Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vakardienas saruna. Atstāstīšu, kā nu mācēšu. Mans sarunu biedrs – mans sens paziņa, tik sens, ka esam vienaudži, un pēc pašreizējā epidemioloģiskā uzstādījuma abi esam iekļauti pandēmijas riska grupā. 

Mans paziņa ir uzņēmējs, kas darba dienas pavada pie datora, kļuvis visai turīgs. Sportisks, taču nēsā līdzi vismaz divus spaiņus lieka svara.

Kā jau pieņemts vīriem gados, atcerējāmies dažus vecus un jaunus jokus, piesmējām valdību un nonācām līdz kovidam. Un tad mans kolēģis pēkšņi pajautāja: ko tu pats darītu, ja saslimtu ar Covid–19?

Es, protams, atkārtoju savu mantru, ka pārcietīšu vīrusu bez simptomiem, jo garus gabalus pa mežu vai gar jūru skrienu vai braucu ar velosipēdu vismaz 5 reizes nedēļā, ēdu D un C vitamīnu un ķiplokus, nevienam tuvāk par 2 metriem nelienu, tusiņos nepiedalos, mazgāju rokas, daudz lietoju šķidrumu un zaļumus (redīsu un sinepju dīgstus), vārdu sakot – profilaksei veicu visu to, ko mācu citiem.

Bet mans jaunības dienu paziņa turpināja: tur nu tu neko nevari zināt. Labāk pastāsti – ko tu pats darītu, ja kādu rītu sāktu sausi klepot un drebētu ar augstu temperatūru!

Es atcerējos, ka tiešām pasaulē ir gana daudz nelielu padomu, ko ārsts uzrakstījis pats sev vai citiem – ko es darītu, ja saslimtu. Un es itin ātri saskaitīju 10 punktus, bet pēc tam vēl dažus – ja slimība būtu smagāka!

Pirmkārt, es izvēdināšu istabu un darīšu to vairākas reizes dienā, bet pārējā laikā uzklāšu slapju frotē dvieli uz radiatoriem – gaisa mitrumam.

Otrkārt, es sagādāšu gana daudz dzeramā – patiesībā jau tagad man mājās stāv paka ar Boržomi minerālūdeni, un var jau būt, ka tādēļ, ka tas ir viegli sārmains. Bet varbūt es izvēlēšos sava drauga Artūra Tereško „plaušu tēju”, jo es uzticos viņa zināšanām.

Es tēju vārīšu savā istabā ar elektrisko tējkannu – tas ļoti labi mitrina gaisu, bet svaigi aplieta Latvijas ziedutēja darbojas kā inhalācija. Dzeršu šķidrumu vairāk par 3 litriem dienā.

Treškārt, es pilnībā vienatnē okupēšu lielo ģimenes gultu. Iespējami daudz gulēšu uz vēdera, bet laiku pa laikam – uz labajiem vai kreisajiem sāniem;

Ceturtkārt, es izvilkšu pulsoksimetru no atvilktnes un nolikšu pie gultas, bet dažkārt uzlikšu pirkstā. Es to nesen nopirku (tādu, kam uzticos) par 35 eiro, bet var jau pirkt arī lētāku –Āzijas lielvalstī ražotu par 25 eiro.

Piektkārt, es palielinātu D vitamīna devu līdz 4000 vai pat 8000 IU dienā. Nozīmēšu sev arī multivitamīnus ar cinku un selēnu. Par izvēli es parunātos ar savu aptiekāri. 

Tas vēl nav viss.

Sestkārt, es atsvaidzināšu savas sen aizmirstās fizikālās terapijas zinības. Muti un degunu ar sālsūdeni skalošu četras reizes dienā. Vismaz reizi dienā paelpošu uz vārītiem kartupeļiem, manuprāt, tā ir labākā inhalācijas metode. Krūšu kurvi saziedīšu ar sildošu smēru, ar kuru parasti ieziežu ceļu locītavas pirms treniņa (esmu to iepircis Singapūrā, bet mūsu aptiekas piedāvā līdzvērtīgas).

Ja atradīsies kāds palīgos un ja temperatūra nebūs pāri 39oC, labprāt ļaušu uzlikt sev bankas (par banku mīlestību mani vienmēr piesmej Latvijas galvenais plaušu ārsts, profesors Alvils Krams).

Septītkārt, no skapjaugšas noņemšu kalnu saulīti (ultravioletos starus) un istabu izsauļošu allaž, kad pats to atstāšu. Atgriežoties telpā, nedaudz ar ultravioletiem stariem apsauļošu muguru.

Astotkārt, iešu staigāt pa mežu iespējami daudz. Staigājot palielināšu soļa garumu un ātrumu, tad mērīšu skābekļa saturāciju ar pulsa oksimetru.

Devītkārt, zvanīšu savai ģimenes ārstei un aprunāšos ar patiesi gudru cilvēku.

