Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 16.panta 1. un 6. punktu, 17.panta 1.daļas 11.punktu, es prasu Satversmes tiesu izskatīt atbilstību Satversmes 82., 84., 86. un 92.pantiem un Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem (t.sk. ANO 1948.gada "Vispārējā cilvēktiesību deklarācija" 8. un 10. pantiem, un 29.panta 2.daļai; EP 1950.gada "Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija" 6.panta 1.daļai un 13.pantam; ANO 1985.gada "Tiesu varas neatkarības pamatprincipi" 5.pantam; ANO 1990.gada "Prokuroru lomas vadlīnijas" 10.pantam), Prokuratūras likuma 1.panta 1.daļu, 6.panta 3.daļu un Kriminālprocesa likuma 373.panta 7.daļu, kas ir pamatota uz pirmo.

Galvenā tēze: prokuratūra nav tiesu varas institūcija, jo prokuratūra nav minēta Satversmes 82. un 86.pantā; prokuratūras procedūras neatbilst taisnīgas tiesas procesa prasībām; un starptautiskās ANO un ES vadlīnijas nosaka stingru prokuratūras un tiesu varas nošķiršanu.

Izejošā tēze: prokuratūras faktiskas rīcības, nolēmumi un citas darbības ir pārsūdzami administratīvajā tiesā vispārīgajā kartībā lai nodrošinātu Satversmes 92.panta prasības.

I. Pieteikuma formalitātes

1.1. Sakarā ar Satversmes tiesas likuma 17.panta 1.daļas 11.punktu, es uzskatu, ka ir Satversmes 92.panta noteikto manu pamattiesību aizskāruma gadījums:  "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā", jo prokurora nolēmumi bez noteiktas taisnīgas tiesas procedūras ir uzskatāmi par tiesu varu un nav pārsūdzami. Es paskaidrošu to paplašināti  II. daļā.

1.2. Pēc Satversmes tiesas likuma 18.panta 1.daļas, es norādu:

1) pieteikuma iesniedzējs ir Andrey Galkin, personas kods ......;

2) institūcija vai amatpersona, kas izdevusi apstrīdēto aktu ir Saeima;

3) lietas faktisko apstākļu izklāsts ir pieteikuma III. daļā;

4) pieteikuma juridiskais pamatojums ir Satversmes tiesas likuma 16.panta 1. un 6.punkts, 17.panta 1.daļas 11.punkts, un pieteikuma II. daļā;

5) prasījums Satversmes tiesai ir pieteikuma VI. daļā.

1.3. Pēc Satversmes tiesas likuma 18.panta 2.daļas:

1) Kriminālprocesa likumam nav zemāks juridiskais spēks par Prokuratūras likuma juridisko spēku, bet Kriminālprocesa likuma 373.panta 7.daļas prokurores nolēmuma nepārsūdzamības kritērijs iziet  no nelikumīgā pamatojuma Prokuratūras likuma 1.panta 1.daļā - tas ir objektīvs iemesls Satversmes tiesai izskatīt atbilstību Satversmes tiesas likuma 18.panta 2.daļas 1.punktam pēc būtības un izskatīt abus aktus vienā pieteikumā;

2) Saeima pieļāvusi Satversmes pārkāpumu visos izdotajos aktos, kur  prokuratūra ir uzskatīta par tiesu varu - tas ir formālais iemesls izskatīt atbilstību Satversmes tiesas likuma 18.panta 2.daļas 2.punktam un izskatīt abus aktus vienā pieteikumā.

1.4. Pēc Satversmes tiesas likuma 18.panta 3.daļas, es pats elektroniski parakstu šo pieteikumu.

1.5.  Pēc Satversmes tiesas likuma 18.panta 4.daļas 2.punkta, pielikumu saraksts ar īsu aprakstu ir pieteikuma VII. daļā.

1.6. Pēc Satversmes tiesas likuma 19.2panta 1.daļas, es uzskatu, ka Prokuratūras likuma 1.panta 1.daļa, 6.panta 3.daļa un Kriminālprocesa likuma 373.panta 7.daļa neatbilst Satversmes 82., 84. un 86. pantiem un aizskar manas tiesības pēc Satversmes 92. panta konkrētā lietā:

Prokuratūras likuma 1.panta 1.daļa: "Prokuratūra ir tiesu varas institūcija...";

Prokuratūras likuma 6.panta 3.daļa: "Prokurora rīcība vai lēmums pārsūdzams .... Šo amatpersonu pieņemtie lēmumi nav pārsūdzami.";

Kriminālprocesa likuma 373.panta 7.daļa: "... Prokurora nolēmums, ar kuru noraidīta vai apmierināta sūdzība, nav pārsūdzams. ...";

Satversmes 82. pants: "Tiesu Latvijā spriež rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas un Augstākā tiesa, bet kara vai izņēmuma stāvokļa gadījumā — arī kara tiesas.";

Satversmes 84. pants: "Tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami. ..."

Satversmes 86. pants: "Tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs tiesības piešķir likums, un tikai likumā paredzētā kārtībā. Kara tiesas darbojas uz sevišķa likuma pamata.";

Satversmes 92. pants: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. ...".

