Kas mÅ«sdienu politiÄ·iem liek vairÄ«ties no leÄ£ionÄriem?
Agris Liepiņš · 15.03.2019. · Komentāri (0)ArÄ« šogad pie MÄtes Latvijas atnÄks sirmie leÄ£ionÄri. VarbÅ«t kÄdam rokÄs bÅ«s necils ziedu pušÄ·Ä«tis, cits iztiks bez tÄ. Sirmo vÄ«ru atmiÅ†Ä atausÄ«s skaudrie kara laika apstÄkļi, aukstie un saglumÄ“jušie, pÄ“rnÄ sniega ieskautie ierakumi. Viņi atkal atradÄ«sies starp saviem kÄdreizÄ“jiem kauju biedriem, kopÄ ar tiem stÄvÄ“s lietÅ« samirkušos frenÄos, un uz viņu rokÄm kvÄ“los sarkanbalti sarkano vairodziņu uzšuves.
KÅ«p pavasara dzestrajÄ saulÄ“ valgÄ frenÄu vadmala, spÄ«tÄ, naidÄ un cerÄ«bÄ kvÄ“lo jaunekļu karstÄs sirdis. KatrÄ nesen uzdÄ«gušajÄ zÄles stiebriņÄ, katrÄ sniegpulkstenÄ«šu ziediÅ†Ä vai saulÄ“ mirdzošajÄ pavasara Å«dens lÄsÄ«tÄ“ leÄ£ionÄri redzÄ“ja savas mÄjas – karsti mīļoto un komunistu atņemto Latviju.
Ilgas pÄ“c brÄ«vas Latvijas deva spÄ“ku izturÄ“t, spÄ«ts ar gaišu liesmu sildÄ«ja svešas armijas uniformÄs ietÄ“rptos latviešu jaunekļus.
Karogs sarkanbalti sarkans kritušos un dzÄ«vos klÄj, pretim sarkanajam mÄ“rim latvju karavÄ«ri stÄj.
Šogad viņi, vÄ“l dzÄ«vi palikušie, atkal ies. Ies, lÄ«dz sarkanbalti sarkans karogs tos klÄs. Tas ir svÄ“ts gÄjiens, jo Ä«stenÄ«bÄ citur viņiem nav, kur iet. RÄ«gÄ valda politiÄ·i, kuri labprÄtÄk rÄ«ko orÄ£ijas PÄrdaugavÄ pie okupantu uzspiestÄ uzvaras puļķa, kamÄ“r latviešiem valsts galvaspilsÄ“tÄ gadiem ilgi jÄgaida rindÄ uz latviešu bÄ“rnudÄrzu vai jÄved savas atvases uz krievu bÄ“rnudÄrzu.
Latviešu politiskÄ elite, gļēvi slÄ“pdamÄs aiz politkorektuma maskas, no leÄ£ionÄriem vairÄs un labprÄtÄk redzÄ“tu sirmos vÄ«rus dodamies kapu kalniņa virzienÄ, nevis pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa.
TrÄ«sdesmit gadus pÄ“c Latvijas Republikas atjaunošanas leÄ£ionÄriem liek iet cauri policijas uzstÄdÄ«tajÄm barjerÄm un klausÄ«ties tÄ saucamo antifašistu bļÄvienos.
SavÄ pakalpÄ«bÄ esam nonÄkuši tik tÄlu, ka Latvijas tiesa attaisno antifašistu Aleksandru Giļmanu un liek valstij viņam izmaksÄt sešsimt eiro, jo policijai nevarÄ“ja rasties aizdomas par to, ka leÄ£ionÄru gÄjiena laikÄ Giļmans izdara administratÄ«vo pÄrkÄpumu, skaļi zÄkÄjoties un Äkstoties.
LeÄ£ionÄrus nodeva arÄ« tie Latvijas politiÄ·i, kuru Ä£imenes, lielÄ mÄ“rÄ pateicoties leÄ£ionÄru izmisÄ«gi varonÄ«gajÄm cīņÄm Kurzemes katlÄ, OtrÄ pasaules kara beigÄs paspÄ“ja ar laivÄm doties pÄri jÅ«rai un izglÄbties no baigÄ SibÄ«rijas likteņa. Laukumu ap BrÄ«vÄ«bas pieminekli pirmo reizi ar policijas barjerÄm nožogoja Vairas VÄ«Ä·es-Freibergas laikÄ.
JÄsecina, ka šodienas LatvijÄ mÅ«su pašu galvaspilsÄ“tÄ leÄ£ionÄriem patiesi nav pie kÄ iet. VienÄ«gi pie MÄtes Latvijas, ar gaišu sÄpi sirdÄ«, atceroties savus jaunÄ«bas draugus, savu pirmo mÄ«lestÄ«bu, to skurbinošo sajÅ«tu bÄ“rnÄ«bÄ, ka dzÄ«vojam savÄ – Latvijas brÄ«vvalstÄ«.
Dažreiz aizdomÄjos – kas mÅ«sdienu politiÄ·iem liek vairÄ«ties no leÄ£ionÄriem? Izlikties, ka viņu nav? ManuprÄt, tÄ ir mazvÄ“rtÄ«bas sajÅ«ta, apziņa, ka leÄ£ionÄri garÄ ir stiprÄki, ka sirmie vÄ«ri, neskatoties uz pazemojumiem un pÄrciestajÄm grÅ«tÄ«bÄm, palikuši nesalauzti. AtklÄti ieskatÄ«ties leÄ£ionÄriem acÄ«s liedz apziņa, ka pats neesi spÄ“jis iztaisnot muguru un pasaulei izskaidrot leÄ£ionÄru cīņas traÄ£ismu, droši iestÄties par vÄ«riem, kuri, valkÄdami svešas armijas mundierus, sapņoja par Latvijas atbrÄ«vošanu no boļševiku ordÄm.
Par viņu vilšanos un vÄ“rmeļu rÅ«gto nosodÄ«juma kausu, ko nÄcÄs izdzert atlikušÄ mūža garumÄ.
PÄrpublicÄ“ts no la.lv