Iesaki rakstu:

KāpÄ“c pie mums Latvijā deputātu kandidāti ļoti labi spÄ“j saprast visas tautas vajadzÄ«bas un māk saskatÄ«t risinājumus daudziem sasāpÄ“jušiem jautājumiem, bet, tikko viņi kļūst par deputātiem, tā vairs neko nespÄ“j ne saprast, ne saskatÄ«t? KāpÄ“c mÅ«su valstsvÄ«ri apzināti melo tautai un vÄ“l dusmojas, ja tauta viņiem netic? Vai tad godÄ«gums un atklātÄ«ba nav tie principi, pÄ“c kuriem viņi ir solÄ«jušies vadÄ«ties savā darbÄ«bā?

Lai atbildÄ“tu uz šiem un lÄ«dzÄ«giem jautājumiem, mums vispirms ir jāparunā par tādiem jÄ“dzieniem kā “gods” un “godÄ«gums”. Tie, kuri vÄ“l mÅ«sdienās lasa grāmatas, zina, ka senajos laikos cilvÄ“ki ļoti augsti vÄ“rtÄ“ja godu. Un ne tikai savu godu, bet arÄ« to aprindu vai kārtas godu, kam viņi piederÄ“ja. Katrs amatnieks ļoti rÅ«pÄ“jās, lai neapkaunotu savas Ä£ildes, korporācijas vai cunftes godu. Un tas arÄ« ir saprotams, jo cilvÄ“ku auglÄ«gai sadarbÄ«bai nepieciešama savstarpÄ“ja uzticÄ“šanās, bet negodÄ«giem cilvÄ“kiem uzticÄ“ties nevar. Tādēļ tā laika sabiedrÄ«ba negodÄ«gus cilvÄ“kus nicināja, izstÅ«ma no sava vidus un bargi sodÄ«ja par izdarÄ«tajiem noziegumiem. Savukārt godÄ«gie cilvÄ“ki iemantoja sabiedrÄ«bas cieņu un par saviem nopelniem saņēma dažādus pagodinājumus, uzslavas un apbalvojumus. Viņiem uzticÄ“ja pildÄ«t sabiedrÄ«bai nozÄ«mÄ«gus amatus, jo zināja, ka tie ir goda vÄ«ri, kas turÄ“s doto vārdu un apzinÄ«gi pildÄ«s savus pienākumus.

Gods, goda jÅ«tas ir kaut kas tāds, kas ne tikai cilvÄ“ku padara labāku, tikumiskāku, uzticamāku un lielā mÄ“rā neitralizÄ“ cilvÄ“kā tādas viņa sliktās Ä«pašÄ«bas kā alkatÄ«ba, skaudÄ«ba, nenovÄ«dÄ«ba. GodÄ«gums, cieņa, patiesÄ«gums uztur kārtÄ«bu sabiedrÄ«bā un stiprina tās kopÄ«bu. Goda jÅ«tas savieno cilvÄ“ku ar pārÄ“jo sabiedrÄ«bu, un viņš vairs nav vientuļnieks, kas viens šai pasaulÄ“ cÄ«nās par savu izdzÄ«vošanu. Viņš ir daļa no tādu pašu godÄ«gu un godājamu cilvÄ“ku kopas, kurus saista savstarpÄ“jā uzticÄ“šanās, savstarpÄ“ja cieņa un kopÄ“ja sadarbÄ«ba.

Un cilvÄ“ks ir lepns par piederÄ«bu šÄdai kopai un to vÄ“rtÄ“ augstāk par savu personÄ«go labklājÄ«bu vai pat dzÄ«vÄ«bu. Ne velti vairāk nekā simt gadu atpakaļ latviešu prozaiÄ·is, dramaturgs un žurnālists RÅ«dolfs Blaumanis savas poÄ“mas “Tālavas taurÄ“tājs” varonim lika teikt šÄdus vārdus: “Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods”. Padomājiet, kāda bÅ«tu izveidojusies Latvijas valsts pa šiem trÄ«sdesmit formālās neatkarÄ«bas gadiem, ja mÅ«su valstsvÄ«ri un politiÄ·i savā darbÄ«bā vadÄ«tos no šÄda principa.