1.7. Pēc Satversmes tiesas likuma 19.2panta 4.daļas:

1) pirmais pārsūdzēts finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras (tālāk FENIP) prokurora nolēmums ar nosaukumu "Atbilde uz sūdzību"  bija pieņemts 2020.gada 26.novembrī;

2) atbilde uz sūdzību no FENIP virsprokurores tika sniegta 2020.gada 10.decembrī;

3) atbilde uz sūdzību no organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūras (tālāk ONCNSP) virsprokurores tika seņemta 2021.gada 04.janvārī;

4) tātad, es uzskatu, ka sešu mēnešu periods ir izskaitīts no 2021.gada 04.janvāra.

1.8.  Pēc Satversmes tiesas likuma 20.panta 5.daļas:

1) Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2006-12-01 neizskata prokurora nolēmumu tiesisko statusu un pārsūdzēšanas iespēju, bet dod materiālu šai lietai;

2) Pieteikumā ietvertais juridiskais pamatojums un faktisko apstākļu izklāsts pēc būtības ir mainījies salīdzinājumā ar iepriekš iesniegtiem pieteikumiem, par kuru lēmusi kolēģija, ieskaitot pieteikumu Nr. 136/2018.

II. Tiesības uz taisnīgu tiesu principu pārkāpums prokuratūras darbībā

Par prokuratūras neesošu tiesas varu:

2.1. Satversmes 82. pants nosaka izsmeļošu sarakstu par instances, kas var spriest tiesu [Latvijas Republikas vārdā]. Prokuratūras nav šajā sarakstā. Arī, pieteikuma 2.20.punkta ir ANO norādītā vadlīnija par prokuratūras un tiesas varas stingru nošķiršanu.

2.2. Satversmes 86. pants nosaka aizliegumu jebkādai citai personai vai instancei spriest tiesu valsts vārdā. Minētais ir noteikts arī "Par tiesu varu" likuma 1.panta 3.daļās: "Tiesu vara Latvijas Republikā pieder rajonu (pilsētu) tiesām, apgabaltiesām, Augstākajai tiesai un Satversmes tiesai, bet izņēmuma stāvokļa vai kara laikā — arī karatiesām.". Arī "Par tiesu varu" likuma 2.pantā nav minēta prokuratūra.

2.3. Lietā Nr. 2006-12-01, Satversmes 86. pants ir uzskatīts par tādu, kas paplašinātu atļauju izveidot jebkādas citas tiesas instances ar likumu. Manuprāt, tā ir kļūda, jo tas paver iespēju uz netaisnīgu tiesu ievešanu, kā bija okupācijas laikā ar represijām. Tāpēc, Satversme tieši aizliedz spriest tiesu jebkādā citā veidā, kas nav tiesa ar tiesnešiem, kas atbilst Satversmei un "Par tiesu varu" likumam. Ja būtu otrādi, tad nav nekādu iemeslu atsevišķi minēt par "... Kara tiesas darbojas uz sevišķa likuma pamata.". Tas tieši uzrāda, ka tikai karas tiesas var darboties citādi. Mierīgā laikā, tikai tiesas var spriest tiesu valsts vārdā procesuālajos likumos noteiktajā kārtībā.

Piemēram: pat Latvijas šķīrējtiesas nespriež tiesu valsts vārdā, jo Civilprocesa likuma 536.pants tieši norāda, ka "Tiesnesis atsaka izsniegt izpildu rakstu pastāvīgās šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei, ja konkrēto civiltiesisko strīdu var izšķirt tikai tiesa ...". Tātad tēze par to, ka likumi var nosaukt citas tiesu institūcijas ir nepareiza.

2.4. Lietā Nr. 2006-12-01 ir teikts, ka Latvija atzīst starptautiskās tiesas, bet tie nedarbojas Latvijā Latvijas vārdā.

2.5. Satversmes 84.pants nosaka, ka "Tiesnešus apstiprina Saeima, ... . Tiesnesi pret viņa gribu atcelt no amata var Saeima vienīgi likumā paredzētos gadījumos, pamatojoties uz tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu vai tiesas spriedumu krimināllietā.". Tas izslēdz jebkādu citu kārtību. Prokuratūras likums nosaka, ka Ģenerālprokurors ieceļ prokurorus amatā un var arī atbrīvot viņus pēc noteikumiem.

2.6. No iepriekšējā punkta iziet, ka prokurori neatbilst tiesneša augstajām amata apstiprinājuma prasībām. Tātad, Prokuratūras likuma 1.panta 1.daļa ir pretrunā Satversmes principam, kad nosaka prokuroru darbības ar tiesu varas raksturu. Savukārt, pat Valsts kontrolierus ieceļ un apstiprina amatā tādā pašā kārtībā, kā tiesnešus. Tātad, Francijas maģistrāta salīdzināšana lietā Nr. 2006-12-01 nav piemērota Latvijas prokuratūrai.

2.7. Lietā Nr. 2006-12-01 ir uzrādīts, ka "3.1. Saeima piekrīt ..., ka prokuratūra nespriež tiesu.".

2.8. No Satversmes tieši iziet, ka Prokuratūra nebija paredzēta, kā nozīmīgā struktūra, un visi mēģinājumi to integrēt bez Satversmes izmaiņām ir pretlikumīgi. Ja prokuratūra pildītu formālas tiesībaizsardzības funkcijas, tad Latvijai nebūtu vajadzīgs Tiesībsargs. Ja prokuratūra pildītu formālas uzraudzības funkcijas, tad Latvijai nebūtu vajadzīga Valsts kontrole. Ja prokuratūra pildītu formālas likumsargāšanas funkcijas, tad Latvijai nebūtu vajadzīga Valsts Policija (tālāk VP). Patiešām vienīgā reāla prokuratūras funkcija, kas nav dublēta, ir valsts advokātu funkcija. Advokāts nevar būt gan vienas puses advokāts, gan tiesnesis vienā lietā. Diemžēl, prokuratūras augstais morālais līmenis un atbildība ir fikcija, kas neatbilst reālai situācijai. Paradokss, bet prokuratūras institūcija un paplašinātās funkcijas vispār neatbilst valsts vara sadalīšanas principam. Prokuratūra ir tautai nekontrolētā noslēptas varas izpausme, kas ir pretrunā Satversmes 1. un 2. pantam.

