Iesaki rakstu:

Šis ir otrais raksts par “makroekonomikas priesteru ticÄ«bas dogmām”. Pirmajā aprakstÄ«ju mÅ«sdienu monetārās sistÄ“mas tehnisko izpildÄ«jumu un uzsvÄ“ru, ka valsts parāda ilgtspÄ“ja ir fundamentāli atkarÄ«ga no politiskiem lÄ“mumiem, nevis tirgus dalÄ«bnieku priekšstatiem par valsts ekonomisko rÄ«cÄ«bspÄ“ju. Šajā rakstā vÄ“los ieskicÄ“t iemeslus, kāpÄ“c ekonomisti un baņķieri spÄ«tÄ«gi turpina apgalvot pretÄ“jo.

Dienu pÄ“c mana iepriekšÄ“jā raksta klajā nākšanas Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns publicÄ“ja rakstu “Zudušo fiskālo telpu meklÄ“jot”, kurā sacÄ«ts: “Skaidrs, ka budžeta deficÄ«ta pieaugums noved pie valsts parāda kāpuma, un tas bÅ«s jāatmaksā nākotnÄ“. Jo lielāks parāda lÄ«menis, jo lielākas problÄ“mas potenciāli nākotnÄ“ var rasties.”

Citviet rakstā gan parādās niansÄ“tāks skatÄ«jums uz Latvijas fiskālo telpu, bet zÄ«mÄ«gi, ka ekonomisti vienkārši nespÄ“j neizteikt šo mantru, runājot par publiskajām finansÄ“m. DeficÄ«ts noved pie parāda. Parāds bÅ«s jāatmaksā. Lielāks parāds ir lielākas problÄ“mas.

Taču monetārajā realitātÄ“, kurā mÄ“s dzÄ«vojam, deficÄ«ts ne vienmÄ“r noved pie parāda. Lielāks parāds ne vienmÄ“r rada lielākas problÄ“mas nākotnÄ“. Apgalvot, ka parāds bÅ«s jāatmaksā, ir elementāra tautoloÄ£ija, kas nepasaka neko bÅ«tisku. Tad kāpÄ“c šÄ«s frāzes turpina izskanÄ“t uz katra stÅ«ra un ir gluži vai sinonÄ«ms veselajam saprātam?

Interesanti, ka tajā pašÄ dienā, kad publicÄ“ju šÄ«s tÄ“mas pirmo rakstu, ekonomists Kristians Odendāls (Christian Odendahl) un vÄ“sturnieks Ä€dams TÅ«zs (Adam Tooze) nāca klajā ar rÄ«cÄ«bpolitikas ieteikumu “MācÄ«ties dzÄ«vot ar parādu” (Learning to live with debt), kurā izskan lÄ«dzÄ«gi argumenti. Tā pirmā daļa ir noderÄ«ga, meklÄ“jot atbildes uz šÄ« raksta galveno jautājumu: kāpÄ“c makroekonomikas eksperti turpina ticÄ“t kļūdainām premisām?

Daļa no atbildes ir saistÄ«ta ar makroekonomikas paradigmu, kurā šie eksperti tika skoloti un apmācÄ«ti. 20. gadsimta 70. gadi iezÄ«mÄ“ pagrieziena punktu domāšanā par naudu. Eiroatlantiskajā pasaulÄ“ vienlaicÄ«gi pieaug inflācija un bezdarbs. Piepildās poļu ekonomista Mihala Kalecka (Michal Kalecky) vÄ“l četrdesmitajos gados izteiktais paredzÄ“jums, ka pilnas nodarbinātÄ«bas politika izraisÄ«s kapitālistu pretestÄ«bu, jo, pateicoties arodbiedrÄ«bām, produktivitātes pieaugums atspoguļosies atalgojuma pieaugumā. Risinājums ir pakāpeniski salauzt arodbiedrÄ«bu strukturālo varu.

