Iesaki rakstu:

LāčplÄ“ša dienas vakarā ar lielu interesi noskatÄ«jos filmu “DvÄ“seļu putenis”, par kuru daudz bija stāstÄ«ts un rakstÄ«ts. Daudzi paziņas – ar bÄ“rniem vai bez, patriotisku jÅ«tu pārpildÄ«ti vai garlaicÄ«bas mākti – to paspÄ“ja noskatÄ«ties kinoteātros, un pārsvarā visi bija stāvā sajÅ«smā, es tikmÄ“r biju piesardzÄ«gs un sagaidÄ«ju izrādi sabiedriskajā televÄ«zijā.

Sausais atlikums ir tāds, ka filma nepatika, rÅ«gtumu neslāpÄ“ja pat noskatÄ«šanās par baltu velti, jo, atceroties savu neveiksmÄ«go gājienu pirms daudziem gadiem uz “RÄ«gas sargiem”, nozvÄ“rÄ“jos, ka vairs netÄ“rÄ“šu naudu šÄdiem filmu izstrādājumiem. Gluži par baltu velti pasākums gan nebija, jo filmas uzņemšanai tika tÄ“rÄ“ta nodokļu maksātāju nauda (turklāt liela!), bet konkrÄ“tajā gadÄ«jumā naudas jautājumam ir pakārtota nozÄ«me, jo plašajām tautas masām tika iebarots pseidopatriotisks stāsts ar elementāru satura trÅ«kumu un fundamentālām Ä“tiskas dabas problÄ“mām.

“Stāsts” ir par skaļu teikts, jo stāstam ir jābÅ«t sakarÄ«gam – tam jābÅ«t sākumam, kulminācijai, beigām, savukārt konkrÄ“tās filmas sižets sākas ar “Iiii…aiziet!” un meklÄ“t tajā kaut kādu loÄ£iku ir tikpat bezcerÄ«gi kā vairumā no visu laiku pārvÄ“rtÄ“tākā režisora AlfrÄ“da Hičkoka filmām. Hičkoks ir atzÄ«ts “saspensa” pārstāvis, taču spriedze rodas tikai filmas skatÄ«šanās laikā, bet pÄ“c noskatÄ«šanās rodas likumsakarÄ«gs jautājums “kas tas bija?” un nāk apskaidrÄ«ba, ka “objektÄ«vi tas nevarÄ“ja notikt tā!”.

Kino - jeb, kā to angliski dažreiz sauc, “pictures” (gleznas) – vispār ir ļoti nosacÄ«ts, manipulatÄ«vs vizuālās mākslas veids, tomÄ“r atšÄ·irÄ«bā, piemÄ“ram, no Rubensa vai Veronezes gleznām, kurās mÄ“s aplÅ«kojam galvenokārt mākslinieka talantu – kompozÄ«ciju, krāsu gammu, otas tehniku, attieksmi pret detaļām, iekļauto vÄ“stÄ«jumu – un  saprotam, ka sižeti var bÅ«t arÄ« reliÄ£iski un mitoloÄ£iski, tad kino, vismaz tādam, kas deklarÄ“ attÄ“lot patiesus vÄ“sturiskos notikumus, ir jābÅ«t brÄ«vam no jebkādiem mÄ«tiem un nedabiskiem sižeta pagriezieniem. TomÄ“r “ah” un “oh” – vÄ“sturiskais kino bieži vien atgādina Matejko opusus, kur no vÄ“sturiskā ir tikai gleznā attÄ“lotā notikuma nosaukums.

“DvÄ“seļu puteņa” sižets ir gaužām banāls – galvenais varonis ArtÅ«rs Vanags stājas latviešu strÄ“lniekos un dodas kara gaitās, izejot no punkta “A” un filmas beigās nonākot punktā “Z”. ŠÄdā sižeta uzbÅ«vÄ“ nav nekas neparasts – piemÄ“ram, SarkangalvÄ«te vai Ä’riha Kestnera “EmÄ«ls un BerlÄ«nes zÄ“ni”: galvenais varonis – viņš vai viņa – dodas zināmā virzienā ar konkrÄ“tu sākotnÄ“jo mÄ“rÄ·i, taču pa ceļam gadās kaut kas tāds, kas pilnÄ«gi groza visus plānus vai vismaz ceļojums kļūst pavisam savādāks nekā bija iecerÄ“ts.

