu sasniegšanas – gatavošanos nāvei. Šajā ziņā viss ir kārtÄ«bā. Bet no cita skatupunkta – es esmu tilts no saviem vecākiem un vecvecākiem uz bÄ“rniem un mazbÄ“rniem. Šis uzdevums man jāpilda iespÄ“jami ilgāk, jo manā pieredzÄ“ ir resursi, kas maniem pÄ“cnācÄ“jiem bÅ«s vajadzÄ«gi.

Un vÄ“l pie dzÄ«ves tur cilvÄ“ku signāli – Viestur, mums ir vitāli svarÄ«gi, kā tu redzi vienu vai otru pasaulÄ“ notiekošo. MÄ“s gaidām tavus blogus, intervijas un grāmatas! ArÄ« šis bloga ieraksts lielā mÄ“rā radies tādēļ, ka daudziem vajag tos orientierus, kurus var dot tikai es.

Saslimšana. Vispirms saslima vecākā meita un znots, neslimoja, bet bija inficÄ“ti visi pieci viņu bÄ“rni. MÄ“s tiešÄm likāmies priecÄ«gi un atviegloti tobrÄ«d, jo saslimšana par pusgadu attālināja iespÄ“ju meitai tikt atbrÄ«votai no darba. Tik dÄ«vaini šÄ·ita tie tvitera dÄ«vainÄ«ši, kas šausminājās, kā var priecāties, ka bÄ“rns saslimis. Kā var nepriecāties, ja šÄdā, jaunai sievietei nebÄ«stamā veidā par pusgadu tiek attālinātas viņas patiešÄm eksistenciālās problÄ“mas?

Meita izslimoja viegli, znots smagāk. Tas bija saskaņā ar to, kā es attiecos C-19 kā pret medicÄ«nisku problÄ“mu – tās nav, jeb tā ir niecÄ«ga. Saslimšana manā, kur nu vÄ“l bÄ“rnu vecumā, ar nāvi beidzas procenta desmit- vai simtdaļu robežās. Ar vārdu sakot, nav ko uztraukties, saslimšana nav sliktākais un varbÅ«t pat ar ko palÄ«dzÄ“tu – pavasarÄ« mÄ“s ar sievu netraucÄ“ti, ar QR kodiem varÄ“tu aizbraukt uz RietumgrieÄ·iju – Olimpiju, Pilu un Itakas salu, kur jau ilgāku laiku esam sapņojuši bÅ«t.

NešÄ·ita, ka mums ar meitas Ä£imeni bÅ«tu bijuši intensÄ«vi kontakti tajā laika periodā kad viņi saslima. Bet tad saslima sieva un visbeidzot es. Sākumā sieva bija tā, kas jākopj, bet es, neskatoties uz temperetaÅ«ru ap 37,5, pirmo slimÄ«bas nedēļu turpināju strādāt Skype. Bet tad pienāca brÄ«dis, kad bija jāpārtrauc kāda virtuālā sesija un jāatliek visas pārÄ“jās – milzu nespÄ“ks ne tikai fiziski, bet arÄ« emocionāli, garÄ«gi un intelektuāli.

Es iegrimu tādā psiholoÄ£iskā stāvoklÄ«, kuru var definÄ“t kā balansÄ“šanu uz Pārejas. TrÄ«s dienas neko neÄ“du, nedzÄ“ru, neventilÄ“ju telpas, negāju ārā. GandrÄ«z 24 stundas diennaktÄ« gulÄ“ju miegā, turklāt tas bija dziļš un patÄ«kams, tāpat sapņi. Varu piekrist tiem, kas saka, ka C-19 ir humāna slimÄ«ba, jo tā palÄ«dz aiziet viegli.

Bet tad manÄ« uzausa jautājums – kurš maksās hipotekāros kredÄ«tus? Vai Ä£imene tiešÄm dabÅ«s apdrošināšanu manas nāves gadÄ«jumā, vai tas ies gludi, varbÅ«t ar to nevakcinÄ“tajiem radÄ«tas papildu grÅ«tÄ«bas? Vai es gribu, lai Ä«pašums, kurā esmu ieguldÄ«jis visas savas darba dzÄ«ves augļus, viegli pārietu bankai un bÄ“rniem no tā nebÅ«tu nekāda labuma? Tādas domas lika atkal gribÄ“t dzÄ«vot un cÄ«nÄ«ties.