LÄ«dztekus spÄ“kā pieņemas diskurss, ka demokrātija noved pie inflācijas, jo populistiski politiÄ·i tuvredzÄ«gi izmanto fiskālo resursu. Centrālās bankas tiek padarÄ«tas par formāli neatkarÄ«gām institÅ«cijām, lai pakļautu valdÄ«bas tirgus disciplÄ«nai. ŠÄ« formālā neatkarÄ«ba ļauj centrālajām bankām strauji palielināt procentu likmes, lai mazinātu inflāciju, tomÄ“r par ievÄ“rojamu sociālekonomisko cenu. Centrālo banku neatkarÄ«ba tiek nostiprināta ar jauniem noteikumiem par pieļaujamiem budžeta deficÄ«ta lÄ«meņiem un valsts parāda apjomiem. ŠÄdi tiek novÄ“rsta situācija, kurā valdÄ«bu fiskālā rÄ«cÄ«ba varÄ“tu spiest centrālās bankas pirkt valdÄ«bu obligācijas, lai nodrošinātu ekonomikas stabilitāti.

ŠÄ« ekonomikas politika, ko Ä“rtÄ«bas labad varÄ“tu nosaukt par “monetārismu”, dominÄ“ makroekonomikas akadÄ“miskajā jomā pÄ“dÄ“jos 40 gadus. Tā kļūst par daļu no Latvijas monetārās politikas DNS. Turklāt no iepriekšÄ“jās paaudzes mantotie pieņēmumi par makroekonomikas loÄ£iku, kas ir balstÄ«ti zelta standarta pasaulÄ“, nekur nepazÅ«d un tiešÄ veidā ietekmÄ“ izpratni par valÅ«tu politiku.

Runājot par valsts spÄ“ju veikt maksājumus, vienmÄ“r jāņem vÄ“rā, vai valÅ«ta ir piesaistÄ«ta citai valÅ«tai vai, piemÄ“ram, zeltam. Ja šÄdas piesaistes nav, tad finansiāli ierobežojumi valsts maksātspÄ“jai nepastāv. Ja valÅ«ta ir piesaistÄ«ta citai valÅ«tai, tad, loÄ£iski, pastāv šÄdi ierobežojumi, jo centrālajai bankai ir jānodrošina nepieciešamās valÅ«tu rezerves, lai nodrošinātu stabilu maiņas kursu.

Jebkurā gadÄ«jumā mÅ«sdienu makroekonomikas eksperti tiek skoloti zelta standarta un monetārisma paradigmā. Viņuprāt, šÄ« konkrÄ“tā un vÄ“sturiski specifiskā ekonomikas realitāte ir modelis ekonomikai kā tādai – neatkarÄ«gi no laika un vietas. Turklāt viņi pieņem, ka šÄ« novecojusÄ« paradigma ir politiski neitrāla, nevis izteikti labvÄ“lÄ«ga privāta kapitāla Ä«pašniekiem. Var jau saprast grÅ«tÄ«bas, ko raksturo nepieciešamÄ«ba atteikties no uzskatiem, kas lÄ«dz šim ir definÄ“juši visu realitātes uztveri. TomÄ“r mÄ“s vairs nedzÄ«vojam pagājušÄ gadsimta astoņdesmitajos gados.

Odendāla un TÅ«za raksts ir vÄ“rtÄ«gs arÄ« tādēļ, ka viņi iezÄ«mÄ“ jaunās paradigmas veidolu. Pirmkārt, arodbiedrÄ«bu un darba ņēmÄ“ju relatÄ«vā vara ir bÅ«tiski samazinājusies. Sekas tam ir mazāks saražotā ienākuma apjoms, kas nonāk darbinieku kabatās, un lÄ«dz ar to samazināts pieprasÄ«juma lÄ«menis ekonomikā. Citiem vārdiem sakot, bagāti cilvÄ“ki savus palielinātos ienākumus netÄ“rÄ“ pārtikas veikalos, bet gan uzkrāj dažādos finanšu aktÄ«vos. IeguvÄ“ji ir dažādu funkciju kredÄ«tiestādes, nevis tā sauktā “reālā ekonomika”. Otrkārt, pasaulÄ“ ir ievÄ“rojami palielinājies privāto parādsaistÄ«bu apjoms. ŠÄdos apstākļos privātais sektors izvÄ“las uzkrāt, nevis investÄ“t, kas vÄ“l vairāk saasina pieprasÄ«juma problÄ“mu.