LÄ«dzÄ«gi kā vācu romantisma operās, kur sadzÄ«viskais un ikdienišÄ·ais pastāv lÄ«dzās ar pārdabisko un velnišÄ·Ä«go, mÅ«su episkais stāstÄ«jums sākas ar to, ka jauns čalis – filmas galvenais varonis – mācās braukt ar riteni un šajā priekšmetā cieš pilnÄ«gu krahu – pa gaisu lido grāmatas, ritenis, viņš pats un zilā lakatā ietÄ«tā džuse (“Ä£imnāziste”), kas piešÄ·ir viņam mierinājuma balvu un bezbailÄ«gi skÅ«psta uz ielas. Ja viņa nav palaistuve (un filmas gaitā mÅ«su aizdomas apstiprinās), tad tādas vaļības uz ielām toreiz nebija modÄ“.

Lai kā nebÅ«tu, guvis panākumus vismaz mÄ«lestÄ«bā, čalis no pilsÄ“tas lÄ«ksmi atgriežas savos laukos, un mÄ“s redzam, ka divi brāļi, ejot mājup, nokļūst zirgābolu paradÄ«zÄ“, muļķojas un apmÄ“tā viens otru ar kakām. PÄ“kšÅ†i šo dziļi intelektuālo nodarbi un smaržīgo idilli bojā kaku čupu ražotājs nedabiskā pozā, un mÄ“s redzam sprādziena rezultātā beigtu zirgu, kuram vecākais brālis aši nogriež asti. Kādiem nolÅ«kiem – nav skaidrs. Laikam brÄ«vā laikā spÄ“lÄ“ vijoli un tādēļ vajag daudz saru, lai izmantotu lociņam. Kas tur uzsprāga – arÄ« paliek miglā tÄ«ts, jo šÄ·iet, ka gāzes tur nebija, bet kādēļ kādam vajadzÄ“ja šaut pa viensÄ“tu un tÄ“mÄ“t tieši nelaimÄ«gajam zirgam – nav skaidrs. Atstāsim to uz scenārija autora un viņam asistÄ“jošÄ režisora sirdsapziņas un profesionalitātes, ja tāda šiem darboņiem vispār piemÄ«t.

Tālāk ArtÅ«rs, kamÄ“r brālis Edgars un tÄ“vs bija projām, kļūst par liecinieku tam, ka vācieši nošauj viņa māti un suni. Vācu virsnieks bija tÄ«ri pieklājÄ«gs, iegāja mājā, apskatÄ«ja bisi, atstāja to turpat uz sienas. Labā latviešu sieviete piedāvā nelÅ«gtajam ciemiņam pienu, galantais vācietis nav krievs – viņš nezog, neņem tāpat vien neko un par to pienu pat samaksā. Saspringtajā atmosfÄ“rā pie mājas ārdurvÄ«m, kurā suns rej kā traks, nošauj ne tikai suni, bet arÄ« nez kāpÄ“c māti. Tālāk seko mātes bÄ“ru aina ar Edgara frāzi pie zārka: “Tu [ArtÅ«r] neesi pie tā vainÄ«gs!” Protams, ka nav vainÄ«gs. Ja sekot Aleksandra GrÄ«na literārajam pirmavotam, tad viss noticis ArtÅ«ra prombÅ«tnes laikā un vāciešu parādÄ«šanās vismaz kaut cik loÄ£iski tiek izskaidrota. Tikai ne filmā! Krievu karaspÄ“ka atkāpšanās un iedzÄ«votāju došanās bÄ“gļu gaitās filmā notiek pÄ“c šÄ« notikuma, kas raisa jau nopietnākus jautājumus par filmas autoru spÄ“ju sakārtot notikumus kaut kādā secÄ«gā Ä·Ä“dÄ«tÄ“.

Tālāk notiek evakuācija, Ä£imenes dārgumu slÄ“pšana, dzimtā māja tiek nodedzināta, lopi aizdzÄ«ti, bÄ“gļi dodas savās gaitās. Kas tie bija par vāciešiem, kā šie pārcilvÄ“ki teleportÄ“jušies krievu karaspÄ“ka kontrolÄ“tajā teritorijā un kādam nolÅ«kam tvarstÄ«ja krievu dezertierus – velns viņu zina, un tas arÄ« nav svarÄ«gi. SvarÄ«gi ir tas, ka ArtÅ«rs sāk ienÄ«st vāciešus un vÄ“las atriebties. Turklāt visa atlikusÄ« Ä£imene. Visi trÄ«s – tÄ“vs, brālis, ArtÅ«rs – piesakās stāties strÄ“lniekos. TÄ«ri loÄ£iski, jo atriebt mātes slepkavÄ«bu gribÄ“s jebkurš normāls cilvÄ“ks. Tikai jautājums – kam un kādā veidā?