Par tiesību uz taisnīgu tiesu nepieejamību:

2.9. Ja prokurori nav tiesneši, tad viņi nevar pārstāvēt tiesu varu. Savukārt, advokatūras likuma definīcija var būt izmantota arī prokuratūrai: "... ir tiesiskas valsts justīcijas neatņemama sastāvdaļa.".

2.10. Ja prokurori nav tiesneši, tad prokuratūras nolēmumi nevar būt galīgi un viņam nav galīga likumīga spēka.

2.11. Latvijā vairākas instances, kas nav tiesas, var izdot administratīvus aktus. Gan šos administratīvos aktus, gan faktiskas rīcības ir iespējams pārsūdzēt tiesā. Nav objektīvu iemeslu, kāpēc prokuratūrai ir priekšrocība. Tās priekšrocība stimulē korupcijas sastāvdaļu, jo katrs prokurors ir pārliecināts par pašu nesodāmību. Korupcija nozīme ne tikai kukuļņemšanu, bet arī negodīgu pienākumu pildīšanu, interešu konfliktu, ļaunprātīgu pilnvaras izmantošanu un citus gadījumus.

2.12. Ja prokuratūra nav tiesa un man nav iespēju pārsūdzēt prokuratūras nolēmumus un faktiskas rīcības jebkādā tiesā, jo Prokuratūras likuma 6.panta 3.daļas un Kriminālprocesa likuma 373.panta 7.daļas to aizliedz; tad acīmredzams, ka ir pārkāptas manas pamattiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā pēc Satversmes 92.panta.

2.13. Jā, Satversmes tiesa un starptautiskas tiesas vairāk reizes norādīja, ka taisnīga tiesa nav absolūta tiesība un jāapsver to kontekstu.

Pirmkārt, jāatbild kādas tiesības aizsargā tās ierobežojumi. Acīmredzams, ka trešās personas tiesības nevar būt pārkāptas strīdā starp vienu personu un prokuratūras iestādi, jo trešās personas tiesības būtu jāaizsargā citos procesuālos ietvaros. Vienīgās prokuratūras tiesības ir uz neaizskaramību, bet šīs tiesība arī nav absolūta. Piemēram, Krimināllikuma 289., 291. un 293. panti ir paredzēti prokurora kriminālatbildībai. Protams, prokurors, kā valsts advokāts, nevar būt sodīts par likumīgu un godprātīgu darbu, pat, ja tas kaitē kādām interesēm. Savukārt, neaizskaramība nav pieļaujama, ja prokurors negodprātīgi pilda savus pienākumus. To ir iespējams īstenot tikai tiesā.

Otrkārt, katrai personai, kam tāda prokurora negodprātīga pienākumu pildīšana kaitē interesēm, jābūt iespējams pārsūdzēt tās faktiskās rīcības tiesā. Ja tādu iespēju nav, tad tiesības uz taisnīgu tiesu ir nepamatoti ierobežotas.

2.14. Tagad, prokuratūra pilda divas nesavienojamas funkcijas vienā lietā. No vienas puses, prokurors, kā pēdējā "tiesas" instance nolēma par kriminālprocesa sūdzību pēc Kriminālprocesa likuma 373.panta un tajā pašā procesa var būt par valsts advokātu tiesā lai virzītu krimināllietu un nodrošinātu apsūdzības uzturēšanu. Tas ir interešu konflikts bez šaubām, jo arī pēc Kriminālprocesa likuma 52.panta 4.daļas "Lietas izskatīšanā tiesā nedrīkst piedalīties tiesnesis, kurš ir piedalījies pirmstiesas kriminālprocesā vai pirmās instances vai apelācijas instances tiesā jebkādā statusā".

2.15. Kriminālprocesa likums un Prokuratūras likums izmanto terminu "pirmstiesas", kas izslēdz prokuratūras darbību, kā tiesas spriešanu.

2.16. Gan Prokuratūra, gan VP ir ieinteresētā persona jebkurā lietā, jo viņiem ir pienākums pildīt savu darbu, ja ir pieņemts lēmums par kriminālprocesa uzsākšanu. Tas arī ir interešu konflikts. Tāpēc darba izpildītājiem nav pieļaujams tiesneša statuss lietā.

2.17. Kriminālprocesa uzsākšana aizsargā tikai cietušas personas tiesības un sabiedriskas intereses. Tas nekaitē trešās personas interesēm, jo tam ir atsevišķas procedūras un procesuālas statusi: aizdomās turētais un apsūdzētais. Šī pozīcija ir labi atzīstama Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus. Latvijas prokuratūra tīši pārkāp direktīvas principus, lai nepildīt savus pienākumus - viņi parasti neuzsāk krimināllietas.