Treškārt, populācija arvien noveco. Ekonomiskie efekti šim procesam vÄ“l nav lÄ«dz galam skaidri, bet autori norāda, ka vismaz lÄ«dz šim populācijas novecošanās ir saistÄ«jusies ar deflāciju. Ceturtkārt, pasaules ekonomikā ir pieprasÄ«jums pÄ“c drošiem aktÄ«viem – un nav drošÄka aktÄ«va par valdÄ«bu obligācijām. TāpÄ“c autori aicina pārdomāt un atjaunināt veco makroekonomikas konsensu, kura pamatā bija minimāla valsts fiskālā kapacitāte.

Makroekonomikas akadÄ“miskais un vÄ“sturiskais konteksts ir tikai daļa no atbildes. Tikpat svarÄ«gi ir pievÄ“rst uzmanÄ«bu izteikti politiskiem iemesliem, kāpÄ“c valsts parāds tiek nevajadzÄ«gi dÄ“monizÄ“ts. Zinātne par ekonomiku jeb sabiedrÄ«bas materiālo dzÄ«vi kopumā vienmÄ“r ir bijusi politiska, proti, atkarÄ«ga no dažādu institÅ«ciju un sabiedrÄ«bas grupu relatÄ«vās varas. 19. gadsimta politekonomistu centieni demonstrÄ“t, ka pastāv nepelnÄ«ti ienākumi jeb ienākumi, kas rodas no Ä«pašumtiesÄ«bām, nevis darba, radÄ«ja kapitālistu intelektuālo kontrrevolÅ«ciju – apgalvojumus, ka jebkuri ienākumi ir pelnÄ«ti, ka ekonomika vienmÄ“r tiecas uz balansa stāvokli, ka nodokļi ir slikti utt. PagājušÄ gadsimta 70. gadu  monetārisma politika savukārt risināja sarÅ«košÄs kapitālistu peļņas normas.

ArÄ« šobrÄ«d var novÄ“rot ne tikai reālu ekonomikas krÄ«zi, bet arÄ« intelektuālu cīņu starp dažādām materiālo interešu grupām. Apgalvot, ka pieaugošs valsts parāds ir kaut kas slikts un nevÄ“lams, nozÄ«mÄ“ vienlaikus apgalvot, ka ekonomiskās darbÄ«bas ir jāstimulÄ“ caur privāto sektoru. Valsts nedrÄ«kst Ä«stenot tiešas investÄ«cijas, bet drÄ«kst piedāvāt nodokļu atlaides, garantijas vai cita veida subsÄ«dijas. Nauda tiek radÄ«ta no zila gaisa jebkurā gadÄ«jumā, bet tā atrodas nevis publiskajā, bet gan privātajā bilancÄ“.

ŠÄdā perspektÄ«vā ikvienu sociālo un materiālo vajadzÄ«bu var nodrošināt privātais sektors – jāļauj tikai tam darboties. Valsts drÄ«kst kompensÄ“t tā saucamās “tirgus nepilnÄ«bas”, bet neko vairāk. TomÄ“r šÄ« skatÄ«juma pārstāvji nekomentÄ“ jau tā apjomÄ«go privāto parādsaistÄ«bu apjomu. Viņi izvairās no jautājuma par depresÄ«vu pieprasÄ«juma lÄ«meni. Viņi nesaredz pretrunas un liekulÄ«bu savā retorikā par “brÄ«vo tirgu” un paralÄ“liem lÅ«gumiem pÄ“c valsts atbalsta un stimula. Jo, lÅ«k, ja valsts kaut ko veidos pati, tad tā bÅ«s “tirgus kropļošana”, bet, ja valsts subsidÄ“s privātā sektora darbÄ«bas, tad viss bÅ«s kā pienākas.