Tiek parādÄ«ts iesaukšanas punkts, kurā mÄ“s redzam vÄ“l daudzus jaunos cilvÄ“kus, kas piesakās strÄ“lniekos. Ja mÄ“s varam saprast ArtÅ«ra un viņa Ä£imenes motivāciju, tad kāda ir motivācija pārÄ“jiem iestāties strÄ“lniekos? Viņiem asinskārie vācieši, šie beļģu bÄ“rnu Ä“dāji (kā tolaik apgalvoja sabiedroto prese), arÄ« nogalināja mammas? Šis ir tāds bāreņu bataljons? Filmas autori pilnÄ«gi neatklāj, kāds bija iemesls, kādēļ cilvÄ“ki pieteicās strÄ“lniekos. “Aiz kadra” palika visa tā krievu valdÄ«bas propaganda un paņēmieni, ar kuriem toreiz vervÄ“ja “lielgabalu gaļu”.

Tālāk mÄ“s redzam militāro apmācÄ«bu ainu, kurā stulbs pārgalvÄ«gs vācu lidotājs nomet pāris granātu, riskÄ“dams ar notriekšanu. Taču visi varoņi met plinti krÅ«mos un paslÄ“pjas! Seko vÄ“l vairākas kaujas. Dramatiski skati mijas ar piršanu ierakumos, mÄ“tāšanos ar beigtām žurkām, antÄ«kās pornogrāfijas aplÅ«košanu. LÄ«dz brÄ«dim, kad mÅ«su varonis pārtop par “EzÄ«ti miglā”. No visām pusÄ“m šauj, un, kāda iemesla dēļ šie puiši iet mirt un slepkavot, – nav skaidrs. Tad seko Nāves salas skats.

Tik tālu vÄ“l var saprast filmas gaitu, un tā daudz maz arÄ« atbilst romāna sižetiskajai lÄ«nijai. Taču pilnÄ«gi negaidÄ«ti mÄ“s redzam ArtÅ«ru lielinieku vidÅ«, un viņš ir nošaušanas komandas dalÄ«bnieks. PÄ“kšÅ†i starp nošaujamajiem, kuros var skaidri saskatÄ«t luterāņu mācÄ«tāju (tipisks garÄ«dzniecÄ«bas pārstāvis Maskavā?), ArtÅ«rs ierauga arÄ« savu cīņu biedru MiÄ·elsonu un atsakās šaut. MiÄ·elsonu turpat bez mazākās minstināšanās nošauj komandieris, bet pa nakti tas pats komandieris atbrÄ«vo ArtÅ«ru, kurš tam klÅ«p virsÅ« ar dÅ«rÄ“m par MiÄ·elsona nošaušanu.

PilnÄ«gi nav skaidrs šis vājuma moments – pirmkārt, ja komandieris mierÄ«gi nošÄva viņam tikpat labi pazÄ«stamo MiÄ·elsonu, kādēļ viņš glābj ArtÅ«ru, otrkārt, cik daudz cilvÄ“ku ir nošÄvis ArtÅ«rs, pirms ieraudzÄ«jis nošaujamo cilvÄ“ku starpā sev pazÄ«stamu cilvÄ“ku, savu cīņu biedru? Kāda ir ArtÅ«ra morālā seja? Vai viņš nošÄva 56, kā viņa tÄ“vs, 100 vai 200 cilvÄ“ku? Tātad nošaut mācÄ«tāju ir normāli, bet MiÄ·elsonu nošaut nav normāli? Kādēļ ArtÅ«ram pamostas kaut kādas domas “tev nebÅ«s nokaut!” tikai tad, kad viņš starp nošaujamajiem redz sev pazÄ«stamu seju? Visbeidzot, kādu jÅ«tu vadÄ«ts komandieris izglābj no nošaušanas pašu ArtÅ«ru? Ko viņš nākamajā rÄ«tā skaidros – kur ir nošaušanai domātais dumpinieks?