Par taisnīgas tiesas principiem:

2.18. Administratīvā procesa likuma 5.-14.1  un 145. panti, Civilprocesa likuma 1.nodaļa un 74.panti jau paplašināti definē taisnīgas tiesas principus. Prokuratūras likums aizliedz iesaistītām personām iepazīties ar pierādījumiem un citiem materiāliem, uz ko pamatojoties, prokurors taisa savu lēmumu. Prokuroram nav pienākumu motivēt savus lēmumus. Protams, ka prokuratūras iestādes neievēro tiesas procedūras un principus savā darbībā, t.sk.:

a) iespēju iepazīties ar lietu un izteikt savu viedokli, jo tas nav krimināllieta pēc Augstākās tiesas viedokļa un tai nepiemēro noslēpumu ierobežojumus;

b) piedalīties lietas izskatīšanas;

c) pieteikt noraidījumu;

d) iesniegt papildus pierādījumus, ja nepieciešams;

e) piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā;

f) dot mutvārdu un rakstveida paskaidrojumus;

g) izteikt savus argumentus un apsvērumus;

h) celt iebildumus pret cita procesa dalībnieka lūgumiem, argumentiem un apsvērumiem;

i) pārsūdzēt nolēmumu;

j) piedalīties debatēs;

k) pieteikt lūgumus, t.sk. lūgt par tiesas ekspertīzi;

l) uzdod jautājumus un saņemt atbildes pēc būtības.

2.19. Papildus es uzskatu, ka taisnīgai tiesai ir jāatbilst turpmākajiem starptautiskiem normatīviem aktiem:

a) "EP Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija"[1] 6.panta 1.daļa "Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu ..., uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā. ...";

b) "EP Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija" 13.pants "Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir efektīvas aizsardzības nodrošinājums valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus." ;

c) "ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija"[2] 8.pants: "Katram cilvēkam ir tiesības uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem kompetentā valsts tiesā gadījumos, kad pārkāptas viņa pamattiesības, kas noteiktas konstitūcijā vai likumā.";

d) "ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija" 10.pants: "Visiem cilvēkiem ir pilnīgi vienlīdzīgas tiesības uz to, lai viņu tiesības un pienākumi, kā arī viņiem izvirzītās kriminālapsūdzības pamatotība tiktu noskaidrota taisnīgā un atklātā procesā neatkarīgā un objektīvā tiesā.";

e) "ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija" 29.panta 2.daļa: "Īstenojot savas tiesības un brīvības, katram cilvēkam ir jāpakļaujas tikai tiem ierobežojumiem, kas noteikti likumā un kuru vienīgais mērķis ir pienācīgi atzīt un cienīt citu cilvēku tiesības un brīvības, kā arī apmierināt morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgās prasības demokrātiskā sabiedrībā.".

2.20. Par prokuratūras funkcijas un tiesas varas nesavienojamību tieši norāda šādi starptautiskie dokumenti:

a) "ANO Tiesu varas neatkarības pamatprincipi"[3] 5.panta: "Ikvienam ir tiesības uz lietas izskatīšanu pieņemtā kārtībā tribunālā vai tiesā. Nav pieļaujami tribunāli, kuru darbība neatbilst pieņemtajai tiesas procesu kārtībai, jo to spriedumi būtu pretrunā ar tiesu un tiesu tribunālu tiesisko kārtību.", jo prokuratūras "tiesa spriešana" neatbilst nevienām Latvijas procesuālam likumam.

b) "ANO Prokuroru lomas vadlīnijas"[4] 10.pants: "Prokuroru birojs ir stingri nošķirts no tiesu funkcijām." ("The office of prosecutors shall be strictly separated from judicial functions. ").

2.21. Kā es tālāk pierādu, prokuratūras nolēmumu un faktiskas rīcības nepārsūdzamība konkrētajā lietā aizskar manas tiesības uz taisnīgu tiesu saskaņā ar Satversmes 92.pantu, lai nodrošinātu manas tiesības uz īpašumu, godu, cieņu, privāto dzīvi, saņemtu atbildes pēc būtības un autortiesības, kas ir garantētas ar Satversmes 89., 91., 94., 95., 96. un 104. pantiem un starptautiskajām saistībām.

III. Lietas faktisko apstākļu izklāsts

3.1. Mans uzņēmums sadarbojās kopīgā projektā bez pašas juridiskās personības ar partneriem no citām valstīm. 2020.gada februārī šie partneri gribēja iesaistīt man noziedzīgā nodarījumā - konkurences pārkāpumos ar līdz 10 gadu sodu pēc ASV likumiem (15 U.S.C. § 1[5] un § 2[6]). Es atteicos un partneri to uztvēr kā apvainojumu un nicinājumu.

3.2. Pat pēc manas distancēšanas no aktīvas sadarbības 2020.gada martā, organizētā grupa sāka publisko neslavas celšanu pret mani, iejaukšanos privātajā dzīvē, vajāšanu ar nevēlamu saziņu, autortiesību pārkāpšanu un manu mantu iznīcināšanu lielā apmērā, kā atriebību par manu publisko trauksmes celšanu par konkurences tiesību pārkāpumiem. Organizētas grupas līderis gan mutiski, gan rakstiski apsolīja iznīcināt manu dzīvi. Tas turpinās pat līdz šim brīdim. Man bija izdarīts tiešais kaitējums pārsniedzot EUR 200 000, un nesaņemtas peļņas virs EUR 1 000 000 (virs 31.5 Bitcoina) apmērā. Mans īpašums bija iznīcināts pēc "demokrātiskas" balsošanas - tas bija pirmais arguments, ko izmantoja VP un zvērināts advokāts.