Centrālais konflikts šajā uzskatu sadursmÄ“ ir šÄds: vai naudas politikai jābÅ«t privatizÄ“tai vai tomÄ“r demokrātiskai. Kurā bilancÄ“ – publiskajā vai privātajā – tiks ierakstÄ«tas jaunās investÄ«cijas? Naudas politikas privatizācija izpaužas vismaz trÄ«s veidos: pirmkārt, tiesÄ«bas radÄ«t naudu tiek deleģētas privātām kredÄ«tiestādÄ“m; otrkārt, šÄ«s privātās institÅ«cijas nosaka mÄ“rÄ·us, kam nauda tiek radÄ«ta; un, treškārt, naudas politikas noteicošais princips ir peļņa. Šie ir bÅ«tÄ«bā morāli jautājumi, kas izraisa reālas un jÅ«tamas ekonomiskās sekas. Kopš valsts neatkarÄ«bas atjaunošanas mÄ“s nezinām nevienu citu naudas politiku kā vien privatizÄ“to.

ŠÄ« politika ļauj atražot pieņēmumus par naudu kā fundamentāli ierobežotu resursu un valsts parādu kā mūžīgu problÄ“mu. Tai ir graujošas sekas uz sabiedrÄ«bas fiskālo iztÄ“li, kā varÄ“ja labi novÄ“rot Atjaunošanas un noturÄ«bas mehānisma investÄ«ciju plānošanā. Tā sniedz privātām institÅ«cijām faktiski neierobežotu varu noteikt visas sabiedrÄ«bas intereses – ja privātās institÅ«cijas uzskata, ka sabiedrÄ«bas intereses vislabāk apkalpo uzpÅ«sts nekustamā Ä«pašuma burbulis, tad šÄds burbulis arÄ« tiks uzpÅ«sts. TikmÄ“r publiskās institÅ«cijas bezspÄ“cÄ«gi pakļaujas šai politiskajai loÄ£ikai, jo ir intelektuāli atbruņotas un vairs nespÄ“j izvirzÄ«t nekādus iebildumus. Pats kapitālistiskās sabiedrÄ«bas pamatelements – nauda – tiek pilnvÄ“rtÄ«gi privatizÄ“ts un tādÄ“jādi izkļauts no demokrātiskās kontroles sistÄ“mas, jo vienÄ«gā pieļaujamā demokrātija ir tirgus demokrātija.

Latvijas politiku raksturo skandalozs pieņēmums, ka investÄ«cijas sociālajā infrastruktÅ«rā, tai skaitā atalgojuma palielināšana skolotājiem un ārstiem, var izraisÄ«t valsts bankrotu.

ŠÄ« ir totāla fiskālās iztÄ“les kolonizācija. MÅ«sdienu šÄ·iru cīņa realizÄ“jas tieši šÄdos jautājumos, un ir naivi domāt, ka kapitālisms ikvienam nodrošina vienlÄ«dzÄ«gas iespÄ“jas sevi realizÄ“t. Aiz dažādajiem brÄ«dinājumiem, ka valsts parāda lÄ«menis tuvojas bÄ«stamam slieksnim, slÄ“pjas morāla pārliecÄ«ba, ka sabiedriskā sektora darbi ir fundamentāli mazāk vÄ“rtÄ«gi nekā jebkura veida darbs privātajā sektorā. Citiem vārdiem, monetāri nenovÄ“rtÄ“ta ir jebkura darbÄ«ba (vai jebkurš darbs), kas nepakļaujas konkurences loÄ£ikai, jo naudas politika ir privatizÄ“ta.

Taču šos jautājumus var skatÄ«t arÄ« citādi un valsts parādu uzlÅ«kot kā demokrātiski kontrolÄ“jamo naudas apjomu ekonomikā. Valsts parāds var bÅ«t vÄ“rtÄ«gs pamats kvalitatÄ«vai privātā sektora darbÄ«bai, nevis tās šÄ·Ä“rslis vai ierobežojums. Valsts var mobilizÄ“t demokrātiski vÄ“lamās darbÄ«bas ar naudas starpniecÄ«bu, un šÄdā ziņā valsts parāds ir fiskāls instruments ar neskaitāmiem pielietojumiem. Nav šaubu, ka šo instrumentu var izmantot arÄ« antidemokrātiskiem mÄ“rÄ·iem. TomÄ“r tas ir atkarÄ«gs no attiecÄ«gās sabiedrÄ«bas demokrātijas lÄ«meņa, nevis no atsvešinātiem makroekonomikas “likumiem”.