Diemžēl, pieaugot sabiedrÄ«bas materiālajai labklājÄ«bai, arvien vairāk cilvÄ“ku savu godu iemācÄ«jās visai izdevÄ«gi pārdot par naudu vai iemainÄ«t pret citiem materiāliem labumiem. Un tā, pavisam nemanāmi sabiedrÄ«bas vienotÄ«bu arvien mazāk nodrošināja kopÄ“ji ideāli, gods kalpot šiem ideāliem un gods piederÄ“t šÄdai sabiedrÄ«bai, bet tā vietā stājās kopÄ“ja kalpÄ«ba naudas varai. Taču, zaudÄ“jot godu, sabiedrÄ«bas kopÄ«ba zaudÄ“ savu garÄ«gumu, un kā vienÄ«gais vienojošais faktors tad pāri paliek tikai mehāniskie sabiedrÄ«bas uzbÅ«ves principi, kas balstās uz varas hierarhiju, likumiem, sodiem un bailÄ“m no soda.

Ja godÄ«gs cilvÄ“ks nekad nepiesavināsies kaut ko tādu, kas viņam nepieder, pat ja rodas tāda iespÄ“ja, tad negodÄ«gs cilvÄ“ks, tieši otrādi, meklÄ“ iespÄ“ju, lai pievāktu to, kas viņam nepieder, ko viņš nav nopelnÄ«jis ar savu darbu un uz ko viņam nav tiesÄ«bu. Ja godÄ«gs cilvÄ“ks savtÄ«gu mÄ“rÄ·u un pašlabuma dēļ nekad nemelos, tad negodÄ«gam cilvÄ“kam meli un krāpšanās ir galvenais lÄ«dzeklis savu egoistisko mÄ“rÄ·u piepildÄ«šanai. Un tikai likuma vara un bailes no soda ierobežo bezgožu neremdināmo tieksmi apmierināt savu alkatÄ«bu.

Un nav jau tā, ka cilvÄ“ks, kas zaudÄ“jis savu godu apmaiņai pret naudu vai citiem materiālajiem labumiem, justos pa Ä«stam laimÄ«gs. Goda jÅ«tas ir cilvÄ“ka personÄ«bas un gara spÄ“ka apliecinājums ne tikai sabiedrÄ«bas priekšÄ, bet arÄ« viņa paša acÄ«s. CilvÄ“ks var to neapzināties, bet zemapziņā viņš sava goda zaudÄ“šanu nenovÄ“ršami izjÅ«t kā pazemojumu, apkaunojumu un savas gara nabadzÄ«bas apliecinājumu. Lai kaut kā apslāpÄ“tu šÄ«s negatÄ«vās izjÅ«tas, cilvÄ“ks pazaudÄ“to godu cenšas kompensÄ“t ar lepnÄ«bu, augstprātÄ«bu un lielÄ«bu.

Bezgoži lielās ar savu negodÄ«gi iegÅ«to bagātÄ«bu, greznÄ«bu, sabiedrisko stāvokli… Un tomÄ“r viņi izjÅ«t iekšÄ“ju nepatiku, tādu kā greizsirdÄ«bu vai pat naidu pret godÄ«giem cilvÄ“kiem. TāpÄ“c vadošos amatos iekļuvušie bezgoži bieži cenšas izmantot savu dienesta stāvokli, lai pazemotu, apkaunotu un paņirgātos par tiem cilvÄ“kiem, kas nonākuši viņu varā. Tā viņi cenšas kompensÄ“t savu iekšÄ“jo nepilnvÄ“rtÄ«bu. Labi viņi jÅ«tas tikai sev lÄ«dzÄ«go vidÅ«. Tādēļ godu pazaudÄ“jušie, cenšas panākt, lai arÄ« citi “sasmÄ“rÄ“jas” un zaudÄ“ savu godu.