Diagnostika. Meita bija izveseļojusies, bet drausmÄ«gi uztraukusies, redzot, kādā stāvoklÄ« mÄ“s ar sievu esam. ArÄ« pats sāku pieslÄ“gties domāšanai, kas man kaiš un cik nopietni viss ir. TrÄ«s dienas bija bijis jāgaida rindā uz testiem, ceturtajā uzzināju – pozitÄ«vs. Mellužu aptiekā par 23 eiro biju nopircis pulsa oksimetru, regulāri mÄ“rÄ«ju skābekļa saturāciju asinÄ«s. Nevienu brÄ«di tas nenokrita zemāk par 92. Indikācija hospitalizācijai ir 90 un zemāk, bet to es nekad nesasniedzu.

No kolÄ“Ä£iem reanimācijā zināju – cilvÄ“ks subjektÄ«vi var justies labi arÄ« ar 60-70 procentiem, bet tad viņš steidzÄ«gi jāpievieno skābeklim zem spiediena (kaut kas lÄ«dzÄ«gs barokamerai, bet ne mākslÄ«gās elpināšanas aparātam, ko izmanto narkozei Ä·irurÄ£ijā, izmantojot miorelaksantus, kas atslÄ“dz elpošanas muskulatÅ«ru) – nav jau citas iepÄ“jas. Bet ar tik zemu saturāciju viņa iespÄ“jas izdzÄ«vot ir nelielas, visticamāk, ar šÄdiem procentiem diennakts laikā viņš mirs. Vai arÄ« vairāk nekā mÄ“nesi cÄ«nÄ«sies par dzÄ«vÄ«bu, bet arÄ« pÄ“c uzvaras plaušas sastāvÄ“s galvenokārt no saistaudiem, nevis alveolām, caur kurām kvalitatÄ«vi notiek gāzu apmaiņa.

Kas ir šÄ«s noslÄ“pumainās krustceles, kurās daži aiziet pa nāvÄ“jošo ceļu, par kuru traÄ£iskā un biedÄ“jošÄ noskaņā mÄ«l rakstÄ«t meinstrÄ«ma žurnālisti, bet citi pa to  ceļu, kuru nospidoši lielais vairākums – arÄ« es? Ceļš, kurā skābekļa saturācija nekad nav zemāka par 90. Par to neviens neraksta – risku visi saista galvenokārt ar vecumu, bet ne tik ļoti – lieko svaru, 1. tipa diabÄ“tu, hipertonisko slimÄ«bu, artrÄ«tiem, B un C hepatÄ«tiem utml. Gaidu par to kādu uzticamu pÄ“tÄ«jumu, bet pagaidām man ir “čujs”, ka vecuma kā riska faktora nozÄ«me ir pārvÄ“rtÄ“ta.

Kas attiecas uz nosauktajām slimÄ«bām kā riskiem – vienojošais tajos ir tas, ka par visām ir hipotÄ“zes kā par autoalerÄ£iskām. Mana doma – ja vienam autoalerÄ£iskam procesam uzslāņojas C-19 ar savu potenciālu uzbrukt sava organisma šÅ«nām, tas tas nevis dubultojas, bet daudzkāršojas. CilvÄ“kiem ar kaut kādu autoalerÄ£iju nevajadzÄ“tu saslimt ar C-19. PārÄ“jiem tas nav tik bÄ«stami. C-19 autoalerÄ£iskais potenciāls ir tas unikālais, kas to atšÄ·ir no citiem vÄ«rusiem un kas liek domāt par to kā mākslÄ«gi radÄ«tu bakterioloÄ£isko ieroci.