Šis fragments ir vispretrunÄ«gākais visā filmā, jo tas pārvelk treknu svÄ«tru filmas autoru mÄ“Ä£inājumam iestāstÄ«t, ka ArtÅ«rs, šÄ« SarkanzvaigznÄ«te, pašaizliedzÄ«gi cÄ«nās par Latvijas neatkarÄ«bu, bÅ«dams nošaušanas komandas loceklis lielinieku dienestā. Viņš ir parasts komunistu bende. Tieši tāds pats kā tie, kas slaktÄ“ja tautiešus tikai par viņu “buržuāzisko” izcelsmi. “Tad kādu partiju, biedr Vanag, jÅ«s atbalstāt?” – “Pašreiz valdošo!” – “Viss skaidrs ar jums…”

Tālāk ArtÅ«rs atgriežas Latvijā, piedalās savā pÄ“dÄ“jā kaujā, staigā ierakumos, nemaz nemÄ“Ä£inādams slÄ“pties no apšaudes, faktiski meklÄ“ sev lodi, beidzot tomÄ“r to dabÅ«... un, spriežot pÄ“c ievainojuma vietas, ar tajā laikā pieejamo militāro Ä·irurÄ£iju viņam nebija nekādu iespÄ“ju izdzÄ«vot.

TomÄ“r beigās mÄ“s redzam smeldzÄ«gu skatu, kur valsts “skÅ«psta” savus bÄ“rnus ar LāčplÄ“ša ordeņiem, bet ArtÅ«rs skÅ«psta savu meiteni. Filmai faktiski nav normāla nobeiguma. Sižets prasa (un tādas ir arÄ« romāna beigas), lai ArtÅ«rs atgriežas pa to pašu ceļu uz savām mājam, atjauno tās un sāk jaunu dzÄ«vi ar savu meiteni. Jo tikai kupla un pārtikusi zemnieka Ä£imene ir valsts labklājÄ«bas un drošÄ«bas pamats. Vismaz viens no tiem. Taču kur varÄ“tu atgriezties ArtÅ«rs, ja scenāristi-piromāni viņa māju ir nosvilinājuši filmas sākumā?

“DvÄ“seļu putenis” ir tipiska zemas kvalitātes propagandas filma, pilna ar banālām klišejām, ar samudžinātu sižetu, kuru neglābj pat naturālistiskie kauju skati un vÄ“sturiski rekonstruÄ“ti tÄ“rpi. Filmas autoru iecerÄ“ filmai bija jābÅ«t par nopietnām lietām, jo kas var bÅ«t nopietnāks par valsti? Taču vulgāri joki, zirgāboli, folkloras kopas “PurkšÄ·i” solista daiļpiršanas paraugdemonstrÄ“jumi vienkārši devalvÄ“ visu ideju. Nopietnas lietas nedrÄ«kst rādÄ«t nenopietni.

Lai arÄ« filmas autori sola parādÄ«t vÄ“sturiskus notikumus un sarežģītus apstākļus, kādos latviešu tauta pieteica savas tiesÄ«bas uz valsti, nāciju un pašnoteikšanos, filmā ar izcilu meistarÄ«bu tiek parādÄ«tas kara šausmas, bet par Latvijas valsts Ä£enÄ“zi nemaz netiek runāts.

Vārdam “propaganda” nav negatÄ«vas pieskaņas. Laba propagandas filma satur “pareizus” – atdarināšanas vÄ“rtus tÄ“lus, tÄ“lus, kuriem ir jāizraisa skatÄ«tājos simpātijas, “ne pārāk pareizus” vai vispār “nepareizus” – kuriem ir jāizraisa skatÄ«tājos antipātijas. Katram tÄ“lam tiek dots zināms teksts. Pareizi tÄ“li citÄ“ pareizu tekstu un idejas, nepareizi – nepareizu tekstu un idejas. Ar šÄdu paņēmienu “pareizie” tÄ“li nes “pareizu” ideoloÄ£iju masās.