Desmitkārt, ar savas ģimenes ārstes svētību nodošu analīzes Centrālajā laboratorijā – asins ainu un bioķīmiju – un pats uzmanību pievērsīšu leikocītiem, C reaktīvajam olbaltumam, aknu funkciju raksturojošajiem skaitļiem.

Ko darīšu, ja slimība izpaudīsies smagākā formā?

Ja man būs kaut mazākā aizdusa vai elpas trūkums, es negaidīšu, kad man pulsa oksimetrs rādīs mazāk par 90%, bet laicīgi noīrēšu skābekļa koncentratoru, un šī īre mēnesim man maksās 42 eiro un 90 eirocentus. Ja pulsa oksimetrs man rādīs zemāku skaitli par 92%, elpošu papildu skābekli vidējās devās pa pusstundai vairākas reizes dienā.

Ja man temperatūra būs augstāka par 38.5 C, es lietošu aspirīnu nelielās devās, bet, ja temperatūra kombinēsies ar galvassāpēm, – lietošu ibuprofēnu nelielās devās. Esmu savā mūžā redzējis vairākas paracetamola aknu mazspējas, tādēļ nelietoju šo medikamentu nekad un nemaz.

Ja man būs pneimonijas aina, es nozīmēšu sev nelielās devās glikokortikoīdus (es šeit nedrīkstu rakstīt ne nosaukumu, ne devu). Un droši vien – nozīmēšu sev arī visai plaša spektra antibiotiku (atkal nedrīkstu rakstīt ne nosaukumu, ne devu), par kuru pasaules ārstu empīriskā pieredze saka – der.

Es to darīšu neatkarīgi no tā, ka vairumam ārstu (manu autoritāšu) ir pretējs viedoklis par to, vai šādā gadījumā vispār antibiotikas ir jālieto.

Vismaz trīs dienas no simptomu sākuma es pilnībā izolēšos, un esmu pilnībā pārliecināts, ka tajā laikā simptomi pāries, bet 10 dienas pēc simptomu sākuma kā vesels cilvēks došos pasaulē.

– Vai tu taisīsi Covid–19 testu? - mani turpināja iztaujāt mans paziņa.

– Jā, es taisīšu. Tikai tādēļ, lai pēc tam varētu visur uzrādīt zīmi, ka esmu pārslimojis Covid–19, ka drīkstu lidot ar lidmašīnu, šķērsot robežas, iet veikalā bez maskas, iet pie jebkura pacienta, un galvenais – lai mani kāds nemēģinātu atkal nolikt izolācijā vai karantīnā. Bet es izvēlēšos vīrusa identifikāciju siekalās. Un pēc tam, kad būšu slimību pārcietis, es noteikti iešu vairākkārt noteikt antivielas, to gan darīšu personīgas intereses dēļ.

– Vai tu ārstu sauksi mājās un kādu?

– Ar ģimenes ārsti es sazināšos, bet viņai pie sevis braukt neļaušu – man viņas veselība ir svarīga. Droši vien es pieaicināšu savu draugu, kādu ārstu, kas ļaudīm asociējas ar politiku. Viņš tāpat kā es no vīrusa nebaidās un atnāktu. Un viņš varētu itin viegli novērtēt – vai hipoksija nav atstājusi nopietnas sekas uz manu smadzeņu funkciju un kognitīviem resursiem. Vārdu sakot, ja viņam liksies, ka esmu kļuvis neadekvāts, viņš mani centīsies vest uz slimnīcu, bet es pretošos.

– Bet ko tu darītu, ja tev būtu lielāki līdzekļi un tu varētu atļauties nelielu slimnīcu mājās?

Te nu mans jaunības draugs stāstīja, ka viņa rocība būtu pietiekami liela, lai viņš varētu izveidot šādu mājas hospitāli sev vai savai ģimenei. Pasaulē šādi mājas hospitāļi pandēmijas laikā kļūst arvien populārāki, jo slimnīcas ir pārpildītas, ārsti „izdeguši”, māsas pārgurušas, un slimnīcā var tikt vēl pie citas infekcijas. Nemaz nerunājot par piedzīvojumu nonākt slimnīcas uzņemšanas nodaļā.

Es skaidri apzinos, ka pats neko tādu atļauties nevaru. Tādēļ stāsts par hospitāli mājās uz mani pašu neattiecas un ir tīri teorētisks.

Hospitālis mājās nozīmē cilvēkresursus. Patiesībā tas nozīmē, ka tev mājās kāds var uzlikt sistēmu, vajadzības gadījumā injicēt vēnā, nodrošināt skābekli un ventilāciju, veikt labu veselības aprūpi (kā jau iepriekš teicu – man labpatiktos, ja man uzliktu bankas un uztaisītu inhalācijas).

Ko dara turīgie. Laikā, kad ārstu un īpaši māsu resursi izsīkst, lielā mērā privātas slimnīciņas nozīmē vēl vairāk novājināt veselības aprūpes sistēmu. Bet realitāte, protams, ir tāda, ka visā pasaulē turīgi ļaudis šobrīd labprāt iegulda savu naudu savas personīgās veselības un savas personīgās labklājības jomā un savā mājā izveido minihospitāli, bet Covid–19 infekcijas gadījumā algo konsultējošu ārstu un medicīnas māsu.