Kopš sāku domāt, kas maksās hipotÄ“kas, pieslÄ“dzās arÄ« pašdiagnostika. Tā, protams, bija šÄ·Ä«ba, greiza un nepareiza. PiemÄ“ram, tai neienāca prātā, ka vajadzÄ“tu atvÄ“rt logus, citādi taču es ieelpoju tos pašus vÄ«rusus, kurus esmu izelpojis. Bet tā sāka šaubÄ«ties, vai šis ir tikai C-19 un vai organisms to uztver adekvāti, varbÅ«t pārāk autoalerÄ£iski? Meita kaut kādā ne Ä«paši pamatotā uztraukumā par mani bija izsaukusi ātros, es nepretojos tikt hospitalizÄ“ts, jo man vajadzÄ“ja fiksu diagnostiku. Ä€trajai palÄ«dzÄ«bai nebija nekādu grÅ«tÄ«bu mani slimnÄ«cā nogādāt. Te man pirmo reizi parādÄ«jās izbrÄ«ns – vai tad slimnÄ«cas nav pārpildÄ«tas, ja viss iet tik gludi?

SlimnÄ«ca. Interesanti arÄ« to loÄ£istiku pavÄ“rot – ātrās palÄ«dzÄ«bas personāls savāca galveno anamnÄ“zi no manis, paņēma EKG un asinsspiediena rādÄ«tājus, laikam izmÄ“rÄ«ja arÄ« cukuru asinÄ«s. Uzņemšanas nodaļā neviens ārsts mani klātienÄ“ neizmeklÄ“ja, bet ticu, ka sekoja maniem rādÄ«tājiem attālināti. Ä€trie slimnÄ«cā no saviem ratiem mani pārguldÄ«ja uz citiem un aizveda uzņemšanas personālam. Tā bija tāda procedÅ«ra, kuru grÅ«ti iedomāties, ja es pats ar savu transportu bÅ«tu ieradies.

Galvenais pārsteigums uzņemšanā – prātam neaptveramais personāla skaits un lielais vÄ«riešu daudzums 40+ vecuma grupā. Vismaz 25% bija šÄdi vÄ«rieši. Maz ticami, ka viņi varÄ“tu bÅ«t medbrāļi vai feldšeri, visticamāk sanitāri, vai kā viņus tagad sauc. Bet, ja vÄ«rieši spÄ“ka gados tur ir, tad jau par šo darbu nemaksā 400 vai 500 eiro mÄ“nesÄ«, kā tad viņi varÄ“tu uzturÄ“t savas Ä£imenes? Visticamāk – covidā ir ieplÅ«dusi lielā nauda mediÄ·iem.

GrÅ«ti novÄ“rtÄ“t, cik vajadzÄ«bām atbilstošs bija personāla daudzums uzņemšanā. Ja visi ir maskās un vizieros, nav jau iespÄ“jams arÄ« droši konstatÄ“t – mani te apkopj 3 vai 30 cilvÄ“ki. Jo ir arÄ« slimÄ«ba un tās psihiskais fons.

Uzņemšanā vienā palātā bijām 4 cilvÄ“ki. NemitÄ«gi pÄ«kstÄ“ja kaut kādi  aparāti – es biju pieslÄ“gts gan EKG, gan asinsspiediena mÄ“rÄ«šanai nepārtraukti. Manā gadÄ«jumā tam Ä«sti jÄ“gas nebija, bet saprotu – labāk kaut kas lieks nekā pietrÅ«kstošs.

Paņēma asinsanalÄ«zes vairākās mÄ“Ä£enÄ“s. Uzlika intravenozo sistÄ“mu – man likās, ka tikai ar fizioloÄ£isko šÄ·Ä«dumu (lai es ātrāk sāktu dzert pats), bet varbÅ«t tai tika pievienots deksamatazons vai varbÅ«t tikai paracetamols. Visādā ziņā – uzņemšanā es izsvÄ«du lÄ«dz tam, ka sāku salt. Nākamajā naktÄ« nodaļā – vÄ“l divas reizes izsvÄ«du, pa nakti mainÄ«ju veļu. Kopš tā laika man Ä·ermeņa temperatÅ«ra bija normāla.