To vislabāk var panākt, bezgožiem sagrābjot varu un visā valstÄ« iedibinot savu, uz meliem un krāpšanu balstÄ«tu sistÄ“mu. Iekļaujoties šÄdā negodÄ«gā sistÄ“mā, neviens nevar palikt godÄ«gs. GodÄ«gs cilvÄ“ks var palikt, tikai distancÄ“joties no šÄdas uz meliem un krāpšanu balstÄ«tas sistÄ“mas. Ja ne fiziski, tad vismaz garÄ«gi. Taču, lai spÄ“tu garÄ«gi distancÄ“ties, vispirms ir jāiemācās aiz cildinošajām runām un rakstiem saskatÄ«t tos melus, divkosÄ«bu un liekulÄ«bu, kas patiesÄ«bā valda šÄdā sistÄ“mā.

Sāksim ar pašiem pamatiem. SatversmÄ“ ir rakstÄ«ts, ka Latvija ir neatkarÄ«ga, demokrātiska republika. Bet kā var bÅ«t neatkarÄ«ga valsts, kura atteikusies no savas nacionālās valÅ«tas un iestājusies Eiropas SavienÄ«bā, kur savienÄ«bas likumiem un direktÄ«vām ir prioritāte jeb pārākums pār vietÄ“jo likumdošanu un šo saistÄ«bu nepildÄ«šanas gadÄ«jumā pret valsti tiek vÄ“rstas soda sankcijas? Atliek secināt – pastāvošÄs valsts atbilstÄ«ba SatversmÄ“ deklarÄ“tajai neatkarÄ«bai ir klaji meli.

Tālāk – par demokrātiju. TiesÄ«bas izvirzÄ«t deputātu kandidātus uz mÅ«su valsts augstāko lÄ“mÄ“jinstitÅ«ciju Saeimu ir tikai partijām. PÄ“c pÄ“dÄ“jiem presÄ“ publicÄ“tajiem datiem, partijās ir tikai 1,1% Latvijas iedzÄ«votāju. Tātad, pat ja pieņemam, ka partiju iekšienÄ“ valda demokrātija, deputātu kandidātu izvirzÄ«šanā dalÄ«bu no katriem simt Latvijas cilvÄ“kiem ir ņēmis tikai viens.

Un tagad par pašÄm vÄ“lÄ“šanām. PÄ“dÄ“jās Saeimas vÄ“lÄ“šanās gandrÄ«z puse (45,44%) no balsstiesÄ«gajiem Latvijas iedzÄ«votājiem nav piedalÄ«jušies. Savukārt 12,9% no nodotajām balsÄ«m vispār nav tikušas ņemtas vÄ“rā, jo partijas, par kurām šÄ«s balsis nodotas, nepārvarÄ“ja noteikto 5% barjeru, bet divas partijas, par kurām savas balsis nodevuši gandrÄ«z 30% vÄ“lÄ“tāju, ir atstumtas no varas un atrodas opozÄ«cijā. Rezultātā mÄ“s esam saņēmuši valdÄ«bu, kuru vada partija, kas vÄ“lÄ“šanās saņēmusi tikai 6,69% no nodotajām balsÄ«m. Skaidrs, ka arÄ« šÄdas pastāvošÄs valsts varas atbilstÄ«ba SatversmÄ“ deklarÄ“tajai demokrātijai un tautas pārstāvniecÄ«bai ir klaji meli.

Kādēļ tad tik daudzi cilvÄ“ki neņem dalÄ«bu partijās un neiet uz vÄ“lÄ“šanām? Katrai Ä«stai politiskajai partijai vispirms jau ir nepieciešama ideoloÄ£ija, no kā vadÄ«ties savā darbÄ«bā. Un partijai bÅ«tu stingri jāseko un jākontrolÄ“, lai par deputātiem kļuvušie partijas biedri strikti ievÄ“rotu šÄ«s ideoloÄ£iskās nostādnes un ar savu darbÄ«bu neapkaunotu savu partiju un tās pārstāvÄ“to ideoloÄ£iju. Tad arÄ« valsts pilsoņi, balsojot par jauno Saeimas sastāvu, varÄ“tu skaidri izvÄ“lÄ“ties nevis šaubÄ«gas personālijas, bet to politisko spÄ“ku (nacionālistisku, komunistisku, sociāldemokrātisku, liberālu…), kam viņi grib uzticÄ“t varu savā valstÄ«, kā arÄ« ar savu dalÄ«bu attiecÄ«gajā politiskajā partijā šo politisko spÄ“ku atbalstÄ«t.