3.3. 2020.gada maijā organizēta grupa izmantoja zvērināta advokāta Dmitrija Petrova palīdzību lai šantažētu mani ar mākslīgām problēmām ar nodokļiem un migrācijas pārvaldi, ja es neatsaukšu publikācijas un savus iesniegumus likumsargiem (zvanu ieraksti ar atšifrējumu ir pielikumā). Tas arī nozīmē atkāpties no manām autortiesībām pēc šantāžas. Savukārt, es aicināju viņu doties tiesā. Audio ieraksti un atšifrējums ir VP un prokuratūrā, bet viņi neredz problēmu. Tā esot uzskatāma, kā normāla prakse Latvijas Republikā.

3.4. 2020.gada jūnijā VP atteicās izskatīt manu pieteikumu pēc būtības, un Rīgas Vidzemes priekšpilsētas prokuratūra atbildēja uz manu kriminālprocesa sūdzību ar aicinājumu pārsūdzēt VP faktiskas rīcības tās priekšniekam. Pēc tam nebija jebkādas citas prokuratūras pienākuma pildīšanas.

3.5. 2020.gada jūlijā zvērināts advokāts gribēja iebiedēt mani ar nelikumīgu kriminālprocesa pieteikumu par neslavas celšanu pret juridisko personu, ar vienīgo iemeslu uzrādīt manu deklarēto dzīvesvietu treknrakstā pieteikuma tekstā pa vīdu.

3.6. 2020.gada 17.septembrī es no jauna iesniedzu kriminālprocesa pieteikumu Valsts Policijas ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldei (tālāk VP ENAP). Viņi tieši deva man saprast, ka runāja ar Dmitriju Petrovu, un tāpēc neuzsāks kriminālprocesu. Bija teikts, ka būs resoriskā pārbaude, kas ilgs līdz četriem mēnešiem.

3.7. 2020.gada 14. oktobrī es iesniedzu vēl vienu kriminālprocesa pieteikumu ONCNSP prokuratūrā par citiem krimināllikuma pantiem, bet prokuratūra nereaģēja vairāk par mēnesi līdz 06.novembrim. Tad, ONCNSP pārsūtīja manu pieteikumu VP, bet prokuratūrai bija pienākums uzsākt kriminālprocesu. Līdz šim brīdim, Valsts Policija nav izskatījuši šo iesniegumu, jo Krimināllikuma 157.pantu par publisko neslavas celšanu nav iespējams atspēkot - ir iespējams tikai ignorēt. Tajā pašā iesniegumā ir aprakstīts Krimināllikuma 148.panta 3.daļas sastāvs (šantāža lai es atkāptos no autortiesībām) ar zvērinātu advokātu, kā organizētas grupas dalībnieku.

3.8. 2020.gada 23. oktobrī VP ENAP nolēma atteikt kriminālprocesa uzsākšanu pēc iesnieguma no 2020.gada 17.septembra iepriekš plānotā četru mēnešu perioda. Viņi izmantoja vienīgo zvērināta advokātu argumentu, ka man nav dokumenti, kas apliecina manas īpašuma tiesības. Likumā nav paredzēti tie dokumenti, jo nav valsts reģistrācijas. Es pierādīju īpašuma tiesības gan ar elektronisko kriptogrāfisko parakstu, līdzīgi Elektronisko dokumentu likumam, gan ar dokumentāriem pierādījumiem par vienošanas ar organizāciju bez juridiskās personības. Pat oficiālā organizētās grupas pozīcija gan ierakstītajā sarunā, gan civillietā, ir tā, ka tas īpašums bija mana alga. Savukārt, VP nav šaubu par īpašumu iznīcināšanu, jo tas arī ir acīmredzams no ierakstīta telefona zvana ar zvērinātu advokātu. Tas ir iemesls neizmantot kriminālprocesuālos līdzekļus - ekspertīzi.

3.9. 2020.gada 27.oktobrī es pārsūdzēju VP ENAP lēmumu FENIP un pievienoju savu pieteikumu no 2020.gada 14. oktobra ar vairākiem neapšaubāmiem elektroniskiem pierādījumiem par manām īpašuma tiesībām. FENIP neko man nejautāja, un kā es uzskatu, prokuratūra neko nedarīja viena mēnešu laikā.

3.10. 2020.gada 02.novembrī, zvērināts advokāts galīgi, pēc pusgada, nosūtīja civilprocesa pieteikumu ar viltotu pierādīju par izrakstītiem rēķiniem un veiktiem maksājumiem par savu darbu, kas pilnīgi pierāda viņa korumpētu dabu. Es norādīju tiesai uz to faktu savā paskaidrojumā civillietā Nr. C30738620.