Mans kolēģis, Indijas Ārstu biedrības prezidents, sarīkoja diskusiju dažādu valstu kolēģu vidū – ko viņi domā par mājas hospitāli, un interesanti – liela daļa teica, ka viņi tādu jau ir ierīkojuši vienā savas mājas istabā, vai arī – ir gatavi iekārtot. Jāpiebilst, ka bagātās pasaules valstīs tieši ārsti mēdz būt turīgākie sabiedrības locekļi.

Galvenais uzsvars ir pastāvīga skābekļa padeve un ventilācijas iekārta, kas paredzēta palīgventilācijai ar masku. Ļoti piemērota ventilācijas iekārta šobrīd Latvijā ir pieejama un maksā 12 tūkstošus, skābekļa padeves sistēma un citas nelielas ierīces maksātu vēl kādus 5 tūkstošus, būtu labi istabai pievienot negatīva spiediena, proti, atsūcošu ventilāciju.

Es domāju, ka ļoti glauns mājas hospitālis izmaksā kādus 20 tūkstošus, bet tur nav ierēķināts galvenais – ārsta un māsas smadzenes, zināšanas, pieredze, prasmes.

Bet atgriezīšos pie Indijas kolēģa. Viņš savulaik man atsūtīja viedokli – kā viņš ārstētu sevi, ja saslimtu ar Covid–19. Viņš ir mana vecuma, allopāts, kardiologs, Indijas Kardioloģijas fonda prezidents, cienījams profesors, saņēmis visus augstākos Indijas apbalvojumus par invazīvās kardioloģijas un streptokināzes ieviešanu Indijas kardioloģijā, 6 ehokardiogrāfijas mācību grāmatu autors.

Neatkarīgi no allopātiskajām zināšanām un pieredzes, indiešu kolēģis savā garajā ārstēšanas plānā bija iekļāvis homeopātiskus un ajūrvēdas preparātus. Piemēram, kolēģis rakstīja: „Piezvanīšu savam homeopātijas konsultantam, lai pēc tam ar apmācīta personāla palīdzību pagatavotu manu individuālo autonozodi.

Preparātu, kas sastāvēs no piliena manu asiņu un materiāla no rīkles iztriepes. Pamata nozode liks nomirt visiem vīrusiem. Bet pēc 45 minūtēm šo nozodi triturēšu atšķaidījumā 1:10 un sagatavošu 200 potenci, kura jālieto ik 15 minūtes 3 reizes.

Esmu novērojis ļoti labus rezultātus smaga E hepatīta, akūtās sepses, akūtās mieloleikozes, vīrusu vēža un Denges drudža gadījumos”.

Jāpiebilst, ka man nebija pa spēkam šo teikumu iztulkot un man nācās palīdzību lūgt Latvijas homeopātu asociācijas prezidentei Ingunai Vecvagarei.

Es nevaru izteikties par šo ārstēšanas metodi, nevienam neko tādu nenozīmētu un pats sev arī neko tādu neļautu izmantot. Bet uz zemeslodes vismaz miljards cilvēku homeopātiju Covid–19 ārstēšanā lieto. Ļoti iespējams, ka homeopāti labāk māk mazināt bailes no slimības, bet pārspīlētās bailes no Covid–19, iespējams, ir viens no augstās mirstības iemesliem.

Tāpat esmu itin skeptisks kolēģa uzskaitījumā iekļautā pretmalārijas preparāta lietošanu gan profilaksei, gan ārstniecībai, un arī šeit man jāsaka, ka tas ir tikai mans pieredzes un zināšanu trūkums.

E. Gulbja laboratorijas vadītājs Didzis Gavars mēdz stāstīt – kāpēc angļi savos karagājienos mazāk slimoja ar malāriju, nekā franči. Izrādās, angļu zaldāti dzēruši džinu ar toniku (franči – vīnu), bet īstajā Indijas tonikā esot hinīns, kuram ir pretmalārijas iedarbība. Bet malārija un Covid–19 iedarbojoties uz līdzīgiem receptoriem.

Gluži tāpat esmu skeptisks par vairāku pretvīrusu preparātu lietošanu, ko arī sev būtu nozīmējis indiešu kolēģis, bet, kā redzat, es sev – ne.

Tiesa, esmu pamanījis, kādus pretvīrusu preparātus Covid–19 ārstēšanai saņēma gan Boriss Džonsons, gan Donalds Tramps, pie kam abiem slimība norisa ļoti vieglā, ja ne asimptomātiskā formā. Informācija par šo vīru ārstēšanu ir pieejama un sniedz atbildi uz jautājumu – kā sevi sargāt bagātam cilvēkam. Savukārt glikokortikoīdu inhalācijas es pats nenozīmētu ne sev, ne citiem, bet lūgtu šādu terapiju nozīmēt pieredzējušam pulmonologam.

Novērtē šo rakstu:

0
0