Palasiet Politisko partiju likumu, un jÅ«s tur neatradÄ«siet neviena vārda par ideoloÄ£iju. Tur ir noteikts, ka, lai izveidotu partiju, jānorāda vien darbÄ«bas mÄ“rÄ·is un jāsaorganizÄ“ ne mazāk kā 200 dibinātāju. Saprotams, ka partijas nenes nekādu reālu atbildÄ«bu ne par saviem izvirzÄ«tajiem mÄ“rÄ·iem, ne priekšvÄ“lÄ“šanu solÄ«jumiem, ne par savu Saeimā iekļuvušo biedru tālāku darbÄ«bu. TāpÄ“c jau arÄ« šÄdas partijas var uz nebÄ“du sludināt viscÄ“lākos mÄ“rÄ·us un bārstÄ«t viskrāšÅ†Äkos priekšvÄ“lÄ“šanu solÄ«jumus, kurus pat nedomā pildÄ«t. Savukārt visi ideoloÄ£iskie saukļi tām ir tikai māneklis vÄ“lÄ“tāju pievilināšanai. Ja kāds deputāta kandidāts pirms vÄ“lÄ“šanām stāsta, ka viņš vai viņa partija, iekļuvuši Saeimā, tautas labā visu uzlabos, pilnveidos, sakārotos vai attÄ«stÄ«s - tie ir salti meli, jo kaut ko bÅ«tiski mainÄ«t iespÄ“jams tikai, attiecÄ«gajai partijai Saeimā iegÅ«stot vairāk kā 50 vietas, bet pastāvošÄs vÄ“lÄ“šanu kārtÄ«bas apstākļos to panākt nav iespÄ“jams. Un to labi apzinās un saprot ne tikai visu partiju spices vÄ«ri, bet arÄ« katrs domājošs cilvÄ“ks.

ĪstenÄ«bā pÄ“c šÄdiem principiem radÄ«ti veidojumi nemaz nav Ä«stas politiskas partijas, bet gan mafiozi ekonomiskie grupÄ“jumi, kurus vieno kopÄ“ja vÄ“lme nokļūt pie varas, lai realizÄ“tu savas vai savu “saimnieku” savtÄ«gās intereses. Tas, ka šÄdas “partijas” rÅ«pÄ“jas par tautu vai pārstāv savu vÄ“lÄ“tāju intereses, ir klaji meli. Tāpat meli ir tie, ka par šÄ«m partijām vÄ“lÄ“tāji ir nodevuši savas balsis. VÄ“lÄ“tāji savas balsis nodeva par partiju melÄ«gajiem solÄ«jumiem, nevis par partijām un viņu savtÄ«gajām interesÄ“m ko tās vÄ“lāk realizÄ“ nokļuvušas pie varas. Tauta to redz un saprot, tādēļ godÄ«gi cilvÄ“ki atsakās no dalÄ«bas šÄdās partijās un daudzi pilsoņi neiet uz vÄ“lÄ“šanām, jo negrib sevi apkaunot, nododot balsis par šÄdu “partiju” izvirzÄ«tajiem kandidātiem.

Saprotams, ka uz meliem veidota valsts varas sistÄ“ma ne tikai veicina negodÄ«gu cilvÄ“ku izvirzÄ«šanos vadošos amatos, bet tieši pÄ“c tādiem rada pieprasÄ«jumu. Lai pildÄ«tu noziedzÄ«gus vai dumjus, valstij un tautai kaitÄ“jošus likumus, pavÄ“les un norādÄ«jumus, ir vajadzÄ«gi cilvÄ“ki, kas par naudu, karjeru un privilÄ“Ä£ijām gatavi zaudÄ“t savu godu. Valsts birokrātiskajā aparātā un politikā izvirzās nevis gudrākie, godÄ«gākie un spÄ“jÄ«gākie, bet paklausÄ«gākie, pakalpÄ«gākie – tādi, kurus tautā nicÄ«gi dÄ“vÄ“ par noderÄ«gajiem kretÄ«niem. Arvien vairāk bezgožu sevi dÄ“vÄ“ par sabiedrÄ«bas eliti, rÄ«ko greznus pasākumus, kur lepojas ar savu negodÄ«gā ceļā iegÅ«to bagātÄ«bu. Bet pÄ“rkamie žurnālisti to visu cildina un apjÅ«smo savos rakstos. Tā negods tiek godā celts un bagātÄ«gi atalgots par nodokļu maksātāju naudu.