Ja sabiedrÄ«ba nekritiski pieņem apgalvojumus, ka valsts parāds ir nevÄ“lams, tad tā netieši arÄ« pieņem savu demokrātisko struktÅ«ru vājumu. Ä»oti iespÄ“jams, Latvijā valsts parāda pieaugums nesekmÄ“tu materiāli vienlÄ«dzÄ«gāku sabiedrÄ«bu, jo investÄ«cijas sasniegtu ierobežotu cilvÄ“ku loku. Nav arÄ« lÄ«dz galam skaidrs, vai sabiedrÄ«bas materiālā nevienlÄ«dzÄ«ba mÅ«su valstÄ« vispār tiek uzskatÄ«ta par politisku problÄ“mu, kuru ir nepieciešams risināt. ŠobrÄ«d drÄ«zāk izskatās, ka ne. TomÄ“r cita, labāka diskusija kļūst iespÄ“jama vien tad, ja runas par “bÄ«stamo valsts parāda lÄ«meni” tiek uztvertas kā tukši draudi, nevis nopietni argumenti.

Savukārt visiem tiem, kuri tomÄ“r cÄ«tÄ«gi turpina pārdzÄ«vot, vai parāda lÄ«menis šogad bÅ«s 48% vai 49%, vai tomÄ“r 50% attiecÄ«bā pret IKP, man ir pāris ierosinājumi. Pirmkārt, Eiropas Centrālā banka (ECB) varÄ“tu dzÄ“st visas Latvijas valdÄ«bas obligācijas, kas atrodas tās bilancÄ“. Zinu, ka esošie Eiropas SavienÄ«bas lÄ«gumi to nepieļauj, bet tas nav iemesls nelobÄ“t nepieciešamās juridiskās izmaiņas. TeorÄ“tiski ECB to var izdarÄ«t, un tās finansiālā kapacitāte necietÄ«s, jo, kā jau norādÄ«ju pirmajā rakstā, ECB nevar bankrotÄ“t. Tātad bÅ«tÄ«bā šis ir bilances jautājums un šÄdai darbÄ«bai nav nekādu finansiālu šÄ·Ä“ršÄ¼u, bet tikai un vienÄ«gi morālpolitiski iebildumi.

Ja tomÄ“r šis piedāvājums nešÄ·iet pievilcÄ«gs, tad otrs risinājums ir privatizÄ“t visu Latvijas skolu, veselÄ«bas aprÅ«pes un drošÄ«bas infrastruktÅ«ru. Var arÄ« privatizÄ“t tiesu sistÄ“mu un visas izpildinstitÅ«cijas. Tad nebÅ«s nekādas nepieciešamÄ«bas pÄ“c valsts parāda un Latvija pārtaps par anarhokapitālisma paradÄ«zi, kurā siros oligarhu bandas ar savām privātajām armijām un privātajām naudas bilancÄ“m. TomÄ“r saprātÄ«gā kopienā politikas mÄ“rÄ·is nevar un nedrÄ«kst bÅ«t “iespÄ“jami mazāks valsts parāds” – it Ä«paši tādā kopienā, kur sociālekonomiskie rādÄ«tāji joprojām ir visai bÄ“dÄ«gi. Valsts parāds ir instruments ar faktiski neierobežotu pielietojamÄ«bu. KāpÄ“c gan labprātÄ«gi un brÄ«vprātÄ«gi no tā atteikties?

PārpublicÄ“ts no https://www.stasti.com/

Šis ir otrs no diviem rakstiem par valsts parāda tehniskajiem aspektiem un tā ideoloÄ£isko dimensiju. LÅ«dzu, apsver iespÄ“ju kļūt par abonÄ“tāju, ziedojot 2 EUR mÄ“nesÄ« – tas ļautu attÄ«stÄ«t vietnes stasti.com saturu ar lÄ«dzÄ«gu analÄ«tisku ievirzi. Visi raksti jebkurā gadÄ«jumā bÅ«s pieejami par velti ikvienam.