3.11. 2020.gada 26.novembrī FENIP atbildēja uz manu sūdzību, kur tika ignorēti mani pierādījumi un bija konstatēti nepatiesi fakti. Atsevišķas vienošanās starp dažādām personām bija uzskatīti, kā viena. FENIP prokurors neuzskata vēstules un transakcijas, kā pierādījumu, kur īpašums bija saņemts manā vārdā. Nav tiesībspējīgas personas, kas var prasīt to atpakaļ. Pretējā gadījumā, organizētā grupa varēja to izdarīt civillietā. FENIP prokurors arī nediferencē īpašuma un valdījuma tiesības, par ko es paskaidroju savā kriminālprocesa sūdzībā - mans uzņēmums saņēma īpašumu valdījumā no manis, lai izmantotu saimnieciskajai darbībai. Īpašums tika nodots man atpakaļ iepriekš noziedzīguma pret mani, ko es arī pierādīju. Lai izvairītos no atbildības pēc krimināllikuma 289. panta "Pierādījumu viltošana" un 291.panta "Nelikumīga sprieduma un lēmuma taisīšana", prokurors netaisīja lēmumu, bet uzrakstīja "atbildu" vēstuli. Manuprāt, tas pierāda, ka prokurors saprata nelikumīgu raksturu savām darbībām.

3.12. 2020.gada 26.novembrī FENIP virsprokurore atbildēja uz manu disciplināro sūdzību un arī ignorēja pierādījumus.

3.13. 2021.gada 04.janvārī ONCNSP virsprokurore atbildēja uz manu sūdzību un arī ignorēja vienīgo jauno pierādījumu, kas bija tieši īsajā sūdzības tekstā, lai neuzsāktu kriminālprocesu saistība ar jaunatklātiem apstākļiem. Viņa arī norāda, ka [nelikumīgs] prokurora nolēmums nav pārsūdzams, bet prokurors vispār netaisīja lēmumu vai spriedumu. Tātad visa prokuratūras struktūra nepilda savas likumā paredzētas funkcijas un neatbilst augstām teorētiskām prasībām, lai pretendētu uz absolūtu neaizskaramību. Ģenerālprokuroram bija vairākas iespējas izskatīt adresētās viņam disciplinārās sūdzības, vai pārbaudīt izskatīšanas rezultātu.

IV. Salīdzinošā jurisprudence

4.1. Visvairāk demokrātiskajā valstī - ASV, ir sekojošā pozīcija:

a) visi strīdi ir atrisināmi tiesā, kā vispārzināms princips;

b) pēc 28 USC 501 [7]: "Tieslietu departaments ir ASV izpildinstitūcija, kas atrodas valdības mītnē." ("The Department of Justice is an executive department of the United States at the seat of Government.") un visi, arī specializēti, prokurori  pieder šim departamentam. Prokurores pilnvaras aprakstā nav tiesu varas.

c) ASV Tiesu komitejas piezīme priekš "18 USC App Fed R Crim P Rule 4"[8] tieši nosaka: "Šis lēmums būtu jāpieņem neitrālai amatpersonai (miertiesnesim), nevis ieinteresētai pusei (prokuroram)." ("... That decision ought to be made by a neutral official (a magistrate) rather than by an interested party (the prosecutor). ..."), kas bez šaubām atspoguļo ASV pozīciju priekš stingru prokuratūras un tiesu varas nošķiršanu un nosaka prokuratūru par ieinteresēto personu, kas nevar būt objektīva tiesas vara.

4.2. Bordeaux deklarācijā “Tiesneši un Prokurori demokrātiskās sabiedrībā”[9] ir sekojošie apgalvojumi. Neskatoties uz to, ka šai deklarācijai nav likumisko spēku, tas ir dominējošais viedoklis Eiropas Savienībā:

a) "1. ... Prokurora lēmumam neveikt kriminālvajāšanu vajadzētu būt iespējai izskatīt tiesā. Var būt iespēja ļaut cietušajam iesniegt lietu tieši tiesā." ("1. ... A  decision of the prosecutor not to prosecute should be open to judicial review. An option may be to allow the victim to bring the case directly to the court.").

Tas pilnīgi atbalsta manu pozīciju.

b) "7. ... Jebkura tiesas funkciju piešķiršana prokuroriem būtu jāattiecina tikai uz gadījumiem, kas saistīti ar īpaši nelielām sankcijām, to nedrīkst izmantot kopā ar pilnvarām ierosināt kriminālvajāšanu vienā un tajā pašā lietā, un tai nevajadzētu ierobežot apsūdzēto tiesības uz lēmumu par šādos gadījumos veic neatkarīga un objektīva iestāde, kas veic tiesas funkcijas." ("7. ... Any attribution of judicial functions to prosecutors should be restricted to cases involving in particular minor sanctions, should not be exercised in conjunction with the power to prosecute in the same case and should not prejudice the defendants’ right to a decision on such cases by an independent and impartial authority exercising judicial functions.").

Tas nozīmē, ka prokuroriem ir tiesības, kas ir līdzīgas Valsts Policijas un citas valsts struktūras tiesībām, kas nav tiesu vara.

4.3. Pat Krievijas Federācijā (tālāk KF) ar zināmām korupcijas problēmām, prokuroriem nav tiesu varas un viņus lēmumus ir iespējams pārsūdzēt tiesā:

a) Pēc KF Konstitūcijas [10] 118.panta 1.daļas: "Krievijas Federācijas taisnīgumu pārvalda tikai tiesa." ("Правосудие в Российской Федерации осуществляется только судом.") un prokuratūra ir atsevišķā no tiesas konstitucionālā varas izpildinstitūcija pēc 128.panta.

b) Pēc KF Kriminālprocesa likuma 16.nodaļas [11] prokuroram nav nekādu īpašu aizsardzību un viņas rīcības var būt pārsūdzēti tiesā pēc 125.panta, kā visas citas kriminālprocesa dalībnieku rīcības.