Ir gan vÄ“l cita versija, kāpÄ“c notika lÅ«zums slimÄ«bas gaitā – tajā slimnÄ«cā ir ļoti moderna ventilācijas sistÄ“ma. Es burtiski varÄ“ju iefantazÄ“t, kā katrs vÄ«russ, kuru izelpoju, tÅ«liņ pat ielido ventilācijā, nevis kāds to ieelpo atkārtoti. VarbÅ«t tieši svaigais gaiss bij tas, kas samazināja spiedienu uz manu imÅ«nsistÄ“mu un lāva tai uzvarÄ“t?

Nekonsekvence. Manām gaitām slimnÄ«cā modri sekoja tvitera troļļi, kuri no kāda insaidera slimnÄ«cā zināja visu, kas ar mani notiek, un translÄ“ja to tÄ«klā. Viņi, protams, kaislÄ«gi gaidÄ«ja manu nāvi, tas bÅ«tu tik jaudÄ«gs pastiprinājums propagandai, ka visi, kas nepievienojas oficiālajai C-19 versijai, mirst. Neiznāca viņus iepriecināt.

TomÄ“r mana nekonsekvence – es savulaik publiski izteicos, ka gadÄ«jumā, ja saslimtu ar C-19, uz slimnÄ«cu nedotos. Es to domāju tā, ka tas nevarÄ“tu bÅ«t vajadzÄ«gs. Un bÅ«tÄ«bā, objektÄ«vi tā jau arÄ« bija – slimnÄ«ca man nebija vajadzÄ«ga terapeitiski, tikai diagnostiski un garÄ«gi – kā orientācijas atjaunošana telpā un laikā. Tur man deva 4 tabletes dienā + vienu intravenozo sistÄ“mu + trombolÄ«tisku preparātu subkutāni nabas apvidÅ«. Å…emot vÄ“rā, ka mani iekaisuma un imunitātes rādÄ«tāji bija normāli, šÄda terapija vÄ“rtÄ“jama vairāk kā profilaktiska, nevis kā terapeitiska.

Tādā vispārÄ“jā stāvoklÄ«, kādā es biju, nebija iespÄ“jams izmeklÄ“ties ambulatori. Tādēļ arÄ« 4 dienas slimnÄ«cā, tagad viss ir skaidrs. Bet, kad es paziņoju dakteriem, ka šodien braucu mājās, viņi nebija priecÄ«gi un lika man parakstÄ«ties, ka uzņemos visu atbildÄ«bu, bet ka drÄ«kstu arÄ« atgriezties gadÄ«jumā, ja stāvoklis pasliktinātos.

Dakteri. Pirmajā dienā nodaļā ap deviņiem no rÄ«ta manā palātā ienāca divi jauni cilvÄ“ki, tā starp 25 un 30 gadiem. Cik nu varÄ“ja par to spriest, jo viņi bija tieši tāpat apģērbti kā visas tās māsas / māsu palÄ«gi / citas jaunievestās subordinācijas. Ienākot viņi nomurmulÄ“ja – “esam jÅ«su ārstÄ“jošie ārsti” vai ko tamlÄ«dzÄ«gi. Uzvārdus es nesadzirdÄ“ju. LÄ«dz šim nesaprotu, kādēļ nepajautāju, kāpÄ“c viņiem nav piespraužu ar uzvārdiem un grādiem medicÄ«nā. Laikam tāda tÄ“višÄ·i saudzÄ“joša attieksme.

Mana jaunākā meita arÄ« varÄ“tu bÅ«t viņu vietā, bet tad viņai bÅ«tu jābÅ«t bijušai vakcinÄ“tai, ko viņai nevajag. Šogad kļuvusi par ārsti, bet, paldies dievam, piedzima meita, var paņemt pārtraukumu. VarbÅ«t šis ir laiks, kad jāsadzemdÄ“ tik daudz bÄ“rnu, cik vajag, un tikai tad jāatgriežas medicÄ«nā? VarbÅ«t tad vakcÄ«nprasÄ«ba bÅ«s pačibÄ“jusi?