Dialogi filmā ir vāji attÄ«stÄ«ti un kalpo tikai galveno varoņu saziņai konkrÄ“tā situācijā. ObjektÄ«vi nevar sagaidÄ«t no sešpadsmitgadÄ«gā puišeļa dziļas filozofiskas un valststiesiskas domas. Tādu nebija tolaik arÄ« daudziem gados krietni vecākiem latviešu politiÄ·iem. Viss notika pārāk strauji pÄ“c “Carpe diem!” principa. Filmas autoru solÄ«jums parādÄ«t galvenā varoņa garÄ«go izaugsmi rezultÄ“jās ar to, ka vienÄ«gā izaugsme, ko varam manÄ«t filmas beigās, ir Å«sas uz ArtÅ«ra sejas.

AtšÄ·irÄ«bā no SarkangalvÄ«tes vai EmÄ«la, kurš/kura dodas katrs/a pie savas vecmāmiņas ar konkrÄ“tu uzdevumu, nedz ArtÅ«ra Vanaga misija, nedz viņa galamÄ“rÄ·is nav skaidrs. Viņš vienkārši peld pa straumi. ArtÅ«rs visas filmas garumā dažādu notikumu iespaidā cieš no dziļām psihiskām traumām, kas noved pie pastāvÄ«giem emocionālajiem traucÄ“jumiem, kurus varÄ“tu raksturot ar citātu no Džuzepes Tomazi di Lampeduza “Leoparda” – “viņš gribÄ“ja mirt un nogalināt vienlaicÄ«gi”. Vai tiešÄm filmas autori uzskata šo Frankenvanagu par paraugu jaunatnei un atdarināšanas cienÄ«gu varoni?

Pretenzijas ir ne tikai pret absurdo scenāriju un režiju, bet arÄ« pret operatora darbu. Rokas kameras izmantošanai acÄ«mredzami vajadzÄ“ja radÄ«t klātbÅ«tnes sajÅ«tu, tomÄ“r realitātÄ“ iespaids bija tāds, it kā daļu skatu filmÄ“ja ar mobilajiem telefoniem.

Tika skaļi slavÄ“ts Lolitas Ritmanes komponistes sniegums. Lielais kino prasa tiešÄm izcilu mÅ«ziku, un pareizi piemeklÄ“ta mÅ«zika ir vismaz 50% no filmas iespaida, ja ne vairāk. ŠÄda mÄ“roga filmai prasÄ«tos reāli stiprs simfoniskais tÄ“lojums ar izteiktiem motÄ«viem. Te nekā nebija. Fonā kaut kas skanÄ“ja un dÅ«ca. Bija grÅ«ti saprast, vai skan Vona-Viljamsa “Pastorālā simfonija” vai Bārbera “Adadžo stÄ«gām”, nebija nevienas kaujas, uzvaras tÄ“mas, nebija nevienas liriskas melodijas, vien gaudošana. Izsakoties Vāgnera vārdiem, Ritmanes sniegums bija kā sliktam bārddzinim, kurš glāsta, bet neskuj.

Taču ko tik nelasām par “DvÄ“seļu puteni”? 2019. gada sabiedrisko mediju balva "Kilograms kultÅ«ras" kategorijā “Gada notikums”, “Lielā Kristapa” balva kā labākajai pilnmetrāžas spÄ“lfilmai, filmas izvirzÄ«šana uz nomināciju ASV KinoakadÄ“mijas balvai “Oskars”, sacenšoties kategorijā “Labākā ārzemju filma”. ŠÄ·iet, ka tieši mÄ“Ä£inājums panākt atzinÄ«bu aiz okeāna bija patiess iemesls iesaistÄ«t ASV rezidentus Borisu Fruminu un Lolitu Ritmani projektā, kurā filmas vizuālais elements tika tÄ«ši nostatÄ«ts pār saturisko, morālo un idejisko.  Pareizi rakstÄ«ja kāds anonÄ«ms “Latvijas AvÄ«zes” komentÄ“tājs – “paši cepa, paši Ä“da, paši sevi uzlielÄ«ja”. Bet reāli… jaunajai filmai nemaz nepiemÄ«t tās izcilās Ä«pašÄ«bas, kuras tai tiek piedÄ“vÄ“tas. Filma ir tikpat kaila kā Andersena aprakstÄ«tais karalis.

VienÄ«gais, kas uzrunāja šajā filmā – titros iekļautās vÄ“sturiskās fotogrāfijas. Kādreiz dzÄ«vojošo cilvÄ“ku izteiksmÄ«gās sejas, kurās atspoguļojas laika gars, kara atmosfÄ“ra, neziņa par rÄ«tdienu un cerÄ«ba, ka reiz virs zemes iestāsies miers.