V. Secinājumi

5.1 Acīmredzams, ka Latvija Republikas Prokuratūra demonstratīvi nepilda savus pienākumus godīgi un neatbilst visaugstākajām prasībām amatam, kas ir sistemātiskā problēma un tiesiskā traģēdija Latvijas tautai. Arī tiesas sistēma norāda uz problēmām prokuratūrā sakara ar Zolitūdes traģēdijas krimināllietu sagatavošanu tiesai [12].

5.2. Šajā situācijā prokuratūrai ir nepamatota absolūtā tiesiskā neaizskaramība, kas neatbilst starptautiskajām vadlīnijām, kas bija deklarētas gan ANO, gan ES, gan citās valstīs. Prokuratūras nolēmumiem un faktiskajai rīcībai jābūt pakļautiem pārsūdzēšanai tiesā, jo tā nosaka Satversme un nevar būt citādi. Tikai korupcijas lobisti un noslēptas varas atbalstītāji apgalvo otrādi.

5.3. Vēl sliktāk, prokuratūrai bija pretlikumīgi piešķirtā tiesu vara. Tas nevar būt pamatots pēc Latvijas tradīcijām, jo Satversmē prokuratūra vispār nav definēta. Arī padomju laikos prokuratūra nebija tiesu vara, bet tā bija definētā konstitūcijā un atdalīta no tiesas līdzīgi Krievijas Federācijas piemēram.

5.4. Ir uzskatīts, ka galvenais iemesls ir cietušo personu tiesību atjaunošana - kriminālsods ir sekundārs. Prokuratūrai ir pilnvaras pēc Prokuratūras likuma 16., 17., 18., 20. un 21., kas dot iespēju aizsargāt cietušo personu tiesības efektīvākā veidā, bet prokuratūra atteicās darīt arī to. Man, kā jebkādam citam, nav iespēju vērsties Latvijas civiltiesā pret ārzemniekiem ārpus kriminālprocesa, lai atjaunotu savas tiesības uz īpašumu un kompensētu kaitējumu. Civilprocess arī nedod iespēju izmantot kriminālprocesa līdzekļus. Tātad, nepamatota prokuratūras absolūtā neaizskaramība kaitē sabiedriskajām interesēm.

5.5. Visa situācija ir trauksmes celšanas gadījums ar atvērto atriebību pret mani, kā trauksmes cēlēju gan Trauksmes celšanas likuma, gan ES 2019/1937 direktīvas ietvaros. Savukārt, prokuratūra to saprot un ignorē, lai neaizsargātu manas tiesības arī, kā trauksmes cēlēju.

5.6. Visām manām darbībām no 2020.gada marta ir tikai aizsardzības raksturs: es biju redzējuši iespējamo pārkāpumu un atteicos piedalīties un distancējos; pēc neslavas celšanas un konkurences tiesības acīmredzamo pārkāpumu es cēlu trauksmi; pēc mantas bojāšanas es vēršos likumsargiem; pēc tālākās neslavas celšanas un iebiedēšanas caur nelikumīga kriminālprocesa pieteikuma es turpināju savu tiesību aizsardzību; pēc nelikumīgām prokuratūras rīcībām, Latvijā man ir iespēja vērsties tikai Satversmes tiesā.

5.7. Tā kā, prokuratūrai ir jāpilda darbi, prokurori ir ieinteresēti to nedarīt arī pat tad, kad ir miruši cilvēki. Cietušām personām ir vajadzīgas tiesības pārsūdzēt gan prokuratūras, gan Valsts policijas rīcības taisnīgajā tiesā arī pirmstiesas kriminālprocesā lai stimulētu atbildīgas personas efektīvu darbību un saukt pie atbildības taisnīgā tiesā. Administratīvā tiesa var atteikt nepamatotas sūdzības bez papildus slodzes uz prokuratūras darbiniekiem, bet arī dot iespēju aizsargāt tiesības ar pamatotu sūdzību. Administratīvā procesa likumā jau ir pietiekami līdzekļi lai novērš sūdzības tiesības ļaunprātīgu izmantošanu.

VI. Prasījums Satversmes tiesai

6.1. Lūdzu tiesu atzīt Prokuratūras likuma 1.panta 1.daļas neatbilstību Satversmes 82., 84. un 86.pantiem; ANO 1985.gada "Tiesu varas neatkarības pamatprincipi" 5.pantam; un ANO 1990.gada "Prokuroru lomas vadlīnijas" 10.pantam; un izteikt jaunā redakcijā: "Prokuratūra ir tiesiskas valsts justīcijas neatņemama sastāvdaļa, ...".

6.2. Lūdzu tiesu atzīt Prokuratūras likuma 6.panta 3.daļas neatbilstību Satversmes 92.pantam; ANO 1948.gada "Vispārējā cilvēktiesību deklarācija" 8. un 10. pantiem, un 29.panta 2.daļai; un EP 1950.gada "Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija" 6.panta 1.daļai un 13.pantam; izslēgt frāzi "Šo amatpersonu pieņemtie lēmumi nav pārsūdzami." un pieļaut vispārīgo administratīvo pārsūdzēšanas kartību.