Es brÄ«nos arÄ«, kādēļ nepajautāju, kāpÄ“c viņi nāk divatā. Baidāties no manis, vai? Bet – tā nešÄ·ita ticama versija. Ticamāka – mums Ä«sti nav, ko darÄ«t. Jo man grÅ«ti iedomāties – ja viņiem katram bÅ«tu 25 slimnieki kā man viņu vecumā Elejā, vai viņiem bÅ«tu laiks un enerÄ£ija interesÄ“ties vÄ“l par kolÄ“Ä£u slimniekiem? VarbÅ«t par vienu vai diviem, problemātiskākajiem, pie tiem varÄ“tu aiziet kopā, izmeklÄ“t, domāt. Un vÄ“l – man bija 20 kvadrātmetrus liela divvietÄ«ga palāta, kurā biju viens pats. Plus 8 kvadrātmetrus liela vannasistaba, tik perfekta, kādu nav 90% LV pilsoņu dzÄ«vokļos. VarÄ“tu bÅ«t vÄ“l pāris dÄ«vānu, un šo varÄ“tu uztvert kā četrzvaigžņu apartamentus!

Es nevarÄ“tu bÅ«t Ä«pašs, ļoti interesants gadÄ«jums no medicÄ«niskā viedokļa. Neliela iespÄ“ja – klÄ«nikas vadÄ«ba bija informÄ“ta (meitas!), ka es braucu – pats galvenais šefs mani sazvanÄ«ja ātrās palÄ«dzÄ«bas mašÄ«nā – “tu brauc?”, “jā, braucu”. VarbÅ«t šefs jaunajim ārstiem novadÄ«ja – ziņojiet man visu par šo slimnieku! VarbÅ«t tas jaunos dakterus mobilizÄ“ja, bet varbÅ«t izsauca iekšÄ“ju protestu.

Tas, kā mani mācÄ«ja mani skolotāji, – izmeklÄ“ slimnieku a capitem ad calcem (no galvas lÄ«dz papēžiem). Šie dakteri man pajautāja – vai kāds jÅ«s ir ir izklausÄ«jis? Es atbildÄ“ju – nÄ“, un viņi sāka darÄ«t šo sev domājami nevajadzÄ«go pienākumu – izklausÄ«t. Paziņoja man, ka nekādi trokšÅ†i nav dzirdami (nebiju sašÄ·idrinājis krÄ“pas, kas bÅ«tu devis mitrus trokšÅ†us).

Tātad pacientam bÅ«tu jābÅ«t sajutušam Ä«pašu attieksmi no saviem ārstiem. Bet ne jau man, kas zina, ko konkrÄ“tajā brÄ«dÄ« var un ko nevar sadzirdÄ“t.Un, kad galvenais nav trokšÅ†i (tie liecina par bronhiem), bet krepitācija – alveolu fenomens bakteriāla plaušu karsoņa gadÄ«jumā, kas laikam nebija šis variants, bet tomÄ“r – c-19 mÄ“dz uzkundzÄ“ties pneimokoks. Vai viņi no priekšniecÄ«bas zināja, ka esmu ārsts? VarbÅ«t nÄ“ un tas viņus neinteresÄ“ja.

Nu un tā tie divi dakteri kā tādi kosmonauti visā savā aizsardzÄ«bā no manis stāv. “Nu tad stāstiet”, tā puisis, viņš izskatās vecāks, sāk. Un es sāku, kā saslimu un kā tas turpinājās. TomÄ“r jau pÄ“c minÅ«tes sajÅ«tu neienteresÄ“tÄ«bu, viņi jautā – “vai jums ir kādi jautājumi?”, es pajautāju, kādi ir analīžu rezultāti un kā tos interpretÄ“t. Atbildes skopas. Man ir jāizvÄ“las, vai šos jauniešus ar saviem jautājumiem saplosÄ«t gabalu gabalos vai tomÄ“r saudzÄ“t. IzvÄ“los otro. Man jāsamierinās, ka medicÄ«niskā Ä“tika progresÄ“jusi necilvÄ“cÄ«gā virzienā. Es viņu vecumā tā nebaidÄ«jos no cilvÄ“cÄ«gām attiecÄ«bām ar saviem slimniekiem.