Protams, godÄ«ga sabiedrÄ«ba nepieļautu, ka to pārvalda bezgoži. Tādēļ varas krÄ“slos sÄ“došie dara visu, lai arÄ« katrs sabiedrÄ«bas loceklis lielākā vai mazākā mÄ“rā bÅ«tu spiests rÄ«koties negodÄ«gi. Pavisam nemanāmi valstÄ« ir radÄ«ta situācija, kad cilvÄ“ks ar godÄ«gu darbu un godÄ«gu visu likumā noteikto prasÄ«bu pildÄ«šanu labi, ja spÄ“j nodrošināt sev iztiku, bet par turÄ«bu var nesapņot. Lielais nodokļu slogs, pārspÄ«lÄ“tās birokrātiskās prasÄ«bas, ierobežojumi un sodi spiež cilvÄ“kus melot, mānÄ«ties, ar dažādām viltÄ«bām apiet likumā noteiktās prasÄ«bas, maksāt un saņemt algas aploksnÄ“s, meklÄ“t pazÄ«šanos kādā no valsts iestādÄ“m vai ar kukuļošanu iegÅ«t tur strādājošo amatpersonu labvÄ“lÄ«bu. Ne velti tauta mÄ“dz ironizÄ“t, ka taisnÄ«ba Latvijas tiesā ir maksas pakalpojums.

LiekulÄ«ba, lišÄ·Ä«ba, melÄ«gums, divkosÄ«ba sabiedriskajā dzÄ«vÄ“ kļūst arvien nozÄ«mÄ«gāki. CilvÄ“ki, kas aizmuguriski savā virtuvÄ“, vai tuvāko draugu lokā nikni lamā valdÄ«bas vÄ«rus, šos pašus valdÄ«bas vÄ«rus ieraugot, ir gatavi bučot viņiem roku. KalpÄ«ba naudai un negodÄ«gai varai atsvešina cilvÄ“kus. GodprātÄ«bu, biedriskumu un savstarpÄ“ju uzticÄ“šanos cilvÄ“ku attiecÄ«bās nomaina piesardzÄ«ba, aizdomÄ«gums, slÄ“pta neuzticÄ«ba. Bet pÄ“rkamie žurnālisti skandina “kāda tauta, tāda valdÄ«ba” un runā par ”mÅ«su visu vainu” pie valstÄ« valdošajām nejÄ“dzÄ«bām. Savukārt valstsvÄ«ri savā iedomÄ«bā un uzpÅ«tÄ«bā kļūst arvien nekaunÄ«gāki.

Ko es šajā rakstā gribÄ“ju pateikt? Kļūdās tie, kuri uzskata, ka melÄ«gi, negodÄ«gi vai dumji ir vienÄ«gi atsevišÄ·i valstsvÄ«ri un atliek tikai viņus nomainÄ«t vai vÄ“lÄ“šanās nobalsot par “pareizo partiju” un viss bÅ«s kārtÄ«bā. Jāmaina ir pati šÄ« uz meliem uzbÅ«vÄ“tā varas sistÄ“ma, kas bezgožus ceļ godā, bet par godÄ«gajiem ņirgājas, viņus apzog un pazemo! PretÄ“jā gadÄ«jumā šai sistÄ“mai nekad nepietrÅ«ks bezgožu, ko likt atbildÄ«gos valsts amatos.

Ar ko aizvietot šo, sevi par partijām nodÄ“vÄ“jušo ekonomisko grupÄ“jumu diktatÅ«ru? Nav jāizdomā nekas jauns. Vienkārši SatversmÄ“ noteiktais bez viltÄ«gām atrunām un izvairÄ«šanās ir godÄ«gi jāīsteno dzÄ«vÄ“. Un mÄ“s atkal kļūsim par latviešu nāciju, kam ir sava nacionāla valsts. Un katram latvietim bÅ«s gods piederÄ“t un kalpot šai valstij un savai tautai.