6.3. Lūdzu tiesu atzīt Kriminālprocesa likuma 373.panta 7.daļas neatbilstību Satversmes 92.pantam; ANO 1948.gada "Vispārējā cilvēktiesību deklarācija" 8. un 10. pantiem, un 29.panta 2.daļai; un EP 1950.gada "Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija" 6.panta 1.daļai un 13.pantam; izslēgt frāzi "Prokurora nolēmums, ar kuru noraidīta vai apmierināta sūdzība, nav pārsūdzams." un pieļaut vispārīgo administratīvo pārsūdzēšanas kartību.

VII. Pielikumu saraksts

 1) ONCNSP virsprokurores Gitas Biezumas 2021.gada 4.janvāra atbilde uz manu 2020.gada 20.decembra sūdzību;

2) mana 2020.gada 20.decembra sūdzība par FENIP virsprokurores faktiskajām rīcībām;

3) FENIP virsprokurores Vinetas Zvirbules 2020.gada 10.decembra atbilde uz manu 2020.gada 29.novembra disciplināro sūdzību;

4) mana 2020.gada 29.novembra disciplinārā sūdzība uz FENIP prokurores administratīvo aktu un faktiskajām rīcībām ar iekļautu FENIP prokurores atbildi, kas FENIP un ONCNSP virsprokurores uzskata par nepārsūdzamo nolēmumu;

5) mana 2020.gada 27.oktobra kriminālprocesa sūdzība;

6) Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas virsprokurores V.Zalamanes 2020.gada  23.oktobra atbilde uz manu disciplināro sūdzību uz prokuroru rīcību;

7) Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas prokurores A.Kleines 2020.gada 5.jūnija atbilde uz manu kriminālprocesa sūdzību;

8) mana 2020.gada 02.jūnija kriminālprocesa sūdzība;

9) 2020.gada 21. maija sarunas ieraksts ar zvērinātu advokātu Dmitriju Petrovu, tās atšifrējums un tulkojums, kā elektronisko dokumentu kopums;

10) mani paskaidrojumi civillietā Nr. C30738620, kur es paplašināti atspēkoju ar pierādījumiem organizētas noziedzīgas grupas pozīciju, kuru izmanto prokuratūra savās atbildēs.

[1] Eiropas Padomes 1950.gada "Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija": https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/649

[2] Apvienoto Nāciju Organizācijas 1948.gada "Vispārējā cilvēktiesību deklarācija": https://www.tiesibsargs.lv/lv/pages/tiesibu-akti/ano-dokumenti/ano-vispareja-cilvektiesibu-deklaracija

[3] Apvienoto Nāciju Organizācijas 1985.gada "Tiesu varas neatkarības pamatprincipi": https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1183

[4] Apvienoto Nāciju Organizācijas 1990.gada "Prokuroru lomas vadlīnijas" - "Guidelines on the Role of Prosecutors Adopted by the 8th United Nations Congress on the Prevention of Crime and the Treatment of offenders, Havana, Cuba, 27 August to 7 September, 1990": https://www.ohchr.org/EN/ProfessionalInterest/Pages/RoleOfProsecutors.aspx

[5] ASV federālais likums "15 USC 1: Trusts, etc., in restraint of trade illegal; penalty"https://uscode.house.gov/view.xhtml?req=granuleid:USC-prelim-title15-section1&num=0&edition=prelim

[6] ASV federālais likums "15 USC 2: Monopolizing trade a felony; penalty"https://uscode.house.gov/view.xhtml?req=granuleid:USC-prelim-title15-section2&num=0&edition=prelim

[7] ASV federālais līkums "28 USC 501: Executive department"https://uscode.house.gov/view.xhtml?req=granuleid:USC-prelim-title28-section501&num=0&edition=prelim

[8] ASV federālais likums "18 USC App Fed R Crim P Rule 4: Arrest Warrant or Summons on a Complaint / Notes of Committee on the Judiciary, House Report No. 94–247; 1975 Amendment"https://uscode.house.gov/view.xhtml?req=prosecutor&f=treesort&fq=true&num=24&hl=true&edition=prelim&granuleId=USC-prelim-title18a-node35-node41-rule4

[9] CCJE & CCPE 2009.gada deklarācija "OPINION No.12 (2009)OF THE CONSULTATIVE COUNCIL OF EUROPEAN JUDGES (CCJE)  ANDOPINION No.4 (2009) OF THE CONSULTATIVE COUNCIL OF EUROPEAN PROSECUTORS (CCPE)  TO THE ATTENTION OF THE COMMITTEE OF MINISTERS OF THE COUNCIL OF EUROPEON THE RELATIONS BETWEEN JUDGES AND PROSECUTORS  IN A DEMOCRATIC SOCIETY / BORDEAUX DECLARATION “JUDGES AND PROSECUTORS IN A DEMOCRATIC SOCIETY”https://rm.coe.int/16804504e7

[10] KF konstitūcija: "Конституция Рoссийской Фeдерации. Глава 7. Судебная власть и прокуратура": http://ksrf.ru/ru/Info/LegalBases/ConstitutionRF/Pages/Chapter7.aspx

[11] KF kriminālprocesa likums: "Уголовно-процессуальный кодекс, N 174-ФЗ | глава 16 УПК РФ'https://www.zakonrf.info/upk/gl16/

[12] Tiesas blakus lēmums ECLI:LV:RPPT:2020:0218.11511002713.6.BL no 2020.gada 18.februāri krimināllietā Nr.11511002713.

Novērtē šo rakstu:

0
0