VÄ“l aizdomājos par šo dakteru Ä·ermeņa valodu. Tur bija kaut kas studentisks – mums no pacienta vajag anamnÄ“zi un iespÄ“ju viņu izmeklÄ“t, bet vai viņam to vajag? VarbÅ«t mÄ“s gribam viņam nozagt to, ko viņam garlaicÄ«gi dot? Tur ir kaut kas mazvÄ“rtÄ«gs no vienas puses un neobjektÄ«vs no otras – es neesmu saticis slimniekus, kam neinteresÄ“tu, ka viņi kādam interesÄ“. Un man ļoti nepatika arÄ« tas, ka, man paziņojot, – šodien braucu mājās, puisis iesaucās – bet jums jau vÄ“l nav 10 dienas no inficÄ“šanās sākuma pagājušas, jÅ«s joprojām esat infekciozs! Man bija jāatgādina savam ārstÄ“jošajam ārstam, kas tāds ir jau ceturto dienu, ka kopš inficÄ“šanās sākuma ir pagājušas jau 16 dienas…

NoslogotÄ«ba. Nekur neuzdevu jautājumu – cik jums ir gultas un par cik tās ir piepildÄ«tas. Laikam tādēļ, ka tas šÄ·ita jautājums, uz kuru neviens nedrÄ«kst atbildÄ“t atklāti. TomÄ“r iespaidi radās. Bez jau iepriekšminÄ“tā, ka manis viena rÄ«cÄ«bā tika nodota 20 kvadrātmetrus liela, izcili vÄ“dināta palāta ar palÄ«gtelpu un ka man bija divi, nevis viens ārsts, bija arÄ« citi fakti. NeredzÄ“ju nogurušu personālu. Un pats galvenais – jutos kā vienÄ«gais pacients nodaļā.

Protams, infekciju nodaļā pacientiem nebÅ«tu jājÅ«tas saistÄ«tiem ar citiem pacientiem. Man bÅ«tu jājÅ«tas kā vienÄ«gajam apÅ«pÄ“jamajam, un tam bÅ«tu jābÅ«t kā nodaļas izcilÄ«bas rādÄ«tājam. TomÄ“r – es dzirdÄ“ju maz trokšÅ†u koridoros, un tajos nebija trauksmes, cīņas par dzÄ«vÄ«bām, sasprindzinājuma, paaugstinātu toņu balsÄ«s. Visu dienu un nakti no koridoriem bija dzirdams vai nu nekas, vai tikai tādas Ä£imeniskas sievu klačas. Kā diena pret nakti, salÄ«dzinot ar uzņemšanas nodaļu.

Šad tad sazvanos ar kolÄ“Ä£i reanimatologu, kurš strādā arÄ« ar C-19 slimniekiem. Viņš ir kareivÄ«gs vakseris un nekādi neatbalsta brÄ«vprātÄ«gumu vakcinācijā, pilnÄ«gs fašists. Klausoties viņu, šÄ·iet – reanimācijas tiešÄm ir noslogotas ar C-19. Bet ir šaubas par tāda tipa nodaļu noslogotÄ«bu, kādā biju es.

Tas viss izskatās pÄ“c situācijas, ka C-19 ir devis iespÄ“ju mediÄ·iem nopelnÄ«t un viņi kļuvuši atkarÄ«gi un ieinteresÄ“ti tajā, lai šis vÄ«russ nekad nebeigtos. Tāda nožēlojama loma… Es saprotu un atbalstu mediÄ·u prasÄ«bas pÄ“c lielākām algām, kas hroniski netiek risinātas. Bet sasniegt šo mÄ“rÄ·i šÄdā veidā… Diezgan tizli. Bet izskatās, ka šÄdā veidā mediÄ·i izjÅ«t lielāku teikšanu valdÄ«bas sÄ“dÄ“s, kurās tiek lemts par tālākajiem mÄ“riem. Bet tādi tie dabÅ« negtÄ«vu auru – visu aizveram, viss ir infekciozs, pilnÄ«gs lokdauns, jo lielākas šausmas jo lielākas algas.

Propaganda. Tā cilvÄ“kam parastajam sien šausmÄ«gu Ä·Ä“di – inficÄ“ties nozÄ«mÄ“ slimot, bet slimot – nonākt reanimācijā, kur bÅ«s jāmirst, mokpilni nosmokot. Realitāte ir pilnÄ«gi atšÄ·irÄ«ga – šÄds gals gaida tikai procenta daļas no saslimušajiem. TomÄ“r tieši šÄ«s procenta daļas un izfantazÄ“to par tām mediju telpa translÄ“. Skaidrs – ir nomiris kāds trÄ«sdesmitpiecgadÄ«gs cilvÄ“ks, kam bijusi kāda lÄ«dz šim nediagnosticÄ“ta autoimÅ«na saslimšana. Bet viņš ir vienÄ«gais, kas no 10 000 viņa vecumā inficÄ“tajiem nomiris. Tajā pašÄ laikā 9 999 ir kaut kā izslimojuši. Kā?

Visa propaganda C-19 sakarā ir nevis palÄ«dzÄ“jusi cilvÄ“kiem cÄ«nÄ«ties, bet pretÄ“ji, gatavojusi tos mirt. Daudzos gadÄ«jumos pilnÄ«gi pietiek ar bailÄ“m mirt, lai nomirtu, vai arÄ« ar manu gadÄ«jumu – garÄ«gas sāpes par notiekošo šajā pasaulÄ“ var likt gribÄ“t vairāk mirt, nevis dzÄ«vot. Nepretoties nāvei, ļaut lai tā atnāk…

Ambulatorā ārstÄ“šanās. Tas ir pilnÄ«gs ārprāts, sÄ“t tautā neticÄ«bu, ka C-19 sakarā ārpus reanimācijas iespÄ“jama kaut kāda reāla palÄ«dzÄ«ba. Bet tas ir arÄ« bulšits – 99.99% cilvÄ“ku slimo, bet izveseļojas, pateicoties saviem Ä£imenes ārstiem, citiem ārstiem, kurus viņi izvÄ“lÄ“jušies šajos gadÄ«jumos, vai terapeitiskajām sistÄ“mām, kurām viņi uzticas.

Te ir vieta padomāt par 20. gadsimta Rokfellera medicÄ«nu, kuras kritÄ“rijs ir nauda, nevis veselÄ«ba un mūžseno holistisko medicÄ«nu, kam nauda nekad nav bijusi kritÄ“rijs. Es esmu audzis abu sistÄ“mu sadurÄ“ – lai kā arÄ« es slavÄ“tu savus skolotājus, viņi visi tomÄ“r ir bijuši rokfelleristi vai Schulmedizin ārsti: par alternatÄ«vu vairāk šeit – http://www.viestursrudzitis.lv/arsts-briviba/

Es neesmu sevi attÄ«stÄ«jis Naturhailkunde medicÄ«nā un nespÄ“ju domāt tās kategorijās – savā karjerā esmu devies citur. Bet man arÄ« liekas stulbi domāt tikai Rokfellera stilā. To darot, C-19 sakarā loÄ£iski šÄ·iet pretiekaisuma lÄ«dzekļi, glikokortikoÄ«di, trombolÄ«tiÄ·i, antibiotiÄ·i. IzbaudÄ«ju tvittera ņirgas, ierunājoties par pÄ“du vanniņām, bankām, inhalācijām un piparu plākseteriem kā kaut ko, ko iespÄ“jams izmantot lÄ«dz reanimācijai un kas palÄ«dz. Tviteris + Rokfellera medicÄ«na jau ilgstoši ņirgājas par homeopātiju un holistisko medicÄ«nu. C-19 ir situācija, kurā Rokfellers gan bÅ«tu spiests atzÄ«t savu impotenci ārpus reanimācijas. Kurā vairumam slimnieku ir palÄ«dzÄ“ts un viņi ir atveseļojušies. Par sevi nezinu. Saslimstot es izmantoju dr. Laura LÄ«cÄ«ša ordinācijas – bet viņš tās nozÄ«mÄ“ja, mani neizmeklÄ“jot – es vÄ“l biju infekciozs. Nezinu, vai tās palÄ«dzÄ“ja. SevišÄ·i tādēļ, ka Laura ārstÄ“šanu divās daļās sarāva hospitalizācija. PÄ“c slimnÄ«cas es Ä“du medikamentus, kuri mani uzrunā, nevis tos, kas raisa nelabuma sajÅ«tu. Tā ir svarÄ«ga holistiski pamatota izvÄ“le, ne rokfelleriska.

Tas kas mani pret šo valdÄ«bu sanikno visvairāk – atbalsta trÅ«kums cÄ«nÄ«tājiem pirmajās rindās. C-19 reanimācijā – tie ir izņemumi, 0,01% no kopÄ“jās problÄ“mas, bet par to tiek baidÄ«ts visvairāk un tur tiek virzÄ«ti resursi. Bet par slimniekiem, kas atveseļojas mājās, tikpat kā nemaz. Un ārstiem, kas palÄ«dz mājās – tikpat kā nemaz.

VakcÄ«nas. Ne tikai Jāņa Hermaņa analÄ«ze – https://twitter.com/J_Hermanis/status/1460916930450276353/photo/1, arÄ« daudzas citas liecina, ka vakcinācija mirstÄ«bu palielina. Ja gaidāms, ka Latvijā šogad nomirs par 8000 vairāk cilvÄ“ku, salÄ«dzinot ar to, cik nomira katrā no iepriekšÄ“jiem 10 gadiem, tad kā var neredzÄ“t vienÄ«go, kas šajā gadā ir atšÄ·irÄ«gs no iepriekšÄ“jiem, – vakcināciju? Un es nespÄ“ju iedomāties Eiropas demokrātijas un tiesiskuma  tradÄ«cijas bez sekām – kādam bÅ«s jāatbild par 8000 cilvÄ“ku nāvi Latvijā, bet par daudz lielāku skaitu – Eiropā un pasaulÄ“.

Esmu mācÄ«jies imunoloÄ£iju un tagad šÄ«s zināšanas sistemātiski papildinu. Ir pilnÄ«gi skaidrs, ka tā saucamā vakcÄ«na ietekmÄ“ tikai humorālo imunitāti – antivielas. Bet tā nekādi neveicina šÅ«nu imunitāti – leikocÄ«tu atmiņu par kārtÄ“jo mikroorganismu, to signālu killeršÅ«nām, kurām jāiznÄ«cina tās organisma šÅ«nas, kurās iekļuvis vÄ«russ un kuras darbojas kā vÄ«rusu fabrikas. ŠÄ« situācija nevar neizpausties kā atkarÄ«ba no kārtÄ“jās vakcÄ«nas (antivielu stimulatora) devas. Bet vienu brÄ«di kārtÄ“jais neizbÄ“gamais kontakts ar c-19 bez šÅ«nu imunitātes, tikai ar antivielām, nevarÄ“s neizrādÄ«ties letāls. VakcinÄ“tie bÅ«s iezÄ«mÄ“tie, kas mirs. IzdzÄ«vos galvenokārt nevakcinÄ“tie, izslimojušie, kā es un mana Ä£imene.

Mana kovidslimošana bija nopietnākā slimÄ«ba, ar kuru es savas dzÄ«ves laikā esmu saskāries – tā bija pirmā reize, kad četrdesmit darba gadu laikā man bijusi darba nespÄ“ja. Ä»oti nepatÄ«kama kaite – bet tikai manas vieglprātÄ«bas dēļ tā ilga trÄ«s, nevis divas nedēļas, kā bÅ«tu bijis jābÅ«t. Bet tā taču ir gana samÄ“rojama, maksājama cena par mūža imunitāti pret šo briesmÄ«go C-19.

SvarÄ«gākais – es un mana Ä£imene varam aizmirst par C-19. MÅ«su iegÅ«tā imunitāte ir nesalÄ«dzināmi vÄ“rtÄ«gāka kā vakcÄ«nu pseidovÄ“rtÄ«ba. PÄ“c pusgada, protams, atkal bÅ«s represijas, bet ir vismaz pusgads svaiga gaisa, aizbraukšu uz GrieÄ·iju. TomÄ“r realitāte ir cita – mums ir mūža imunitāte pret C-19. MÅ«su Ä£iemenei tā nav problÄ“ma, mums jāskatās uz citiem risināmiem jautājumiem, tajā skaitā tiem, kurus radÄ«jusi šÄ« pseidoC-19 sociālā un politiskā problÄ“ma.

Novērtē šo rakstu:

0
0